Diagnoze izklausās sarežģīti – mantota radzenes distrofija. Realitātē tas nozīmē, ka Ļenas redze ar katru gadu kļūst arvien sliktāka. "Mans organisms vienkārši atgrūž manu radzeni, un redzes zaudēšanas procesu nevar apturēt vai koriģēt ar brillēm. Vecmamma nomira, būdama pilnīgi akla, arī mammai ir šī diagnoze, man to noteica desmit gadu vecumā," stāsta Jeļena.

"Man visi prasa: Ļena, tu neredzi tālumā vai tuvumā? Bet es nezinu, ko atbildēt, jo es neatceros, kā tas ir – redzēt labi. Varētu teikt, ka pasauli redzu kā caur ļoti nespodru stiklu, bet, aizejot pie acu ārsta, no tās tabulas, kas pielikta pie sienas, ar vienu aci redzu tikai divas augšējās rindiņas, ar otru aci neredzu neko," viņa paskaidro.

Papildus tam, ka redze pasliktinās, ir arī krasi saasinājumi, kad Ļena neredz gandrīz neko, acis sāp, iekaist un kļūst sarkanas, nav iespējams paskatīties uz gaismu. Vairākas reizes acis operētas, bet redzes uzlabojumu joprojām nav.

Par spīti visām grūtībām, Ļena ļoti gribēja mācīties augstskolā, mamma gan centās atrunāt no šādas idejas, bet viņa iespītējās un pieteicās politoloģijas un žurnālistikas studijām. "Darbojos skolas avīzē, un man tas ļoti patika, bet arī politoloģija likās interesanta. Konkurss bija liels, 12 cilvēki uz vienu vietu, tāpēc pati brīnījos, ka tiku abās vietās, atlika tikai izlemt, kur iet. Un šobrīd droši varu teikt, ka nenožēloju savu izvēli," Ļena priecājas. Kad lekcijās bija jāizmanto dators, sākumā viņa ļoti pārdzīvoja, jo bija jāpiesēžas ārkārtīgi tuvu ekrānam – apmēram 15 centimetru attālumā, lai kaut ko varētu izlasīt. "Ar laiku vairs nekautrējos par to. Jo vecāka kļūstu, jo vienkāršāk uztveru savu invaliditāti, šobrīd man vairs nav tādu kompleksu."

Ļenas pirmais darbs bija satura veidošana dažādām mājaslapām: "Pirmajā darba intervijā gāja traki, jo es nepamanīju stikla durvis un ieskrēju tieši durvīs. Man bija tāds kauns, bet darbu dabūju!" smejas Ļena. Uz jautājumu, kāpēc viņa birojā sēž tik tuvu datoram, Jeļena visiem atbildēja, ka viņai ir ļoti slikta redze: "Man šķiet, nekad darba devējiem intervijās neesmu teikusi par savu invaliditāti. Ne tāpēc, ka es baidītos – tādēļ mani nepaņems darbā. Es visu varu izdarīt, tāpēc nesaprotu, kāpēc man tas būtu jāpiemin."

Pēc tam viņa kā ziņu producente strādāja televīzijas kanālā "Prosto TV", kā arī TV5. Kad ar lielu skandālu visus TV5 ziņu dienesta darbiniekus atlaida, Jeļena pamanīja korespondenta vakanci Latvijas Radio, pieteicās, izturēja konkursu un nu jau septiņus gadus strādā Doma laukuma ēkā. Gadu gaitā viņa ir vadījusi programmu "Простыми словами" (Vienkāršiem vārdiem), kā arī autorraidījumu "Какие люди!" (Kādi ļaudis!) par interesantiem cilvēkiem: "Starp citu, daudzi no viesiem bijuši cilvēki ar invaliditāti, kuri dzīvē daudz ko sasnieguši. Vadīju arī raidījumu par ceļojumiem, bet pēc atgriešanās no bērna kopšanas atvaļinājuma vadu sestdienas rīta programmu un producēju raidījumus. No ziņu korespondenta līdz tiešā ētera vadīšanai!"

Vislabāk Ļenai patīk tas, ka katra diena ir citāda, attiecīgi nav nekādas rutīnas, tomēr bez sarežģījumiem neiztikt. "Kad gāju uz Saeimu gatavot sižetus, man vajadzēja intervēt konkrētus cilvēkus, bet es viņus vienkārši neredzēju! Televīzijā bija vienkāršāk, jo operators pateica priekšā, kurš man jāuzrunā, bet te es biju viena pati ar diktofonu rokā. Ja cilvēku ir daudz, man ir grūti atšķirt, kurš ir kurš, bet, kad sāku vienkāršāk uztvert savu invaliditāti, man kļuva vieglāk dzīvot – piegāju pie kāda cita žurnālista un teicu: klau, man vajag to cilvēku, bet es viņu neredzu, palīdzi, lūdzu!"

Mūsdienu medicīna strauji attīstās, tādēļ Ļena neatmet cerības, ka kādreiz parādīsies iespēja apturēt redzes zaudēšanu: "Reiz konsultējos ar oftalmologu Maskavā, kurš jautāja, ar ko nodarbojos, teicu, ka esmu žurnāliste. Viņš bija pārsteigts par manu izvēli, bet ne pozitīvā ziņā, drīzāk – par ko gan tu domāji?! Parasti jau neredzīgi cilvēki kļūst par masieriem vai grozu pinējiem," stāsta Jeļena.

