Ar Krievijas pasi bijis vieglāk
"ATTA" centra konferenču zāle ir viena no lielākajām Rīgā. Četrdesmit minūtes pirms konsultācijas sākuma tā jau pa pusei aizpildīta. Atrodu sev vietu sestajā rindā, malā. Man blakus apsēžas apmēram 50-60 gadus veca sieviete, iepazīstina ar sevi – Larisa. Viņai rokās "Saskaņas" izplatītie bukleti par Eiroparlamentā iesniegto petīciju un Satversmes tiesā notiekošo procesu.
"Pievienojos gan tur, gan tur," viņa saka. "Un uz šo tikšanos atnācu cerībā dzirdēt ko noderīgu. Uzskatu, ka jābūt aktīviem. Manas kaimiņienes, kam ir 72 gadi, arī ir Krievijas pilsones, bet viņas neko negrib. Mēģināju pierunāt nākt līdzi uz konsultāciju, bet saka, ka nē, nevajagot, gan jau kaut kā tāpat iztikšot. Viņas taču pat īsziņu neprot uzrakstīt savā podziņtelefonā, kā viņas varēs to elektronisko iesniegumu sagatavot, kā eksāmenu kārtos? Vienai ir meita, meitai ir dators, bet es nezinu, kādēļ viņa nemāca ar to strādāt. Es gan esmu apguvusi datoru."
"Vai eksāmenu jau nokārtojāt?"
"Nē. Pagaidām esmu tikai domes piedāvātos latviešu valodas kursus izgājusi. Grupā bijām 16, trīs no mums eksāmenu jau ir nokārtojuši pavisam droši, vēl daži gaida. Viena satraukumā aizmirsa, kā latviešu valodā ir "virtuve", tagad ļoti pārdzīvo, ka nenokārtoja. Bet citai, kas nokārtoja eksāmenu, ir ļoti augsts vērtējums. Pārsteidzoši, man šķita, ka viņa latviešu valodu zina slikti, pilnīgi noteikti sliktāk par mani, bet manas zināšanas nav tās labākās... Droši vien es nokārtošu, lai gan visumā ļoti baidos. Ja nu es visu aiz bailēm aizmirstu – gan virtuvi, gan nevirtuvi? Vēl baidos, ka man kļūs slikti, esmu hipertoniķe. Saka, ka pirms eksāmena, lai nomierinātos, vajagot iedzert. Bet ko tad, ja sajutīs alkohola smaku un mani izdzīs?"
