'Delfi TV ar Jāni Domburu' atbild Egils Levits. Pilns sarunas teksts
Foto: DELFI

Esiet sveicināti, cienījamie "Delfi TV" skatītāji! Šodien šajā studijā ir Egils Levits, vēl aizvien Eiropas Savienības tiesas tiesnesis un potenciālais Latvijas Republikas Valsts prezidents. Viņa atbalstam ir vienojušies valdību veidojošā Saeimas vairākuma, tā jāsaka, partiju pārstāvji, politiķi, viņš arī ir piekritis kandidēt oficiāli un to darīs ne pirmo reizi, kā mēs zinām, jo 2015. gadā Saeimas balsojumā viņš jau piekāpās Raimondam Vējonim. Labdien!

Levits: Labdien!

Skatoties caur tiem četriem gadiem atpakaļ, līdz tā 2015. gada vasarai, kad jūs ar Vējoņa kungu, te vēl divi kandidāti ar saviem dažādiem līdzgaitniekiem vai līdzgaitniecēm kā kandidāti, un tinot to filmu vēl atpakaļ, jūs tikāt minēts kā kandidāts 2011. gadā un tikāt minēts kā iespējamais, iespējamais kandidāts 2007. gadā. Sportā ir tā, ka dažreiz nu tā kā nogurst, ka netiek un netiek, un netiek uz to pirmo...

Levits: Jā!

... pjedestālu. Nav kaut kāda līdzība?

Levits: Es domāju, ka nē, tāpēc, ka tas nav mana izšķiršanās, tas nav mans lēmums, cilvēki vienkārši skatās pēc piemērota kandidāta, ne jau es, kā sakot, virzu savu kandidatūru, bet ir partijas, kuras atbildīgas par to un partijas skatās. Es vienmēr esmu nodarbojies profesionāli, sabiedriski, pilsoniski ar Latvijas valsti, ar Latvijas valsts analīzi, attīstību, devis savu pienesumu un es domāju, ka diezgan dabiski, viens no vārdiem, kas tad tiek minēts, ir mans vārds.

Kad bija pirmā reize, kad Egila Levita galvā, sarunā ar sevi, tika uzdots jautājums — Hei, varbūt man ir jāmēģina kļūt par Valsts prezidentu, vai es varētu?

Levits: Tādu jautājumu es sev nekad neesmu uzdevis. Es faktiski atbildēju 2015. gadā uz uzaicinājumu, kurš toreiz, kā sakot, varbūt zināmā veidā arī bija negaidīts, es vienkārši redzu, ka par mani runā...

Nu paga, paga, par Jums runāja pirms 12 gadiem un pirms astoņiem...

Levits: Jā!

... ne tikai pirms četriem.

Levits: Jā!

Ko jūs tajā mirklī domājāt?

Levits: Faktiski es neko īsti nedomāju, es strādāju savu darbu, un, ja par mani runā, tad, lai runā, tā ir šo cilvēku darīšana.

Jūs neuzdevāt sev jautājumu ne septītajā ne vienpadsmitajā gadā?

Levits:... es pats .. nē, nē, nē. Es domāju, ka faktiski toreiz tas, tas nebija reāli un tas arī nav... arī piecpadsmitajā gadā tas nebija reāli, tas bija citu iemeslu dēļ, kādēļ es tomēr negribīgi piekritu, jo es zināju, ka, protams, es arī nevarētu kļūt par Valsts prezidentu, bet...

Jā!

Levits:... bet, teiksim tā, ja par mani runā, nu tad, tad, kā sakot, tas ir acīmredzot — cilvēki vērtē manu kvalifikāciju.

2015. gadā jums izsaka šo te ierosinājumu.

Levits: Jā!

Kurš pirmais izteica?

Levits: Nacionālā apvienība.

Nu, ir vienmēr viens cilvēks.

Levits: Nacionālā apvienība un "Vienotības" liberālais spārns.

Bet viens cilvēks piezvana un saka — Egil!

Levits: Es domāju, tā bija saruna Nacionālajā apvienībā, tur bija vairāki cilvēki klāt, un es arī lūdzu laiku padomāt, jo faktiski, nu man tas ir skaidrs, ka es to nevaru uzvarēt un tāpēc es diezgan rūpīgi pārdomāju, vai to darīt, bet es redzēju, ka arī sabiedrība, un tas bija man tiešām pārsteigums, ka sabiedrībā bija zināms atbalsts. Nu, sakarā ar to, lai redzētu, ka ne tikai šī shēmošana un tamlīdzīgi ir, un es tad arī beigās piekritu vienkārši principa pēc.

Jūs zaudējāt shēmošanai pirms četriem gadiem?

Levits: Jā, protams. Es tā domāju.

