'Delfi TV ar Jāni Domburu' atbild Dukuru ģimene. Pilns raidījuma teksts
Foto: DELFI

Esiet sveicināti, cienījamie "Delfi TV" skatītāji! Šodien šajā studijā ir, ja tā varētu teikt, improvizēta Dukuru ģimenes vīru izlase – trīs no vienas nu jau leģendārākajām ģimenēm Latvijas sportā, kas divdesmit gados, attīstot skeletonu no nekā Latvijā, ir radījuši daudzas lappuses Latvijas un pasaules sporta vēsturēs, radījuši priekus skatītājiem, pārdzīvojumus skatītājiem un aizvien rada daudzus jautājumus par to, kas būs tālāk. Tātad no titulētākajiem sāksim: daudzkārtējs pasaules, Eiropas čempions, pasaules kausu ieguvējs, bet vēl aizvien ne olimpiskais čempions – Martins Dukurs.

Martins: Labdien!

Daudzkārtējs medaļnieks pasaulē, Eiropā, arī čempions Eiropā, bet ne medaļnieks olimpiādē – Tomass Dukurs.

Tomass: Labdien!

Un viņu tēvs, viņu treneris, viņš arī Siguldas bobsleja un kamaniņu trases valdes priekšsēdētājs – Dainis Dukurs.

Dainis: Jā, labdien!

Šo pavasari, nu, vēl pavasaris īsti nebija iestājies pat Eiropā, ziemu beidzot, jūs noslēdzāt sezonu ar dažādiem rezultātiem, nosauksim to tā, pasaules čempionātā. Es gribētu sākt ar vienu videofragmentu, starptautiskās federācijas tāds klipiņš par pēdējiem braucieniem, nu, tas klipiņš ir, sākot no priekšpriekšpēdējā brauciena līdz finālam, tas fragments. Paskatāmies minūti, kā tas Vistlerā pirms mēneša notika.

Tiek demonstrēts videofragments, kā Martins Dukurs sesto reizi kļūst par pasaules čempionu.

Ja ne pirmās sekundes restaurējot, nu, pirmās minūtes, nu, pirmajās sekundēs varbūt visas domas nevar uzreiz galvā salikt vai sajust. Nu, pirmās minūtes, kas bija domas un iespaidi?

Martins: Finišā? Nu, īstenībā tajā brīdī tur ir tāda visu emociju gamma, tas, ko es esmu vienmēr teicis, ka ikdienā baigi grūti tās sajūtas ir noķert. Kaut kā... nedēļas laikā tas viss krājas, tev ir kļūdas, konkurenti brauc tev pa priekšu, un tagad tev tas brauciens sanāk un tas rezultāts ir, tad tās emocijas, nu, baigi laužas uz āru. Principā es nekad neplānoju, ka es tur bļaušu, nezinu, tur rēkšu finišā, bet, nu, tas vienkārši dabīgi notiek.

Šajā finišā šogad bija kaut kādas citas domas, nu, atkal sekundes, minūtes, bija citas domas nekā citās reizēs?

Martins: Nu, man liekas, ka nē, man liekas, ka nē, bet bija beidzot tā sajūta, ko es ilgi tā kā nevarēju atgriezt, kas bija kaut kur aizskrējusi un pazudusi, beidzot es tā kā atradu pats sevi, un ar pirmo braucienu, īstenībā jau treniņos es sajutu, ka kaut kur es esmu ar sevi atkal balansā, jo es kaut kur biju aizpeldējis gan ar visiem testiem, gan ar visiem varbūt tiem dopinga skandāliem, visu... Mēs tur bijām par daudz iekšā un tas kaut kā...

Čempions aizpeldēja un atpeldēja atpakaļ.

Martins: Jā, jā, un es kaut kur aizpeldēju.

Tomass: Man atkal pilnīgi otrādi, man diezgan labi gāja treniņos, visas sajūtas bija labas. Gatavojos tikai uz šitiem mačiem, visa sezona bija tā pakārtota, un finišā bija nenormāla vilšanās, jo īstenībā man šitais nebija... Nekur nevarētu vainot nevienu, šito es pats visu sačakarēju. Bija tā, ka tehnika skrēja, viss fiziski bija labi, nu, atlika tikai parādīt to, ko es varu, un īstenībā, nu, galīgi nesanāca tas, ko es varēju, un, nu, pašās beigās arī izslīdēju.

Ak, tā vilšanās... Ja bija prieka emocijas šitās, ko mēs te redzam, tā vilšanās nebija sejā. Viņa bija slēpta jeb tā bija tāda profesionāļa tāda – ē, nu, kā ir, tā ir?

Tomass: Nu, jā... Nu, sačakarēju... Nujā, nu, protams, es tur neraudāšu...

Iespert pa šito reklāmas, to, vairogu...

Tomass: Bet bija riktīgi, jā. Šoreiz bija riktīgi. Pat, es teiktu, vairāk nekā olimpiādē.

Škrobe lielāka pat, ja?

Tomass: Jā. Jā. Nu, šiten es jutu, ka es mierīgi varēju paņemt... Man bija tā kā jāpaņem, bet... Zin' kā, citreiz ir konkurenti labāki, tu dari, ko vari, un ar to ir par īsu, bet šiten bija mierīgi.

Pārdegi ar visu pieredzi?

Tomass: Nu, jā, varētu būt kaut kas tāds... Nu, nezinu, nu... Vistlerā ļoti grūta trase, tur tā nav tik viennozīmīgi, tur tās kļūdas ir viegli pieļaut, un, nu, es viņas pieļāvu, jā.

Martins: Tas, ko es piefiksēju, ka varbūt vairāk es pirms domāju, es pat pirms ceturtā brauciena domāju... Es 2010. gadā biju līdzīgā situācijā, es domāju – nedod, Dievs, es to sev nepiedošu vienkārši! Un tāpēc man tas ceturtais brauciens ir tāds, nu, ar rezervi, visas līnijas ir ar rezervi, lai tās līnijas būtu; es zināju, ka tur tā atstarpe starp konkurentiem ir liela, tāpēc es vairāk nokoncentrējos uz to startu, nu, lai es to finišu noturētu.

Tomass: Nu, jā, man savukārt tās rezerves nebija, bija jāriskē, nu, kaut kas vēl jādabū klāt un, nuja... Nenostrādāja.

Un nebraucējs ko domāja?

Dainis: Nu, baigi smagi bija šoreiz, jo es turpat netālu finišā biju, tur bija liels monitors, un es rakstīju ātrumus un visu to, teiksim, to plusu, mīnusu vai kā tur veidojas starplaiks, splitus rakstīju un... Tomass nobrauca, nu, es sapratu, ka jā, bija viena kļūda, ar to pietika, ja, un šajā trasē ātrums ir tik liels, ka pēc tam grūti ir kaut ko palabot un tā tālāk. Es sapratu, ka tā lieta ir pazaudēta, bet tur, kur es redzēju viņa seju tagad un finišā, es pat nepiegāju klāt, ja, es uznācu augšā, es viņu redzēju tāpat kā kamerās, bet kaut kā iekšā, nu... Tā slikti bija. Jo es zinu, cik viņš gatavs bija, es zinu, cik mēs bijām gatavi, es zinu, kā mēs nostrādājām, tur vajadzēja būt, ja. Bet tāds ir sports! Un tad, kad Martins nofinišēja, jā, tad es uzgāju augšā, kaut kādi 10 metri man bija jāpaiet no monitora, jo tur liels monitors un skaidri varēja redzēt, visus ātrumus parādīja. Un, jā, es paspiedu roku, bet mani tās sajūtas nepameta, gan vakariņās mēs sēdējām klusu un mierīgi, gan uz lidostu nākošā dienā braucām, darījām darbus, krāmējām skeletonus, jo... Man bija divējādas sajūtas.

Martins: Man pat bija divējādas, nu, ja es agrāk, kad biju jaunāks, nu, vienalga, domāju tikai par sevi, tad tagad es pat, ejot uz ceturto braucienu, uz startu, tur priekšā monitors tieši un es klausos, skatos un es jau redzu, ka tur...

Bet tas medaļu atdošanas stāsts, tas ir izslimots, ja, tas ir pagājis pagātnē?

Martins: Nē, tas nav vajadzīgs.

Tomass: Tas bija sen, un tur jau neko nevar atgriezt, un tur mēs neko nevaram ietekmēt.

Ja mēģina skatīties no pagātnes uz nākotni – divdesmit gadi un daži gadi, es te, skatoties virkni arī aizrobežu sportistu intervijas, tomēr atgriezos pie tā lielā jautājuma, kas ir tas, kas nosaka (arī pirms tiem divdesmit gadiem), ka būs tās augstās vietas? Kas ir tas?

Tomass: Nu, pirmkārt, ir jābūt treniņa apstākļiem. Mums ir trase...

Miljoniem cilvēku pasaulē ir treniņa apstākļi! Ā, nu, trašu ziņā?

Tomass: Trašu ziņā, jā. Ja tev nav tuvumā trase... Nu, tuvumā nozīmē tas ka, nu, salīdzinoši vieglā attālumā, braucamā, tad jau ir ļoti grūti.

Nu labi, piecpadsmit trases pasaulē?

Tomass: Jā.

Martins: Otrs – tev ir jābūt daudzmaz ķertiem vecākiem vai ģimenei, kuri ir gatavi stāvēt pie starta, vadāt, just līdzi un sākumā diezgan daudz arī finansiālā ziņā veltīt, jo, nu, tur tas apburtais loks ir, ka neviens jau tev neko nedod, kamēr tu neko neesi parādījis...

Tomass: Bez naudas tu arī nevari parādīt.

Martins: ...un tur tā sākuma sišanās ir vistrakākā.

Ir pareizās atbildes?

Dainis: Jā, nu, es pārdevu jaunbūvi ar zemi Siguldā un investēju ne tikai...

Bet tas ir taisni tas jautājums – tajā momentā, skatoties uz dēliem, ir kaut kāds kritērijs, ka viņiem būs augstas vietas, tāpēc...?

Dainis: Nē. Nē.

Ā, vienkārši?

Dainis: Nē, es...

Tomass: Bija vienkārši doma, lai mēs kaut ko darām.

Martins: Bet tad jau pat olimpiskais nebija!

Dainis: Tad nebija olimpiskais veids pat, jā, bet es biju tajā iekšā, viņi bija tajā iekšā, un es redzēju, cik viņi to visu gribēja darīt, bet šobrīd, ar šī brīža redzējumu es teiktu, ka kļūda bija tā, ka mēs pašā sākumā latiņu neuzlikām tik augstu; es vismaz. Jo mums vajadzēja būt drošākiem, likt latiņu augstāk, mēģināt aizsapņoties, ka varētu būt pasaules čempioni, varētu uzvarēt mačos. Sākums nebija. Un es noteikti, ka ietu līdzīgus ceļus, sāktu no nulles, es ieteiktu – liec latiņu pašā augšā!

Vai šīs atbildes attiecas tikai uz skeletonu? Jo jūs sakāt atbildes par skeletonu, bet, ja mēs skatāmies uz jebkuru sporta veidu, uz jebkuru cilvēku, nu, viņam trasi nevajag, ko viņam vajag – stadionu pie mājas? Viņam vajag sporta zāli pie mājas?

Tomass: Nu, tas minimālais droši vien, ka jā, bet ir jau arī daudzi sporta veidi, kur ir kaut kādas specifikas, un tie ģenētiskie daudz nosaka, un cik tev dots. Nu, tas nav tik vienkārši. Mums varbūt tā bišķi salikās, tas veiksmes stāsts ir tāds.

Dainis: Es ar' domāju, ka salikās.

Martins: Talants, darbspējas... Bet arī tai pašā laikā, nu... Gribi spēlēt futbolu, bet tur atkal cita konkurence, nu, tur nav divi, trīs vai seši, bet tur pavisam cita konkurence ir.

Jūs volejbolā pie visiem kaut kādiem stāstiem, kas būtu – apstākļi, vecāki citādāk ķerti, vēl kaut kas – jūs volejbolā varētu būt čempioni?

Martins: Nē.

Jo?

Martins: Nu, augstākajā gadījumā es varētu spēlēt kaut kur libero ar savu augumu, ja.

Nu, labi, auguma dēļ, jā.

Tomass: Tas jau ir pirmais, jā.

Martins: Uzreiz – brīvs!

