Smirdīga grabaža un reizē brīnišķīgs sasniegums

Astronauti tajā gan bija liecinieki tam absolūti fantastiskajam skatam, kādu redzējuši vien izredzētie, – Zemei no kosmosa –, gan ieskatījušies nāvei acīs postoša ugunsgrēka laikā. Pārcietusi liesmas, sadursmi ar apgādes kosmosa kuģi un vēl virkni citu kataklizmu, vēsturē pirmā modulārā kosmosa stacija "Mir" bija vērtīga mācībstunda tam, lai Starptautiskā kosmiskā stacija no šīm kļūdām izvairītos.

Pirmais "Mir" modulis tika nogādāts orbītā 1986. gada februārī un pēc dizaina bija visnotaļ līdzīgs otrās paaudzes kosmosa stacijām "Saļut 6" un "Saļut 7". Šis modulis arī kļuva par "Mir" kodolu, ap kuru vēlāk "apauga" pārējā kosmosa stacija. PSRS laikā "Mir" tika pievienoti vēl trīs moduļi – astrofizikas novērojumiem un eksperimentiem paredzētais "Kvant 1", eksperimentu un iziešanai atklātā kosmosā nepieciešamā aprīkojuma uzglabāšanas modulis "Kvant 2", kā arī tehnoloģiju modulis "Kristall".

Pienāca 1991. gada 18. maijs, un uz "Mir" devās devītā maiņa. Šoreiz "Sojuz" kapsulā ar diviem padomju kosmonautiem arī Lielbritānijas pārstāve Helēna Šārmena. Viņa atgriezās uz Zemes jau pēc nepilnām divām dienām, bet "Mir" palika Anatolijs Asterbaskis un Sergejs Krikaļevs, kurš tobrīd diez vai nojauta, ka ieies vēsturē kā pēdējais padomju pilsonis. Abi divi bija orbītā brīdī, kad valstu savienība, kas viņus uzsūtījusi kosmosā, tur, uz Zemes, izira pa vīlēm.

"Mums tas bija pavisam negaidīti. Nesapratām, kas noticis. Mēģinājām aptvert, kā tas ietekmēs kosmosa programmu," vēlāk notikušo atminējies Krikaļevs.