Aizvadītajā nedēļā Melburnas Universitātes pētnieki paziņoja, ka vilksomainis (Thylacinus cynocephalus), plašāk zināms kā Tasmānijas tīģeris, kopš 1930. gadiem izmiris somainis-plēsējs, reiz varētu tikt augšāmcelts. Galvenais iemesls šādam optimismam ir čeks par pieciem miljoniem Austrālijas dolāru, ko filantropi atvēlējuši zinātnieku komandai šim mērķim.

Progress vilksomaiņu un šo izmirušo dzīvnieku radinieku nambatu genoma izpētē vieš cerības, ka šāda augšāmcelšana varētu kļūt par realitāti. Kā ekologs es, protams, būtu ļoti priecīgs par iespēju redzēt dzīvu vilksomaiņa eksemplāru. Paziņojums par finansējuma piešķiršanu gan noveda pie pārspīlēti optimistiskiem mediju virsrakstiem par vilksomaiņu "atdzimšanu", kas esot tepat aiz stūra.

Tikmēr tiem, kas cer "ieslēgt atpakaļgaitu" izmiršanai ("de-extinction"), jārēķinās ar daudziem tehniskiem, ētiskiem un ekoloģiskiem izaicinājumiem. Kritiķi (un es to skaitā) uzskata, ka šis novērš uzmanību un resursus no steidzamiem un patiešām sasniedzamiem mērķiem – novērst vēl eksistējošo sugu izmiršanu.

Ibērijas mežāža augšāmcelšana

Domai par to, ka varētu atgriezt dzīvē izmirušu sugu īpatņus, saknes ir 50 gadus senas un datējamas ar agrīnajiem 70. gadiem, kad tika radīts Sandjego "Sasalušais zoodārzs" ("Frozen Zoo"). Šī projekta mērķis bija sasaldēt eksotisku un apdraudētu sugu dzīvnieku asinis, DNS, audus, šūnas, olas un spermu cerībā, ka kādu dienu šo materiālu varēs izmantot, lai šīs sugas atgrieztu dzīvē no aizsaules.

Ideja izpelnījās plašu uzmanību 1993. gadā, kad klajā nāca pirmā no "Juras laikmeta parka" filmām. Savukārt 1996. gadā klonētā aita Dollija radīja sajūtu, ka izmirušo sugu augšāmcelšanai nepieciešamās zināšanas un prasmes jau tūlīt būs mums rokā.

Nākamais tehnoloģiju izrāviens nāca 2008. gadā, kad tika klonēta mirusi pele, kas 16 gadus bija uzglabāta sasaldēta –20 grādu temperatūrā. Ja varam klonēt sasaldētus indivīdus, tad iespējama šķiet arī izmirušu sugu reanimēšana. Pēc šī sasnieguma izmirušu sugu augšāmcelšanu sāka uztvert kā vienu no potenciālajiem veidiem, lai risinātu mūsdienu sugu masu izmiršanu.

Arī 2009. gads nāca ar zīmīgu sasniegumu – izmantojot sasaldētus audus, veiksmīgi tika klonēta kopš 2000. gada izmirusi Pireneju mežāža pasuga, saukta par bukardo (Capra pyrenaica pyrenaica). Klonētais dzīvnieks gan nomira vien dažas minūtes pēc dzimšanas, taču nu vairs nevarēja argumentēt, ka šāda izmirušu sugu augšāmcelšana ir tik vien kā fantāzija.

, via Wikimedia Commons" href="https://commons.wikimedia.org/wiki/File:Exposici%C3%B3n_trofeos_de_caza_(2).jpg">Exposición trofeos de caza (2)
Pireneju mežāža izbāzenis Madridē, 1950. gads.

Jāizmanto visas iespējas?

Aizvien gan ir vairāki tehnoloģiski iemesli, kas mudina domāt – pilnvērtīga izmirušu sugu atgriešana dzīvē daudzos gadījumos nekad nebūs iespējama. Pat ja tehnoloģiju izdotos "atkost", aizvien būtu diskusijas par šīs prakses plusiem un mīnusiem.

