Pētnieku aprindās labi zināmais dāņu ģenētiķis, evolūcijas pētnieks Eske Vilerslēvs kopā ar virkni kolēģu izpētījuši dažādās arheoloģisko izrakumu vietās Eiropā un Grenlandē atrastu skeletu DNS. Kopā analīzē iegūti dati par 442 cilvēku mirstīgajām atliekām. Tas bija liels loģistikas izaicinājums nogādāt analīzei simtiem senu paraugu no vairāk nekā 80 dažādām arheoloģisko izrakumu vietām, nemaz nerunājot par milzīgo datu lēruma apstrādi.
Nu apjomīgais darbs rezultējies publikācijā izdevumā "Nature", un pētījumā secinātais liecina, ka informācija "vēstures grāmatās būs jāatjauno". Kā apgalvo Vilerslēvs: "Rezultāti maina priekšstatos par to, kas tad īsti bija vikings."
Tāpat secināms, ka šiem subjektiem, kuru mirstīgās atliekas analizētas, ģenētiskā līmenī nav diez ko daudz kopīga ar mūsdienu Skandināvijas valstu iedzīvotājiem. Piemēram, vien aptuveni 15–30% zviedru ir ģenētiskā saikne ar tiem analizētajiem subjektiem, kuri dzīvojuši šajā reģionā pirms vairāk nekā 1000 gadiem.
Šie ģenētiskie dati apstiprina pieņēmumu, par ko vēsturnieki, vadoties pēc arheoloģiskajām liecībām, diskutējuši jau iepriekš – ka termins "vikings" apzīmē daudzveidīgu cilvēku kopu, ko nevar ielikt etniskos vai nacionālos rāmjos.
Uz vienu būtisku jautājumu gan apjomīgā DNS analīze atbildēt nespēj. Kā vikingu – prasmīgu zemkopju, tirgotāju, jūrasbraucēju un arī sirotāju – fenomens sākās, ja tos kopā nesaistīja etniskās saites. Kas bija šis saistošais faktors – vai prasme būvēt ātras, tāliem jūras braucieniem derīgas laivas un prasme karot uz ūdens, vai kāds cits faktoru kopums, raksta "National Geographic".
"Cilvēki adaptējas dominējošajai kultūrai un pieņem to kā izdzīvošanas veidu. Kaut kāda iemesla dēļ būt vikingam tajā laikā bija viens no primārajiem izdzīvošanas veidiem un veidiem, kā būt ekonomiski un politiski veiksmīgam," spriež Davidi Zori, vēstures un arheoloģijas profesors Beiloras universitātē ASV.
