Pirmais satraukums
Ozona slāņa esamība tika atklāta jau pirms nedaudz vairāk nekā simts gadiem. Zinātnieki ievēroja, ka Zemes atmosfērā ir kaut kas, kas absorbē daļu no saules izstarotās radiācijas. Jau gadsimta pirmajā pusē fiziķi izsecināja, ka stratosfērā apmēram 20 līdz 30 kilometru augstumā atrodas ozona slānis, kas absorbē līdz pat 99% saules vidējās frekvences ultravioletās gaismas, tādējādi neļaujot šiem stariem kaitēt dzīvībai uz zemes.
"Ja atmosfērā nepastāvētu ozona slānis, Saules intensīvie ultravioletie stari sterilizētu Zemes virskārtu," savulaik brīdināja NASA. Tikai ar laiku zinātnieki atklāja, ka slānis ir salīdzinoši plāns, mainīgs un to ietekmē zemes klimats un temperatūras.
Uzsākot padziļinātu ozona slāņa izzināšanu, pētniekus aizvien biežāk sāka satraukt doma, vai iespējama šī trauslā slāņa noplicināšanās. Tika uzsākti mērījumi, vai virsskaņas lidaparāti un kosmosa kuģi, kuru izplūdes gāzes nonāk tieši ozona slānī, ietekmē to. "National Geographic" raksta, ka lai gan tika atklāts, ka tie atstāj ietekmi, tā tomēr ir pārāk maza, lai par to satrauktos.