Bet es, skatoties, nu, tas laikam bija amerikāņu, tas treneris, kas amerikāņu basketbolistus vairākkārt aizveda līdz olimpiskajiem, un, lai kādi viņi supermeņi, bet tur ir jāpacīnās. Viņš teica, ka tomēr pirmais ir riebums zaudēt, nežēlīga nepatika zaudēt kā rakstura īpašība.

Martins: Man tāda ir.

Dainis: Martinam viņa ir tik izteikta, ka viņš treniņā iesildīšanās futbola mačā nedrīkst zaudēt un neiesist golu. Viņš uz to ir... Nu, tās ir šausmas.

Es jau pat dzirdēju, riču-račs mājās vai kuras tur galda spēles, tur ir tāpat, ja? No bērnības?

Tomass: Mazās meitas apčakarē.

Vēl aizvien, ja?

Martins: Es jau redzu, ka vecākā meita jau... Līdzīgs kaut kas tur ir. Es jau uz to noskatos, bet, nuja, varbūt tā ir tā motivācija un dzinulis, ka tev ir tā nepatika un tev gribas, tev gribas dzīties. Protams, ka grūtāk ir bēgt nekā ķert, to es arī šosezon sapratu, ka daudz vieglāk ir, kad tas slogs no tevis ir noņemts un citi ir favorīti, un pēc tam baigi forši ir noķert.

Bet par tiem motīviem vēl – tas nozīmē, ka stāsts par to, ka garāka auguma neērtāk ieskrieties varbūt nav īstais iemesls, varbūt drīzāk tas mazākais izsalkums pēc...

Tomass: Nē, nu, viss kopumā ir. Nav jau tikai tā – viens iemesls. Tas viss sports un tie rezultāti jau sastāv arī no sīkumiem, jo, zin' kā, mēs tur cīnāmies par simtdaļām, tur kaut kur piecas, tur piecas, beigās, redz, sasummējas un tik arī pietrūkst. Bet kaut kādā ziņā jā, varbūt arī tā mērķtiecība ir mazāka, sportiskais niknums.

Dainis: Es arī apbrīnoju Tomasu par to, ka, nu, nav viegli būt pasaules kausa kopvērtējumā otrajam ģimenē un pasaulē, otrajam būt Eiropas čempionātā Eiropā un ģimenē, ja, nu, man tāda...

Mēs tikko noskaidrojām, ka ķert ir vieglāk nekā bēgt!

Dainis: Vieglāk, jā, bet nu kaut kā saliekas. Un izrādās, ka tas sīvākais konkurents daudzus gadus viņam bija tieši brālis, ģimenes loceklis, ja, un nu... Dusmojies vai priecājies, bet nu tā bija salicies, ja.

Par to ķeršanu un bēgšanu, kas būs caur vēl vienu video pirms vairāk nekā gada, kad bija visi tie jautājumi – turpinām, neturpinām, tad tomēr turpinām, un "Sporta studijā" Latvijas Televīzijā bija intervija, tā nu es noskatījos, un šitais fragments, man liekas, ir tāds, kas liek jautāt, nu, viens ir, kā ķert vai bēgt, vai noturēties, bet otrs, atceroties bobslejistus, kas visu laiku runā: ai, vāciešiem tā tehnika tā labāka, mēs jau netiekam līdzi un vēl kaut ko, šitais fragments man drusku, nu, tā lika jautāt, vai mēs te, nu, tā kā esam arī numur viens pasaulē un šis gads bija, pateicoties šitiem jaunajiem gājieniem, vai kaut kam citam. Video!

[tiek demonstrēts videofragments no intervijas ar Martinu Dukuru]

Martins: Esam iesākuši ar RTU tādu slieču programmu, tad arī esam pieņēmuši darbā vienu čali, kurš tikai ar to nodarbosies kā meklēs arī kaut kādas novitātes slīdamībā, kā arī uzturam sakarus ar austriešu kolēģi, ar Gugenbergu arī esam sametušies kopā, viņam ir pieeja F 1 "Red Bull" komandā, tur ir tehniskas zināšanas un arī ar viņu apmaināmies ar informāciju, tā ka es ceru, ka kāds no tiem variantiem "izšaus".

Augstskola, speciāls čalis slīdamībā, "Formula 1"... Nu, augstāk vairs... Nu, kosmoss vēl paliek, vēl kosmonautika.

Martins: Nu, tas "Formula 1" skan, protams, skaļi, bet, nu, kaut kāda daļa patiesības tur ir, strādājam ar austrieti, strādājam...

"Izšāva" kaut kas no šī šajā sezonā?

Martins: Es uzskatu, ka jā. Un arī čalis, kurš strādā ar slīdamību, es arī uzskatu, ka "izšāva".

A Tehniskā universitāte? Arī "izšāva" vai tā mazāk?

Martins: Ne tik. Ne tik, jā.

Ā, tad mūsējiem kaut kas pietrūkst?

Martins: Nu, viņi citā virzienā strādā mazliet, bet tādi taustāmi rezultāti, es teiktu, ir pēdējie divi, jā.

Dainis: Mēs bišķiņ dabūjām tādu pērienu Korejas olimpiādē un mēs atbraucām mājās diezgan nikni, vairāk dusmīgi paši uz sevi par savu sniegumu. Un burtiski, pat nesagaidot savus olimpiādes skeletonus, ar tiem skeletoniem, kas mājās, burtiski, Martins, man liekas, vienu dienu pēc atgriešanās sāka braukt, Tomass atlidoja, man liekas, bišķi vēlāk, un mēs burtiski sākām braukt, katrs nobrauca pa kādiem simts braucieniem, Martins pat vairāk, un tas iedeva sapratni, un mums tā lielā veiksme, ka mēs Latvijā varam paši... Es būvēju skeletonus, un Liepājā metālmeistari būvē slidas. Zvans, tiek uzbūvēts jauns, uzfrēzēts komplekts, viņš jau ir Siguldā, mēs ar viņu braucam un tāda nenormāla veiksme tajā brīdī, kad mēs atradām savā valstī cilvēkus, gudrus cilvēkus, zinošus, ar augstām tehnoloģijām, kas prot saprast mūsu domu, nolasīt un izgatavot šo produktu.

Ar "Formulu 1" aizmugurē?

Dainis: Jā un nē. Bet viss, viss jau dzimst šeit pašu galvās, bet arī tur ir lietas, jā, tās lietas, ko Martins pieminēja par jau augstākām matērijām, kas varbūt, ko es mēģinu pateikt arī Tehniskās universitātes cilvēkiem, ka ir jāpaskatās bišķiņ augstāk. Viņi tā kā vēl turas pie sava virziena, bet es domāju, ka mēs drīz nonāksim pie kopsaucēja. Arī viņu pienesums noderēs. Ne tikai mums.

Kas ir Tehniskās universitātes virziens pret jūsējo virzienu?

Dainis: Viņi varbūt, teiksim... Viņi ir teorētiķi, Viņi to, ko mēs zinām galvā, ko mēs jūtam, viņi cenšas mūsu informāciju vēlreiz pārbaudīt, apstiprināt.

Martins: Praksē.

Dainis: Jā, viņi strādā uz estakādes, ar dažādiem materiāliem apstrādājot slidu un temperatūras mērot, svarus un tā tālāk, bet ir lietas, ko mēs pa divdesmit gadiem zinām. Bet ir lietas, ko viņi varētu zināt vairāk no tā, kurā virzienā aizgājusi pasaule metālapstrādē.

Bet kopumā šis stāsts, nu, pat vispārina renes veidus, kā viņus mēdz dēvēt tautā, nu, slidas ir, metāls ir, trases ir, centrbēdze ir un paātrinājums ir – ir lielāka loma tehnikai un tehnoloģijām, kas palīdz kaut ko noķert un atkost? Vai tas cilvēku faktors nav mazinājies?

Tomass: Nu, ir īstenībā... Mēs tā sadalām trešdaļās: tehnika, cilvēks un starts mūsu sporta veidā ir tādas trīs galvenās komponentes. Nu, cilvēks– tā ir braukšana un tās visas sajūtas; tehnika – tā ir slīdamība, kamanas, materiāli; starts ir tas fiziskais – ieskrējiens, respektīvi, tu ātrāk ieskrienies, ātrāk sāc braukt, un tad ir priekšrocības.

Nu, respektīvi, tur nekādu zinātni uztaisīt nevar?

Tomass: Nē, tās ir trīs trešdaļas, kas veido to rezultātu.

Martins: Bet aizvakar man sanāca interesanta saruna, man zvanīja un atstāstīja, kas notika pie tehniskās komisijas lemšanas, un kā piemērs, teiksim, tur izpeldēja tāda lieta, ka šos starta numuriņus ieskrējiena, kurus dod uz olimpiādi, angļi bija pāršuvuši pavisam savādāk. Un tātad, ja pievērš uzmanību šādām lietām, tātad, nerunājot par tehniku, nu, ir nozīme, un nav tās tehniskās lietas.

A tas cilvēks pa vidu – tas ir gan viņa fiziskais, gan tas, kas galvā, vai ne?

Tomass: Jā.

Tur... Es to kosmosu ne par velti pieminēju, nu, tas, kā tu ar savu ķermeni spēj, nu, kaut kā vadīt, nu...

Tomass: Stūrēt, jā.

Nu, kā to var trenēt?

Tomass: Gadiem brauc...

Pirmkārt, Siguldā "Aerodium" nāk prātā, otrkārt, es nezinu, tiešām kosmonauti...

Tomass: Nē, nu, vienam ir ielikts tas bišķi vairāk, vienam mazāk, bet to attīsta sēžot, trenējoties Siguldas bāzē, un lēnām, braucienu pa braucienam, kamēr tu uzlabo. Tad tu sāc braukt pa pasaules trasēm...

Bet praksē? Tur nav iespējams izdomāt supertrenažierus?

Tomass: Nē, nav tādu trenažieru.

Dainis: Nu, ir, ir tādi. Simulatori.

Tomass: Nu, simulatori ir, bet tas neko nedod. Mums pat vasaras trenažieri neko nedod, jo tas ir pavisam kaut kas cits. Nu, kad tu brauc ar skrituļiem, nevis pa ledu.

A tas, kas galvā? Nu, jums ir kaut kādi psiholoģiskie treniņi, lai dabūtu kaut ko?

Dainis: Nu, tik daudz, cik nu jūs izbraucat trasi pirms brauciena. Viņi izbrauc mentāli, galvā, ja, viņi izbrauc, tās izjūtas lasa un... To viņi izdara, ja, bet tādi...

Nē, bet es domāju, nu, tur trenēt reakciju, nu, ka tu uz tūkstošdaļu, nu...

Martins: Bet tur arī atkal nedrīkst būt pārāk... Tur tāds jāatrod balanss starp agresīvu startu un starp tādu relaksu uz kamanas, un, līdz ko tu sāc pa agresīvu kamanu stūrēt un dzīties pēc līnijām, tā uzreiz tu laiku pazaudē. Tur jāmēģina... Tur ir tas, sacensību tajā visā saspringumā atrast kaut kādu brīvības sajūtu un lidojumu, tur tas psiholoģiskais balanss arī jāatrod.

Dainis: Un, vismaz ar jaunajiem strādājot, ir tā, ka vienmēr jābūt programmai "B", ja programma "A" nojūk. Tas nozīmē, iebraucot sarežģītā virāžā ne tajā vietā, mēs to apzīmējam ar, teiksim, "nokavē iebraukšanu", tas nozīmē, ka galvā ir jāpārliek trajektorija. Ir vietas, kur to var izdarīt, kur virāžas garums un spiedieni atļauj, bet ir vietas, kur šī kļūda jālabo varbūt caur kaut kādām trim virāžām, ja. Un ir vietas kā Vistlerā beidzamā virāža, kur met pret apmali, ja, tur prāts netiek līdzi, simt četrdesmit četri, simt četrdesmit seši kilometri stundā.

Aizķērāt jaunos, nu, kā reiz te viens temats, arī pēc publikas pieprasījuma... Nu, piemēram, ja paskatās skeletona mājaslapu, nu, ir kaut kāda kompānija, ne liela, ne maza, nu, drīzāk maza nekā liela, ja mēs tā varētu nosaukt, ja... Tas trešais cilvēks mums nav, nu, ne desmitniekā, ne padsmitniekā, un nav gadiem. Nu, kāpēc?

