Pavasarī tika ziņots, ka atklāts Zemei tuvākais mums līdz šim zināmais melnais caurums – vien aptuveni 1120 gaismas gadu attālumā. Nu cītīgāka datu analīze liecina, ka izskaidrojums varētu būt pavisam cits, bet ne melnais caurums, vēsta raksts Amerikas Astronomu biedrības jaunumu vietnē.

Arī "Campus" vēstīja par akadēmiskajā izdevumā "Astronomy & Astrophysics" publicēto pētījumu, kur stāstīts par bināro zvaigžņu sistēmu HR 6819 (mākslinieka ilustrācija titulbildē), kas novērotājam no Zemes redzamas Teleskopa zvaigznājā – nelielā Zemes dienvidu puslodē redzamā zvaigznājā.

Vairākus mēnešus novērojot abas zvaigznes, kartējot to orbītas un savstarpējo mijiedarbību, astronomi sprieda – aprēķini liecina, ka šīm divām zvaigznēm ir kāds neredzams līdzgaitnieks, kas ar savu masu ietekmē abu zvaigžņu kustību.

Šobrīd izvirzīta cita hipotēze, apšaubot iepriekšējo. Protams, kritiķi reizēm šādus gadījumus izmanto, lai norādītu, ka "tie zinātnieki paši nezina, ko dara" un visu laiku maina uzskatus, taču tieši tas zinātnē kā paškoriģējošā procesā palīdz galu galā izzināt, kā ir patiesībā. Vecais teiciens, ka "par to zinātnieki vēl strīdas", aizvien ir patiess, un labi, ka tā.

Sākotnēji, pirms vairākiem gadu desmitiem, tika uzskatīts, ka šajā sistēmā ir tikai viena zvaigzne – Be tipa zvaigzne.

Klasifikācijā pēc zvaigžņu starojuma spektra ar Be tipa zvaigznēm apzīmē zvaigznes karstas (virsmas temperatūra no divām līdz pat sešām reizēm augstāka nekā Saulei), zilgani baltas galvenās secības zvaigznes, kuru spektrā ir redzama izteikta ūdeņraža absorbcijas līnija. To masa ir 2–16 reižu lielāka par Saules masu, un tās ir pat 25-30 tūkstošus reižu spožākas par Sauli.

1980. gados astronomi pamanīja, ka šīs zvaigznes starojuma spektrā redzamas pazīmes, kas liecina par vēl viena tipa zvaigzni – B3 III zvaigzni. Katrai zvaigznes klasei (O, B, A utt.) ir apakšklases, kur zvaigznes iedala pēc karstuma (0 ir pati karstākā, 9 – aukstākā). Savukārt ar romiešu cipariem apzīmē zvaigznes izmēru, kur I ir lielākā (pārmilzis), bet VII ir mazākā (baltais punduris). Tātad šīs sistēmas spektrā pirms jau vairāk nekā 30 gadiem zinātnieki pamanīja pazīmes, kas liecina par samērā karstu (3) B klases milzi (III). 2003. gadā aprēķinos secināts, ka izskaidrojums, visticamāk, ir tāds – šajā sistēmā ir otra zvaigzne, kaut tobrīd pieejamā tehnoloģija neļāva tās novērojumos izšķirt vienu no otras.

Aprēķini liecināja, ka šī B3 III tipa zvaigznei ir aptuveni sešas Saules masas un 40 dienu orbīta, savukārt Be tipa zvaigzne ar aptuveni tādu pašu masu šķietami stāv uz vietas. Ja binārā sistēmā abas zvaigznes ir līdzīgas masas, tām vajadzētu riņķot ap kopīgu gravitācijas centru, nevis vienai zvaigznei riņķot ap otru. Tas arī vedināja domāt, ka tās riņķo ap neredzamu trešo objektu – melno caurumu.

Taču nu Džordžijas štata universitātes astronomi Duglass Gīss un Lucjaņs Vans izdevumā "The Astrophysical Journal Letters" publicētā pētījumā norāda, ka tas nav vienīgais iespējamais izskaidrojums, un liek galdā citu variantu – ja nu zvaigžņu masas aprēķinātas nepareizi?

"Ir iespējams, ka B3 III patiesībā ir mazākas masas zvaigzne, kas aizvien ir relatīvi jauna un spoža," skaidro Gīss un Vans. Šādā gadījumā B3 III zvaigzne riņķotu ap Be zvaigzni, un nebūtu nepieciešams neredzamais kompanjons – melnais caurums –, lai izskaidrotu šo zvaigžņu orbītas binārajā sistēmā. Šādā scenārijā B3 III zvaigznes riņķošanu ap Be zvaigzni varētu detektēt, fiksējot noteiktas pazīmes ūdeņraža gāzē, kas ieskauj lielāko zvaigzni. Arī Be zvaigznei, kaut nedaudz, būtu jākustas mazākās B3 III zvaigznes ietekmē. Tieši to datos meklēja Gīss un Vans, rūpīgi pētot ūdeņraža emisiju zvaigžņu sistēmas starojuma spektrā. Un tik tiešām – pētnieki novērojuši periodiskas izmaiņas spektrā ar 40 dienu intervālu, kas saskan ar B3 III zvaigznes orbītu.

"Tas varētu norādīt, ka HR 6819 ir bināra zvaigžņu sistēma, kas sastāv no masīvas Be tipa zvaigznes un mazas masas kompanjona," raksta astronomi, turklāt izvirza versiju, ka sākotnēji B3 III varēja būt masīvāka, taču, tā kā abas zvaigznes atrodas viena otrai ļoti tuvu, masīvākā Be tipa zvaigzne burtiski apzaga mazāko kompanjonu, savācot daļu tās materiāla. Pēc jaunajām aplēsēm Be zvaigznes masa paliek tāda pati kā sākotnējā versijā – aptuveni sešreiz lielāka nekā Saulei –, bet mazākā zvaigzne ir vien 0,4 līdz 0,8 Saules masu smaga.

Kas interesanti, ne tikai Gīss un Vans cītīgi pievērsies šīs problēmas izpētīšanai – pie līdzīga secinājuma nonākusi arī Beļģijas astronomu grupa – bināra sistēma ar divām zvaigznēm, kur viena ir sešreiz masīvāka par Sauli, bet otrai ir 0,4 Saules masas. Un nekāda melnā cauruma.

Protams, lai noskaidrotu, kam galu galā izrādījās taisnība, HR 6819 sistēmas novērojumi tiks turpināti. Kā raksta izdevums "Science Alert", mēs pavisam noteikti par zvaigžņu sistēmu HR 6819 nedzirdam pēdējo reizi.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!