Vai savulaik pasaulē vardarbība bija daudz izplatītāka – uz šo jautājumu pētnieki jau ilgu laiku meklē atbildes, pētot seno cilvēku mirstīgās atliekas. Taču pārsvarā runa ir par skeletiem, un tie par visu veidu traumām liecības neglabā. "Mūsu pētījums sniedz pierādījumus, ka labi saglabājušos cilvēku mirstīgo atlieku starpdisciplināra izpēte var atklāt apzināti nodarītus miesas bojājumus daudz biežāk nekā iepriekš. Traumas, kas nodarītas torsa rajonā, nebūs redzamas, analizējot tikai galvaskausus, kā arī traumu pēdas mīkstajos audos un iekšējos orgānos būs pamanāmas tikai mūmijās," pētījuma kopsavilkumā raksta patologs Andrēass Nerlihs un viņa kolēģi.
Apbedījumos atrastās liecības – līdzās mirušajiem apglabātie priekšmeti, kā arī auduma atlieku analīze – ļāva noteikt aptuveno šo cilvēku izcelsmes vietu. Savukārt datēšana ar radioaktīvo oglekli sniedza aptuvenas aplēses par to, kurā laikā šie cilvēki dzīvojuši un miruši. Vīrietis, kurš, spriežot pēc netālu atrastajām keramikas izstrādājumu un zvejas rīku liecībām, bijis no Arikas reģiona Čīles ziemeļos, dzīvojis laika posmā starp 996. un 1147. gadu. Visticamāk, viņš bijis zvejnieku kopienas loceklis. Savukārt abu pārējo izcelsme meklējama vietā, kur mūsdienās ir Arekipas reģions Peru. Sieviete dzīvojusi laika posmā starp 1224. un 1282. gadu, bet vīrietis starp 902. un 994. gadu.
Visām mūmijām veikta speciāla datortomogrāfijas analīze, lai neinvazīvi izpētītu traumu atstātās pēdas. Abu vīriešu gadījumā vairākas pazīmes liecina, ka viņi gājuši bojā vardarbīgā nāvē, turklāt noslepkavoti tā, ka pēc skeletu analīzes vien to nebūtu iespējams noteikt, apstiprina Nerlihs.
Kaut mūmijas mums parasti saistās ar Seno Ēģipti, kur šādi aizgājēju ķermenis tika saglabāts ar mērķtiecīgām, pārdomātām metodēm, mūmijas var veidoties arī dabiskos apstākļos. Īpaši tad, ja mirušā ķermenis palicis ārkārtīgi sausā vietā un izžūst, pirms vēl sākusies sadalīšanās. Pētnieki uzskata, ka visas trīs mūmijas veidojušās tieši šādā dabiskā ceļā.
Datortomogrāfija atklāja, ka viens no vīriešiem gājis bojā, vispirms saņemot triecienu pa galvu, bet pēc tam sadurts mugurā. Otrs ticis smagi ievainots kaklā un miris faktiski uzreiz. Vien sieviete gājusi bojā nevardarbīgā nāvē. Pētnieki uzskata, ka šie pierādījumi liecina – senajās sabiedrībās Dienvidamerikā pirmskoloniālajā laikā vardarbība, iespējams, bija daudz izplatītāka nekā iepriekš domāts.
Viss pētījums brīvi pieejams izdevumā "Frontiers in Medicine".