Dainis: Laikam viņi ir pārāk labi! [norāda uz Martinu un Tomasu – red. piez.]

Kāds tam sakars?

Dainis: Nu, kāpēc? Ja tas trešais apbrauktu kādu no viņiem, viņš būtu otrais! Viņiem es būvēju tādus pašus skeletonus, slidas, un ar viņiem šobrīd strādā divi junioru treneri, un viņiem ir iespēja un uzdevums kādu no viņiem izspiest, tas nekas, ka viņi ir mani dēli.

Martins: Visus savus treniņus viņi trenējas kopā, slieces viņiem ir ne mazāk titulētas, daži brauc ar manām kamanām atdotām un sliecēm, ar kurām es esmu vinnējis Pasaules kausus, Eiropas čempionātus, nav gluži tā, ka viņi tur dabū kaut kādas atliekas...

Dainis: ...otro šķiru. Nē.

Martins: Konkurētspējīga tehnika, reāli.

Tad kāpēc?

Dainis: Viņiem ir jāaug.

Tomass: Viņi ir jauni vēl, nav tā, ka...

Nē, nu, mūžīgi perspektīvie, jebkurā sporta veidā ir kāds šitāds.

Dainis: Nē, ir tur. Krists Netlovs ir pasaules junioru vicečempions.

Tomass: Viņam tikai deviņpadsmit gadi vēl tikai.

Dainis: Jā, Krists Netlovs. Ivo Šteinbergs – cilvēkam pietrūka divas simtdaļas līdz trešajai vietai pasaules junioru čempionātā. Dārta bija trešā Eiropas junioru čempionātā šogad. Šis puisis ļoti jauns no Ogres rajona, mēs viņu gatavojam pasaules jaunatnes olimpiādei.

Vai arī to jūs mēģināt pateikt, ka šitais, kas bija pirms vairāk nekā četriem gadiem uzstādījums – mēs te tūlīt jauno skeletonistu paaudzi izaudzināsim! – ka tas ir tas rezultāts?

Dainis: Nav jau materiāla patiesībā. Mums ir pāri par deviņdesmit atzītas starptautiskās federācijas, un cik mums iedzīvotāju – divi miljoni, un cik mums ir bērni, un kādas ir šobrīd intereses? Un mēs... Mums... Agri vai vēlu gan jau kāds nosauks no sporta vadoņiem prioritātes. Jo mēs...

Oi, par to runā gadiem visu laiku, nenosauc. Mēģina, bet atkal nenosauc.

Dainis: Jā, nu, okei, tas varētu būt, bet tagad būs aprīlī mums tests Murjāņos. Nu, varbūt tagad, uz šī viļņa, Martina pasaules čempiona titula, varbūt atnāks pieci vairāk.

Pieci viļņi gan ir bijuši jau līdz šim, ja tā padomā.

Dainis: Nē, nē, ir bijuši, un tādi uzrāvieni, tas pievērš uzmanību. Bet skumjākais ir tas, ka testos ir kopā bobslejs un skeletons, atnāk jaunietis, kurš tālumā no vietas aizlec tuvāk nekā es džinsās. Un viņš domā... Acīmredzot viņš ir kaut kādā savā kolektīvā vai kur, viņš ir diezgan labs savā klasē vai kur. Ja viņam ir pietikusi drosme, vai šobrīd jaunie cilvēki ir tik drosmīgi, es nezinu, bet, nu, brīžiem...

Martins: Otrs moments ir – viņiem ir jādzīvo tuvumā, kaut kur ap Siguldu, un, ja, teiksim, nu, kaut vai es skatos uz Krieviju...

Nu, Rīga ir tuvums.

Martins: Nav tuvums.

Nav?

Martins: Nu, tur pēc skolas nav iespējams. Kā tu tur izbraukāsi uz treniņiem?

Tomass: Tad ir vecākiem ļoti lieliem entuziastiem jābūt, kas tur vadā, palīdz...

Vadā taču viskautkur, uz hokeju vai uz futbolu, viskautkur vadā.

Martins: Ja salīdzina ar Krieviju, ja, viņi uzreiz, ja viņš ir skeletonā sācis trenēties, viņš beidz mācīties un dara tikai to. Tā kā, man liekas, tā sistēma nav pareiza un tām mācībām ir jābūt.

Dainis: Mēs īrējam Siguldā četristabu dzīvokli, kur četri – meitene no Valkas, puisis no Ogres rajona, Pierīgas; četri cilvēki dzīvo šajā dzīvoklī. Daļu mēs no kluba sedzam, daļu viņi paši sedz. Šis ir mazais Murjāņu stāsts, mazais. Un viņiem ir Siguldā ideāli apstākļi, viņi ir turpat var paēst, turpat ir skola, viņi mācās Siguldas Valsts ģimnāzijā, viņi ir treneru redzeslokā, un tas ceļš no trases līdz skolai, līdz mājām ir ļoti īss.

Cik cilvēku Latvijā trenējas skeletonā?

Dainis: Tik, cik tev tur bija redzams.

Tik arī bija?

Dainis: Jā.

Jo nākamās paaudzes vairs nav?

Dainis: Mums nav nevienas trenera likmes, nē, ir viena likme caur sporta federāciju padomi, ir vienam trenerim likme. Pārējie treneri mums ir... Ar viņu [rāda uz Martinu un Tomasu - red.piez.] nopelnīto rezultātu ir OSF [Latvijas Olimpiešu sociālajā – red. piez..] fondā pabalsts, un mēs to pabalstu sadalām.

Šitais bija tas, ko es gribēju jautāt, jo līdz šim likās, ka Olimpiešu sociālais fonds, nu, ir priekš tādiem veterāniem, bet, ja mēs paskatāmies amatpersonas Daiņa Dukura deklarāciju, tad viņam lielākie ienākumi ir no Olimpiešu sociālā fonda! Tas ir... Kas tas tāds ir?

Dainis: Tas ir šis pabalsts, kuru es saņemu kā treneris, jo mums nav treneru likmes, nav tādas! Nav tādas definīcijas kā "treneris".

Nu paga, ko nozīmē – nav definīcijas? Kas tad ir?

Dainis: Nu, nav mūsu sporta veidā!

Tomass: Arī visi sportisti saņem kā...

Dainis: Sportisti arī saņem pabalstu, jā.

Olimpiskajā vienībā saņem sportisti?

Dainis: Nē, caur fondu saņem.

Caur šito tikai?

Dainis: Jā, caur... Paldies Dievam, ka viņš ir! Tad arī, ja nebūtu OSF fonda... Jā, tur ir arī veterāniem, tur ir... Bet šis veidojums dod mums iespēju strādāt un pelnīt.

Nē, nu ko nozīmē "veidojums", nu tur jau valsts, ja nav... Bez valsts jau nekas tur baigi nesanāk, veidojums pats par sevi nefunkcionē.

Dainis: Tur ir arī iespēja, teiksim, piesaistīt līdzekļus no sponsora un ieskaitīt šajā fondā, bet mēs to nedarām, mēs piesaistītos līdzekļus investējam tehnikā. Un patiesībā pie tā rezultāta, kāds ir šobrīd skeletonam, arī šis pēdējais sasniegums, mēs šogad esam nopelnījuši 4540 eiro uz pieciem treneriem. Mēs viņus sadalīsim "uz deguniem".

Vai taisnība, ko runā, ka Dainis Dukurs ir treneris bez kaut kādiem tur sertifikātiem vai licencēm?

Dainis: Jā, taisnība.

A ko tā?

Dainis: Es mēģināju šo licenci...

Nekvalificēts treneris, paklau, jums ir!

Dainis: Jā, nu, Irbe arī, Irbe jau arī.

Jā, jā, bija tas pats. A kas par vainu?

Dainis: Es mēģināju, jā. Ir tādi kursi, kur iespējams iegūt C kategoriju. Tas bija, kā saucās... Sporta akadēmija tagad. Es aizbraucu, man norādīja arī, ka būtu labi, es domāju, jā, okei, man bija tajā laikā kādi piecdesmit pieci-piecdesmit seši gadi, es aizbraucu, es biju gatavs maksāt, mācīties. Es palūdzu to programmu. Man nākamajā dienā bija jābūt aerobikā, pēc tam bija rokasbumba, pēc tam bija basketbols.

No vietas lēkt tālumu – tikai ar to bija par maz, ja?

Dainis: Ar to par maz, jā. Es uzdevu jautājumu – varbūt ir iespējams, nu, tā kā, nu, es strādāju skeletonā, varbūt ir iespējams, man maksājot, teiksim, tās lietas, kas interesē, tās es mācos, aerobiku, es domāju, es neiešu pasniegt, man viņu nevajag, un to, ko es gribu papildus, par to es maksāju, nāku pie pasniedzēja, ņemu privātstundas un es ceļu savu kvalifikāciju, kā vien tas iespējams, bet...

Vienā mirklī atmeti tam ar roku?

Dainis: Nē, nē, tas nav iespējams, tev jābūt rīt uz aerobiku! Nu, ko es tur pie tiem zaķiem kopā piecdesmitgadīgs lēkāšu!

Kā paskatās!

Dainis: Nē, nu, ja no tās puses paskatās, jā, beidzamajā rindā stāvēt un...

Iedvesmojoši tās baterijas uzlādējas tagad, kas iztukšojušās!

Dainis: Jā, iedvesmoties – jā, bet es nebiju gatavs maksāt par iedvesmošanos tikai, es gribēju kļūt gudrāks. Un tad man atļāva dēvēties kā tehniķim trenerim vai kaut ko tamlīdzīgu, paldies Dievam, šeit ir daļa arī, 30 procentu, tehnikas, ja, nu, es esmu kaut kas tāds. Bet nu...

Nē, dažreiz jau varbūt, ka labi arī...

Dainis: Nē, nē, nu, Irbes variants. Labi, es par sevi nerunāšu. Arturs Irbe, viņš, man liekas kaut kur NHL sistēmā šobrīd ir, ja, tur viņš noderēja, Latvijas hokejam nē, jo viņam nebija C sertifikāta.

Labi. No aizkulisēm un tām, nu, tādām, kā tas top, atpakaļ pie publiskās telpas. Man liekas, ka publiskajā telpā, nu, ja tā sadala to pēdējo desmitgadi plus mīnus, viens ir tie sportiskie rezultāti, un tad ir sāga, kas saucas "Krievija", "dopings", "Soči" un, nu, viss, kas ar to tā vai citādāk saistīts. Un spoži avīžu, mediju un interneta virsraksti. Nu, piemēram, viens, nu salīdzinoši, man liekas, ka vēl gads, vai ne, ir apkārt, par Zubkovu Krievijas Federācijas vadībā, salīdzinot ar pedofilu bērnu un direktora amatā. Kāds ir... Tagad ir vairāki gadi pagājuši, un protesti par nebraukšanu uz nenotikušo pasaules čempionātu Sočos, un viens lēmums par Tretjakova diskvalifikāciju, otrs lēmums par medaļu atstāšanu. Pēcgarša pēc tā visa ir kaut kā noformulējama, kas ir noticis un kas ir mainījies?

Tomass: Mainījies jau nav nekas, jo mēs neko neesam saņēmuši un, man liekas, riktīgi daudz laika un enerģiju veltījām, nu, visām šitām domām un šitam procesam, un, domāju, tas arī mums bišķi patraucēja tajā Korejas olimpiskajā gadā, jo... Nu, tu gribot negribot tāpat tajā visā esi un nevari no tā visa tā novirzīties malā un, un, un... Vismaz šobrīd es cenšos par to nedomāt vairāk, jo, nu, tas ir tik sen jau bijis...

Mainījies nav... Nav nekāda gandarījuma – hei, mēs šiten vismaz nostājāmies pozā?

Tomass: Nu, bet tas... Nu, es nezinu, beigās mēs tāpat nepanācām. Ar to čempionātu jā, bet ar tām, ko mēs tur runājām, ar intervijām un vācu raidījumiem, bet tas neko beigās nemainīja, tā tiesa nolēma tā un...

