2023. gada 1. februārī aprit tieši 20 gadi, kopš brutālā nāvē virs Teksasas bojā gāja septiņi astronauti. "Columbia" bija pats pirmais NASA šatls, kas devās kosmosā 80. gadu sākumā, un diemžēl kļuva par visas kosmoplānu programmas norieta simbolu. Vēl jo sāpīgāku šo katastrofu padara apziņa, ka tā bija novēršama. Ja vien kāds būtu ieklausījies trauksmes cēlējos. Kopš tā laika NASA daudz ir mācījusies, lai uzlabotu astronautu izredzes dzīviem atgriezties mājās.
Bez variantiem
Gluži kā ar parastiem aviolidojumiem, arī kosmiskajos lidojumos bīstamākais posms ir starts un nosēšanās, kad arī notiek vairums avāriju. Tikai kosmosa startos riskus pareizinām ar vismaz 10. NASA šatli jeb vairākkārt izmantojamie kosmoplāni gaisā dodas vertikāli kā raķetes, bet uz Zemes atgriežas un piezemējas uz skrejceļa kā planieri.
Ātrums, ar kādu šie kuģi traucas cauri atmosfērai, ir negants – 80 kilometru augstumā tas ir lielāks par sešiem kilometriem sekundē. 60 kilometru augstumā aizvien ļoti liels – kādi pieci kilometri sekundē. Apmēram šādā augstumā 2003. gada 1. februārī virs Teksasas austrumu daļas gabalos sāka sadalīties šatls "Columbia". Gandrīz precīzi 17 gadus kopš "Challenger" avārijas, kas notika 1986. gada 28. janvārī.
Vēl bez ātruma radītajām slodzēm šatlam jāiztur milzīgs karstums. Berzes rezultātā dažas kosmoplāna daļas – fizelāžas konusveida priekšgals un spārnu priekšējās malas – var uzkarst pat līdz 1600 grādiem pēc Celsija. Alumīnija sakausējumi, kas izmantoti šatlu fizelāžas konstrukcijās, ir ar daudz zemāku kušanas temperatūru, tāpēc kuģis jāpasargā ar īpašām aizsargplāksnēm. Bojājums kreisā spārna karstumizturīgajā slānī arī bija iemesls, kāpēc tika zaudēts jau otrais no pieciem orbitālajiem lidojumiem derīgajiem šatliem un septiņi labi apmācīti speciālisti. Par pašu bojājumu nedaudz vēlāk. Vispirms par pēdējiem brīžiem uz "Columbia" klāja.
