Taņa ir bijusī rīdziniece. Pirms piecpadsmit gadiem, drīz vien pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, viņa ar vīru un dēlēnu pārcēlās uz Londonu. Tagad sieviete ir veiksmīga, kvalificēta IT speciāliste kādā no globālajām korporācijām, nu jau divu bērnu mamma. Kad sākās karš, viņa nolēma uz dažām dienām doties uz Poliju kā brīvprātīgā – citādi nevarēja.
Jau laikus norunājām, ka sazināsimies. Šis raksts tapis no desmitiem balss ziņojumu, ko Taņa sūtīja vakaros: bēgļu stāsti, vērojumi, īsas sarunas starp dažādu valstu pilsoņiem – gan angļu, gan, būtisks aspekts, arī krievu valodā. Jo ļoti daudziem krievu valodā runājošiem un domājošiem cilvēkiem pašlaik ir ļoti svarīgi, lai viņu valoda būtu tā, kurā tiek sniegta palīdzība, ne tikai tā, kurā tika dota pavēle sākt karu.
No Londonas Taņa lidoja uz Krakovu, no kurienes ar autobusu nokļuva Pšemislā – aptuveni trīs stundu brauciena attālumā.
