Zinātnieki pēta, kas notiek mūsu galvā, kad nedzīvos objektos saskatām sejas  (2)

Pētniekus interesēja, vai tad, kad mēs lūkojamies uz īstu cilvēka seju vai tikai objektu, kurā nosacīti var iztēloties seju, jo tam it kā ir divas acis un deguns, uztveres procesi ir līdzīgi. Izrādās, tik tiešām ir zināmas līdzības tajā, kā mēs uztveram un interpretējam vizuālo informāciju par īstu seju un objektos saskatītām "sejām". Tiek aktivizēti tie paši neironu ceļi, kas aktīvi, skatoties uz īstām sejām.

"Mēs zinām, ka šie objekti patiesībā nav sejas, taču aizvien šis sejas tēls no mūsu uztveres nepazūd. Galu galā sanāk kaut kas dīvains – tāda kā paralēlā pieredze, kur objekts reizē ir vienkārši objekts un reizē arī pārliecinošs sejas tēs. Divas lietas reizē," vietnei "Science Alert" klāsta psihologs Deivids Alaiss.

Lai šo noskaidrotu, Alaiss un kolēģi lūdza 17 brīvprātīgajiem vairākkārt aplūkot desmitiem bilžu ar objektiem, kuros var iztēloties cilvēka sejas aprises, kā arī attēlus ar īstām sejām, un katrā no reizēm speciālā datorprogrammā novērtēt emocijas, kas it kā attēlotas šajos foto. Pētnieki secināja, ka visi dalībnieki lielākoties bija vienisprātis par to, kādas "emocijas" redzamas – vai nu dusmīga "seja", vai bēdīga, priecīga utt.

Nosliece, kā interpretēt katras sejas attēloto "emociju" bija atkarīga arī no iepriekšējā redzētā attēla – tas pats novērojams gadījumos, kad tiek rādīta foto sērija ar īstiem cilvēkiem. Proti, ja iepriekš redzētajās bildēs attēlotas priecīgas sejas, ir lielāka varbūtība, ka arī nākamā bilde tiks intepretēta kā priecīga. Šis efekts – vērtēt emocijas katrā no bildēm, izejot no iepriekšējās bildēs redzētā – nepazuda arī tad, kad attēli tika sajaukti un virknē rādītas gan cilvēku sejas, gan objekti, kuros it kā redzamas sejas aprises. Un tieši šis novērojums par interpretācijas noslieci gan gadījumos ar objektiem, gan ar sejām, gan jaukta satura foto, vedina pētniekus uz domu – dalībnieki vizuālo informāciju par īstām sejām un objektos šķietami saskatāmām sejām apstrādā, izmantojot līdzīgus neironu tīklus un līdzīgā veidā.

"Sejas, kas tiek saskatītas pareidolijas efekta dēļ, uztverē netika atmestas kā viltus pozitīvs jeb neīsta seja, bet gan šī informācija apstrādāta, izmantojot tos pašus mehānismus, ar kuriem analizējam mīmiku īstās sejās," saka Alaiss un lēš, ka cilvēkiem ātri "jānolasa" mīmikā iekodētā informācija – tas ir draugs vai ienaidnieks? Vai ir jāuzmanās, jābēg, vai tomēr nē?

Fakts, ka cilvēki analizē sejas izteiksmes arī objektos, kuros sejas panti ir tikai iedomāti un paša vērotāja "uzzīmēti", liecina arī par iespaidīgajām informācijas apstrādes spējām – uztvert vizuālos signālus un piešķirt tiem veidolu (seju), kā arī nolasīt emocijas, ko it kā pauž šīs "sejas" mīmika, tikpat ātri kā raugoties uz īstu seju, nav viegls uzdevums.

Pētījums publicēts izdevumā "Proceedings of the Royal Society B.".