Par Vatu jūru dēvē Ziemeļjūras dienvidaustrumu daļu – joslu starp Vācijas, Nīderlandes un Dānijas piekrasti un Frīzu salām. Šajā joslā ainavu veido izteiktas plūdmaiņas – ūdens paisuma un bēguma laikā atkāpjas un atgriežas ar vairāku kilometru amplitūdu. Bēguma laikā plašas teritorijas kļūst par dubļu klajumiem. Un tie slēpj daudz vēstures liecību. Problēma tāda, ka šīs liecības ir grūti atrast un izcelt virszemē mainīgo apstākļu dēļ.
Bet vēl nedaudz par leģendu, kas ir tapusi krietni pēc Rungholtas bojāejas. Vēstīts, ka turīgie Rungholtas iemītnieki nudien nedzīvoja debesu kungam tīkamu dzīvi – bieži pļēguroja, bija gaužām izšķērdīgi un zaimoja izklaides dēļ. Garīdznieka mērs bija pilns, kad bars iereibušu dzīves svinētāju saģērbuši cūku cilvēka drēbēs un mēģinājuši viņu apmuļķot, liekot cūkai sniegt beidzamo svētību. Mācītājs pieķēris jokdarus mēģinājumā viņu izāzēt. Lieki teikt, ka priecīgs viņš nebija un atteicies prasību izpildīt. Sākumā kompānija esot plānojusi garīdznieku nogalināt, taču beigās aprobežojās vien ar piekaušanu un pēc tam piespieda pašu nogrēkot, krogā ar visiem piedzeroties. Galu galā pāridarītāji viņu atlaiduši, un bet šajā pašā naktī ticīgo sapnī uzrunājis dievs, mudinot no rīta nekavējoties doties prom no Rungholtas. Drīz pēc tam apmetni aprijis ūdens, un no šī soda izbēguši vien bijīgie un krietnie.
Šāda vētra un sekojošie plūdi nudien vēstures liecībās fiksēti – 1362. gada notikumi ieguvuši nosaukumu "Grote Mandrenke" jeb lielā noslīkšana. Postaža skārusi gan Britu salas, gan Īriju, gan mūsdienu Vācijas ziemeļu piekrasti un prasījusi vismaz 25 tūkstošus upuru. Šķiet, daļa no tiem bijuši rungholtieši. Daudz, daudz vēlāk šo vietu sāka dēvēt par "Ziemeļjūras Atlantīdu" – atsauce uz mītisko nogrimušo pilsētu.
Ķīles Kristiāna–Albrehta Universitātes arheologi, ar dažādiem specinstrumentiem pārmeklējot bēguma atsegtos dubļu klajumus, uzgājuši daudzas iepriekš nezināmas viduslaiku apmetņu paliekas apmēram divu kilometru garā joslā. Tostarp atrastas gan senas ostas paliekas, gan ūdens novadīšanas sistēmas paliekas, gan pat prāvas baznīcas pamati. Tā bijusi 40 metrus gara un 15 metrus plata. Par to, ka tie bijuši svētceltnes pamati, pētniekiem ir maz šaubu – veikti arī urbumi, lai no dubļu segtajām struktūrām paņemtu paraugus. Kopumā pētnieku komanda apsekoja apmēram 10 kvadrātkilometrus plašu teritoriju. Uzieti 54 mākslīgi veidoti uzbērumi, mols, arī divu citu mazāku baznīcu paliekas.
Viena no arheoloģēm, kas piedalījās šajā darbā, Hanna Hadlere, paziņojumā presei uzsvēra, ka šīs vēstures liecības plūdmaiņu ietekmē erodē un iet zudībā ļoti ātri, tāpēc nekavējoties jāpastiprina pētnieciskais darbs šajā apkaimē. Tā ir sacensība ar laiku, lai atsegtu vēsturi no dubļu slāņa – pat ja ne fiziski, tad ar moderno tehnoloģiju palīdzību rekonstruējot to, kas skatam ir apslēpts jau gadsimtiem ilgi.