Proponenti argumentē, ka jāizmanto pilnīgi visas iespējas, ņemot vērā straujo bioloģiskās daudzveidības samazināšanos mūsdienās. Pati par sevi un izolēti doma par izmirušu sugu atjaunošanu šķiet kā derīgs instruments mūsu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas rīku komplektā. Taču tas nebūt nav tik vienkārši. Oponentiem ir garš jo garš saraksts ar iemesliem, kāpēc šāda prakse neglābtu bioloģisko daudzveidību.

Tas ir ļoti dārgi

Viens no galvenajiem argumentiem pret izmirušu sugu atjaunošanu ir milzīgās izmaksas, ko prasa šāda izpēte. Melburnas Universitātei ziedotie pieci miljoni Austrālijas dolāru ir vien piliens jūrā. Ekologi un dabas aizsardzības speciālisti uzsver, ka šo naudu daudz lietderīgāk būtu tērēt iniciatīvām, kas ir mērķētas uz vēl eksistējošu sugu saglabāšanu. To varētu tērēt, lai iegādātos zemi un tādējādi glābtu veselas ekosistēmas. To varētu tērēt, lai likvidētu invazīvas sugas, atjaunotu iznīcinātas dzīvotnes un finansētu programmas, lai pavairotu un atgrieztu savvaļā apdraudētu sugu dzīvniekus.

Foto: Shutterstock
Retro pastmarka ar Tasmānijas tīģera attēlu.

No otras puses – ja kāds vēlas tērēt naudu šādām tehnoloģijām, kāpēc gan lai to neļautu darīt? Galu galā cilvēki šķiež lērumu naudas daudz muļķīgākām iecerēm. Taču modelēšana vedina domāt, ka ierobežoto resursu tērēšana augšāmcelšanas projektiem galu galā novestu pie bioloģiskās daudzveidības sarukuma, nevis pasargāšanas.

Tēlot dievu

Vēl daži argumentē, ka pats izmirušu sugu augšāmcelšanas koncepts pārbauda ētikas normu robežas. "Tēlot dievu" un rotaļāties ar veselu sugu eksistences jautājumu jau saknē ir strīdīga prakse. Pētījumi un pētījumu rezultātu ieviešana ir cieši saistīta ar izpratni par vērtībām, kur pie teikšanas un varas esošie spēj izvirzīt savas vērtības priekšplānā un tās ieviest praksē.

Piemēram, vai tiktu uzklausītas pamatiedzīvotāju domas par to, kuras no izmirušajām sugām augšāmcelt? Vai nabadzīgie un tie, kam nav lielas teikšanas sabiedrībā, arī tiktu pie vārda?
Ir arī daudz būtisku jautājumu par dzīvnieku labklājību – gan paša augšāmcelšanas procesa laikā, gan pēc tam. Kas notiks ar no jauna radītajiem organismiem – gan sākotnēji turot nebrīvē, gan ieviešot tos atpakaļ savvaļā?

Skaitam ir nozīme

Viens no svarīgākajiem praktiskajiem apsvērumiem pret izmirušu sugu augšāmcelšanu ir arī viens no tiem, kam parasti pievērš vismazāk uzmanības. Proti, ar viena vai divu īpatņu radīšanu nebūs pietiekami, lai augšāmceltu veselu sugu. Lai būtu reālas izredzes, ka reiz izmiruši dzīvnieki atkal varētu iedzīvoties savvaļā, būtu jārada simtiem, ja ne tūkstošiem indivīdu. Vai mēs spējam to panākt?

Tāpat būtu jāvairo sugas ģenētiskā dažādība ar gēnu inženierijas palīdzību, gluži kā tas jau darīts ar dažām augu sugām. Taču mēs zinām, ka pat tad liela daļa apdraudēto sugu savvaļā no jauna neiedzīvojas, jo īpatņu skaits ir pārāk mazs.

Dzīves telpa

Pieņemsim, ka augstāk minētos izaicinājumus ignorējam – gan izmaksas, gan tehnoloģijas, gan ētikas apsvērumus un tā tālāk. Pieņemsim, ka varam "saražot" jaunus Tasmānijas tīģerus, mamutus, zobenzobu tīģerus un citus. Lieliski. Bet kur tos likt?

