Projektu atbalsta
Sponsor Logo
Invaliditāti tāpat vien neuzdāvina.Šuvēja Ināra Ķīsele par karjeras maiņu
Pirms četriem gadiem Ināra Ķīsele katru dienu cēlās četros no rīta, lai brauktu no Siguldas uz Rīgu, kur 14 gadus viņai bija savs ziedu veikaliņš. Vēzis tam pielika punktu, bet pēc slimības uzveikšanas Ināra nenobijās no nezināmā un apguva iemaņas šūšanā. Viņa ar nepacietību gaida aprīli, kad apritēs divi gadi, kopš strādā sociālajā uzņēmumā "Visi var", un arī kolēģi gaida šo jubileju, jo zina, ka cienastā būs Ināras meistarstiķis – sulīga siļķe kažokā un pašcepta maize.
Darināt gaišas domas
Par savu slimību Ināra runā nelabprāt, un lielākā daļa paziņu par to nemaz nenojauš. "Ziedu tirdzniecībā visi viens otru labi pazinām, un domāju, ka daudzi brīnījās, kāpēc pēkšņi pazudu," viņa prāto. Pēc diagnozes noteikšanas pagāja divi gari gadi, lai uzveiktu audzēju, un nu Inārai piešķirta 3. invaliditātes grupa: "Sākumā man likās, ka viss taču ir kārtībā, ka invaliditāte piešķirta tāpat vien. Kolēģe uz to atbildēja – pastrādā kādu brīdi un sapratīsi, ka par skaistām acīm invaliditāti nevienam nedod. Un tiešām, man šķiet, ka visu varu, bet pienāk pusdienlaiks, un mani spēki izsīkst."

Ģimene vēlējās, lai pēc izveseļošanās Ināra atgūst spēkus un par darbu nedomā: "Mājās esot, prātā pašai negribot iezogas kāda ļauna doma, tādēļ man gribējās būt cilvēkos un radīt kaut ko labu. Uzņēmējdarbībā atgriezties negribēju, man bija bail, ka netikšu galā, tāpēc meklēju ko mierīgāku. Kad man piedāvāja šuvējas darbu, ļoti apjuku, jo pirms tam šujmašīnu biju tikai redzējusi. Tomēr nosaukums "sociālais uzņēmums" liecināja, ka neviens blakus ar pātagu nestāvēs, un šūšanas vadītāja Oksana iedvesmoja, ka man viss izdosies," Ināra stāsta. "Ja man teiktu, ka kādreiz strādāšu par šuvēju, es neticētu, jo es taču to neprotu! Bet izrādījās, ka visu var iemācīties."
Ražīgs darba ritms ir visas dienas garumā, bet uznāk brīži, kad enerģija pazūd: "Plāni ir lieli, uz galda sakrāmēta milzīga kaudze materiālu, un man ir daudz ideju, bet padarīt varu krietni mazāk nekā agrāk. Un nav tā, ka šeit no manis prasītu kaut ko pārcilvēcisku, strādājam lēnām, ar pauzītēm. Bet, ņemot vērā to, cik ilga un smaga bija ārstēšanās, jāpaiet ilgam laikam, līdz mans novājinātais organisms pilnībā atgūsies."

"Katram sociālajā uzņēmumā ir savas vainas, tādēļ cenšamies viens otru atbalstīt, grūti izstāstīt, kāda atmosfēra te valda. Kamēr pats neesi saskāries ar slimību un invaliditāti, to nesapratīsi," viņa piebilst. "Invaliditāte nav lieta, ar ko jālepojas, bet no tās nav arī jākaunas. Dzīvē ir situācijas, kas tevi noliek pie zemes, un nezini, no kura gala ķepuroties ārā, tas notika arī ar mani. Esmu radusi spēku sevī tikt tam pāri un patlaban dzīvoju pilnvērtīgu dzīvi," atklāj Ināra.
Puķes nedaudz nodarījušas pāri
Kad Inārai bija savs bizness, viņa no rītiem reizēm cēlās nevis ar prieku, bet devīzi "Kas jādara, jādara!": "Ritms, vadot savu biznesu, bija stingrs, nereti cilvēciskā puse palika otrajā plānā. Bieži domāju, ka varbūt daudz ko darīju nepareizi un nodarīju kādam pāri, par to ļoti atvainojos. Bet negribu sūdzēties, jo jūtos vesela un zinu, ka ir cilvēki, kam iet krietni grūtāk nekā man."