Rakstot... atšķirībā no "Valstsgriba" grāmatā apkopotajiem ļoti daudziem sacerējumiem, kas jau ir pārpublicējams, vienā no tekstiem, kas šeit ir oriģināls, ko jūs rakstāt, nu savās pārdomās, jūs par šo piecpadsmito gadu, par šo jūniju, rakstāt — "Piekritu kandidēt, ņemot vērā, ka mani virzīja gan nacionāli, gan liberāli vai eiropeiski orientēti deputāti, šis neikdienišķais politiskais salikums vairāk vai mazāk atspoguļo manu politisko pamatnostāju — stipra latviskā pašapziņa, identitāte modernas Eiropas vērtību kontekstā." Nodefinējiet šobrīd savu politisko pamatnostāju, jo, nu tas ir jādefinē visai tautai, kuras prezidents jūs kandidējat būt. Jūsu nostāja arvien ir nacionāls liberālis?

Levits: Tā varētu arī teikt, bet ne tikai šie divi. Es varbūt paskaidrošu tuvāk. Ir četras lielās ideoloģijas 20. — 21. gadsimtā.

Vismaz teorētiski, jā.

Levits: Nu, teiksim tā, viņas ir, tagad, protams, viņas nedaudz saplūst un katrai ir sava vieta attīstītas, modernas valsts balansā ir nepieciešams liberālisms, jo bez liberālisma mūsu valsts nebūtu demokrātiska, ir nepieciešams nacionālisms, jo nacionālā identitāte ir nepieciešama, lai valsts, nācija, lai valsts turētos kopā...

Ir nepieciešams konservatīvisms.

Levits: Ir nepieciešams konservatīvisms, un, proti, moderns konservatīvisms, nevis reakcionārs konservatīvisms, un moderns konservatīvisms nozīmē to, ka, ja ir kāda inovācija, jauns priekšlikums, moderns konservatīvais pārbauda, vai tas jaunais ir labāks par eksistējošo.

Un drusku vēl arī sociālisms ir vajadzīgs.

Levits: Un protama arī sociāli atbildīga valsts ir ārkārtīgi svarīga, un es to pat liktu pirmajā vietā.

Tad Egils Levits grib pateikt, ka viņa pamatnostāja ir kas? Konservatīvi liberāls sociāls nacionālisms?

Levits: Es, es teiktu, ka man ir moderna nostāja, tāda kāda ir nepieciešama attīstītai valstij 21. gadsimtā, un es noraidu jebkurus no šo četru ideoloģiju radikālos fundamentālistus un radikālos... radikāls sociālisms, radikāls konservatīvisms ir reakcionārs. Radikāls sociālisms mēs zinām, ko tas nozīmē, tas ir Marksisms. Radikāls liberālisms nozīmē mežonīgo kapitālismu. Radikāls nacionālisms, to arī mēs zinām, ko tas nozīmē, tā sakot, visas šie radikālie virzieni katrai ideoloģijai, manuprāt, ir nepieņemami, bet modernā valsts, un mēs varam apskatīties, kas šodien ir Eiropas valsts, Eiropas Savienības valsts, un mēs redzam tur būs no visām četrām idejām zināma, teiksim, daļa, kas īstenojas realitātē un īstenojas politikā.

Ja jūs runājat par šādu, nu, jūsu ideālo versiju...

Levits: Jā, ideālā versija.

Šī ir jūsu ideālā versija. Kuras, jūsuprāt, Eiropas vai pasaules valstis ir vistuvāk šādai ideālajai versijai?

Levits: Es domāju, Viduseiropas valsts, Skandināvija, Ziemeļu valstis, man liekas, ka tās ir ļoti, kā sakot, tuvas šai, teiksim Viduseiropa — Vācija, Austrija, man patīk, piemēram, Šveice, kurā ir ļoti stipri šie nacionāli...

Kuram nepatīk Šveice!

Levits: ... Nē, bet kāda, kāda iemesla dēļ?

Bet pilnīgi cita uzbūve, valsts pārvaldes uzbūve, etniskais sastāvs, pilnīgi cita situācija.

Levits: Nē, nē, valsts pārvaldes... nē, valsts pārvaldes.... valsts pārvaldes uzbūve var būt dažāda, bet kādēļ Šveice? Tādēļ, ka tur ir stipra nacionālā identitāte un tā ir moderna valsts, viena no modernākām, attīstītākajām valstīm pasaulē, bet ar savu ļoti stipru nacionālo identitāti, ar savu iesakņotību savā valstī.

Cik tālu Latvija, jūsuprāt, šajā četrstūrī...

Levits: Jā!

... ir tālu un uz kuru pusi prom, no jūsu iecerētā ideālā centra?

