2018. gada 20.decembris Latvijas vēsturē iezīmēsies kā diena, kad pēc ilgiem strīdiem sabiedrībai tomēr tika ļauts vismaz daļēji ieraudzīt, kas glabājas vienmēr ar zināmu noslēpumu apvītajos čekas maisos.
Taču nebūs taisnība, sakot, ka līdz ar šo soli sabiedrībai nu viss beidzot tapis skaidrs. Tieši pretēji, tagad, kad noslēpumu plīvurs it kā ir kritis, jautājumu joprojām ir vairāk, nekā atbilžu. Vieni nopeļ tos, kuru vārdus ieraudzījuši aģentu kartotēkā, daļa to, kuru vārdi ieraudzīti, taisnojas, kā un kāpēc tur nonākuši, citi izvairās no publiskiem komentāriem, bet tie, kuri jau aizsaulē, atstājuši vietu vien minējumiem. Zem sabiedrības lupas nonākuši visi — gan tautā mīlēti skatuves mākslinieki un politiķi, gan garīdznieki un bārmeņi, gan maza pagasta sporta skolotāji un vien šauram lokam zināmie blakus mājas kaimiņi.
Indulis Zālīte, kurš no 1995. līdz 2008.gadam vadīja Totalitārisma seku dokumentēšanas centru un joprojām tur strādā kā konsultants, ilgus gadus veltījis savu ikdienu, no A līdz Z pētot čekas mantojuma paliekas. Nepārspīlējot var teikt, ka viņš ir viens no zinošākajiem cilvēkiem, kurš vismaz daļēji var atbildēt uz jautājumiem, kas nu nodarbina Latvijas iedzīvotāju prātus.
