Politologs Vladimirs Pastuhovs: pasaule mācās dzīvot bez Krievijas

Krievijas karš pret Ukrainu pasauli pamazām sadalījis divās daļās: tajos, kas ir pret, un tajos, kas par. Vairums Krievijas iedzīvotāju atbalsta prezidentu Putinu, vairums attīstīto pasaules valstu pilsoņu atbalsta Ukrainu. Arī politiķi bija spiesti pozicionēties, tagad Rietumos izveidojies konsenss ne tikai par to, ka nepieciešams palīdzēt Kijivai, bet arī par neizbēgamo Ukrainas uzvaru šajā karā. Par to, kā nostiprinājās šī izpratne, kāda loma tajā bijusi politiķiem, sabiedrībai, medijiem, vēsturei, kā arī par to, kā viss attīstīsies turpmāk, – "Delfi" saruna ar politologu Vladimiru Pastuhovu no Krievijas.

Vladimirs Pastuhovs – politologs, publicists, jurists, "University College of London" zinātniskais darbinieks, kādreizējais Krievijas Federācijas Konstitucionālās tiesas padomnieks, kādreizējais Krievijas Tiesību un publiskās politikas institūta zinātniskais direktors. Kopš 2008. gada dzīvo Londonā. Regulārs radio "Eho Moskvi" (pašlaik slēgts) studijas viesis, sleju autors izdevumos "Polit.ru" un "Republic.ru".

Intervijā Vladimirs Pastuhovs spriež:

pret ko iestājas Krievijas iedzīvotāji, kas atbalsta karu;
kāda loma šajā atbalstā ir Kremlim, propagandai un "senču balsij";
kā veidojusies pret Krieviju vērstā vienprātība un cik stipra tā ir;
kāda loma šajā karā ir kodoldraudiem;
kādēļ Rietumi investē Ukrainas uzvarā;
kā turpmāk attīstīsies karš.

Kad rudenī ar jums runājām iepriekšējo reizi, apspriedām Valsts domes vēlēšanu rezultātus. Tie būtībā fiksēja beigas "Krimas konsensam" (lielo atbalstu prezidentam Putinam pēc Krimas aneksijas 2014. gadā – red.). Vai var uzskatīt, ka "Krimas vienprātības" gals kļuva par vienu no iemesliem jaunajam karam? Vai tagad ir nosacīts "Donbasa" konsenss?

"Krimas vienprātības" trūkums, neapšaubāmi, kļuva par vienu no kara trigeriem (ierosinātājiem – red.). Līdzīgi kā mazas heroīna devas pārtraukšana kļūst par iemeslu tam, lai uzņemtu lielu devu. Ja tu sēdi uz kaut kādas adatas, diez vai tu spēsi no tās atbrīvoties saviem spēkiem. Tādēļ "Krimas vienprātības" izbeigšana bija diezgan specifiska: tā bija nevis vilšanās "heroīnā", bet gan sajūta, ka vairs "nelien", taču kaut ko tomēr gribas. Un tā mēs fiksējām to, kas vairs nedarbojas, taču nenovērtējām lūguma dziļumu, to, cik stipra kļuvusi tautas atkarība no šīs adatas. Izrādījās, ka ļoti stipra. Un tas, ko tauta prasīja, bija nevis ārsts narkologs, bet gan kvalitatīvas preces piegādātājs.

Šis bija jēgpilns lūgums, un, ja valsti vadītu cilvēki, kas ir – teiksim tā – ne tik pašpārliecināti, viņi varbūt arī atteiktu. Taču Krieviju vada cilvēki, kas sevi ir pārliecinājuši par kaut kādu misiju un jūtas kā mesijas.