Levits: Es domāju, ka Latvijas problēma ir tā, ka mums ir solidaritātes moments, šis sociāli atbildīgās valsts moments, ir varbūt mazāk attīstīts, nekā es to labprāt ideālā variantā gribētu, jo to... sociālā nevienlīdzība, iespēju nevienlīdzība, sociālā atstumtība, piemēram, veselības aprūpes ziņā, tas ir viens moments, kas mums ir, manuprāt, nu nākamos gados uz to jāliek daudz lielāka vērība, kā līdz šim.

Iesim detaļās pēc brīža, tajā saturā, es tikai to ideoloģisko rāmi gribu uzbūvēt, un tad pretī mums ir jūsu ideoloģiskais darbs un pretī mums ir esošais parlaments.

Levits: Jā!

Un pēc izvirzīšanas, pirms, nu šī saruna ir 48 stundas, pat drusku mazāk, pēc atbalstīšanas izvirzīšanai, nu tagad sāk skaitīt balsis, jo ne visas piecas partijas ir pateikušas pilnībā skaidru atbalstu, nu, bet tomēr tas ir noticis, un jūs esat piekritis kandidēt. Iznāk, ka jūs esat piekritis kandidēt atkāpjoties no sava agrākā ultimāta — es to darīšu tikai tad, ja mani atbalstīs visa koalīcija. Un tad ir ļoti daudz, un arī man e-pastos nāk jautājums, vienā vai citā redakcijā — kāpēc šitais demokrāts ir tik nedemokrātisks, ka viņš uzstāda ultimātu — viens no viena, un nav gatavs, ka ir vairāki kandidāti, kas līdzvērtīgi sacenšas?

Levits: Nē, es domāju, ka var būt vairāki kandidāti, jautājums ir par to, ka valdošo partiju koalīcija, vai teiksim, valdošais vairākums, ir atbildīgs par valsti.

Visi ir atbildīgi, ko tad, opozīcija nav?

Levits: Opozīcija arī atbildīga, bet savā veidā opozīcija veido alternatīvu, bet atbildīgi lēmuma pieņemšanā ir valdība, nevis opozīcija veido politiku, bet valdība veido politiku. Ja opozīcija...

Nekur nav teikts un rakstīts, ka viņai būtu visiem, jābūt vienprātīgiem, pirmajā kārtā, kā mēs zinām Latvijas vēsturē...

Levits: Nē, nē, nē, tas, nē es jums...

... par prezidentu.

Levits:... es jums izskaidrošu kādēļ tas nepieciešams ir. Koalīcijai ir jāvienojas un tas varu būt es, tas var būt jebkurš cits, koalīcija nevar spēlēties ar šo, ar šo pozīciju.

Visas iepriekšējās reizes spēlējās?

Levits: Katrā ziņā koalīcija ir tā, teiksim, valdošais vairākums, ir tas, kurš ir atbildīgs, un, lai atbildīgi izdarītu izvēli, tu iepriekš, kā sakot, vētī dažādus kandidātus, un tas ir jādara pirms tam, un pēc tam pieņem lēmumu — šis nu beidzot tad ir šis labākais. Opozīcija izvirza savus pretkandidātus un tas teiksim, ir arī parastais parlamentārais demokrātijas modelis.

Respektīvi, jūsu versija, ka Latvijas demokrātijas modelī būtu jābūt tā, ka šobrīd līdz, nu, devītajam maijam, ja mēs skatām konkrēto datumu, tad pozīcija ir izdarījusi savu izvēli vairāk vai mazāk, neskaitot...

Levits: Izvētot dažādus pārstāvjus.

Tad jūs iedomātos, ka tā demokrātija būtu tāda, ka tagad opozīcija izvirza kaut ko un tad pozīcijai 30 dienu laikā vai tur plus, mīnus ir, ir jādomā, vai atkāpties no savas atbildīgās izvēles. Tad tā iznāk?

Levits: Jā, viņi var domāt, vai atkāpties katrā ziņā, bet atbildīgs par valsti visumā, par visām svarīgām pozīcijām ir patiešām, tas, kam ir parlamentārais vairākums.

Bet ar šo jūsu ultimātu...

Levits: Tas ir... tas nav ultimāts, tas ir parlamentārās demokrātijas loģika.

Bet jūs teicāt — ja neatbalstīs visa koalīcija, tad jūs nekandidēsiet.

Levits: Nē, tas ir mans personīgais uzstādījums...

Ultimāts.

Levits: Nē, mans personīgais...

Viņš ir ultimatīvs.

Levits: Viņš nav ultimatīvs. Teiksim, es esmu brīvs cilvēks, es varu kandidēt, es varu nekandidēt, man ir zināmi priekšnosacījumi un, ja šie priekšnosacījumi ir izpildīti, bet varēja jau arī neizpildīt, tā nav mana darīšana.

