Vulkāns te, uz Zemes, ir viens no iespaidīgākajiem dabas varenības paraugdemonstrējumiem. Vulkānisms liecina par ģeoloģiski "dzīvu", aktīvu planētu. Taču vulkāni mums saistās ar kaut ko ugunīgu, karstu, eksplozīvu, ne ledainu. Tomēr var būt arī pavisam cita veida vulkāni, un planētu pētnieki mēģina izzināt divus šādus milžus uz Plutona.

Zonde "New Horizons" 2015. gadā traucās garām pundurplanētai Plutonam, pietuvojoties apmēram 12,5 tūkstošu kilometru attālumā un nosūtot uz Zemi līdz šim detalizētākos Plutona attēlus. Jau tajā pašā gadā zinātnieku uzmanību piesaistīja divi veidojumi plašajā Sputņika līdzenumā, kas nedaudz pēc formas atgādina sirdi. Pētnieki izteica versiju, ka šie veidojumi varētu būt ledus vulkānisma rezultātā veidojušies. Nu septiņus gadus vēlāk zinātnieki pie šīs idejas atgriezušies ar jaunu un detalizētāku analīzi.

Izdevumā "Nature Communications" publicētā pētījumā izvirzīta hipotēze, ka objekti patiešām varētu būt ledus vulkāni jeb kriovulkāni. Viens no objektiem nosaukts par Raita kalnu (Wright Mons), bet otrs par Pikāra kalnu (Piccard Mons). Tie ir patiešām iespaidīgi veidojumi – pirmais aptuveni četrus līdz piecus kilometrus augsts un 150 kilometrus platībā, otrs – ap septiņus kilometrus augsts un 250 kilometru platībā. Iezīme, kas liecina par izcelsmi izvirdumu rezultātā, ir dziļie krāteri kalnu vidū. "Kad tu redzi milzīgu kalnu ar lielu caurumu pa vidu, tas parasti nozīmē vienu lietu," argumentu par veidojumu izcelsmi 2015. gadā galdā lika "New Horizons" misijas zinātnieks Olivers Vaits.

Plutonu izraibina daudzi triecienu rezultātā veidojušies krāteri, taču Raita un Pikāra kalnu apkaime ir relatīvi gluda un bez daudziem citiem triecienu krāteriem. Tas vedina domāt, ka šis apvidus pašreizējo veidolu ieguvis salīdzinoši nesen – pēdējā miljarda vai divu miljardu gadu laikā, bet atsevišķi reģioni varētu būt veidojušies pat pirms tikai 200 miljoniem gadu, spriež jaunā pētījuma vadošā autore, planētu pētniece Kelsija Singere.

Magmas vietā kriovulkāni "spļauj" ārā ledus putru. Šis process, visticamāk, nebija ne tuvu tik eksplozīvs kā iespaidīgākie vulkānu izvirdumi uz Zemes. "Visticamāk, tas nebija arī pavisam šķidrs ūdens, bet drīzāk "putra", kurā ir gan ledus, gan šķidrums. Varbūt pat kaut kas līdzīgs plūstošai cietai vielai. Mēs zinām, ka ledus var arī plūst, jo uz Zemes ir šādi ledāji," vietne "Space.com" citē Singeri. Izgrūsta uz planētas virsmas, šī masa sasalst, pamazām veidojot kalnus.

Viena lieta, ko šis process varētu nozīmēt – Plutona iekšienē vēl aizvien ir gana silts. Siltāks, nekā uzskatīts iepriekš, kad vadošā versija bija par Plutonu kā pilnīgi atdzisušu un neaktīvu pasauli. "Tas nozīmē, ka mēs vēl pilnībā neizprotam, kā šādi debess ķermeņi funkcionē," secina Singere. Tā, protams, nav tāda ģeoloģiskā aktivitāte kā uz Zemes. Siltuma avots drīzāk varētu būt Plutona mantijā un kodolā esošo radioaktīvo elementu sabrukšana.

Kur šķidra ūdens iespējamība, tur arī paaugstināta astrobiologu interese. Šķidrs ūdens uz citas pasaules, pat ja tikai planētas dzīlēs un tumsā, vienmēr ir uzrunājis tos pētniekus, kas meklē piemērotus apstākļus ārpuszemes dzīvībai.

Vulkānisma rezultātā radušies veidojumi novēroti arī uz citiem debess ķermeņiem Saules sistēmā, piemēram, Neptūna pavadoņa Tritona un Saturna pavadoņ Titāna. Taču nekas līdz šim atklātais nelīdzinās milžiem uz Plutona – Raita un Pikāra kalniem. "Šis reģions Saules sistēmā ir pavisam unikāls," uzsver Singere. To jau 2015. gadā izdevumā "Science" publicētajā rakstā atzina arī Olivers Vaits, norādot – citu tik iespaidīga mēroga veidojumu Saules sistēmā nav.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!