Foto: F64
Kad zvanu un pirms iepazīstināšanas ar sevi drošības labad pārvaicāju, vai esmu sazvanījusi Raimondu Paulu, savā ierasti ironiskajā runas manierē viņš nosaka: "Diemžēl..." Kam diemžēl, kam – par laimi, jo mans mērķis ir izdibināt, kā "pārziemo" viens no visu laiku slavenākajiem un ražīgākajiem latviešu komponistiem un pianistiem, kuram nule kā aizvadīti pirmie koncerti viņam nebūt ne pierastā formātā un gaisotnē. Pilno zāļu un dūšīgo aplausu vietā Maestro uzstājas knapai 25 cilvēku auditorijai vai vispār pilnīgi tukšā zālē, un arī tradicionālie Līgo un Jāņu koncerti šogad izpaliek. Tiesa, tas gan nenozīmē gaužas asaras un sēdēšanu ar rokām klēpī.

Ar Raimonda Paula teātrim radītās mūzikas solokoncertu Latvijas Radio 1. studijā "Klasika" tika atklāts dzīvo koncertu cikls "Viens pats studijā", "Hanzas perona" koncertstāstu sērijā "Koncerts pirmajā rindā" kopā ar Dināru Rudāni viņš izpildīja spilgtākos skaņdarbus no abu koprades, savukārt "Dzintaru" koncertzāles sezonas atklāšanā, ko translēja televīzijā un radio, kopā ar pasaulē slavenāko latviešu tenoru Aleksandru Antoņenko un "Latvijas Radio bigbendu" izskanēja Maestro komponētas kino un teātra mūzikas tēmas, dziesmas no leģendārā cikla "Pērļu zvejnieks" un kompozīcijas ar izcilā krievu dzejnieka Jevgeņija Jevtušenko dzeju.

Kas vēl? Par to mūsu sarunā.

Klausījos "Latvijas Radio 3" radījumu, kur Gundai Vaivodei izteicāties, ka pagājušogad esat pārspēlējies un šī gada krīzes situācija nolikusi jūs pie vietas. Ar ko pērnais gads jūsu dzīvē izpelnījies šādu pārspēlēšanās statusu?

Latvijā pagājušogad tika nospēlēti aptuveni 130 koncerti. Kā man teica koncertu rīkotāji, tās ir apmēram piecas pilnas lielās arēnas, lai gan pārsvarā uzstājāmies nelielās zālītēs ar dažādiem māksliniekiem – Daumantu Kalniņu, Anci Krauzi, Andri Bērziņu, Zigfrīdu Muktupāvelu. Tāpēc arī, no vienas puses, šis mēnesis atslodzes man bija vajadzīgs. Nedrīkst jau, protams, tā runāt, jo tā ir nelaime, kas te tagad darās.

Nesen intervēju labu jūsu draugu Jāni Streiču, un mēs runājām par to, kā kino nozare tiek galā ar šo dīkstāvi. Viņš sacīja, ka "radošais gars izlauzīsies", proti, ka apsviedīgi un radoši cilvēki izdomās, kā izgrozīties un pielāgoties. Ko līdzīgu mēs tagad novērojam arī mūzikā – visvisādi lāpās, rīkojot koncertus dzīvojamo namu pagalmos, uz lielveikalu un koncertzāļu jumtiem, auto koncertus, digitālos koncertus, jums pašam tikko bija koncerts ar Dināru Rudāni "Koncerts pirmajā rindā" 20 cilvēkiem. Vai šādas koncertu formas ilgtermiņā spēj kompensēt ierasto saikni ar klausītāju?

Nē, nē, nē, par ilgtermiņu te vispār nav ne runas. Tas pēc iespējas ātrāk ir jābeidz, nav īstā noskaņojuma. Pāris mēnešu tā var, protams, tas nav nekas traģisks, bet ilgāk gan ne. Jāsāk ir domāt. Igauņi jau ļauj rīkot pasākumus, cenšas atgriezties vecajā ritmā. Mums tas pats ir jādara.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!