Tomēr jūs esat uzlicis nosacījumu.

Levits: Priekš sevis — jā.

Priekš partijām arī.

Levits: Nu priekš partijām, ja partijas vēlas mani, tad lūk ar šādiem, ar šādiem nosacījumiem. Ja viņas nevēlas, lūk ir, Latvijā ir divi miljoni iedzīvotāju, lūk, ņemiet vienu citu no šiem diviem miljoniem cilvēku.

Labi, sākums labs, bet jūs uzskatāt, ka jūs ar šo nesamazināt diskusiju un konkurences elementu priekšvēlēšanu, prezidenta priekšvēlēšanu procesā.

Levits: Prezidenta priekšvēlēšanu procesā tiek izvētīti kandidāti, izvēloties, izdarot šo izvēli, izdarot šo izvēli, un arī bija vienai koalīcijas partijai, bija arī vairākas, vairākas izvēles, tā izvēlējās šo kandidātu, varēja arī izvēlēties citu kandidātu, kas būtu jāapstiprina pārējām koalīcijas partijām, kā sakot, tas ir viss normāls demokrātisks process, tas ir, un es vēlreiz uzsveru, tā ir parlamentārās demokrātijas loģika. Tā nav prezidentālā demokrātija, kur mēs dzīvojam, tā ir parlamentārā demokrātija un parlamentārās demokrātijas loģika nozīmē, ka valsts teiksim svarīgas pozīcijas pirms tam izvērtē tās partijas, kuras veido valdošo vairākumu. Protams, vēl labāk ir tad, un te es uzsvēršu, vēl labāk ir tad, ja arī opozīcija var piekrist šim izvērtējumam, šim uzstādījumam, šim kandidātam, tas, protams, ir vēl labāk, tas nozīmē, ka šeit tiek iekļauts vēl plašāks, teiksim, šis uzskatu spektrs.

Vēl, vēl labāk, ja? Pirms 12 gadiem apmēram, tas ir viens no rakstiem, kas bija gan presē, gan šeit ir pārpublicēts, jūs runājat par to, ka būtu nepieciešams, vai vēlams veikt uzlabojumu, nosakot, ka valsts galvu ievēlē nevis ar 51, bet vismaz ar 55.

Levits: Jā!

Es dieva vārds nezinu kā var trāpīt uz šito ciparu, kas šobrīd tiek apskatīts, vai ne.

Levits: Tas jau ir zināms paredzējums pirms 12 gadiem, bet...

Bet, runa ir par to, ka jūs toreiz teicāt — vismaz 55...

Levits: Jā!

... bet ar to, vai es pareizi saprotu, ka jūs sakāt — jo vairāk, jo labāk.

Levits: Es saku — jo vairāk, jo labāk. Tas ir, tas ir mans uzstādījums toreiz un tagad, teiksim — 51 ir tas minimums, protams, un to nosaka Satversme...

Jā!

Levits: ...bet, ja ir vairāk balsis, ir labāk un protams, arī ir jāskatās, lai, lai teiksim, varētu mēģināt arī dabūt opozīcijas balsis.

Parunājam, ko, ko jūs grasāties skatīties vai šobrīd skatāties, lai dabūtu opozīcijas balsis.

Levits: Teiksim tā, nav mans uzdevums tagad tās meklēt, bet teiksim, es domāju, mans uzstādījums ir samērā skaidrs, teiksim tur es kā sakot, nesvārstos tagad, es kaut ko solu opozīcijai vai solu vienai partijai, vai otrai, lai dabūtu balsis. Mans uzstādījums ir skaidrs, jūs arī minējāt šīs ideoloģiskās nostādnes, ja atsevišķi deputāti vai atsevišķas partijas tam piekrīt — labi, ja nepiekrīt — arī labi, tad meklējiet citu.

Bet, ja mēs paliekam pie tā, ko jūs sakāt — jo vairāk, jo labāk, jo lielāks tautas priekšstāvju atbalsts, jo labāk.

Levits: Jā... jā, to es piekrītu.

Un, ja mēs, un ja mēs, skatāmies uz tādu vēlēšanu loģiku, tad potenciāli ievēlamajam, būtu jācenšas savākt iespējami vairāk balsis pašam. Jūs sakāt, jūs to nevāksiet, kāpēc?

Levits: Nu, ko nozīmē — savākt pašam? Es saku, man ir šis piedāvājums un es aicinu jūs arī, kā sakot, uzskatīt, ka šis piedāvājums ir pieņemams arī jums.

Aicināt arī "Saskaņu" un "Zaļo un Zemnieku savienību"?

Levits: Protams. Man ir šis uzstādījums un, ja "Saskaņa" un "Zaļo un Zemnieku savienība" uzskata, ka tas ir pieņemams, tad arī, kā sakot, loģiski būtu arī viņiem balsot, bet es pieņemu, ka viņi drīzāk neuzskatīs to, ka tas viņiem pieņemams.

