Vietējo mīlēti, bet drauds biodaudzveidībai – Eskobara nīlzirgi aizvien sāpīga problēma
Foto: AFP/Scanpix/LETA

Par pagājušā gadsimta 80. gados ietekmīgākā Kolumbijas narkokarteļa bosa Pablo Eskobara ekstravaganto dzīvi ir daudz liecību, un viena no tām šobrīd posta Kolumbijas vidi. Tie ir pēc narkobarona rīkojuma valstī nelegāli importētie nīlzirgi, kuru skaits turpina nekontrolējami pieaugt, un šī invazīvā suga nav labas ziņas Kolumbijas biodažādībai, brīdina zinātnieki.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Eskobara milzīgajā, aptuveni 20 kvadrātkilometru plašajā īpašumā ap 250 kilometrus no Kolumbijas galvaspilsētas Bogotas laika gaitā tika izveidota iespaidīga dzīvnieku kolekcija, no kuriem daudzi valstī ievesti nelegāli. To vidū bija arī četri nīlzirgi. Pēc Eskobara nāves 1993. gadā daudzi no eksotiskajiem dzīvniekiem – žirafes, ziloņi, ķenguri un citi – tika noterti, pārvietoti vai likvidēti. Bet ne nīlzirgi, kuru noķeršana un transportēšana tika atlikta gan lielo izmaksu dēļ, gan arī loģistisku apsvērumu dēļ – riskiem, kas saistīti ar šādas lielgabarīta "dzīvās kravas" pārvadāšanu reģionā tobrīd valdošās vardarbības apstākļos.

Nīlzirgi tika atstāti savā vaļā, un Kolumbijas tropu klimats tiem bija ļoti pa prātam. Acīmredzami, jo nu to skaits no sākotnējiem četriem dzīvniekiem tiek lēsts ap 65 līdz 80. Vēl pirms astoņiem gadiem tie bija vien 35. Par to bažas paudusi zinātnieku grupa un aplēsusi – ja dzīvniekiem ļaus netraucēti vairoties, to skaits drīz būs simtos, bet pēc 15 gadiem varētu pārsniegt pat tūkstoti.

Kā pērn norādīts "National Geographic" rakstā – tā vai nu ir problēma, vai nav problēma. Atkarīgs no tā, kam jautā. Ja Kolumbijas valdībai un daļai vides ekspertu, tad jā – Eskobara nīlzirgi tik tiešām ir problēma. Ja vietējiem iedzīvotājiem un dažiem ekologiem – nē, tiem jāļauj turpināt netraucēti dzīvot.

Taču pētnieku grupa, kas šā gada janvārī publiskojusi situācijas izvērtējumu zinātniskajā izdevumā "Biological Conservation", Eskobara privātā zoodārza mantojumu vērtē kā apdraudējumu. Tie no sākotnējās mītnes vietas jau izpletušies un apdzīvo arī lielo Magdalēnas upi. Kolumbijā arī nemīt tādi plēsēji, kas dabiskā ceļā varētu ierobežot nīlzirgu skaitu, tāpēc šie dzīvnieki "dzīvo zaļi", ēd uz nebēdu un arī piesārņo ūdeņus, tāpēc sākuši izspiest no savām dzīvotnēm tādus dzīvniekus kā Magdalēnas upes bruņurupuci, Vestindijas lamantīnu, Antiļu lamantīnu, kaimanu krokodilus, garastes upesūdrus un citus.

Vietējo mīlēti, bet drauds biodaudzveidībai – Eskobara nīlzirgi aizvien sāpīga problēma
Foto: AP/Scanpix/LETA
"Es uzskatu, ka šis ir viens no pasaulē lielākajiem ar invazīvajām sugām saistītajiem izaicinājumiem," uzskata pētījuma vadošā autore Natālija Kasteblanko–Martineza.

"Pirms aptuveni 10 gadiem sapratām, ka mums ir darīšana ar milzīgu nīlzirgu populāciju. Sākām to pētīt, lai noskaidrotu, vai ir kādi ātri ieviešami risinājumi," izdevums "The Guardian" citē Kolumbijas vietējās vides aģentūras, kas tostarp arī pārrauga "nīlzirgu problēmu", pētnieku Dāvidu Eheveri-Lopezu.

Šķiet – kas tur tik sarežģīts, ja runa pagaidām vēl ir tikai par desmitiem, ne simtiem vai tūkstošiem nīlzirgu. Noķert un pārvest vai sliktākajā gadījumā likvidēt. Taču par otro scenāriju izšķirties ir sarežģīti arī tāpēc, ka vietējie iedzīvotāji nīlzirgu populācijai ir pieķērušies un tos aizstāv. Daļēji arī tāpēc, ka nīlzirgi palīdz piesaistīt tūristus reģionam un attiecīgi ir ienākumu avots.

Vietējo mīlēti, bet drauds biodaudzveidībai – Eskobara nīlzirgi aizvien sāpīga problēma
Foto: AP/Scanpix/LETA

Eskobara nīlzirgi ir viens no tūristu piesaistes objektiem narkobarona kādreizējā īpašumā, kurš nu pārtapis tematiskajā parkā.

2009. gadā, kad vienu no vairākiem klejojošajiem nīlzirgiem, kas bija izklejojuši ārpus Eskobara īpašuma robežām, nošāva mednieki, tam sekoja tik asa sabiedrības pretreakcija, ka visi valdības plāni populāciju kontrolēti "retināt" tika nobremzēti. Savukārt sterilizācija ir ārkārtīgi laikietilpīgs un resursu ietilpīgs process. Vispirms dzīvnieks jāievilina aplokā vai lielā krātiņā, kur var veikt sedāciju. Pati sterilizācija veselai grupai speciālistu prasa ap trim stundām.

"Turklāt sabiedrība mūs rūpīgi uzrauga, lai pārliecinātos, ka mēs tik tiešām nīlzirgu tikai sterilizējam, bet nedarām neko citu. Cilvēki mīl šos nīlzirgus," secina veterinārārste Džīna Serna-Truhiljo.
Pētījuma autore Kasteblanko–Martineza lieliski apzinās nīlzirgu šarmu un lomu reģiona iedzīvotāju dzīvē, taču norāda, ka diskusijai par nīlzirgu populācijas nākotni Kolumbijā nevajadzētu pakļauties tikai simpātijām pret šiem dzīvniekiem.

"Mums Kolumbijā ir arī citas invazīvās sugas," bilst eksperte, skaidrojot, ka šo sugu ierobežošana notiek saskaņā ar standarta protokoliem, un visiem ir vienalga, taču kolīdz runa ir par Eskobara nīlzirgiem, nedrīkst pat ieminēties par to skaita ierobežošanu. "Mani ir saukuši arī par slepkavu," "The Guardian" citē pētnieci.

Tags

Dabas aizsardzība Dzīvnieki
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form

Luminor biznesam