Ap 2000. gadu populāra bija līmes ostīšana, taču kā lielākais izaicinājums Cēsu Audzināšanas iestādes nepilngadīgajiem skolas direktorei Sarmītei Sviķei atmiņā palikusi spaisa epidēmija, kas sākās pēc aptuveni desmit gadiem. Taču laiki ir mainījušies, un iestādē, kurā reiz uzturējās simtiem ieslodzīto, šobrīd tie ir tikai daži desmiti. "Delfi" rakstu sērijā par jauniešu resocializāciju ieskatāmies, kāda ir ikdiena tiem jauniešiem, kuri sliktas izvēles dēļ ir saņēmuši bargāko sodu – ieslodzījumu. Šajā rakstā "Delfi" uzrunāja Sarmīti Sviķi, Valsts probācijas dienesta (VPD) pārstāvi Daci Arni un Ieslodzījuma vietu pārvaldes (IeVP) priekšnieci Ilonu Spuri.
Šobrīd nepilngadīgo audzināšanas iestādēs sodu izcieš 31 jaunietis – Cēsīs atrodas 30 puiši, savukārt Iļģuciema cietumā – viena meitene. Agrāk cietumā bija daudz vairāk nepilngadīgo, jo, kā norāda Ilona Spure, savulaik brīvības atņemšanu piemēroja par daudz mazākiem noziegumiem, taču, pateicoties Krimināllikuma grozījumiem, ieslodzījuma vietās nonāk vien par ļoti smagiem noziegumiem vai tādiem, kas ievērojami atkārtojas. Kā stāsta Valsts probācijas dienesta pārstāve Dace Arne, šobrīd, lai nokļūtu audzināšanas iestādē, ir "riktīgi jāpacenšas" – tas ir smags noziegums vai noziegumu sērija – "ja tu nesaproti, tad atņem brīvību".
Raksturot un "ielikt kastē" šos jauniešus nevar – tie ir pārāk dažādi, tomēr viņiem ir kopīgas iezīmes. "Viņi visi nāk no nelaimīgām ģimenēm. Ģimenēm, kurās trūkst mīlestības. Bieži vien pašu bērnu vecāki nav mīlēti, tādējādi neprot mīlēt citus," saka Cēsu Audzināšanas iestādes nepilngadīgajiem skolas direktore Sarmīte Sviķe. "Mani sauc par naivu, bet es tiešām ticu, ka katrā cilvēkā ir labais, arī šajos jauniešos, kas ir pastrādājuši smagus noziegumus. Viņiem ir trūcis mīlestības. Naids rada tikai naidu, bet mīlestība – mīlestību," apgalvo Sviķe, uzsverot, ka ar citādu nostāju nebūtu iespējams tik ilgi strādāt šādā darbā. Vaicāta par Cēsu Audzināšanas iestādē nostrādāto laiku, skolas direktore saka, ka kauns atzīt, tomēr tie ir četrdesmit gadi un drīz jādodas pensijā.
Daļa jauniešu apzinās, kādus noziegumus ir izdarījuši, taču ir tādi, kas to noliedz. Tāpat ir jaunieši, kas ir pastrādājuši noziegumus, pašiem to neapzinoties, lietojot narkotikas. Dažiem jauniešiem, skolas direktores skatījumā, trūkst dzīvības vērtības – viņi neredz šo vērtību ne citu dzīvē, ne savējā.
Visa pamatā ir ģimene – gan "normālā", gan "nenormālā"
Probācijas dienesta pārstāve darbā ar jauniešiem novēro dzīvesstāstu jauniešu grupās. Viena ir tā, kurā jau no mazotnes veidojusies destruktīva pieredze, viņi ir piedzimuši ģimenē, kurā mācījušies destruktīvi dzīvot. "Atrodoties ieslodzījuma vidē, viņam tagad ir jāiemāca, kā būt sabiedrībā, bet – it kā skatoties no malas, jo viņš jau nav sabiedrībā iekšā. Šie jaunieši parasti vairs netic. Viņi ir vīlušies pieaugušajos. Kad ar šādu jaunieti strādā, viņš pieaugušo eksaminē, apmēram tā – "ko tu man te stāsti, tā nav, es tev neticu". Viņam ir ļoti grūti noticēt, ka vairs nebūs tā, kā bija," stāsta Dace Arne, skaidrojot, ka uzticības iegūšana ir viens no pamata uzdevumiem, kas resocializācijas ietvaros ir jāveic darbiniekam.
Otra grupa ir bērni, kuriem ģimene bijusi šķietami normāla, ar labām attiecībām. "Viņš ir mācījies, bet pēkšņi dzīvē kaut kas notiek. Jauniešiem vienu brīdi ļoti svarīga ir apkārtējā vide un piederība. Un šeit noticis kaut kas tāds, ka viņš ir pieslēdzies citai grupai, kurai grib būt piederīgs," skaidro Arne, piebilstot, ka ar šādiem jauniešiem ir vieglāk strādāt, jo ir jārestaurē būvētais pamats, kur vēl nebija šādas destruktīvas uzvedības.
"Cēsīs [audzināšanas iestādē] nonāk arī jaunieši, kas ir labi situēti, nāk no "ideālām ģimenēm ar augstākajām izglītībām", mācījušies ģimnāzijās, bet tomēr izdarījuši slepkavību," atzīst Ilona Spure. Viņa kā pamatproblēmu šādās ģimenēs min, ka tajās nav laika bērniem, trūkst komunikācijas un visu izšķir nauda. Kā stāsta IeVP pārstāve, šādi jaunieši bieži vien cenšas ieslodzījumā būt līderi, ietekmēt citus un parādīt savu pārākumu.
Dzīve ar pulksteni un bez interneta – nonākšana "iekšā"
Pēc nonākšanas ieslodzījumā jaunieši sākotnēji ir neizpratnē, stāsta skolas direktore: "Protams, viņi ir sabijušies. Dažkārt agresīvi – baiļu dēļ. Pamazām pierod, pamazām arī sāk saprast, kādēļ šeit ir nokļuvuši. Tie iemesli ir visdažādākie – galvenokārt par smagiem noziegumiem. Bet viņu problēmas nav sākušās šeit. Gandrīz vienmēr problēmas ir ģimenē. Pēc tam seko skolu mainīšana, dažādas draugu kompānijas, atkarības. Šie bērni nejūtas vajadzīgi normālā sabiedrībā, un tas ir tas ceļš uz noziegumiem. Pirms nonāca šeit, viņi ir mainījuši trīs četras skolas," norāda Sviķe.