Kāpēc jūs tā pieņemat?

Levits: Es domāju, ka tas ir atkal izejot no tā, ka viņi vienkārši domā, ka, ka nu mani uzstāda šīs partijas, un viņiem ir automātiski vienmēr jābūt pret to, ko, teiksim, valdību veidojošās partijas veido. Un es domāju, tā nav laba politiskā kultūra...

Jūs domājat, ka viņu iekšējais uzskats ir automātiski būt pretī — pro un kontra?

Levits: Es domāju, ka tāds uzskats ir, jā, un otrādi arī tāds uzskats, ka automātiski viss tas, ko saka opozīcija nav pieņemams, un es domāju, vienā labā parlamentārā kultūrā pieder arī tas, ka arī valdību veidojošais vairākums uzklausa opozīcijas priekšlikumus, ja tie ir viņiem pieņemami un saprātīgi, un otrādi.

Teorētiski — taisnība...

Levits: Jā!

... praksē, es šodien gatavojoties šai sarunai pajautāju...

Levits: Es jau arī saku, ka prakse īsti neatbilst šai politiskai kultūrai, bet nu, jā, tā ir.

Paskatīsimies uz to praksi ar skatu no otras puses. Šodien speciāli pajautāju kolēģim, kas krievu "Delfi" redakcijā, kā viņš redz no savas auditorijas, kas ir lielā mērā tā pati auditorija, kas ir vienai no šīm opozīcijas partijām, respektīvi — "Saskaņai", un viņš saka, ka tas viņa iespaids arī klausoties cilvēkus, ir — neizskatās, ka Levita kungs vispār būtu gatavs komunicēt un risināt nelatviešu problēmas, neredzu nevienu cilvēku, kas no tās vides ir sajūsmā par viņu, visi gaida, ka viņš balstīsies uz "Nacionālās apvienības" programmas pozīcijām.

Levits: Nē, tas nav pareizi. Pirmkārt, es nebalstos ne uz vienas partijas programmām.

Nē, nu tuvāk, nu mēs saprotam, te redakcionāli var dažādus vārdus lietot.

Levits: Nevienas partijas programmu es nedomāju īstenot, ja gadījumā es tiktu ievēlēts, es esmu vai būtu tādā gadījumā, es saku — gadījumā, es būtu pārpartejisks prezidents, kurš skatās uz valsti kopumā un, protams, tur arī pieder mūsu mazākumtautības kā mūsu valsts pilsoņi, mūsu valsts iedzīvotāji un arī tas, protams, ir Valsts prezidenta redzeslokā tāpat kā latvieši. Es domāju, tur nekāda starpība nav.

Bet vai tas... vai neiznāk tā, ka tas, ko jūs jau esat paudis par savu politisko nostāju, ieskaitot nacionālos jautājumus, ieskaitot šo te pārējo punktu balansu starp liberālo, moderno konservatīvismu un kreisām vai sociālām lietām, ka tas ir tuvāk tomēr tam nacionālajam un tā saukto latviešu partiju spārnam, nekā "Saskaņai" ar viņas elektorātu, pēc būtības, pēc ideoloģiskas būtības.

Levits: Pēc būtības, to es neizslēdzu, es jau kā sakot, nevaru paņemt un matemātisko vidējo un tagad es būšu šis vidējais. Arī protams man ir sava nostāja un šī nostāja atspoguļo Latvijas pilsoņu vairākuma nostāju, to es gribu uzsvērt, Latvijas pilsoņu vairākuma — uzsvērt, jo citādāk man arī, kā sakot, tās partija, kuras pārstāv vairākumu, nebūtu izvirzījušas.

Nu viņas neievēlēja vairākums, ņemot vērā, cik atnāca uz vēlēšanām.

Levits: Nē, nē, nu demokrātijā, kā sakot, skaitās tas, kurš atnāk un vēlē, tie, kas nevēlē, tie piekrīt tam, tam rezultātam, ko ir panākuši tie, kuri vēlē. Tā kā es teiktu, ka manas nostādnes ir skaidras, un es domāju, ka es tās varu labi pamatot, es tā pats domāju...

Un būtu gatavs iet mēģināt "Saskaņas" frakciju pārliecināt Saeimā?

Levits: Protams.

"Zaļo un Zemnieku savienība" tās līdera, nu jau jaunā līdera, pārvēlētā bez Brigmaņa kunga tajā postenī, Armands Krauze ir pateicis, ka Valsts prezidentam jābūt pieredzei, tautas mīlētam, ar atbilstošu stāju un valstisku domāšanu. Ciktāl jūs šim četru punktu sarakstam, jūsuprāt, atbilstat?

