Eksperiments, kurā es piedalījos, no manas puses bija gaužām vienkāršs, drošs un nekādu diskomfortu neradīja. Ne man bija stundām ilgi jākoncentrējas kādu kognitīvi prasīgu uzdevumu izpildei, ne cītīgi jāsporto, jāpiekrīt neatgriezeniskām invazīvām procedūrām vai kādu jaunu preparātu izmēģinājumiem.
30 minūtes spēlēju minigolfu – ripināju taustāmajā realitātē neeksistējošu bumbiņu bedrītēs. Kad bumbiņai bija ilgāk jāripo cauri dažādām caurulēm vai lejup pa pakalniņu un slīpumu kaskādi, izmantoju izdevību pavērties apkārt un novērtēt arī virtuālās pasaules krāšņumu.
Mūsu redze mainās. Mainās arī tehnoloģijas, jo ražotāji uzsvaru liek uz inovācijām – spožākas krāsas, labāks kontrasts un dinamiskais diapazons, labāka izšķirtspēja utt. Taču kāda ir lietotāja pieredze un, pats galvenais, ilgtermiņa ietekme uz redzes sistēmu? Tas ir jautājums, ko uzdod LU pētnieki.
Jau atvadoties man, starp citu, pateica – izskatās, ka esmu bijis viens no tiem, kam redzes sistēmas funkcijas pēc minigolfa bija nedaudz uzlabojušās. Varbūt man jāpārceļas uz dzīvi virtuālajā realitātē?
'Brauciet mājās!': populāri galamērķi, kas vairs negaida tūristus 
