Tiekamies pie viņas trīsstāvu mājas. Mani smaidot sveicina vērtējošas acis. Par spīti šļūdonim un brīžiem asajām brāzmām, Inesei kājās sporta bikses un rozā "botas". Prasu, vai nesals, bet viņa smejoties atmet ar roku, ka esot labi. Mājās jau otro dienu lazarete – iepriekšējā dienā labi nav jutusies pati, bet nu ar vīrusu gultā palicis vecākais dēls Sandijs. Uz 15 kilometrus attālo Valdemārpils vidusskolu aizbraukušas vienpadsmit gadus vecās identiskās dvīnes Jolanta un Justīne. "Abām ir vienlīdz labas sekmes, un man ir šausmīgas aizdomas, ka skolā viņas jauc. Abas nav vienlīdz apzinīgas," smejas Inese, "turklāt Jolanta bija slima, bet ierakstīts, ka slima Justīne." Skolā astotajā klasē ir arī Indars, bet devītajā – Artis.
Pirms nepilniem desmit gadiem Inese uz Tiņģeri pārcelta tieši tāpēc, ka te vēl bija bērnudārzs. Viņas līdzšinējā dzīvesvieta pie Nogales bija jāpamet. "Tur biju izremontējusi dzīvokli. Pilnīgi no zemes. Bet tie mērkaķi – pašvaldība – izdomāja, ka es tur nevaru dzīvot, jo nevaru dabūt Arti uz bērnudārzu. Sandijam bija 12, un viņš nedrīkstēja izņemt, es ar' nevarēju izbraukāt – satiksme tur ar' nav nekāda. Ierādīja citu vietu, arī miskasti nekurienē pie Lubezeres. Saku, ka tur nav labāk, viss atkal no jauna jātaisa. Viņi saka: "Inese, bet tu taču māki." Es māku, bet par kādu naudu?"