Levits: Es domāju, pieredze man katrā ziņā ir, jo es faktiski esmu viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kuri piedalījušies Latvijas valsts atjaunošanā un joprojām ir aktīvs sabiedriskajā politiskajā laukā, visu laiku, bez pārtraukuma.

Labi, pieredzi ieskaitām.

Levits: Jā! Kas vēl tur bija?

Atbilstoša stāja, valstiska domāšana, netērējam laiku. Mani tas tautas mīlēts interesē. Kāds ir jūsu pašvērtējums par tautas mīlētu?

Levits: Es domāju, ja tauta iepazītos tuvāk ar, vai teiksim, daudzi, daudzi mani atbalsta un patiešām, man bija jau 2015. gadā pārsteigums, ka tiešām, pie mūsu sabiedriskās inerces cilvēki, vienkārši pilsoņi veidoja atbalsta grupas.

Kolēģi skatījās, tādas pilnvērtīgs socioloģisks par jums tā īsti nav taisīts.

Levits: Nu tagad ir, un izskatās diezgan labi tie rādītāji, bet man jāsaka...

Kādi rādītāji šī brīža aktuālie, kas ir tie rādītāji, pēc kuriem jūs spriežat, ka jums izskatās labi?

Levits: Nu, izskatās labi, teiksim tā — bija kaut kādi rādītāji, kuri izskatās labi. Es tagad nevaru no galvas...

Jūs nevarat precīzi pateikt par kādiem rādītājiem ir runa?

Levits: ... nē, nē, nē, bet pietiekoši labi. Katrā ziņā, ja tauta grib vienu mīlētu, teiksim, tādu, tad tev vajag izvērtēt teiksim kādu šovmeni vai kādu aktieri, teiksim tas, protams, būtu...

Tiešām jūs domājat, ka nevar konkurēt, teiksim, viens akadēmisks jurists un politologs ar vienu šovmeni un aktieri?

Levits: Nu varbūt, ka var konkurēt, bet es domāju, ka tādi gadījumi ir ļoti, ļoti reti, teiksim, politika ir nopietna lieta un, lai, kā sakot, politika ir darbs, un politika ir kompetence un tas ir primāri.

Jā, bet prezidents, prezidents ir darbs ar autoritāti, kas daļēji balstās arī, nu vienalga, mīlestībā, uzticībā, respektā un tamlīdzīgi.

Levits: Jā, tieši tā.

Ja mēs, piemēram, paskatāmies, nu, tas ir svaigākais, ko es tagad medijos spēju iztēloties, kas bija darbības vērtējums, nu pozitīvs, vai negatīvs vērtējums, ja, nu tur pirmā vietā — Aivars Lembergs, tur gan ir teiksim latviešu un cittautiešu dažādas tās proporcijas bija droši vien, Lembergs, Ušakovs, Raimonds Vējonis trešais. Cik lielā mērā jūs kā prezidents redzat sev pa tādu uzdevumu vai kritēriju, saglabāt augstu vietu šādos reitingos?

Levits: Es domāju, man pat, es patlaban esmu parasts pilsonis...

Jā, bet, ja jūs tagad programmatiski, mēs runājam par to, ko jūs piedāvājat.

Levits: Jā... ja programmatiski, es domāju, ja gadījumā mani ievēlētu, es domāju, ka droši vien viena daļa cilvēku, kuri tagad varbūt politiski tā īpaši nav padomājuši, droši vien būtu augstāks reitings, jā.

Bet jūs redzat sev kā potenciālam prezidenta kandidātam arī par mērķi un, un, un vajadzību, turēt augstu šo te pozitīvo vērtējumu.

Levits: Es domāju, ka tur ir jāskatās diferencēti. Es nebūtu ar mieru vienkārši darīt kaut ko, tāpēc, ka tas cilvēkiem patīk, lai izpatiktu, tas nav mans uzdevums. Mans uzdevums...

Jo neesmu pieclatnieks, ar vienu vārdu sakot sakot.

Levits: Jā, tieši tā. Mans uzdevums ir darīt to, lai mūsu valsts kopumā varētu attīstīties atbilstoši tam, ko mēs varam runāt, kā būtu jāattīstās šai valstij, un tur būtu gan populāras pozīcijas, gan arī mazāk populāras pozīcijas.

Ja mēs jautātu, es pieņemu, daudziem cilvēkiem šo prezidenta simpātiju kritēriju, tad līdzās citiem, droši vien Vaira Vīķe-Freiberga būtu ar atrāvienu no esošajiem prezidentiem priekšgalā.

Levits: Jā, un es viņu arī ļoti cienu. Tur ir arī mana simpātija viņai.

