Iebraucot Ugālē no Rīgas puses, teju uzreiz jāveic kreisais pagrieziens, tad vēl viens, un tur jau manāma neliela divstāvu koka ēka, pie kuras slejas karoga masts un zīme, kas liecina – šeit atrodas leitnanta Roberta Rubeņa bataljona muzejs.
Pie muzeja mani sagaida tā vadītājs Andrejs Ķeizars, kurš izstiepis roku sveicienam nāk man pretī. Viņš šķiet apņēmības un entuziasma pilns un, kā pats saka, - par "to būšanu jau var runāt daudz".
Muzeja pirmā telpa raisa asociācijas ar to, kāds varētu būt bijis augsta ranga karavīra miteklis aizvadītā gadsimta četrdesmitajos gados. Uz neliela galdiņa novietota rakstāmmašīna, blakus tai uz krēsla atzveltnes uzkārts karavīra mundieris un turpat atrodas arī neliela vienvietīga gulta.
Andrejs atklāj, ka priekšmeti muzeja vitrīnās ieguluši dažādos ceļos: daudzus atradis pats, daļu atnesuši vietēji un entuziasti, kuri ar metāla detektoriem pārmeklējuši kādu meža nostūri. Tādos gadījumos Andrejs mudina nesējus iespējami precīzi pastāstīt, kur priekšmeti atrasti, jo tas ļauj noskaidrot, piemēram, agrāko cīņu vietas.