"Tu vari izvēlēties būt invalīds, apvainoties uz visu pasauli un sūdzēties, cik tev slikti iet, jo tu neredzi. Bet ir arī otrs ceļš – pieņemt savu īpatnību un saprast, ka tev ir tādas pašas iespējas kā visiem citiem. Es sapratu, ka slikta redze vienkārši ir daļa no manis, es neatšķiros no citiem cilvēkiem, tāpēc es nesūdzos par likteni un vienkārši eju un daru. Invaliditāte nav nekāds zīmogs, man ir veiksmīga karjera, un, ja man būtu iespēja, es izvēlētos to pašu profesiju," viņa saka

Pa pilsētu pārvietoties nav viegli, jo Ļenas invaliditāte nav acīmredzama: "Man nav melno briļļu un baltā spieķīša, tādēļ ir grūti saprast, ka man ir redzes traucējumi. Lai izņemtu naudu no bankomāta, nepieciešams ilgāks laiks, jo rūpīgi jāieskatās ekrānā, bet rindā stāvošie cilvēki nesaprot, kāpēc es esmu tik lēna, un sāk dusmoties. Arī pie kases naudu skaitu ilgāk, un citi pircēji kļūst nepacietīgi." Tādēļ viņa aicina būt iecietīgākiem, jo sabiedrībā ir ļoti daudz cilvēku, kuru invaliditāti vienkārši nevar pamanīt.

Bērnībā brīvo laiku viņa pavadīja bibliotēkā, bet, kad redze pasliktinājās un grāmatas lasīt vairs nebija iespējams, viņai šķita, ka zaudēts kaut kas ļoti būtisks. "Priecājos, ka atklāju sev audiogrāmatas. Kaut arī citādā formātā, esmu atgriezusies grāmatu pasaulē. Man gandrīz vienmēr austiņās skan kāda grāmata." Liels atbalsts ikdienā ir modernās tehnoloģijas, mobilajā telefonā lieliska funkcija ir "voice over", kas mājaslapas saturu vienkārši skaļi nolasa priekšā, bet datorā Ļenai uzlikti lieli, lieli burti. Darba kabinetā uz galda ir lielāks monitors nekā kolēģiem, un viņa priecājas, ka darba devējs vienmēr nāk pretī: "Kad pārcēlāmies strādāt no mājām, par mani ļoti rūpējās un jautāja, kā labāk iekārtot darba vietu, lai man būtu ērti."

"Reiz bija saasinājuma periods, kad neko neredzēju, tad atklāju lietotni "Be my eyes". Es gribēju uzvārīt makaronus un nezināju, cik minūtes jāvāra. Atvēru aplikāciju un veicu videozvanu, jo otrā pusē ir redzīgi brīvprātīgie, kuriem var uzdot jautājumus. Man palīdzēja un izlasīja, kas rakstīts uz etiķetes, bet var ieslēgt pašbildes režīmu un pajautāt – vai esmu normāli uzkrāsojusi lūpas? Vai – kāds ir šī autobusa numurs?" Turklāt ikviens var kļūt par brīvprātīgo, reģistrējoties tikai jānorāda, kurās valodās vari palīdzēt.

Ļenai ļoti patīk ceļot, un viens no interesantākajiem piedzīvojumiem bija saistīts ar darbu. Neredzīgo biedrība no Jekaterinburgas viņu kā žurnālisti uzaicināja doties divu dienu ekspedīcijā ar jahtu: "Biedrības vadītājs Oļegs ir pilnībā akls, un viņa sapnis ir apbraukt apkārt zemeslodei. Viņš organizē nelielas regates un treniņus un viesojās Latvijā. Tikšanās reizē arī es biju klāt. Tikai kapteinis un viņa palīgs ir redzīgi, pārējie komandas locekļi ir neredzīgi. Sākumā pa jahtu pārvietojos ļoti uzmanīgi, bet viņiem vispār nebija nekādu baiļu, viņi burtiski lēkāja pa klāju! Redzot, cik viņi ir drosmīgi un līksmi, ka paši vada jahtu, es aizdomājos – kāpēc vispār dažreiz ļauju sev domāt, ka kaut ko nevaru?" Ļena joko, ka vienīgi dzīvokli viņa nevar perfekti iztīrīt: "Man šķiet, ka viss ir tīrs un kārtīgs, bet gan jau ciemiņi pamana kaut kādus putekļus, ko es vienkārši neredzu."

Bērnībā Ļena mēdza izmantot slikto redzi savā labā, lai vecāki viņu pažēlotu, tagad viņa uzskata, ka tā ir slidena taciņa: "Tu pierodi, ka tevi vienmēr pasaudzēs, jo vecāki ļoti raizējas un cenšas padarīt tavu dzīvi ērtāku. Bet tas nav pareizi. Es gribētu vērsties pie vecākiem, kuru bērniem ir invaliditāte: sakiet viņiem – tu visu vari izdarīt, tu esi normāls, tu neatšķiries no citiem."