Bet viņas atskaites punkts lielā mērā bija arī daudzi emocionāli uzrunājoši vēstījumi, gan pēc formas, gan pēc satura. Vai jūs redzat par potenciālu konkurēt šajā jomā, vai arī Egils Levits ir kandidāts kā potenciāli cits tipāžs, kā akadēmiskais prezidents.

Levits: Katram prezidentam ir savs stils vai katram politiķim ir savs stils un jo sevišķi prezidentam, un prezidenta institūciju daudz vairāk veido personība un personiskais stils, nekā citu, piemēram, kādu ministru pozīcijas.

Var būt.

Levits: Un Vīķei-Freibergai ir tāds stils, kurš arī ļoti uzrunāja cilvēkus un tas ir ļoti labi, un es arī viņu ļoti respektēju. Protams, man nav tāds stils, un es arī netaisos kopēt nevienu no iepriekšējiem prezidentiem, katram prezidentam ir savs stils, un man šis stils ir drīzāk lietišķs, ja, tā varētu teikt, drīzāk lietišķs, bet, ja es varētu atsaukties uz to, ko saka par mani, piemēram, manas lekcijas ir akadēmiskās lekcijas ir saprotamas visiem, arī tiem, kuri nav tieši šajā attiecīgajā jomā, arī, piemēram, vakar man bija trīs lekcijas vienā dienā un cilvēki no dažādām profesijām, no dažādām jomām varēja līdzi diskutēt un...

Dievs pasargi, ja jūsu lekcijas būtu nesaprotamas, tas vispār būtu šausmīgi!

Levits: Nē, nē, es tikai domāju, ka komplicētas lietas izteikt vienkāršā saprotamā veidā, nu to es tomēr gribētu teikt, ka šāda kompetence man būtu un tāda man ir, jā.

Labi, bet pat ja ir ļoti vienkārša, saprotama lekcija, tad jūs nevarat aiziet ar vienkāršu saprotamu lekciju 18. novembrī pie Brīvības pieminekļa vai dziesmu svētku estrādē.

Levits: Tas nav pareizi, tas nebūtu tur vietā vai, piemēram, pieminot deportētos.

Arī.

Levits: Es domāju, ka tur ir jābūt tieši arī šim emocionālajam momentam, un politika sastāv gan no, pamatā no lietišķā momenta, bet arī no šī emocionālā momenta, lai cilvēkus piesaistītu savai valstij, attiecīgajā politikā, attiecīgajām nostājām arī emocionāli, jo cilvēkiem ir... viņš nav auksts, un viņš nav tikai tīri lietišķs un racionāls.

Vai jūs uzskatāt, ka jums šai jomā, ja jūs ievēl, būtu jāmainās un vai jūs esat gatavs mainīties?

Levits: Es domāju, ka man nebūtu jāmainās, es domāju, ka man šī īpašība jau ir.

Aaa, tā visa, tā emocionālā, tā izpausme, ja?

Levits: Jā!

Kas visvairāk jūsu emocionalitāti raksturo, tādā ikdienā ārpus lekcijām? Un ārpus tiesas?

Levits: Es domāju, ka ... teiksim, tā ir mīlestība pret valsti un to es runāju, teiksim, tieši tādā veidā — kāpēc, nu, ja mēs runājam, tas visiem pilsoņiem tā ir vajadzīga, ja, visiem pilsoņiem ir jābūt pozitīvai attieksmei pret savu valsti. Ir cilvēkiem, ko... tam ir vairāk, kur ir vairāk ir, kur... kuri ir... vairāk vēlas atdot daļu no sava, piemēram, laika, daļu no savas kompetences savai valstij, un ir tādi, kuri to varbūt mazāk dara, bet katrā ziņā — pozitīva nostāja, es teiktu, ir pilsoņa pienākums, un man jāsaka, ka šajā ziņā, es šo pilsoņa pienākumu, manā izpratnē, izpildu.

Labi, šis pilsonis, aiziesim tagad tādā personiskā sadaļā un tad atgriezīsimies pie valsts, nu personības vēstures arī un karjeras vēstures, atgriezīsimies pie valsts lietām un jūsu redzējuma par viņu. Šis pilsonis pieminētais lielāko dzīves daļu vai nu pavisam pastāvīgi, vai nu lielāko nedēļas daļu, ja mēs skatām tiesneša darbu, ir ārpus Latvijas. Kas ir Egils Levits šajā kontekstā, viņš ir trimdinieks, pusemigrants, aizrobežnieks, ārmalnieks, kas viņš ir?

Levits: Ziniet ko, es esmu āgenskalnietis.

Ļoti... ar viesizrādēm Āgenskalnā, ja.

