Krievijas karš pret Ukrainu, Ķīnas un Amerikas sāncensība un jaunu vidējo spēku uzplaukums rosina pamatīgu starptautiskās kārtības reorganizāciju, kas nostādīs Eiropu īpaši nelabvēlīgā situācijā. Lai plauktu pasaulē, kurā dominē lielas valstis ar augošiem militārajiem budžetiem, Eiropai nav citas izvēles, kā vien kļūt par reālu varu.
Globālās stabilitātes laikmets pēc 1945. gada ir beidzies un pagājis. Gan no aukstā kara bipolārās pasaules, gan no amerikāņu dominētās vienpolārās pasaules, kas to aizstāja, mēs ilgstoši guvām labumu no stratēģiskās kārtības sajūtas. Lai arī bija daudz mazāku karu (un pat daži lielāki) no Korejas un Vjetnamas līdz Tuvajiem Austrumiem un Afganistānai, starptautiskā sistēma kopumā saglabājās stabila un neskarta.
Tomēr kopš jaunās tūkstošgades sākuma šī stabilitāte pakāpeniski arvien vairāk un vairāk ir devusi vietu atjaunotai sāncensībai starp lielvarām, no kurām galvenie spēlētāji ir ASV un Ķīna. Turklāt jau sen ir bijis skaidrs, ka Indijas, Brazīlijas, Indonēzijas, Dienvidāfrikas, Saūda Arābijas, Irānas un citu jaunietekmes ekonomikas valstu politiskā un stratēģiskā ietekme pieaugs, kā arī palielināsies to loma globālajā sistēmā. Ķīnas un ASV konflikta padziļināšanās kontekstā šīm arvien augošajām varām būs daudz iespēju apspēlēt vienu no 21. gadsimta divām lielvalstīm pret otru. Nudien – daudzas no šīm iespējām šķiet pārāk labas, lai tās palaistu garām.