Dainis: Nu, tā diezgan skābi ir vēl šobrīd, jo neskarot pat mūsu tēmu, bet skarot olimpisko garu, olimpisko definīciju, ja kāds var atļauties sienā pa caurumu dot ārā proves mainīt, tad kāda nozīme ir WADA[Worl Anti-Doping Agency - red.piez.] , kāda nozīme ir olimpiskajiem principiem, ja no malas notiek šāda iejaukšanās? Mani tas nogalināja, un es ļoti daudz runāju, mani viņi abi divi lika rāmjos, lai es mazāk runāju, bet tās ir manas sajūtas! Mani nogalināja, es nevarēju savā... Ja es būtu riktīgi piedzēries, es nekad nevarētu iedomāties, ka pastāv variants caur sienu proves mainīt, vērt vaļā. Man tas... Es ticēju tiem pieciem apļiem, un Soči man to visu sagrāva pilnībā.

Bet tad kurš tālāk, neīstenojot tādas konsekvences, ir sagrāvis to? Jo Soči kā notikums, bet pēc tam ir pieminētā WADA tur, tas tur, tas tur – kurš tad ko nav izdarījis? Kurš tad ir tas grēk...

Dainis: Protams. Es domāju, ka Starptautiskās olimpiskās komitejas prezidents, Baha kungs. Jo viennozīmīgi tur bija... Viņiem bija iedota ceļa karte ar pieciem punktiem, trīs viņi izpildīja. Viņi pat nespēja atvainoties, atzīt vainu. Kaut ko kaut kur krūmos šļupstot lēnām viņi pateikuši, un tagad ar lielu piepūli ir savāktas proves no Maskavas laboratorijas. Bet es domāju, viņas sāks vērt vaļā, tur jau ar' nāks brīnumi ārā, tur būs ļoti daudz... Jaunais RUSADA [Krievijas Antidopinga aģentūras – red.piez.] prezidents ir pateicis, ka ir pazīmes, ka tur būs kaut kādas 200 problēmas. Protams, viņiem tas traucē un nebija jābūt iekšā, bet mediji arī strādā, mediji uzdod jautājumus. Ko darīt? Pagriezties, mukt vai runāt, izteikt viedokli?

Ir mainījies kaut kas? Mēģināja bremzēt?

Martins: Jā, nu, mēs bijām tādā ķīlnieku lomā un... Tā kā... Kad tu sporto, tev tas viss traucē gan gatavoties, gan kaut kādus rezultātus parādīt. Tāpatās arī, es domāju, tehniski mūs pagājušā gadā mazliet vairāk pačakarēja, tāpēc, ka mēs starptautiskajai federācijai atļāvāmies pateikt kaut ko vairāk, un to arī jutām, ka parasti par tādām lietām, par kurām neaiztiek, tā diezgan sirsnīgi mūs pakratīja, pat bišķi olimpiādē, tā kā...

Ko nozīmē "sirsnīgi pakratīja"?

Martins: Nu, tā, ka, piemēram, pēc pirmās dienas man lika bišķi pārtaisīt kamanas konstrukciju, ar kuru es braucu, teiksim, septiņus gadus.

Un neviens nebija piekasījies, ja?

Martins: Nē, viss bija kārtībā, un tad vienkārši lika tur detaļas izņemt ārā. Nu, tā. Un šogad es ieliku atpakaļ – viss ir kārtībā. Nu, tā, tā jocīgi palika.

Vai Latvijas... Cik lielā mērā jūs jutāties... Nu, bija dažādas epizodes, no Latvijas puses atbalsts bija pienācīgs, nepienācīgs?

Dainis: Es gaidīju no bobsleja sabiedrības, Latvijas bobsleja es gaidīju atbalstu tajā brīdī, kad mēs Vistlerā, Vistleras Pasaules kausa laikā runājām ar amerikāņiem, kanādiešiem, vāciešiem, visi mēs vienā viesnīcā sanācām. Tajā brīdī, kad mēs runājām par atcelšanu pasaules čempionāta, jo mana doma bija – ja varēja kādam tīrīt proves, tad tikpat labi kādam var tur, tajā viesnīcā, kur tu dzīvo, tev var pielikt klāt, un tava karjera ir norakta, tu negribēsi rādīties. Jo tas bija iemesls, un to visi saprata. Un Latvijas Bobsleja federāciju, nu, kaut ko tur mīcījās, nevarēja... Es trīs reizes zvanīju uz Latviju, es lūdzu atbalstu, jo man, sēžot pie galda, visi pārējie prasa – paga, bet kur tad ir bobslejs, ko bobslejs? Es saku – nezinu! Es sēžot pie galda zvanīju, es zvanīju pēc tam, neviens... Nu jā, nu, tur Sočos mums kaut kas spīd vai kaut kas tāds... Pietrūka drosmes būt kopā pret tiem, kas ir bijuši netīri, vairāk nekas!

Atkal tie latvieši, kas tur katrs par savu to pusi?

Dainis: Brīžiem, jā.

A to starptautisko, kritizējāt Starptautisko Olimpisko komiteju, tur Latvijas Olimpiskajai komitejai neviens akmentiņš nebirst tajā virzienā?

Dainis: M-m [noliedzoši - red. piez.].

Tur viss kārtībā?

Dainis: Tur Vrubļevska kungs rakstīja, izteica viedokli un atbalstīja mūs, un, nē, Latvijas LOK virzienā nē, viņi bija kopā ar mums.

Es gan ar viņu, ē, es gan ar viņu pirms gada, pusotra strīdējos, vai vārds "respektēt" nozīmē "atbalstīt". Nu, tur bija tāda epizode, kur varēja padiskutēt, vai ne. Bet tur, tur tā kā jūs...

Dainis: Nu, acīmredzot arī viņi ir savā ziņā politiķi, un viņiem būs jāsēž arī pie galda varbūt Lozannā ar Baha kungu, un varbūt kādreiz arī Baha kungs atbrauks šeit un, un, nu... Bet tas ir viņu...

Ja jūs šitā kritizējat to starptautisko federāciju (es domāju, nu, to savas nozares, skeletona nozares), nu, paklau, vajag pārņemt varu!

Dainis: Bija tāds mēģinājums, bet atkal latvieši izcēlās. Bija mēģinājums, lielas Šveices kompānijas īpašnieks Fricis Burhards, mēs, ne tikai mēs, bet vairāki gatavoja, teiksim, viņu aicināja izvirzīt savu kandidatūru kā pretendentam uz olimpiskā, ē, uz Starptautiskās bobsleja un skeletona federācijas posteni. Viņš pārdeva savu biznesu, viņš solīja tajā brīdī, ka pārdos, viņš ļoti veiksmīgi pārdeva un viņš izvirzīja savu kandidatūru. Ar viņu tikās Latvijas bobsleja un skeletona federācijas prezidents, un viņi bija, un Zintis Ekmanis; un viņi bija tie, kas principā viņu iedrošināja, paši pirmie, un tajā brīdī, kad bija jābalso, tad drosmīgie latvieši nobalsoja pret viņu.

Baigi jūs te mīlat latviešus, es tā skatos!

Dainis: Nu.... Nu, nav, nav...

Bet ja mēs skatāmies uz priekšu pēc diviem vai sešiem, vai divpadsmit gadiem, nu, starptautiskās federācijas prezidents ar uzvārdu Dukurs...?

Dainis: Nē, nē, nē, man...

A es neteicu "es tikai"! Es neteicu par vienu cilvēku, es teicu – uzvārds Dukuri!

Dainis: Nē, nē, nē, tur jābūt ir jaunam cilvēkam, tur jābūt ar spēcīgiem sakariem pasaulē, ja...

Nē?

Martins: Es nevēlos tur iet, nē. Redzot, kā tur viss...

Bet tad tik sēdēt mājās un kritizēt?

Martins: ...viss notiek, tas nav mans aicinājums tur būt. Es uzreiz varu pateikt – neinteresē.

Bet, ja... Es saprotu, ka tā kā nav strīdu, ka jūs jūtaties šī sporta veida – daudzu īstenībā ar vīpsnām arī apveltītā, ka tas ir kaut kāds separāts mazskaitlīgais sporta veids – patrioti, vai ne?

Martins: Savā būtībā jā, protams.

Un, no otras puses, jūs sakāt, ka starptautiski tā saimniecība ir tāda, kas to, cik es noprotu, to sporta veidu pienācīgi neatbalsta?

Dainis: Vajadzētu būt savādāk.

Tomass: Varēja būt vairāk. Viņš ir skatāms, pat ekstrēms daudziem liekas, es domāju, daudz labāk varēja attīstīt, tas mārketings švaki strādā.

Dainis: Un formula... Ja kamanās ir sprints, apskatieties, kas notiek biatlonā...

Jā, aizgāja!

Dainis: Biatlons kādreiz bija: ieslēpoja mežā, ar karabīnēm kaut ko tur...

Jā, un sagaidīja ar kameru atpakaļ, jā.

Dainis: Jā, un viss.

Piekrītu!

Dainis: Kas notiek biatlonā? Tur gudri cilvēki ir attīstījuši biatlonu tik tālu, ka stadionā ir trīsdesmit tūkstoši skatītāju! Mēs ar to gribam... Mēs par to sapņojam! Labi, nebūs trīsdesmit tūkstoši, lai pieci atnāk! Mums ir idejas, mēs esam rakstījuši šīs formulas. Mēs atbraucam uz sacensībām, mums ir divi braucieni, mēs pārbraucam uz nākošajām vietām. Biatlonistiem ir vismaz četras sacensības, ja?

Martins: Kaut vai sāksim ar pašu primitīvāko – neliekam sacensības ceturtdien, piektdien. Lai cilvēki nāk un skatās brīvdienās! Kurš tev ceturtdien desmitos no rīta brauks skatīties? No sponsoru viedokļa – ļoti neinteresanti.

Nu, ļoti bagāti cilvēki varbūt!

Dainis: Ir situācija, ka Latvijas karogu ir vairāk trases malā nekā vietējo līdzjutēju. Ja mūsu līdzjutējs ir braucis kaut kādus četrsimt, trīssimt kilometru, lai sacensībās būtu klāt, tad vietējie nav nākuši.

Bet ar biatlonu nevar... Man liekas, īsti nevar salīdzināt, nu, biatlons tomēr sastāv no lietām, kur var būt amatierisms un masas, nu, skeletonā amatierisms un masas...

Tomass: ...nebūs nekad.

Nu, nav iespējams. Nu, var, protams, šļūkt ar kaut kādām ragaviņām...

Tomass: Nu labi, bet tramplīnlēkšanā arī nav masas, bet viņi ir uztaisījuši...

Starp citu, mēs ar kolēģiem te runājām, kas Latvijā vairāk tagad trenējas – skeletonā vai tramplīnlēkšanā? Jo tramplīnlēkšanā – tur aug tas cilvēku skaits.

Dainis: Ir, ir, jā, jā, jā, Siguldā ir arī savā ziņā labā nozīmē traks vīrs Agris Kumeliņš, kurš šo lietu bīda un attīsta, un viņa mazdēls (arī kaut kāds ģimenes uzņēmums!) Markuss lec ar slēpēm un divcīņā viņš piedalījās pasaules čempionātā. Viņš jauns, sešpadsmit gadi, bet arī tur var sanākt materiāls.

Bet līdz ar to biatlona tribīnes mērogi pie skeletona laikam tomēr, ka nē, vai es arī esmu pārāk pieticīgs?

Dainis: Nē, bet mēs Siguldā labos laika apstākļos Eiropas kausā arī dabūjām vairākus, Eiropas kausā. Un tagad bija sliktāki apstākļi, arī bija tūkstoši, bet pēc tā Eiropas kausa, ko mēs uztaisījām Siguldā, sportisti nāca klāt un viņi izteica izbrīnu un arī reizē pateicību, ka bija atnācis mūsu līdzjutējs. Un mūsu līdzjutējs (un tur nebrauca Tomass ar Martinu!), un man tie sportisti saka – mēs iznākam no četrpadsmitās virāžas, trases malā pilns ar galvām, pilns ar cilvēkiem; no piecpadsmitās izbraucām uz vienas slidas – paceļas rokas; finišā ir, kas iesit pieci, ja. Viņi saka – fantastiska sajūta, kā jūs to dabūjāt gatavu? Un tie cilvēki ir, un mūsu lielākais ieguvums, nu, ir tieši mūsu līdzjutējs, viņš ir ļoti gudrs. Es Pasaules kausā Siguldā novēroju. Viņš uzgavilē jebkuram, protams, savējam vairāk, bet viņš ir gudrs un profesionāls, viņš, nu... Viņš ir gudrs, jā! Man ir sliktie piemēri, bet, labi, es viņus nesaukšu.

