Pļavas, meži un tīrumi – tie ir šķēršļi, ar kuriem nereti nākas saskarties velobraucējiem, kas iecienījuši mežonīgākus izbraucienus tuvāk dabai, ārpus pilsētu betona džungļiem. Dažkārt šāda situācija notiek pat tad, kad paļaujies uz kartē norādīto informāciju – tur ir ceļš, tur varēs izbraukt. Reizēm ceļš uz spontāni izvēlēto galamērķi var beigties strupceļā svešā pagalmā vai tīrumā, jo kartē "uz ātro" apskatītais ceļš realitātē vairs nemaz neeksistē. Karšu izveidotāji norāda, ka tas nav nekas neparasts.

Nejauši izvēlējos kādu maz zināmu galamērķi Latgalē, un devos izzināt turienes ceļus un neceļus. Saulainā vasaras dienā, pēc darba nedēļas, kas pavadīta birojā pie datora, ir patīkami apsēsties uz velosipēda un kaut kur aizbraukt. Tā arī darīju – paņēmu riteni, izvēlējos virzienu, kurā vēl nebiju braukusi, un devos ceļā.

Startēju no Rēzeknes un devos uz 10 kilometru attālumā esošo Taudejānu pusi. Līdz pagriezienam uz šo apdzīvoto vietu ir jābrauc pa A12 šosejas Rēzekne–Ludza posma daļu. Kad pie zīmes "Bērzgale 21" nogriezos no šosejas pa kreisi uz vietējās nozīmes autoceļa V550, ceļš vairs nebija tik gluds un patīkams kā iepriekš. Te sākās mazākas nozīmes ceļa burvība – kratīšanās pa grants ceļiem raksturīgo "trepi", izvairīšanās no akmeņiem un mīkstākām smiltīm, lai izsargātos no "drifta". Un tā vairākus kilometrus, līdz sasniedzu pagriezienu, kas nezināmu iemeslu dēļ ir atzīmēts ar spilgti dzeltenu pudeli, uzspraustu uz mieta. 

Tālāk ceļš sašaurinās, ved zem šaura tuneļa, virs kura ir dzelzceļa sliedes. Šeit var izbraukt tikai viena vieglā automašīna, kas nav platāka un augstāka par 2,5 metriem. Izbraucot cauri šiem "vārtiem", nokļuvu vietā, kas atgādināja vasarnīcas, – cilvēki rušinājās savos piemājas dārziņos.