Viņa godīgi atzīst, ka tas bija smags darbs, un ar ziediem strādāt vairs negrib: "Man šķiet, ka puķes man nedaudz nodarījušas pāri, arī savu biznesu vairs negribu. Pēc darba gribu aiziet mājās un atpūsties, nevis uztraukties, vai spēšu samaksāt algas." Vakaros Ināra gan par darbu nespēj aizmirst, – labprāt pameklē internetā idejas, ko skaistu varētu uzšūt, un katru dienu uz darbu iet ar prieku. "Man patīk šūt skaistas lietas, tas mani iedvesmo, tā kļūstu pārliecinātāka par sevi. Uz vecumu laikam cilvēki kļūst bērnišķīgāki, jo biežāk gribas dzirdēt uzslavas par labi padarītu darbu," viņa joko.
Darbnīcā strādā pieci kolēģi, bet, jubilejas svinot, draudzīgi kopā sanāk 11 cilvēki, ieskaitot pārdevējas un interneta veikala vadītāju. Blakus labdarības veikaliņā pārdod rokdarbus, ko veido Ināra ar kolēģiem, kā arī biedrības "Cerību spārni" darinājumus: "Ne visiem kolēģiem te ir invaliditāte, mums ir kundzīte pirmspensijas vecumā un cilvēki, kuru bērniem ir invaliditāte," skaidro Ināra. Viņa ļoti priecājas, ka katra kartīte, svece vai dekors ir ļoti rūpīgi veidots, pircēji to īpaši novērtējuši pirms Ziemassvētkiem, kad bijuši lieli pasūtījumi.

Sociālā uzņēmuma nosaukums "Visi var" izskan arī ikdienā. Kad kāds pagurst, citi uzmundrina, sakot: "Visi visu var!" Darbnīcā skan arī joki un dziedāšana līdzi radio dzirdamajām melodijām: "Mēs tiešam visu varam, tikai lēnākā tempā, varbūt biežāk kaut kas jāatgādina vai jāizstāsta uzdevums divreiz, bet tas ir tikai normāli. Te nekur nav jāsteidzas, šī ir citāda pasaule, un daudzi nemaz nezina, ko tas nozīmē. Arī es pirms tam nezināju, kā dzīvo cilvēki ar invaliditāti, man bija citas prioritātes, bija jāskrien un jāpelna nauda, šī pasaule man bija sveša. Kad nākas pašam ar to saskarties, tad tikai saproti, ka ir arī citādi cilvēki, kuriem arī ir vieta zem saules. Diemžēl šī vieta ir jāizkaro pašiem, uz paplātes neviens neko nepasniedz."
"Dažreiz pukojamies – mēs taču esam sociālais uzņēmums, no mums nevar prasīt tādu precizitāti! Bet pēc tam, kad redzam, cik skaists un rūpīgs ir galarezultāts, pašiem ir tāds lepnums!"
"Dažreiz pukojamies – mēs taču esam sociālais uzņēmums, no mums nevar prasīt tādu precizitāti! Bet pēc tam, kad redzam, cik skaists un rūpīgs ir galarezultāts, pašiem ir tāds lepnums!"
Ar pozitīvu attieksmi
Protams, Ināra vairākkārt sev vaicājusi – kāpēc tas notika tieši ar mani? Šo jautājumu viņa vairs neuzdod.
"Notika – un viss, tur vairs neko nevar mainīt, un jātiek tam pāri. Man bija jābūt stiprai, lai ar visu tiktu galā, redzēju, kas notiek ar man mīļajiem cilvēkiem. Centos mierināt savu ģimeni un teicu, ka ar mani nekas ļauns nevar notikt. Ļoti gribētos ticēt, ka tagad esmu vesela, dzīvoju ar domu, ka esmu izārstēta. Cenšos darīt labas lietas, domāt gaišas domas, iepriecināt draugus un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Izbaudu katru dienu!"
Draugu loks zina par slimību un reizēm cenšas Ināru iekārtot ērtākā sēdvietā vai sagādāt garšīgāku cienastu, viņa jūtas neērti, ka tam pievērš uzmanību, bet jūtas ārkārtīgi pateicīga par viņu atbalstu: "Bet tāda tagad ir mana dzīve. Jā, man ir 3. invaliditātes grupa un neatgriezeniskas veselības problēmas, bet ir arī ļoti liela vēlme dzīvot un strādāt," apņēmīgi saka Ināra.

