Kā "ārzemju latvietim", kas izglītību guvis ASV, man skaidri jāsaka, ka krievu valodu neprotu un tādēļ par "krievu būšanām" ar tiešu šīs valodas starpniecību neko īpaši daudz nezinu. Esmu, protams, gan augstskolas kursos Eiropas vēstures kontekstā, gan uz savu roku lasījis samērā daudz par padomju laikiem un to saknēm Krievijas vēsturē. Arī šodien "tās krievu būšanas" – kā, ja nemaldos, lietas arī apzīmēja vēsturnieks un skarbais feļetonists Uldis Ģērmanis – ir kļuvušas visai aktuālas vairākās sabiedriskā diskursa plaknēs.
Ir jābūt bijušam komā, lai neko nezinātu par Krievijas agresiju pret Ukrainu, tās laikā pastrādātajām zvērībām un kara noziegumiem. Tie nevienu ārpus Krievijas un tās "draugu" aprindām vairs nepārsteidz, drīzāk kārtējo reizi šausmina. Bada genocīdu Ukrainā pirms 90 gadiem, Staļina (kas gan nav krievs) represijas, gulaga ierīkošanu un ārēji diktētās demogrāfiskās izmaiņas Latvijā pārsvarā veica krievi. Darbaspēka migranti, kas pārcēlās uz Latviju, tāpat kā PSRS okupācijas karaspēks nospiedošā pārsvarā, bija krievi vai runāja krieviski.
Aug riebums pret visu krievisko
Ir arī skaidrs, ka antipātijas pret Krieviju un – aizvien vairāk – pret visu krievisko ir sākušas pārsniegt vienkāršu politisko nosodījumu un noraidīšanu un sniedzas daudz tālāk, kaut vai līdz rakstnieces Liānas Langas teju drudžainajai kampaņai ar simbolisku kaujas lāzera staru pilnībā izdedzināt krievu valodu no sabiedriskās un komerciālās telpas. Langa ir nokauninājusi vairākas valsts iestādes, ministrijas un uzņēmumus, stingri aicinot atteikties no jebkādas krievu valodas lietošanas. Viņa arī diendienā "atmasko" amatpersonas un citus, kas pat Latvijas krievvalodīgajos medijos atļāvušies runāt "Maskavas mēlē".
Paralēli šim procesam ne tikai Latvijā, bet visā Baltijā ir vismaz oficiāli krasi ierobežota Krievijas