Cilvēki ir kopš agrārās revolūcijas iznīcinājuši vismaz pusi no Zemes veģetācijas. Esam kaut kādā mērā izmainījuši vismaz divas trešdaļas mūsu planētas sauszemes teritoriju. Rezultātā apdraudētas ir ap miljons augu un dzīvnieku sugas, un kopējais mugurkaulnieku skaits savvaļā kopš 1970. gadiem ir sarucis par divām trešdaļām. Dzīvošanai pieejamā telpa ir deficīta prece, īpaši lielo sugu gadījumā, kuru īpatņiem vajag plašas un neskartas teritorijas, lai spētu izdzīvot.

Nemaz nerunājot par savvaļas dzīvnieku un cilvēku konfliktiem. Kas notiktu, ja mēs dabā atkal ieviestu tādus plēsējus kā Tasmānijas tīģeri? Vai lopkopji to sagaidītu ar atplestām rokām, vai izšautu līdz izmiršanai, kā tas jau reiz notika?

Šajā rekonstruētajā video no 1933. gada iemūžināts pēdējais mums zināmais dzīvais Tasmānijas tīģeris jeb vilksomainis.

No lāčiem līdz lauvām, tīģeriem, jaguāriem un dingo – plēsējus pasaulē aizvien cītīgi vajā un likvidē, jo tie konkurē ar cilvēku interesēm.

Pasaule ir mainījusies

Ja mēs atgrieztu šai pasaulē izmirušas sugas un ieviestu tās dabā tajās vietās, kur šie dzīvnieki savulaik mituši, nav garantiju par to spējām izdzīvot mūsdienu apstākļos. Klimata pārmaiņas nozīmē, ka apstākļi daudzās dzīvotnēs un ekosistēmās mūsdienās ir pavisam citādi nekā agrāk. Tas, ka mamuti dzīvoja Sibīrijas plašumos pirms 20 tūkstošiem gadu, vēl nenozīmē, ka mamuti spētu tur izdzīvot šodien.

Slimības un invazīvās sugas

Šobrīd notiek diskusijas arī par to, vai apdraudētas (bet aizvien eksistējošas) sugas būtu jāpārvieto uz jaunām teritorijām, lai palielinātu izredzes izdzīvot. Šādai "asistētajai migrācijai" ir pretinieki, kas norāda – tādējādi ir risks izplatīt slimības un parazītus. Vai arī pārvietotās sugas kļūs par invazīvām un apdraudēs citas sugas to dabiskajā dzīvesvietā.

Iedomājieties, ka vēlaties ieviest atpakaļ dabā sugu, kas konkrētajā vietā ilgstoši bijusi izmirusi. Kas notiktu? Vai tā izspiestu no šīs vietas citas sugas?

Turklāt – daudzu sugu izdzīvošanai vajadzīga ļoti specializēta mikrobioma. Ja nu augšāmceltu sugu dzīvniekiem trūkst šo vitāli svarīgo mikroorganismu? Vai tieši pretēji – tos nāvē aizsūta nepiemērota mikrobioma, iegūta no jauna pēc dzīvnieku izlaišanas savvaļā?

Diskusijas nebeidzas

Tehnoloģiskajām iespējām kļūstot arvien plašākām, visticamāk, pieredzēsim vēl virkni izrāvienu pretī "svētajam grālam" – izmirušu sugu atgriešanai dzīvē. Visdrīzāk tas notiks ar nesen izmirušu sugu dzīvniekiem, nevis kaut ko tik senu kā, piemēram, dinozauri. Taču pat tad šī izmirušo augšāmcelšanas prakse nebūs pārāk lietderīga, lai saglabātu planētas bioloģisko daudzveidību.

Vai mums turpināt darbu šajā virzienā? Diskusijas tik drīz nerims. Kamēr vien ir cilvēki, kas gatavi finansēt šādus projektus, izpēte turpināsies. Taču pat visapbrīnojamākās tehnoloģijas diez vai glābs planētu no katastrofiska bioloģiskās daudzveidības sarukuma.

--

Šis raksts ir pārpublicēts no "The Conversation" saskaņā ar "Creative Commons" licenci. Visu rakstu oriģinālvalodā var lasīt vietnē "The Conversation".

Raksta autors ir Korijs Bredšovs, globālās ekoloģijas profesors Metjū Flindersa Universitātē, Austrālijā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!