"1920. gadā norima valdību maiņa. Nozuda bermontiešu karavīri, Latvijas valdība sāka dalīt muižu zemi, un līdz ar to barona vara bija beigusies. Pats barons Bērs, sakrāvis trīs vezumos labākās mantas, aizbrauca. Laikam jau uz Vāczemi. Barons bija ļoti laipns, aprunājās un prasīja, vai zirgiem vezumi nebūšot par smagiem. Līdz ko barons bija prom, tūlīt visi kalpu puišeļi gāja uzbrukumā pilij. Salasījuši kabatās akmeņus, un nu šķīda pils lieveņa stikli. Dziedājām savu cīņu dziesmu: "Mēs cīnīsimies, lai asins plūst, lai vergu važas pušu trūkst." Skrējām pa pils gaiteņiem, bet tur visas durvis bija noslēgtas, nebija, ar ko cīnīties. Pilī gan bija palikuši visādi sulaiņi un kolonisti, bet muižas dzīve pajuka. Zemi iedalīja tiem, kas bija karojuši par Latvijas atbrīvošanu. Arī tēvs pieprasīja zemi, taču viņš nebija karojis, bet kalpojis baronam, un tādiem zemi nedeva. Iedalīja tikai dažas pūrvietas kartupeļiem," tā pārmaiņas pēc Neatkarības kara Ēdolē aprakstīja Eduards Šķēle (1911–1990).
Viņa stāstījums no bērna skatpunkta lieliski parāda agrārās reformas notikumu esenci – vieni saimnieki atnāca, citi aizgāja, daži tika pie zemes, citiem tā tika atņemta, bet vēl dažiem zemes nebija ne pirms, ne arī pēc reformas.
Daudzi latvieši agrārreformu uzlūkoja kā labošanas instrumentu senās netaisnības, kādreizējās zemes zaudēšanas, novēršanai, norādot, ka muižnieki senatnē zemi latviešiem atņēma ar varu, grāmatā "Zemnieks, zeme un zemkopība Latvijā" norāda Boruks. "Tad Zemkopības ministrija izdarīja interesantu pētījumu – pēc zemesgrāmatām mēģināja noskaidrot muižu ieguves veidus un laiku. Pētījums parādīja, ka zemesgrāmatu pastāvēšanas laikā Vidzemē 50% muižu, bet Kurzemē pat 85% bija iegūtas pirkšanas ceļā. [..] Praktiski no visiem muižniekiem tikai 1/7 bija seno bruņinieku pēcteči, bet pārējie zemi bija ieguvuši pirkšanas ceļā vēlākos gadsimtos.