Ja mēs atlecam atpakaļ tajā, nu, vārds "kašķēties" nav slikti, bet, nu, tajā nepiekrišanas, tajā savas pozīcijas teikšanā, tad vienā no daudzajām intervijām, ko es ar tevi noskatījos aizvadītajās dienās, un droši vien, ka to mēnešiem būtu jāskatās, tu teici par šo gadījumu, par tiem protestiem, ka tā esmu, – nu, es apmēram citēju – tā es esmu iemācījies jeb iemācīts, izturēties teikt. Te ir runa par kaut kādu, nu, tādu ģimenes stilu, kā izpausties?

Martins: Nu nē, vairāk par to, ka, labi, mēs esam varbūt no mazas nācijas un mēs neesam daudz, bet vienkārši nebaidīties un izpaust savu viedokli, un ja kaut kas arī neapmierina tajā sabiedrībā, tad arī teikt. Un tas Soču, teiksim, čempis nebija mūsu pašmērķis, mēs vienkārši izteicām viedokli, mēs pateicām, ka mēs tur nebrauksim. Vienkārši tas tā parāva citus līdzi, bet, ja citi būtu braukuši, tas nenozīmē, ka mēs arī būtu lekuši līdzi. Mēs vienkārši izteicām savu viedokli un, nu, varbūt šis ir tas konteksts.

Ko jūs domājat par šito nāciju? Kā viņai iet ar spēju izteikt viedokli vai noklusēt viedokļus?

Dainis: Gan, gan. Ir, kas saka un pasaka vietā un laikā, ir, kas varbūt arī nepasaka pareizi, un ir, kas noklusē un, nu... Tie klusētāji... Es viņus neatbalstu. Ir jāsaka. Un arī mēs, Martins pareizi pateica, mēs neko... Mēs vienkārši... Pirmais bija – mēs nebrauksim. Mums bija savs viedoklis, un tad pieslēdzās tādi spēcīgi, man liekas, Jarnolde bija viena no pirmajām, briti...

Tomass: Kanāda.

Dainis: Kanāda, jā. Viņi pieslēdzās. Un mēs bijām, mēs tas mazais cinītis, kas uzaudzēja, jo vienkārši tas, ko iepriekš teica – bailes no tā, kas tur varētu notikt.

Martins: No sportiskā viedokļa tas, protams, pēc tam, pēc tam... Nu, tu vari just kaut kādas...

Dainis: Nu, jā.

Bet atejam no sporta, parunājam "mēs, latvieši", nu, par to nāciju! Kāpēc es griežu – es raidījumā "Simtgades...", kā tur bija, "Simtgades dziesmu krātuve", kur uzstājās Tomass Dukurs, man liekas, ka Martins Dukurs nebija uzstājies...

Martins: Nē.

Nē, nu skaidrs, ka tu neesi pat, tu neesi pie visām intervijām pat salasījis, bet nu viena, pie tam tu runā par šīs dziesmas izvēli, nu, mani pārsteidza!

Tomass: Kura bija?

Starp citām dziesmām Tomass izvēlas grupas "Baltie lāči" dziesmu...

Tomass: Par stepēm, pag, kā viņa saucās...

"Pār Baikāla drūmajām stepēm"!

Tomass: Jā.

Un piesauc nošauto vecvectēvu, ja es pareizi tagad no galvas saku, ja...

Tomass: Jā.

...un vectēva represēšanu vai vajāšanu, kurš nu tur vārds tika lietots. Man aizķērās šitais jautājums: tur ir kaut kāds arī tāds, tāds... Tāds dzimtas stāsts?

Tomass: Nu, tāds jau Latvijā ir ļoti daudziem...

Jā, jā.

Tomass: Tas neskar tikai mūs, bet... Protams, arī mēs to visu esam daudz dzirdējuši no vectēva un visiem tiem stāstiem, un protams, ka tas ir aizķēries. Mēs to, nu, mūsu paaudze, protams, tik daudz to, nu, nav izbaudījusi, droši vien Dainis daudz vairāk var izstāstīt, bet...

Tas sēž iekšā?

Tomass: ...tas latviešu ģimenēs daudzos ir tāds...

Dainis: Sēž, noteikti sēž, un otrs – nesen bija 25. marts, bija represiju diena, un arī velkot paralēles ar tām lietām, ko iepriekš runājām un dzīvē ikdienā... Mēs, latvieši, esam, man liekas... Es tā dalītu... Man viņi abi saka, ka man ir divas krāsas, ka man nav toņu, ka man ir melns, balts, tev studijā arī tā. Tie, kurus krāmēja vagonā, un tie, kuri veda klāt un stūma vagonā.

Ā, tikai divi? Vēl trešie, kas mežā kaut kur?

Dainis: Jā, nu labi, bet tie, nu labi... Vieni, kas meklēja izdzīvošanas variantu, bet arī tie, kas aizgāja un ticēja, un patiesībā tie piecdesmit gadi, ko mēs pabijām svešā valstī – es ar viņiem nelepojos, man viņi, man viņi...

Kā mēs maināmies tagad, gandrīz trīsdesmit gados, kopš mēs neesam svešā valstī?

Dainis: Nu, ne līdz galam un ne visi.

Nē, nu līdz galam... Vispār kura valsts viena ir mainījusies līdz galam?

Dainis: Nē, ne valsts, bet es, teiksim, par sevi varu runāt, ka, nu, es esmu lepns, ka es dzīvoju savā valstī; es esmu lepns, ka ir sava himna, karogs, valoda, ir kultūra; es esmu švaks dziedātājs, bet Dziesmu svētki – tas ir liels notikums un simbols, un es esmu gatavs, nu, strādāt vairāk, bet būt savā brīvā valstī un...

Kas ir tas "ne līdz galam"? Kas ir tas?

Dainis: Nu, visi nav tādi, man liekas...

Tomass: Šobrīd arī tāds posms ir, kad tās kultūras un viss tā samaisās, ka šobrīd mēs esam te, nākamajā gadā mēs varam Londonā dzīvot, un visi tie cilvēki tā maisās, ka... Aizbrauc uz Vāciju, paskaties, cik ir tumšādainie jau tagad! Mēs, nu, tas... Mēs esam patrioti, bet ar laiku tam, man tā liekas, paliks arvien mazāk un mazāk.

Martins: Es cenšos meitām tādu patriotismu, nu, vismaz stāstīt par to, cik nu viņām tas vecums ir, cik ņem pretī, bet vismaz kaut kādu daļu himnas viņas var nodziedāt, 11. novembrī mēs Lāčplēša dienas gājienā ejam, lāpu gājienā, šogad mēs piedalījāmies karoga uzstādīšanā tādā, nu, bobsleja trases tur tāds pamatīgs pasākums patriotisks. Mans uzdevums, mana misija ir stāstīt par šo valsti, lai kaut kas mums paliek, lai ir kaut kādas vērtības, lai iemīl šo vietu, kur mēs dzīvojam. Lai mums ir bedraini ceļi varbūt, lai mums ir drūmāks kāds cilvēks un nav tas smaids, bet tāpat šeit ir jauki.

Ja jūs dzīvojaties tajā starptautiskajā vidē tomēr tā vai citādāk, labi, starp skeletonistiem vai citiem sportistiem, starp federācijām, nu, starp kaut kādu valstu loku, kas varbūt nav daudzi desmiti, bet tomēr kaut kādi ir, – ir nacionālās īpatnības, ko jūs esat redzējuši?

Martins: Nu, teiksim, pašā uzvedībā jau...

Jā, mentāla rakstura – kas ir?

Martins: Amerikāņi smaida visu laiku; labi, slikti – smaida visu laiku.

Tomass: Jā, atvērti, draudzīgi, daudz kas ir samākslots viennozīmīgi, par ļoti lieliem draugiem izliekas. Mēs esam tādi noslēgtāki, tādi varbūt pat drūmāki bišķiņ, ne tik atvērti.

Martins: Vācieši tādi, es teiktu, vairāk kompleksaini, dzīvo pēc kaut kādiem rāmjiem šausmīgi, ne pa labi, ne pa kreisi, viņiem jābūt konkrētām tādām vadlīnijām un pa tām viņi virzās, un tas kaut kad traucē, es uzskatu, attīstībā.

Dainis: Nē, nu es...

Jā?

Dainis: Atvainojos! Es, atgriežoties bišķiņ atpakaļ, par to ceļu, kā mūsu valstī, kā es iztēlojos, kā vajadzēja iet no deviņdesmit pirmā gada. Ja mēs apskatāmies Otrā pasaules kara beigas, kuri bija uzvarētāji un kuri bija zaudētāji, no kuriem izveda rūpnīcas, no kuriem izveda gudros prātus, savāc, un tā tālāk, ja, un kur šobrīd, kā dzīvo uzvarētāji? Okei, ir divas lielas pilsētas, kur viss ir forši, okei, bet kā dzīvo, teiksim, kaut kur nomalēs, kaut kur laukos, mazpilsētās, un kāda ir dzīve Vācijā, ja, Vāciju un Krieviju salīdzinām. Un mums deviņdesmit pirmajā gadā, tad, kad vācieši bija nolikti, vācu tauta uz ceļgaliem, ja, viņi tā lēnām cēlās augšā, bet viņi visi cēlās, ja. Bija jābūt piezemētiem, jā, ar saliektu muguru gāja, kamēr izgāja tur, kur tuneļa galā spīdēja gaisma, tur viņi ir šodien, ja. Es tā domāju. Bet mēs... Vieni mums piecēlās un izgāja pa sānu izejām ārā, sākot no deviņdesmit pirmā, un viena liela, liela... Vēl nav tikuši ar iztaisnotām mugurām.

Nu labi. Mēs visi tagad, mums ir demokrātija, mēs pārvaldām to valsti, Dainis Dukurs vēlēts deputāts tomēr bijis arī Siguldā, vai ne...

Dainis: Esmu arī šobrīd.

...un esat arī šobrīd, un ilgstoši, nu... Nu, tad mēs kaut kur kļūdāmies kā pilsoņi? Mēs kaut ko ne to ievēlam?

Dainis: Es domāju, ka jā, mēs kļūdāmies. Es domāju, ka mēs kļūdāmies un tie, kas tiek ievēlēti, pienāk brīdis, kad viņiem aizmirstas kaut kas no tā, ko viņi ir solījuši, teikuši, un neiet kopā viņu iepriekšējās runas ar darbiem. Un man liekas, ka mēs vēl... Šīs sīkpartijas vairāk strādā savām partijas interesēm, saviem klaniem un tā tālāk; es domāju, ka...

Nav tas mirklis, kad dēli tev, tēvs, saka – liecies mierā, beidz, beidz, ja?

Dainis: Es beidzu.

Nē, es vienkārši mēģinu saprast to.

Martins: Es atkal domāju – ir kaut kāda sistēma politikā, caur kuru vienmēr ir iets un brists, un ja arī kaut kādi svaigi spēki ienāk, tad viņiem pietrūkst jaudas. Viņi ienāk, kaut kādas reformas sāk lauzīt, bet viņi saprot, ka, nu, viņiem pietrūkst spēka un jaudas to visu mainīt. Un... Bet pašā būtībā, es uzskatu, jāsāk pašiem ar sevi, jāsāk ar sevi.

Tas viens sauklis mums diezgan pazīstams ir, jā!

Martins: Jā, jā, bet, nu, tā arī ir, tā arī ir, nu...

Mums jau šobrīd tā plejāde, ka sportisti ir ievilkušies politikā, nav nemaz tik maza jau vairākos Saeimas sasaukumos. Jums ir piedāvājumi bijuši un ir?

Martins: Jā, man bija reāls piedāvājums, un es arī pēc Korejas tā kā mazliet pat apsvēru, jo pirms Korejas jau gadu iepriekš es jau biju aizbraucis, mani uzaicināja Nacionālā Apvienība tur uz pāris nometnēm, tā kā, nu, iedvesmojošu runu jauniešiem vai pastāstīt par sevi, par sportu, kaut ko tādu, bet...

Saprati, ka...?

Martins: Nē, es nesapratu, es vienkārši pateicu, ka sports man būs prioritāte, un, ja es izdomāšu palikt sportā, tad šis plāns atkrīt, un acīmredzot dzīve veica pati savas korekcijas, un tas laikam arī bija pareizs lēmums – palikt.

