Atšķirībā no boļševikiem postpadomju laika hierarhija radusies ne tādēļ, lai realizētu noteiktu ideoloģiju, bet, gluži pretēji, ideoloģiskais kokteilis tika sagatavots, lai vara paliktu tās sagrābēju grupas rokās. Tomēr iecerētā "ganāmpulka barība" kļuva par Krievijas valdības galveno pašhipnozes instrumentu. Tagadējais karš ir, pirmkārt, šīs pašhipnozes rezultāts.
Jaroslavs Šimovs — žurnālists, vēsturnieks, Krievijas ziņu dienesta "Radio Svoboda" ("Radio Brīvība" – red.) apskatnieks.
"Padomju sistēma ir kā corruptio optimi pessima ("godīga cilvēka pagrimšana ir visļaunākā pagrimšana" – red.) – faktiski tā ir sistēma, kurā ieaudzina visas tās īpašības, uz kurām vispār spējīgs pagrimis cilvēks. Tuvāko nodošana, draugu pakļaušana mokām, meli ik uz soļa, falša dzīve no šūpuļa līdz kapam, tradicionālo kultūras vērtību nomīdīšana un atsevišķu šīs kultūras formālo aspektu konkretizēšana: ir taču skaidrs, ka izvarošana, slepkavība un ķēzīšanās ir medaļas viena puse, otra – padomju puritānisms, "dzimtene", "patriotisms", "komunistiskā morāle" utt."
Bet tagad pamēģināsim nedaudz attīstīt šo domu, lai izprastu, kas ir postsovjetiskā sistēma un kāda ir tās nozīme attiecībā uz savu priekšteci – pirmkārt runājot par Krieviju.
Padomju ideoloģijas galvenais paradokss bija vēlēšanās uz racionalitātes un materiālisma pamata uzbūvēt kvazi reliģiozu uzskatu sistēmu: spilgtākā ilustrācija tam varētu būt jēdziens "zinātniskais komunisms". Eksperiments izgāzās, jo tas nevarēja izdoties, tomēr Lems pareizi uzsvēris, kādas ir tā pamatiezīmes.