Darba devējiem viņa iesaka nebaidīties no cilvēkiem ar invaliditāti: "Jūs jau nezināt, kāda ir šī invaliditāte, dodiet iespēju! Kur gaida šādus cilvēkus, es nezinu, man šķiet, ka nekur īsti negaida. Gribētos teikt – ejiet cilvēkos, dariet, bet ne visiem ir spēks un drosme. Ceru, ka iedvesmošu kādu, jo nevajag baidīties sākt kaut ko jaunu. Es dažreiz domāju – varbūt šuvējas darbs ir tas, ko es savā dzīvē citādi būtu palaidusi garām?" Inārai ir subsidēta darbavieta, un viņa atzīst, ka jūtas priviliģēta, ka katru mēnesi var rēķināties ar noteiktu naudas summu neatkarīgi no tā, vai spēj visu padarīt, tādēļ viņa valdības pārstāvjiem lūdz tikai vienu – subsidētas darbavietas cilvēkiem ar invaliditāti. Tad arī darba devēji būtu atvērtāki pieņemt darbā šos īpašos cilvēkus."

Prieku sagādā ne tikai aizraujošais darbs, bet arī vasaras tuvošanās, kad pie veikaliņa logiem ziedēs rozes, bet priekšnamā esošais galdiņš tiks iznests zālienā un kafijas pauzes varēs baudīt svaigā gaisā. Neatņemama atelpas brīžu sastāvdaļa ir Ināras virtuvē tapušie našķi – gatavošana ir viņas kvēlākā aizraušanās, kulinārija Inārai tik ļoti patīk, ka viņa sapņo kādudien organizēt arī ēst gatavošanas kursus. Vasarā viņa ceļas ātrāk nekā pārējie mājinieki un cep maizi ar sēkliņām, bet kādudien taps arī rupjmaize ar ieraugu. "Bija laiks, kad katru dienu nesu siltu maizi, visu laiku darbā našķēties ir bīstami, tāpēc tagad nedaudz piebremzējam," viņa smejas.
"Bet mums nevajag svētkus, lai saklātu galdu, – mums katra diena te ir svētki, jo esam veseli un esam kopā. Zināt, ja pirms četriem gadiem mana devīze bija "Kas jādara, tas dara", tagad tā ir "Nepamēģināsi – neuzzināsi!"."
Projekta ''Dara citādi - izdara tāpat!'' veidotāji: saturs – Sabīne Košeļeva, Andra Čudare, Liene Matīsa, Kristīne Melne, foto – Mārtiņš Purviņš, izstādes fotogrāfiju autors - Andrejs Strokins, dizains – Natālija Šindikova, izstrāde - Nikolajs Trubačistovs, redaktore – Kristīne Melne, projekta vadītāja - Marta Cīrule, mediju komunikācijas eksperte – Kristiāna Tabunova.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.