Nu, tas ir tagad līdz divdesmit otrajam gadam, nē, bet tad tas nozīmē, ka tas vēl nav pārsvītrots, ja, tā karjera?

Martins: Atkal, visdrīzāk, ja būs kādi piedāvājumi varbūt kļūt par sporta treneri vai kā savādāk varbūt pat, tā būs atkal prioritāte.

Nē, jo es domāju... Man liekas, ka tas, ko es arī mēģinu šeit gan ar muzikantiem runājot, gan, vienalga, rakstniekiem, dzejniekiem, jebko, tas jau ir tas jautājums: tā nācija jau tomēr gaida, ko tie līderi viņiem teiks – par, pret.

Martins: Es domāju, ka pareizāk, nu, no manas puses būtu apbružāties varbūt mazākā, nu, peļķē vai, vienalga, kur, kā to saka. Nu, varbūt pašvaldībā, un saprast, kā tās lietas varbūt notiek. Es nezinu, varbūt, kā tu...

Dukuru saraksts Siguldā tur briest?

Martins: Nē, nu, kāds tavs viedoklis, vai...

Dainis: Nē, mans viedoklis tāds, ka, redz, es pat nesauktu to par politiku Siguldā. Tā ir tāda gudra saimnieciskā darbība, jo Sigulda nav tik liela pašvaldība, ka viens otru nevar dienā satikt un...

Bet politika tev nepatīk kā vārds vienkārši, nu, politika jau nav slikts vārds pēc idejas, nu.

Dainis: Nē, viņš nav slikts, bet politika... Lai kļūtu par politiķi, tam ir, Martins pareizi saka, ar maziem soļiem un arī izglītojoties un tā tālāk, ne atnākt no... Nu, novilkt kombinezonus skeletona un kļūt par politiķi. Nē, tur ir...

Martins: Sēdēt un klusēt...

Tomass: Tu esi labs cilvēks un kaut gudrs, ar to ir stipri par īsu, lai tu būtu labs politiķis.

Martins: Neiet uz debatēm varbūt un vienkārši atsēdēt un saņemt naudu, nu, teiksim, tas nebūtu mans pašmērķis.

Tomass: Droši vien jāapbružājas un jāsaprot, vai tu dosi kaut kādu pienesumu tam pasākumam, vai nē. Tīri dēļ vārda tam nav jēgas.

Mhm. Ja Siguldu pieminējām, parunājām drusku par tēmu trase, Stokhlomas plus Latvijas vai Zviedrijas plus Latvijas olimpiskās cerības. Nu, vakar valdības mājā un valdības sēdē ir akceptēts tas oficiālais Latvijas apliecinājums, ka Latvija ir gatava tā kā piedalīties, vienu informatīvo ziņojumu nu ir akceptējuši. Ko tas īsti tagad dabā nozīmēs? Nu, kopš pagājušā gada jau tika teikts – inženieri izpētījuši trasi, tagad pārbūvēsim kā vajag. Nu, īstenībā pirms tam vēl gadiem teica, ka vispār vajag ļoti arī tiem bobsleja četriniekiem un tur augšā, lejā šo un to vajag, un visu laiku vajag. Nu, tas nozīmē, ka vakar valdībā, kur tu arī biji, un neviens, es saprotu, jautājumus neuzdeva trases direktoram, ja, valdes priekšsēdētājam, mēs esam pateikuši tādu simbolisku jāvārdu?

Dainis: Šobrīd jā, jo tajā brīdī, kad 24. jūnijā mēs uzzināsim, kurš tad ir uzvarējis šajā bidā, tad sāksies ļoti nopietns darbs, tad vairs nevarēs...

Tad tikai sāks rēķināt?

Dainis: Nē, mēs jau gadu rēķinām, ir vācu inženieri, ir... Pašlaik numur viens ir trases konfigurācija. Tur, kur ir slodzes par lielām, ir 15. virāža, ir 16. virāža, ir 11. virāža, tur sportisti nedrīkst būt šajā slodzē ilgāk par zināmu laiku, tur kādas divas sekundes, ja; ir slodzes pa lielu un laiks par ilgu. Tas nozīmē, ka trasei tāpat, lai viņa atrastos apritē, būtu jāveic šo virāžu rekonstrukcija. Plus vēl četrinieks. Un notiek šie aprēķini, ir pieaicināti gan šie inženieri, kas šo trasi projektē, gan abu federāciju trašu komisijas, lai nebūtu pēc tam strīdu, ka to izdomājis Dukurs un... Visi kopā liek, rēķina, šobrīd ir trešais variants, un tikko viņš būs gatavs, kā visi būs pateikuši – jā, šis ir labākais variants, tā tiks viņš apstiprināts, un no tā izrietēs, kas notiks ar pārējo infrastruktūru.

Es pareizi saprotu, ka ir divi varianti Siguldas trases pārtaisīšanai? Viens variants, ko vajadzētu pārtaisīt kaut kādā bāzes versijā, ja mēs neesam olimpiskā valsts un trase, un otra versija, ja mēs esam olimpiskā?

Dainis: Jā, jo atšķiras prasības. Jo mēs šobrīd varam, teiksim, uz viena un tā paša ceļa celt augšā bobus un laist skatītājus, olimpiādē tas nestrādā; olimpiādē visi šie tehnikas parki, televīzijas zonas, komentētāju kabīnes – visas šīs lietas ir pavisam savādākas.

Nu labi, bet kaut kāds aptuvenais skaitlis ir definēts, nu? "A" variantā, "B" variantā cik ir jāiegulda miljoni?

Dainis: Jā, bet mēs esam vienojušies, ka līdz divdesmit ceturtajam, līdz tam brīdim, kamēr nebeigsies šī izpēte, mēs nenāksim publiskajā telpā.

Tas ir par olimpiskajām izmaksām?

Dainis: Nē, tas ir par trases izmaksām.

Jebkurām? Arī neolimpiskām?

Dainis: Nē, viņas tad būs... Sadalīsies pa budžeta gadiem, un tad izskatīsim, kas ir prioritātes. Ja starptautiskās federācijas teiks – nē, piecpadsmitā virāža neiet cauri, jums divdesmit ceturtajā gadā piecpadsmitā virāža ir jāpārbūvē.

Jā. Man bija nesen saruna ar vienu, nu... Labi izglītots cilvēks un uzņēmējs, un ne tikai, ar ekonomikas zināšanām, viņš teica – bezjēdzība! Viņš teica – nu, tajā Siguldā gāzt iekšā tajā trasē miljonu miljonus, lai tur kaut kādi (es bišķi pārspīlēju, bet nebija tālu), lai daži desmiti čaļi un meitenes tur vizinātos un vēl daži desmiti aizietu uz viņiem paskatīties, un plus vēl katru gadu piķot iekšā, nu, bezjēdzība!

Dainis: Tas ir viedoklis.

Ko jūs viņam atbildētu?

Martins: Nu, ja skatās tīri sausi uz skaitļiem, protams, jā. Ja paņem... Divdesmit kaut kādi tur pašļūkās ar ragaviņām pa ledu, paslidināsies par miljoniem, nu, tiešām, ja tā skatās, tad protams. Bet ja no otras puses skatās, ka tās ir olimpiskās spēles, un ir valstis, kas tērē daudz vairāk naudas, lai vispār iegūtu un būvē šīs trases no jauna, bet mums ir...

Nu, šīs trases vairs nebūvē no jauna, nu, tā, ja skatās.

Tomass: Bet vieni paši mēs ar' nekad neuztaisītu tādu olimpiādi.

Olimpiādi – jā.

Martins: Vieni paši mēs nepacelsim nekad, nekad.

Bet, pat ja noņem nost to olimpiādi – paklau, kāpēc mēs te uzturam, katru gadu gāžam iekšā?

Martins: Bet kas mums ir vajadzīgs? Vai mums ir vajadzīgs augstu sasniegumu sports vai mums ir vajadzīga masveidība? Ja mums ir masveidība, nodefinējam masveidību, laižam visus ar slēpēm un slēpojam, nav problēmu! Bet ja mums arī vajadzīgs augstu sasniegumu sports valstī, tad, re, kur ir, mums ir tā dāvana – trase, kur mums arī pa lielam augstākie sasniegumi sportā arī ir!

Tu tikko pateici, ka mums slēpošanā nevar būt augsti sasniegumi?

Martins: Nē, var, bet tas ir viens no veidiem.

Tomass: Nē, nu tad spēlē futbolu, sabūvē pa to visu naudu n-tos futbola laukumus, un visi bērni skraida!

Martins: Tad izvirzām prioritātes!

Dainis: Pēdējos piecus gadus valsts mūs atbalsta ar 314 000 eiro...

...gadā?

Dainis: Gadā. Es neteiktu, ka tā ir liela nauda, liekot pretī, teiksim, medaļas, rezultātus. Ja šajā valstī ir nozaru sports, tad man liekas, ka šie trīs sporta veidi savā veidā ne materiāli, bet morāli varbūt atpelnī kaut ko no tām investīcijām, kas tiek investētas sportistu...

Tomass: Cilvēki, jā, seko līdzi, jūt, viņiem kaut kādu dzīvē tāpat prieku, motivāciju ar' vajag. Jo tu zin' kā, piecas dienas tu varbūt smagi strādā un tad tā ir kaut kāda izklaide, un ja tavējie parāda labus rezultātus...

Dainis: Varbūt tas pats patriotisms vēl.

Tomass: Un tāpat arī, jā, kaut kāds patriotisms, kad tu redzi, ka latvietis iegūst kaut kādu labu vietu.

Jums pašiem no tāda materiālā viedokļa, sākot no mājas pārdošanas, jaunbūves pārdošanas, ja mēs esam laikam precīzi, ja, līdz tagad daudzām valdības balvām par visiem iespējamiem, nevis iespējamiem, bet dažādiem tituliem, – nu, jūs tā kā no tā naudas viedokļa un no valsts devuma augstu sasniegumu sportam jūtaties komfortabli, jūtaties labi? Jeb tā epizode, kas tur bija toreiz par tiem, nu, sarunas pirmā daļā, par tiem dalīšanu starp treneriem, tur, vienalga, ir tāda sāpīga smeldzīte?

Dainis: Nē, nē. Nē, nē. Jābūt godīgiem – mēs esam... Mūsu valstī augstu sasniegumu sportā ir ļoti augstu novērtēti...

Dāsna valsts, vai ne?

Dainis: Ļoti dāsna. Un būtu nekorekti tagad kaut ko teikt. Ņemot vērā to, ko parādīja manā deklarācijā, tur ir arī iekšā naudas balvas, ja, tas nozīmē, ka mēs esam ļoti, ļoti novērtēti. Ir daudzas valstis, kas pat ar bagātu ekonomiku...

Nē, nu tu jau turīgs, paklau! Dukurs tagad ir, Dainis ir, paskaties, starp turīgajiem, paskaties, simt piecdesmit tūkstoši gandrīz uzkrājies, nu, normāls, turīgs cilvēks, ja!

Dainis: Tu tagad... Viens ar cirvi stāvēs man lejā, nu! Es neiešu...

Nopietni? Es iešu sargāt!

Dainis: Nē, es ar vilcienu braukšu mājās. Tu jau arī te... Labi. Protams, tas ir nenormāla mūsu darba novērtējums, un tāpēc tas, ko es minēju, ka mēs dalīsim piecās daļās un mēs arī to naudu mēs esam nopelnījuši caur kritērijiem, sasniedzot rezultātus, un tāpēc...

Par tiem gan te ar' visi strīdas bez gala.

Martins: Bet es atkal skatos... Mēs jau, nu, gandrīz astoņpadsmit, divdesmit gadus braucam. Ja sākotnēji, desmitajā gadā atgriežoties no olimpiādes ar sudraba medaļu, man bija trīssimt latu alga, Tomasam bija simt astoņdesmit, tad tagad ar saviem diviem tūkstošiem man pietiek, es esmu laimīgs, es daru, nodarbojos ar lietu, kas man patīk, kas man sagādā gandarījumu, un es varbūt kaut kripatiņu radu kādam citam prieku un es domāju, ka tas ir jautājums – daudz, maz, bet pietiek, teiksim tā. Es saku – man pietiek.

Vairs tās mašīnas tirgot, kas tur bija kaut kāds sens bizness, tas vairs nav vajadzīgs?

