OGO-1 ir pirmais no sešiem programmas "Orbiting Geophysical Observatory" satelītiem, kuri tika palaisti laika posmā no 1964. līdz 1969. gadam nolūkā pētīt Zemes magnetosfēru, atmosfēru, Zemes un Mēness, kā arī Zemes un Saules mijiedarbību.
OGO-1 Zemes ekvatoriālajā orbītā datus aktīvi vāca veselus piecus gadus, līdz tika nolemts, ka tā darbība vairs nav efektīva. 1969. gadā satelīts turpināja riņķot ap mūsu planētu gaidīšanas režīmā, bet vairs nevāca datus, taču divus gadus vēlāk oficiāli tika pārtraukta tā ekspluatācija. Kopš tā brīža teju pustonnu smagais pavadonis lēnām, bet noteikti tuvojās savam galam Zemes atmosfērā.
Tas brīdis pienāca pēc 56 gadiem orbītā – 29. augustā astronomiem izdevās video iemūžināt OGO-1 "ugunīgās bēres".
Zīmīgi – kaut OGO-1 bija pats pirmais šīs programmas satelīts, tas Zemes orbītā bija palicis pēdējais. Otrais, trešais, ceturtais un sestais Zemes atmosfērā ielidoja jau pirms vairākiem desmitiem gadu, bet OGO-5 sadalījās 2011. gadā.
OGO-1 savu dzīvi beidza debesīs virs Klusā okeāna, aptuveni 160 kilometrus uz dienvidaustrumiem no Taiti.
Šāda savu laiku nokalpojušu satelītu sadegšana orbītā ir normāla parādība, taču aizvien Zemes orbīta ir visai "piegružota" vieta – ap mūsu planētu riņķo ne tikai vairs nefunkcionējoši mākslīgie pavadoņi un raķešu sastāvdaļas, bet arī lērums pavisam sīku atlūzu, kas ir vērā ņemams riska faktors un apdraud gan kosmiskos lidojumus, gan funkcionējošas iekārtas. Tāpēc kosmosa izpētes aģentūras strādā pie risinājumiem, kas nākotnē varētu tikt izmantoti mūsu planētas orbītas "uzkopšanai".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
