"Kas es esmu? Krievs, Krievijas iedzīvotājs, Krievijas pilsonis. Likumpaklausīgs nodokļu maksātājs un patriots. Bet es atsakos sevi asociēt ar to Krieviju, ar to armiju un ar to valsti, kas pašlaik iet karā. Mana Krievija tagad neklusē. Tā ir nikna un iziet ielās. Tā saka: "Karam nē!" Un, ja mēs esam pēdējie krievi no šīs valsts, no šīs Nārnijas, kas saglabājusies vien mūsu sirdīs, lai pasaule mūs atceras tādus." Šos vārdus rakstījis mans draugs, Slava Malahovs, "Runet" populārās domubiedru grupas "Дореволюционный советчик" ("Pirmsrevolūcijas padomdevējs" – tulk. no krievu valodas) un tāda paša nosaukuma mūzikas grupas dibinātājs. Viņš dodas uz mītiņiem Maskavā un Pēterburgā, aktīvi aģitē pret karu koncertos un internetā.
Es dzīvoju Sanktpēterburgā – muzeju un vētrainas literārās dzīves pilsētā, kur bāros lasa dzeju un uz sienām zīmē Daniila Harmsa portretus. Man ir daudz radošu draugu, un viņi visi, vien ar retiem izņēmumiem, ir pret karu. Pat visprokrieviskākie – tie, kas uzskatīja, ka Ukrainai jāatdod Donbass, ir šokā un nezina, kā attaisnot Kijevas un Harkivas apšaudīšanas. Pilsēta protestē ik dienu – cilvēki stāv pie "Gostiny dvor" ("Гостиный Двор" – 18. gadsimta arhitektūras un vēstures piemineklis, kurā kopš pagājušā gadsimta sākuma darbojas tirdzniecības komplekss – red.), it visur izlīmē pretkara skrejlapas.
Mūsu radošie čati atgādina frontes ziņu lenti. "Draugi, Taņu apcietināja, nesīšu viņai paciņu." "Nestaigājiet tagad pa Ņevas prospektu, tur kosmonauti (tā nokristīti omonieši)." "Sasodīts! Brīnumainā kārtā izspruku no autozaka (transports aizturēto pārvietošanai uz izolatoru – red.), dažus metrus no manis notika pamatīga savākšana."
Baltas skrejlapas, melni kosmonauti
Kaut kādā brīdī es aptveru – ja neaiziešu uz mītiņu, nespēšu skatīties acīs ne tikai savai draudzenei ukrainietei, bet arī pati sev – spoguļa atspulgā.
Sāku meklēt kompāniju, ar ko kopā iet 27. februārī, bet todien neviens no paziņām netiek. Ieraugu – kāds mans mūžīgais politisko strīdu oponents raksta, ka viņa dēls uz mītiņiem iet katru dienu. Palūdzu kontaktus, un jau pēc dažām minūtēm ar Mišu vienojamies par tikšanos. Ierodos metrostacijā nedaudz agrāk, sēžu uz soliņa, bet pārdesmit metrus tālāk dežurē vairāki policisti bruņuvestēs. Laiku pa laikam viņi izlases kārtā aptur garāmejošos un pārbauda somas. Man uzmanību nepievērš – neizskatos bīstama.
"Ja parādās menti, sadodamies rokās un tēlojam, ka esam pāris," pa ceļam mani instruē Miša. "It kā mēs vienkārši pastaigātos. Puiši teica, ka pārīšus neaiztiek. Es ar viņiem vakar iepazinos. Iesim, iepazīstināšu jūs!"
Pie "Gostinkas" (žarg. no "Gostijnij dom") – iespaidīgs pūlis. Skandē: "Nē karam!", "Kauns!" un "Ukraina nav mūsu ienaidnieks!". Uzmeklējam Mišas paziņas. Viens iepazīstina ar sevi, sakot, ka ir Saša, citi atsakās nosaukt savu vārdu un uzvilkuši kovida maskas. Policisti ruporos klaigā, ka mēs pārkāpjam kovida ierobežojumus. Zinot, ka aizturētie vēlāk sēž pa 30 cilvēkiem šaurā kambarītī, tas izklausās ciniski.
"Kosmonauti!" mani aiz rokas parauj Miša. Un mēs pastaigas solī ejam gar tirdzniecības kompleksu, kamēr omonieši no pūļa izrauj meiteni ar plakātu rokās un velk sev līdzi. Apkārtējais pūlis izretinās pārgrupējoties, savukārt "Karam nē!" atskan jau citviet. Tautas ir šķietami daudz, taču nav skaidrs, kurš piedalās mītiņā, bet kurš vienkārši garām gājis. Kaut kādā brīdī cilvēkus no labās puses sāk spiest uz otru laukuma malu. Izliekamies, ka esam nejauši garāmgājēji, un tā arī vienkārši paejam garām omoniešu barjerām.
Cilvēki izspraucas no laukuma uz Ņevas prospektu un soļo pa to, pareizāk sakot, pa trotuāru, laiku pa laikam izsaucoties: "Karam nē!" Pie sarkanās gaismas piestāj, būdami pieklājīgi ļaudis. Pa ceļam šur un tur redzamas izlīmētas pretkara skrejlapas. Mašīnas signalizē, kāda sieviete garāmbraucošā auto caur logu ar rokām rāda sirsniņas žestu.
Kur mēs dodamies – nav skaidrs. "Telegram" kanālā "Pēterburga pret karu", kur bija informācija par mītiņu, parādās ziņojums, ka kolonna virzās par Ļiteinija prospektu, bet pēc tam pa Kiročnajas ielu. Nu, labi, pieņemsim! Tikmēr Miša stāsta, ka mācās jūrskolā un nesaprot, kā tagad nokārtos praksi. Iekšzemes ūdeņos tik daudz jūrnieku nevajag, bet lielākā daļa pasaules Krievijas iedzīvotājiem vairs vīzas nedos.
"Autozaks!" no aizmugures atskan kliedziens. Kādus divdesmit metrus no mums policija sāk tvarstīt cilvēkus, mēs iesprūkam tuvējā pagalmā. Tās izrādās lamatas – priekšā ir restes. Autozaks apstājas tieši pretī arkai...
