"Bij tomēr ļaudis – vesela pelēka armija ļaužu, kas ticēja savai valstij, tāpēc ka ticēja savam darbam. Paaudžu paaudzēs alkuši sava zemes gabaliņa, tagad tvēra pēc tā abām rokām visi bezzemnieki, lauku un pat pilsētu strādnieki. Zeme, ko latvietis bij minis kā vergs ilgus gadu simtus, tagad bija atbrīvota un piederēja atkal tautai. Prieks bija liels, un pirmajā vietā stāvēja darba prieks."

Jānis Jaunsudrabiņš, "Jaunsaimnieks un velns"

2017. gadā "Jumavas" izdotajā apjomīgajā "Latvijas tautsaimniecības vēsturē" Viesturs Pauls Karnups, sākot stāstījumu par Latvijas ekonomiku starpkaru periodā, uzsver: "Agrārā reforma uzspieda savu zīmogu visiem turpmākiem lauku īpašumu attiecību jautājumiem, kā arī ražošanas veidiem." Šajā darbā "Delfi" iespējami detalizēti aprakstīs šo "zīmogu visam turpmākajam" – no jaunsaimnieku apčubināšanas Ulmaņa laikā, cauri kolektivizācijai, denacionalizācijai, zemkopības pagrimumam, jaunajai emigrācijai līdz pat visjaunākajiem laikiem, kad jaunsaimniecību ēku drupas arvien vairāk pazūd zem rapša un kviešu liellaukiem. Tāpat stāstu ilustrēsim ar piemēriem jaunsaimniecības fenomena klātesamībai Latvijas literatūrā, teātra mākslā, glezniecībā un citās mākslas nozarēs.