Haotiskais un "sakārtotais" ūdens
Tā dēvētā strukturētā ūdens ražotāju vietnēs un veidotajos videomateriālos detalizēti skaidrots, kā tad šis process notiek. Izmantojot no zinātnes aizgūtu terminu savirknējumus, reizēm arī dažnedažādas formulas un datus, potenciālajam klientam tiek skaidrots, kā no parasta dziļurbuma vai jebkādā citā veidā iegūta ūdens ar dažādām "virpuļošanām", kas it kā veiktas miljardiem reižu, spiediena maiņām, magnētiem un citiem paņēmieniem ūdenim tiekot dzēstas negatīvās ūdens frekvences, lai sagatavotu to pozitīvo frekvenču uzņemšanai.
Viens no priekšnosacījumiem – ūdenim no "haotiska" jākļūst par "organizētu", proti, strukturētu. Te viens piemērs, kā daļu procesa savā vietnē skaidro kāds Latvijas strukturētā ūdens ražotājs: "Iepriekšējos posmos tiek izdzēstas nelabvēlīgās frekvences. Lielie klasteri, kas sastāv no ~700 molekulām, tiek sadalīti mikro klasteros, kuri sastāv tikai no 4-8 molekulām. Ūdens tiek sagatavots jaunu, pozitīvu frekvenču uzņemšanai." Ko par to saka fiziķe Virgīnija Vītola (attēlā)?
"Ūdens molekulas sastāvā ir divi ūdeņraža atomi un viens skābekļa atoms. Ūdens molekula ir polāra. Proti, lai gan kopā neitrāla, tai ir nodalāmi poli – elektroni ūdens molekulā izkārtojas tā, ka "ūdeņraža gals" ir pozitīvāks, bet "skābekļa gals" ir negatīvāks. Šī ir īpašība, kas arī lielā mērā atbild par daudzām ūdens īpašībām – formu, kādu tas ieņem sasalstot, tā spējām šķīdināt, mijiedarbību starp molekulām un citām. Šo polu dēļ ūdens molekulas arī sadarbojas savā starpā – molekulu pozitīvie poli pievelk negatīvos, tādējādi ir iespējams, ka vairākas molekulas ir savstarpēji ar vājiem spēkiem saistītas.
Bet šeit jāņem vērā viena lieta – jebkurā temperatūrā, kas augstāka par absolūto nulli (-273,15 grādiem pēc Celsija) pastāv haotiska molekulu kustība. Jo augstāka temperatūra, jo ātrāk kustas molekulas. Tātad, ja divas vai vairāk molekulas savstarpēji ir izveidojušas "apvienību", pievelkot viena otru ar elektrostatiskiem spēkiem, pēc īsa mirkļa molekulas jau būs aizkustējušās viena no otras projām, veidojot jau jaunas "apvienības". Šis fakts arī nosaka to, ka ūdens strukturēšana, kas nozīmētu kādā konkrētā veidā sakārtotas ūdens molekulas, nav iespējama. Molekulas varam pagriezt vai pakustināt, piemēram, elektriskā laukā, bet tiklīdz lauks tiks noņemts, sāksies molekulu haotiskā pārkārtošanās un pēc dažiem mirkļiem ūdens būs tieši tāds pats, kā bija pirms tam.
Šo iespējams arī pārbaudīt ar dažādām zinātniskām metodēm, piemēram, infrasarkanās spektroskopijas metodēm, apskatot, kā uzvedas ūdens molekulas pirms un pēc tam, kad tās ir mēģināts strukturēt. Tās neuzrāda nekādu atšķirību."
Labās "vibrācijas"
"Strukturētā" ūdens (nu jau šo terminu varam droši likt pēdiņās, jo noskaidrojām, ka mērķtiecīga ūdens molekulu sakārtošana klasteros nav iespējama) ražotāji skaidro, ka šim produktam piedēvētās pozitīvās īpašības var panākt, tajā "iekodējot" labvēlīgās vibrācijas frekvences. Tiek izmantoti milzu skaitļi – ūdens apstrādes laikā saņemot tūkstošiem un tūkstošiem pozitīvu frekvenču, tostarp no dabas, debesu ķermeņiem un tā tālāk.
Virgīnija Vītola norāda: "Ja vēl kādi iepriekšējie apgalvojumi par "strukturēšanu" kaut nedaudz mēģina pievilkt aiz ausīm kādu zinātnisku pamatojumu, tad šie apgalvojumi par frekvencēm ir pilnībā nesakarīgs terminu savārstījums. Nav skaidrs, kas šīs par frekvencēm, kā tās varētu izdzēst vai ierakstīt. Molekulām ir savas īpašās svārstību frekvences – to nosaka atomu savstarpējais izvietojums un ķīmisko saišu veids.
Vislabākais veids, kā šo izprast, ir domāt par svārstiņu – arī katram svārstam (piemēram, šūpolēm) ir sava īpašā frekvence, kādā tam patīk svārstīties. Izdzēst vai pārrakstīt šo svārstību frekvenci nav iespējams.
