Attēlā redzamais tumšais pleķis pirmo reizi atklāts vien 2021. gada augustā pie Grenlandes krastiem. Pētniekiem sākumā šķita, ka tā ir neliela, iepriekš nekartēta sala, kas turklāt varētu būt ziemeļos vistālāk esošā zemes masa. Tomēr ir labs pamats domāt, ka pavisam drīz tā izčibēs bez pēdām, turklāt vēsturē šādi "izgaistošu salu" gadījumi ir ne viens vien.

Kā "The Conversation" publicētā rakstā skaidro Havaju salu universitātes emeritētais profesors Kevins Hamiltons, šādi gadījumi dokumentēti arī 1931. gadā notikušajā ekspedīcijā, kad zinātnieki Arktiku pārlidoja ar tobrīd pasaulē lielāko dirižabli "Graf Zeppelin". Toreiz, sev par lielu pārsteigumu, ekspedīcijas dalībnieki secināja – iepriekš kartēs iezīmētas salas dabā vairs nebija atrodamas.

Var saprast zinātniekus, kuri pērn vasarā izkāpa uz šī veidojuma okeānā – daudz tumšākas krāsas par apkārt esošajām ledus masām, ar smilšainu pamatni zem kājām – un nodomāja, ka tā ir neliela sala. Tik maza, ka iepriekš nebija piefiksēta un iezīmēta kartē. Kopenhāgenas Universitātes pētnieki patiesībā gribēja izkāpt uz salas "Oodaaq", kas atklāta jau 1978. gadā, un ievākt tur paraugus, taču tā vietā ar helikopteru piezemējās uz veidojuma 780 metrus tālāk uz ziemeļiem.

Vien tad, kad ekspedīcijas vadītājs Mortens Rašs ievietojis sociālajos tīklos fotogrāfijas un GPS koordinātas, atklājās patiesība, pirms gada vēstīja ziņu aģentūra "Associated Press". Uz kļūmi norādīja entuziasti, kurus dēvē par "salu medniekiem" – šie aktīvisti aizraujas ar iepriekš nekartētu mini salu meklēšanu.

Veidojums ir patiesi niecīgs – ap 30 metru plats un 60 metru garš, kā arī paceļas apmēram trīs līdz četrus metrus virs jūras līmeņa. Sākumā izskanēja teorija, ka sala virs ūdens pacēlusies vētru rezultātā, kad vētras mētātās ūdens masas pakāpeniski vienkopus sadzinušas materiālu no okeāna gultnes – faktiski sastūmušas kopā salu. Rašs gan jau tobrīd atzina – sala var pazust tikpat ātri kā radusies, jau ar nākamo lielo vētru.

Un tikai gadu vēlāk šveiciešu un dāņu pētnieki, kas devās uz Arktiku, lai izpētītu šīs "izgaistošās salas", secināja – tā nav nekāda sala, bet visdrīzāk prāvs aisbergs, kas uzsēdies uz gultnes. Tas reiz bijis daļa no kāda netālu esoša ledāja, un atdalījies par kalvingu dēvēta procesa rezultātā. Savukārt smilšu un dubļu virskārta, kas visvairāk maldināja pētniekus un lika domāt par cietzemes salu, aisbergu pārklājusi nogruvumu laikā, kad tas vēl bija daļa no ledāja. Par šiem atklājumiem pētnieki paziņojuši septembra sākumā Dānijas Tehniskās universitātes vietnē.

Taču jau pirms gandrīz gadsimta līdzīgu fenomenu fiksēja zinātnieki, kas ar gigantisko dirižabli "Graf Zeppelin" devās piecu dienu ilgā pārlidojumā pār Arktiku. 19. gadsimtā austriešu pētnieks Jūliuss fon Pajers pasaulei paziņoja par prāva arhipelāga atklāšanu. Franča Jozefa zemi, kas atrodas Barenca jūrā uz ziemeļiem no Novaja Zemļas un ir Krievijas teritorijas sastāvā, veido gandrīz 200 salas, no kurām lielāko salu platība ir daži tūkstoši kvadrātkilometru. Ekspedīcija pirmo reizi cītīgi kartēja šo reģionu no augšas un secināja, ka polārpētnieku iepriekš zīmētās kartes ir ar daudzām neprecizitātēm. Piemēram, par Alberta Edvarda zemi dēvētā sala bija atrodama kartē, bet dabā vairs neeksistēja. Tas pats arī ar Hemsvorta zemi.

"Dievs vien zina, vai pētnieks, kurš šīs salas iezīmēja kartē (domāju, tas bija Pajers), bija kritis par upuri mirāžai vai noturējis kādu aisbergu par salu," divdesmit gadus pēc 1931. gada ekspedīcijas autobiogrāfijā rakstīja viens no dalībniekiem Arturs Kestlers.

Tiesa, pārlidojuma laikā salas no kartes tika ne tikai dzēstas, bet arī iezīmētas – no dirižabļa augstumiem tika kartētas sešas iepriekš nezināmas salas.

Vairāk par "Graf Zeppelin" ekspedīciju var lasīt Hamiltona rakstā vietnē "The Conversation".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!