Tomass: Tas pagaidām ir, jā, bišķi nolikts malā.

Nu, ja reiz par naudu – es nevaru nenospēlēt šito klipu, visi, kas vēl nav redzējuši un visi, kas jau ir redzējuši.

[Tiek demonstrēts ātro aizdevumu firmas reklāmas klips, kurā filmējušies Tomass un Martins Dukuri.]

Aktiermāksla – cepuri nost! Bet tas ātro kredītu jautājums, nu, jūs labi zināt, viņš ir gadiem ilgs, un viņš turpinās. Ja jūs sakāt, ka visi jūtas labi, nu, vai bez šitā nevar, vai arī jūs sakāt, ka visi tie, kas piekasās ātrajiem kredītiem, piekasās?

Tomass: Nē, nu mēs šo naudu, kas ir sponsoru nauda, ļoti daudz, principā visu arī investējam tehnikā, attīstībā un lai tiktu uz priekšu kaut kādā ziņā pret konkurentiem, jo ar valsts doto mums pietiek, lai izbrauktu uz sacensībām, bet, teiksim, lai materiāli tehnisko attīstību veiktu, ir stipri par īsu.

Nauda nesmird? Vecais princips?

Dainis: Kāpēc lai viņa smirdētu? Nu, man ir iespēja aiziet... Es arī savā laikā esmu ņēmis bankā kredītu un, cītīgi iekrājot, kaut ko nesis, atdevis un, un... Tomēr ir jāaizņemas atbildīgi, tas ir labs, tas ir pareizs teiciens. Ir pilni plaukti ar alkoholu – es taču nesēžos pie stūres iedzēris! Es varu izplēst to viskija pudeli un braukt, bet es to nedaru, es skaidri to apzinos, es nelienu... To, ko es nevaru pacelt, es neķeros klāt, ja, un šeit cilvēkiem jābūt gudrākiem. Tas, kas var, grib izmantot – tā ir tava iespēja!

Ļaujiet man neklātienes diskusijā iesaistīt... Es vienkārši uzdodu to jautājumu, cits viedoklis, kas ar' vienā sarunā man te skanēja, ar' pirms kaut kāda laika atpakaļ, bet būtībā tas nemainījās. Jānis Vinters, pavisam citi tehniskie veidi, bet viņš ar' par šo izteicās.

Tiek demonstrēts fragments no intervijas ar Jāni Vinteru

Jānis Vinters: Daudzi vadošie sportisti man pārmetīs to, piedodiet, vadošie sportisti! Mani ļoti tracina, mani ārkārtīgi tracina reklāma, kurā jūs atbalstāt augļotāju, man nav cita vārda, kā nosaukt šīs kompānijas, ja, ar īstermiņa kredītiem. Man arī ir bijuši piedāvājumi, un, jā, es vienā no beidzamajām "Dakārām" atteicos tikai tādēļ, ja, ka mani piedāvājās atbalstīt tāda kompānija.

Domburs: Ātrie kredīti piedāvāja?

Vinters: Jā.

Domburs: Un jūs atteicāties?

Vinters: Jā. Nu, es zinu, kā tas notiek, mēs paši esam kredītņēmēji, bet ne ātrajos kredītos, mēs esam bankā, un mans uzskats, es domāju, ļoti daudziem ir līdzīgs uzskats – banka tomēr iedziļinās kredītņēmēja maksātspējā, bet kas notiek ar ātrajiem kredītiem? Viņus jau neinteresē [..]

Martins: Nu, mans viedoklis ir tāds – es domāju, ka Jānim varbūt ir cita finansiālā situācija, pirmkārt, viņam varbūt savs bizness un bišķi savādāk ir. Un, ja man stāvētu rindā sponsori, no kuriem izvēlēties, nu, varbūt es tur kādu vairāk vai mazāk varētu izskatīt, bet šajā gadījumā, nu, nav tik viegli atrast sponsorus un...

Tomass: Mēs esam pie daudziem arī gājuši...

Ir tiešām daudz atteikumu?

Martins: Ir ļoti daudz.

Tas, ka tur kaut kāds BMW bija pēdējais uz pleca, un kas te kur ir bijis, ja...

Tomass: Nē, nu ir mašīna, bet ne jau...

Dainis: Bija, bija. Transporta tāds atbalstītājs ir mums visiem trijiem BMW...

Martins: Bet tā, tā...

Respektīvi, ne aiz vieglas dzīves?

Martins: ...tā procentuāli, es teiktu, no desmit deviņi simtprocentīgi atsaka. Un tas viens varbūt padomā, vai...

Dainis: Vēl ko es gribu pateikt. Man nav kauns, ka mani dēli atrodas vienā reklāmā kopā ar Šmēdiņu un Samoilovu, ar... Man liekas, ka bija arī Štrombergs savā laikā, ja, tad viņš vēl bija aktīvs, nu kāpēc nē?

Nē, nē, tas temats...

Dainis: Otrs – es vēl vienu lietu pateikšu...

Jā, jā, jā!

Dainis: No tā, ko mēs arī pelnām, mēs arī esam tādi, kas ziedo, ja, mēs ziedojam sporta inventāram, mēs skolām pērkam inventāru, nu, mēs neesam tikai ņēmēji. Bet šobrīd es nepiekrītu domai, ka tad šai jomai, šai nozarei bija šai valstī jābūt aizvērtai, nu nav.

Tagad valsts maina to regulējumu, akurāt šogad, jums tie līgumi tad arī ar viņiem nefinišēs?

Martins: Mums ir tā, ka ar mums parakstīja tikai uz pusgadu un pateica – apskatīsies, kāda būs tā situācija, tad izvērtēs, varbūt atteiksies no kaut kādiem citiem sportistiem, nu, vērtēs, ar kuriem saglabāt līgumu vai nē, bet šobrīd ir neskaidrība.

Tas nozīmē, uz nākamo sezonu...?

Martins: Iespējams, nebūs.

Zero? Un te mēs atgriežamies pie Latvijas visas tās sponsorēšanas un nodokļu atvieglojumu un visas tās sāgas, vai ne, viņa jau droši vien šobrīd tur ir visur?

Dainis: Viņa pamainījās, un ne par labu.

Nē, nu viņa traģiski pamainījās par sliktu!

Dainis: Traģiski pamainījās gan Olimpiskajai komitejai, gan sporta klubiem, gan federācijām – traģiski pamainījās. Un, nu... Nē, es, es esmu ilgi galvā to griezis un arī to, ko saka Vintera kungs, es gluži nepiekrītu, tās ir emocijas, bet arī, man strādājot, vadot nelielu kolektīvu, es tik daudz savu jauno darbinieku vilku ārā no banku kredītiem un palīdzēju viņiem šo nomaksāt un plānot viņu ieņēmumus. Man bija tādi jauni puikas, kādi, desmit gabali, kas tad, kad bankas viegli deva... Arī var pārmest, ja. Un viņi pat nepaprasīja padomu, viņi vienkārši aizgāja, nopērk mašīnas pusdienas laikā divi gabali, banka iedod naudu, viss kārtībā, nākošnedēļ viens uzliek uz jumta, ja, viss ir beidzies, ja, un tad griežas pie manis, kā veidot plānu, kā samaksāt, lai viņu nepaķertu un vēl neuzvelk zvanā.

Bet tad, atgriežoties no līdzekļiem pie mērķiem, tad tas nozīmē, ka mēs varam šobrīd, šeit un tagad skaidri pateikt, ka, lai būtu nākamās sezonas resurss un, nu, trīsgades resurss līdz nākamajai olimpiādei – hei, sponsori, piesakieties!

Martins: Kāpēc ne, mēs neapvainosimies, protams, ja kāds pieteiksies!

Nē, nu, tad šitais jau bija tā, nu – "mēs neapvainosimies"! Bet tā, ka ir vajadzība, lai tās visas tehnikas un visu pakotu...

Martins: Nē, nu kā, nu, protams, tas taču viss pašsaprotami. Pašsaprotami, tas viss maksā naudu, un mēs jau, kā Tomass, par to naudu arī pērkam tehniku, tā ir, to naudu mēs tā kā nedalām, tā ir no tiem nauda, tā iet kopējā katlā un mēs tērējam.

Dainis: Mēs tagad izbraukumā nopirkām kādus četrdesmit slieču komplektus. Mēs nopirkām par savu naudu. Mēs vienkārši bankomātā vilkām ārā... Un arī mēs investējam, paldies tām iespējām, ka arī mēs paši varam investēt savu naudu.

"Mēs nopirkām", "mēs" un "mēs", un "mēs" – skan visu laiku.

Dainis: Jā, es vēl vienu lietu pateikšu.

Jā?

Dainis: Mēs esam savā federācijā divi sporta veidi.

Jā?

Dainis: Bobslejs un...

... un skeletons.

Dainis: Un skeletons. Bobslejam, jā, federācija ļoti labi strādā federācija nopakojusi ar sponsoriem. Mēs esam pabērnu lomā bišķiņ, bet varbūt tāpēc, ka mēs paši esam diezgan stipri un daudz paši darām, un tāpēc es varu pateikt, ka pēdējā gada laikā federācija mums neko nav palīdzējusi. Mēs ar LOK naudu, ar LOV naudu un ar saviem, ar šādu sponsoru, ko mēs paši atradām. Tātad federācijas pienesuma nav, ir šis pienesums no...

Nu, federācija jau nevar neko pienest, viņai jau arī var pienest tikai sponsori. Kas cits viņai var pienest.

Dainis: Nē, protams, protams, jā, bet viņa strādā un bobslejam viņa ir tiešām, tur ir viss ļoti labā līmenī un tur ir okei, bet mums ir jāstrādā pašiem, un mēs strādājam.

"Mēs" un "mēs", un "mēs"... Tomas, kas ir, kas notiks, vai mēs redzēsim vēl vienu sezonu, vēl vienu ciklu?


Tomass: Nu, es domāju, ka jā. Man šobrīd ir ieplānota viena operācija, ja viņa būs veiksmīga un es varēšu labi trenēties, mēs turpināsimies. Ja tur neies tik veiksmīgi, nu, tad skatīsimies.

"Mēs turpināsimies" – skatoties uz veselību un neskatoties uz termiņiem, un personas kodu pasē.

Tomass: Ir tā, ka pa gadam jāskatās, jā, ja vēl var, tad ir vēl viens gads, tad atkal pēc gada jāskatās, vai var vēl, un tā. Nu, pasē jau tas...

Bet tā motivācija, ka, velns, tomēr vajadzētu tajā olimpiādē izcirst to medāli, nav?

Tomass: Nu, ir, jā, bet es saku, nu, es nevaru tā pateikt, vai vēl trijiem gadiem pietiks, tā kā pa gadiņam iesim un, un... Bet tas lielais mērķis ir tāds, jā, līdz turienei aizvilkt.

Izoperēties, konstatēt, ka dakteri nesaka "nekad vairs!", un turpini?

Tomass: Jā. Jā.

Tas nozīmē, ka vienā senā intervijā, ko jūsu mamma bija teikusi, ka varbūt līdz četrdesmit nevajag braukt, ka tam ir tā kā krusts pāri, ja?

Tomass: Jā, īstenībā būs pāri, jā.

Nu, tā iznāk, tā iznāk! Ja "mēs" ir uz galda un aktuāli, un vienlaicīgi sports ir pirmajā vietā, kas ir vēl citi plāni, ja es, nu, darbs tāds – pētīt visus uzņēmumu reģistrus un amatpersonu deklarācijas, ja, "Lursoft" es atrodu, ka astoņpadsmitajā gadā ir noreģistrēta jauna SIA "MarTo logistics", nu, ko ir grūti atšifrēt, it īpaši, ja divi īpašnieki un divi valdes locekļi, un īpašnieki pa piecdesmit un piecdesmit ir brāļi Dukuri. Kas par biznesu jauns?

Martins: Kravu pārvadājumi, beramās kravas. Tā kā pēc olimpiādes jau tā mērķtiecīgi gājām uz to, ielēkt kaut kādā tādā, teiksim, jaunā nozarē, un kaut kā mēs tur tagad kuļamies, bet ar domu, ka sports vienu dienu beigsies, ir jāsāk cita, teiksim, savādāka dzīve būs, un varbūt tā pāreja tajā brīdī, kad sports beigsies, būs vieglāka, ja tev kaut kas jau būs iesākts un būs, ar ko nodarboties.

