Dzērāju panaceja – kodēšanās. Kas tas īsti ir, un kā tas (ne)darbojas

Rīdzinieces Kristīnes tēvs ir alkoholiķis, kuram kodēšanās ir ierastā savākšanās metode, lai dzeršana neaizietu nepārredzami garā "plostā". Uz mūžu atteikties no alkohola viņš nevēlas, tāpēc parasti kodējas uz gadu. Tad "kodu uzlauž", dažas dienas dzer līdz grīdai un atkal meklē palīdzību. Cerībā izglābt smagi atkarīgo tēvu ģimene izmēģinājusi teju visu – gan tradicionālo medicīnu, gan buršanos, vārdošanu un arī slaveno kodēšanos.

Ar tā dēvēto kodēšanu lielākoties cilvēki saprot vairākas metodes cīņā ar alkohola atkarību – par kodēšanu tautā sauc arī "ampulas iešūšanu", "torpēdas ielaišanu", kā arī tik pieprasīto detoksikāciju jeb "atkačāšanu" – medikamentozu palīdzību cilvēkam iziet no ilgstošas dzeršanas vai ārkārtīgi smagām paģirām. Tie visi Latvijā ir ļoti pieprasīti pakalpojumi. Komplementārās jeb alternatīvās atkarību ārstēšanas metodes ir mantojums no Padomju Savienības ārstniecības sistēmas, bet citās pasaules valstīs tās var būt dziļi iesakņojušās tautas tradīcijās un reliģiskajos uzskatos (Pasaules Veselības organizācijas apzinātās metodes šeit no 167. lpp.). Komplementārā medicīna ir katras valsts regulējums, kas to veic: profesionāļi vai ārpus profesijas esošas personas (dziednieki). Latvijā ir apstiprinātas metodes, kuras veic profesionāļi. Kas ir kas un kā tas darbojas – par to šajā rakstā.

Daži kodēšanās pieredzes stāsti

Kristīne (vārds mainīts) sen ir atteikusies "vākt" savu dzērāju tēvu, tas palicis uz mātes pleciem. Tētim šobrīd ir ap 60, un saviesīga iedzeršana notika visu Kristīnes bērnību, bet aina kļuvusi krietni skumjāka pēc 2008. gada ekonomiskās krīzes.

"Tētis vienkārši sāka nodzerties. Ja visu manu mūžu viņa dzeršana likās sadzīvē iederīga, tad pēc tās krīzes tēvs kļuva par kārtīgu alkoholiķi, kuram doza bija vajadzīga katru dienu. Citādi viņš nebija lietojams, bet iedzēris kļuva pat patīkams saziņā, rosīgs mājās, jestrs draugu lokā.