Šie apgalvojumi par frekvencēm ir pilnībā nesakarīgs terminu savārstījums. Nav skaidrs, kas šīs par frekvencēm, kā tās varētu izdzēst vai ierakstīt.
Runājot par klasteru jeb ūdens molekulu, kas ir izveidojušas "apvienības" veidošanos vai sadalīšanu kādos noteiktos izmēros – jau iepriekš minēju, ka notiek nepārtraukta haotiska daļiņu kustība. Ūdens klasteru, kuros būtu apvienojušās 700 molekulas, eksistence nav eksperimentāli pierādīta un pilnīgi noteikti neeksistē mums šobrīd pieejamas metodes, ar kurām varētu veidot kādu noteiktu izmēru ūdens "apvienības"."
Ne viss ūdens ir vienlīdzīgs
Protams, ūdens kvalitāte atšķiras, taču te nav vietas nekādiem brīnumiem. Fiziķe skaidro, ka lielākoties dzeramā ūdens kvalitāti ietekmē dažādi piemaisījumi – mikroelementi, kas nonākuši ūdenī no augsnes. Tādi, piemēram, ir dzelzs, sulfāti, kā arī to ietekmē dažādu gāzu piemaisījumi.
"Ūdens, kas pilnībā attīrīts no piemaisījumu joniem, nav garšīgs un netiek izmantots kā dzeramais ūdens. Konkrēti sāļu piemaisījumi, kas radušies no ūdens ņemšanas vietu ģeoloģiskajām īpašībām, nosaka konkrētā dzeramā ūdens garšu un kvalitāti. Vēl svarīgs faktors ir arī organiskie piemaisījumi, kurus mikroorganismi izmanto kā enerģijas avotu dzeramā ūdens kolonizēšanai."
Eksperta verdikts: zinātne vai muļķības?
"Strukturētais ūdens ir muļķības! Šis ir mārketinga triks, kas izmanto cilvēku fizikas un ķīmijas nezināšanu, lai pārdotu produktu ar precīzi tādām pašām īpašībām kā pārējiem dzeramajiem ūdeņiem," uzsver Virgīnija Vītola.
Gribam ticēt brīnumiem
To, kāpēc cilvēki ir gatavi ar sava maka saturu balsot par dažādiem "brīnumproduktiem", kas tiek pasniegti kā krietni pārāki, veselīgāki par līdzīgiem un nereti arī maksā dārgāk, "Campus" taujāja psihoterapeitam Artūram Utinānam. Eksperts norāda, ka te novērojami vairāki fenomeni, kurus varētu palikt zem viena "jumta" – ticības.
"Pirmā lieta, ka cilvēks labāk var tikt raksturots kā homo ticīgais, nevis homo sapiens. Mēs tāpat ticam ne tikai reliģiskajiem līderiem, bet arī politiskajiem līderiem, skolotājiem, tēviem, mātēm.
Otra lieta ir cilvēkos iesakņojusies maģiskā domāšana. Ticība brīnumiem, ka eksistē neredzamu enerģiju pasaule, kas darbojas kā cēloņi kaut kam citam. Piemēram, neredzamās enerģijas kā lāsts, ļauna acs, uzliktas slimības. Un ir arī pozitīvās enerģijas, kas tad it kā var ārstēt.
Treškārt, cilvēki ir iedzimtie duālisti. Pagānu reliģijās eksistē uzskati, ka dvēsele ir zemei, akmeņiem, okeāniem un tā tālāk. Jau no seniem laikiem ir svētavoti – cilvēki padzeroties un nomazgājoties sajutās labāk, tāpēc avotiem piedēvēja brīnumspējas, šķīstīšanas, attīrīšanās spējas. Kaut vai Jānis Kristītājs, svētā Ganga – tas viss veido mitoloģiju, ka ūdenim piemīt kaut kādas pārdabiskas īpašības un visi ūdeņi nav vienādi. Ka svētītais ūdens nav tas pats, kas parastais ūdens, vai arī ekstrasensu "pieburts" ūdens ir veselīgāks par parasto. Cilvēki grib ticēt, ka eksistē šī neredzamā enerģija, ko nevar atklāt fizika. Un tāpēc ir cilvēki, kas kādam, kurš apgalvo, ka zina kosmiskās gudrības, ticēs vairāk nekā fiziķim," klāsta Utināns un piekrīt, ka šādai produkcijai ir konkrēta mērķauditorija, kurai ir izteiktāka šāda maģiskā domāšana.
Ir vēl viens faktors, kas varētu pamudināt cilvēkus pievērsties "brīnumlīdzekļiem", un tas ir placebo efekts. "Jo lielāka ir šī ticība, jo lielāku cilvēks izjūt efektu. To izjūt aptuveni 27 procenti no populācijas," piebilst eksperts.