Šiten mēs redzam visos tajos CV nē, bet tajās vikipēdijās un kur tik, apraksts – ekonomists, finansists. Šite mēs to redzam tagad, ja?

Tomass: Beidzot jā, sāksim profesijā varbūt strādāt!

Tad jūs reāli arī menedžējat to pasākumu? Tā reāli?

Tomass: Protams, jā.

Martins: No... līdz, jā.

Un kādi – nu, īsā reklāma – kravu pārvadājumi tiek piedāvāti?

Tomass: Šķembas, smiltis, grants – tādi. Viss, kas ir berams.

Iekšlatvijas kravas? Ne starptautiskās, bet Iekšlatvijas?

Tomass: Jā, jā, jā. Tos mums ir vieglāk uzpasēt, kad mēs esam prom, tur piekontrolēt. Nu, mēs jau turpinām sportot, tā ka tas arī paņem bišķi laiku, bet...

Ar bāzīti, ar bāzīti Siguldā?

Tomass: Jā.

Un ar bāzīti, nu... Tur pamatkapitāls jau nav liels, tur bija piecpadsmit tūkstoši?

Tomass: Jā.

Tad jau tur...

Tomass: Mēs tikko sākām, kā tu minēji. Oktobrī laikam, tā kā...

Jā. Ar domu, ka šitais, ne lietotu mašīnu tirdzniecība, varētu būt tāds nākotnes gājiens?

Martins: Varbūt uz biznesiem arī cikliski skatās. Vieglo automašīnu biznesā bijām tur, nezinu, desmit gadus, kaut kā jau liekas – nu, tu sevi esi izsmēlis. Bet šeit ir tik daudz interesanta, tu iemācies tik daudz jaunas lietas no sākuma. Un pavisam cita pasaule.

Fāters baigi ar interesi klausās, ja. Bet vienā intervijā ne tik sen tu esi teicis, ka gribas palikt sportā, runājot par nākotni. Tas bišķi tā sāk koriģēties jeb to ir plāns apvienot?

Martins: Nē, nē, principā plāns tikai un vienīgi apvienot, jo prioritāte ir sports, un es nevienu treniņu neesmu izlaidis kaut kādu privātu vajadzību dēļ. Ir sports, kur es saņemu atalgojumu, kas ir mana prioritāte, un tāpēc arī ļoti labi saliekas – kad ir ziemā sacensības, tad šajā biznesā ir pauze, un tikai tas bizness atsākas, pavasaris, vasara, nu, rudens varbūt jāskatās, nu, teiksim, kāds rudens, no laika apstākļiem. Bet principā tas arī kaut kāds pluss tajā visā, ka tas viss būtu kaut kādā veidā apvienojams.

Veroties galda otrā pusē, kaut ko var pateikt?

Dainis: Nē, nē...

Nē, nu kā treneris! Iedomājies, tagad treneris, ja, sēž, un paskaties – man tagad čaļi, ko es trenēju, viņi te biznesu tagad taisīs, ja?!

Dainis: Nē, nē, tā ir pareiza rīcība, tas ir viss ļoti mazs tas pasākums un, un... Bet kaut kas ir jādara, abiem ir izglītības, un jādara kaut kas tālāk, jo tas brīdis, kad tas sports var beigties – tā var būt viena trauma, lai, teiksim... Dakteri pateiks, ka nē, tu beidz, un tad nebūs šī tukšā sēdēšana kaut kur un skatīšanās. Nu, pašlaik tur varbūt ir vairāk investīciju nekā peļņas, bet tā ir laba doma. Nu, es no malas to novēroju, es tur neesmu ievilkts iekšā, es no malas skatos un sekoju tam līdzi neiejaucoties.

Tas noz... Jā?

Martins: Es atvainojos, un viena lieta arī, kas ļoti interesanta – tu no darba devēja puses apskaties, un tad tu redzi, kā tā naudiņa tiek pelnīta. Viegli ir aiziet pie sponsora un pateikt – iedod man, es taču baigais te vecis, šļūkāju pa trasi! Bet otrs moments ir nopelnīt un tad to naudiņu iedot.

Šis bija labi, šis bija labi! Cik ir darbinieku?

Tomass: Seši.

Martins: Seši, jā.

Nu, ne daudz, ne maz, jā, iesākumam! Tad tas nozīmē, ka kaut kādas versijas tur ar kamanām, ar sliecēm starptautiskā mērogā – tas nav bizness? Savā sporta veidā?

Dainis: Mēs tur bišķiņ pārrunājām ar Martinu. Ja atnāk... Varbūt tieši saistībā ar to, ka olimpiskās spēles tajā brīdī vinnēs Stokholma, līdz ar to arī Sigulda, varbūt kādai tādai interesantai valstij radīsies plāns kaut ko no Dukuru brenda paņemt. Es domāju, nelieloties, diezgan spēcīgs brends, ja. Un ir divi ar ļoti lielu pieredzi, kā treneri varētu būt tieši braukšanā, piesaistot vēl labu fiziskās sagatavotības treneri, manas zināšanas tehnikas būvē, tad visas tās iestrādes... Mēs varētu kādam lielam spēlētājam, kam ir labs budžets, būt interesanti. Un interesanti pat to būtu sākt no nulles, nevis pieslēgties kādam, kas jau ir kaut kādā zināmā līmenī, bet celt no nulles augšā.

Jauna SIA "3D un partneri", ja?

Martins: Tāds bizness, es uzskatu, grūts būtu, jo tas tirgus ir pārāk mazs, un, ja agrāk tirgus varēja būt, ja tu esi konkurētspējīgs, tad, protams, vēlas ar tavu ekipējumu braukt, bet šobrīd ir pārsvarā visur atvērtas valsts programmas, un viņiem bizness neinteresē, viņi pārsvarā tikai attīsta savu virzienu, savu valsti, un viņi nepērk no āra praktiski neko.

Tomass: Bizness būtu ar mazajām nācijām, kurām nav savas programmas, tad viņi pirka no neatkarīgiem...

Martins: Bet mazajām nācijām nav naudas.

Tas nozīmē, ka skeletons būtībā tā, kā viņš dzīvo, nu, kaut kādu uz rokas pirkstiem skaitāmu nāciju starpā, tā viņš arī, jūsuprāt, paliks?

Tomass: Ja nekas nemainīsies kaut kādā federācijas līmenī, tad noteikti, noteikti, jā.

Dainis: Un tagad seko līdzi "Lursoft", skaties, vai ne, kur rodas jauna firma "DaMarTo".

Nu, nu?

Dainis: Nu, "DaMarTo"! Jo es jūtos apdalīts! Es gribēju ieraudzīt arī divus savus burtus tur! Un normālu algu!

Izsakiet piedāvājumu, ja!

Dainis: Es jau izteicu, bet...

Martins: Nē, nu, mēs jau braucām projām, sadevām uzdevumus, kas ir jāizdara un jāpievaktē, un viņš jau raksta, ka drīz vēlas redzēt savus burtus arī priekšā, jo darāmā ir daudz.

Dainis: Mani atstāja riepas aizvest pārmontēt kaut kādas, un tās riepas diezgan smagas, un tad, kad es ierāvu muguru, tad es rakstīju, ka es gribu redzēt izmaiņas firmas nosaukumā.

Nu tad rezumējam: biznesi jau vieni ir palaisti, citi ir apšaubāmi; visi tā vai citādāk grib palikt trasē, vai nu braucoši, vai nu trenējoši, tai skaitā sagaidot olimpiādi un tamlīdzīgi, ar četru gadu skaidru plānu vai gads pa gadam, ja izdosies. Mācība publikai? Es vienmēr mokos ar pēdējo jautājumu un pats uz savas ādas vienmēr saprotu, ka vislabākie jautājumi ir tie primitīvie vai prastie. Kā kļūt par labu sportistu?

Martins: Es uzskatu, pirmkārt, jāatrod nodarbošanās, kura tev patīk, nevis tavi vecāki grib, viņiem pašiem kaut kas nav sanācis un tad viņi tevi stumj, bet... Un otra lieta – ir jāatrod tās lietas, kas tevi uzrunā. Teiksim, es esmu atradis, ka man kaut kādas izmaiņas ekipējumā, novitātes šausmīgi motivē. Es, kā mazs bērns gaida Ziemassvētku dāvanas pie eglītes, tā mani tur interesē visas tās lietas, kas notiks un kādas izmaiņas būs. Un, galu galā, man liekas, svarīgākais ir gribasspēks. Ir ļoti daudz talantīgu cilvēku, sportistu, kas sevi kaut kā nav pratuši izvirzīt līdz galam, bet ja tas darbs ir, vienkārši darbaspējas, tad, es domāju, tā ir viena no tādām noteicošajām lietām.

Tomass: Manuprāt, ir jāatrod, pirmkārt, tas sporta veids, kas tev interesē, patīk, un ja viņš tev interesē, patīk, visdrīzāk arī tad viņš tev sāks sanākt, padoties un, ieguldot darbu un kaut kādus uzstādot mērķus, var sasniegt ļoti daudz. Es domāju, tā būtu tāda pamatrecepte.

Dainis: Es no pieredzes varu teikt, ka mums lūzuma punkts bija 2009. gads pēc pasaules čempionāta Leikplesidā, kad mēs... Es saku, ka Martins bija iniciators, Martins saka, ka Tomass pateica – viss, metam mieru, vai nu esam tur augšā, vai ejam prom, nevar būt tā, ka vienreiz izdodas kaut kur būt tajā sešiniekā vai trijniekā, pēc tam atkal sēdi starp desmito un divdesmito vietu. Un tajā brīdī es sapratu... Mēs uzrakstījām tādu lielu, lielu... Uz tapetes gabala tādus uzdevumus. Un jābūt šai mērķtiecībai, un jāliek tas, ko es sākumā teicu – latiņa. Tajā brīdī mēs latiņu uzlikām pašā augšā, skatījāmies uz viņu, kā tur nokļūt. Mēs tur nokļuvām, mēs pat vēl tikām viņai pāri. Un nebaidīties likt mērķus, un, protams, tas, ko abi teica – ir nenormāli jāstrādā, nenormāli. Ir bijuši gadījumi, kad viņi brauc, viņiem jābrauc uz drauga kāzām, bet viņi pārceļ treniņu, to treniņu, kas būtu tajā dienā, izdara viņu iepriekš. Nav izlaists neviens treniņš. Attieksmei, mērķtiecībai un ļoti, ļoti smagam darbam jābūt gatavam.

Tagad arī uz papes gabala kaut kas ir uzrakstīts?

Tomass: Tagad nav, bet toreiz tā bija. Uz tapetes tāda... Tagad "WhatsApp" ir, jā.

Un, ja "WhatsApp" grupā būtu jāuzraksta pamattēze, tad tā šobrīd ir...? Katram sava? Vienota visiem?

Martins: Katram savas tēmas ir īstenībā. Mums ir jau īstenībā sadalīts gadiem, kaut vai ceļojot: es rezervēju dzīvošanas, Tomass – avio, Dainis – "Cargo", katram savi uzdevumi, katrs zina, kā...

Tas ir, kā izpildīt to, kas ir papes gabala pašā augšā. Kas ir augšā?

Martins: Kas ir augšā... Nezinu. Virsotne, kas tad cits. Pēc kā mēs tiecamies.

Dainis: Jā, un vēl viena lieta. Es sapratu atgriežoties – ir jābūt šai komandai. Tad, kad es sapratu, ka no manas braukšanas, tik, cik es esmu nošļūcis pa trasi, es ar bobu esmu daudz braucis, bet es neko viņiem nevaru pienest, tātad vajadzīgs ir speciālists. Mums ir ļoti labs speciālists šobrīd fiziskās sagatavotības, mums ir šis jaunais cilvēks, kurš lien iekšā visās pasaules novitātes, atklājumos, kas ir, un arī man ir savs lauciņš, un tad šī komanda, strādājot labā sazobē, var atnest šo rezultātu. Viens nē.

Paldies par uzrakstu uz papes, paldies par formulu, paldies par sarunu. Paldies skatītājiem par uzmanību, turpinājums sekos!

Source

www.DELFI.lv

Tags

Ātrie kredīti Bobslejs Dainis Dukurs Martins Dukurs Siguldas trase Zintis Ekmanis Tomass Dukurs WADA
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form