Levits: Nevis ar viesizrādēm, es pastāvīgi kopš Latvijas valsts atjaunošanas dzīvoju Āgenskalnā, es strādāju gan Latvijā, es strādāju gan ārpus Latvijas, Latvijas valsts uzdevumā. To, lūdzu, pieminiet — Latvijas valsts uzdevumā, nevis, ka es strādāju kaut kādā firmā, bet Latvijas valsts sūta kompetentu cilvēku pildīt attiecīgus uzdevumus Eiropas Savienībā un Latvijai jābūt pārstāvētai Eiropas Savienībā nevis ar kaut kādiem, bet ar kompetentiem cilvēkiem, un Latvija arī to dara.

Bet neviens nav Supermens...

Levits: Nē!

Līdz ar to tomēr ir kaut kāda laika un tīri, nu konteksta sajūta, kas jums nav, dzīvojot šeit daudz lielāku laiku.

Levits: Es esmu, kā sakot, daudz Latvijā, diezgan daudz Latvijā, man ir arī, protams, radi un es zinu arī, ko cilvēki domā par politisko eliti, ka politiskā elite tikai zog un dzīvo pie siles, te ir arī cilvēki, ar kuriem es komunicēju...

Ar kādiem jūs komunicējat?

Levits: Ar tādiem es komunicēju, tie ir mani radi...

Tie ir tie jūsu radi, ja? Aaaa....

Levits: Tie ir arī, arī mani radi, bet arī draugi, kā sakot, man ir, kā sakot, pilnīgs ieskats no dažādās, dažādās jomās. Es nedzīvoju vienā burbulī, to varbūt... es nedzīvoju burbulī.

Cik burbuļos jūs dzīvojat? Mēs visi dzīvojam burbuļos.

Levits: Jā, es dzīvoju teiksim Latvijā pilnvērtīgi, es dzīvoju pilnvērtīgi Eiropā un šodien tas ir modernās mobilitātes laikmetā tas ir pilnīgi iespējams. Ir arī cilvēki, kas strādā, piemēram, man Eiropas Savienības tiesā vai citās Eiropas institūcijās, kuri strādā pa nedēļu Briselē, manis pēc, lai tad nedēļas nogalē Latvijā. Tā kā tas ir modernais dzīvesveids. Es nesaku, ka tas ir, ka tas ir teiksim visiem ieteicams...

Visiem nav iespējams.

Levits:... nav visiem iespējams. Tur ir arī savi mīnusi, šādam, šādam dzīvesveidam, bet nu, ja tu esi šādā amatā, ja tev ir šāda profesija, nu tad tev ar to ir jārēķinās.

Ja reiz par ģimeni un radiem, lai gan vairākos medijos tas ir, nu tomēr es domāju, ka te būs liela daļa auditorijas, kas to nav ne lasījuši, ne pamanījuši, mazliet to vēsturi. Es atļaušos izmantot kolēģu "Latvijas avīzes" "Mājas Viesī" savulaik tur bija man liekas, ka visplašākās jūsu privātās arhīva...

Levits: Aaa, jūs redzat...

... bildes, ja — te tāds Egils Levits vienā, vienā pārdomu paskatā, nu varbūt, ka mēs dabūsim te viņu... jā, šeit mēs ar mammu viņu redzam, vai ne, šeit pavisam pirmsākumi, respektīvi, mēs runājam...

Levits: Šeit mēs esam... es varu paskaidrot...

Jā!

Levits:... bija četras paaudzes — man vecvecmamma, mana vecāmamma, mana mamma, es tur priekšā tur nelaimīgi skatos uz fotogrāfu un mana māsiņa.

Tas, ko var, var saprast, ja tā ļoti novienkāršo, tad visā tajā traģiskajā pēckara un izsūtījuma, un visa tā pārējā posma, tā ģimene ir viens apvienojums represijām no vienas puses un holokaustam no otras puses.

Levits: Jā, es esmu dzimis jauktajā ģimenē kā daudzi latvieši, kā arī politiski, politiskas personas, piemēram, mūsu Valsts prezidents pašreizējais vai, teiksim, Gunārs Meierovics, un mana tēva radi visi tika nogalināti holokaustā, un mana vecāmāte.... vecāmāte un vecvecmāte, viņas tika izsūtītas 1949. gada 25. martā. Nu, kā sakot, šajā ziņā mana ģimene atspoguļo Latvijas vēsturi.

Un jūs pēc tam, tātad, līdz 1972. gadam, līdz skolas, 2. vidusskolas pabeigšanai Rīgā, esat pilnvērtīgs rīdzinieks.

Levits: Jā!

Un tas tikpat pilnvērtīgi kļūstat par Vācijas pilsoni.

Levits: Mēs izbraucām 1972.gadā, tad kad bija tā saucamā saspīlējuma atslābuma politika un mans tēvs, kā sakot, piederēja pie neapmierinātajiem un, kā zināma dāvana pirms Niksona vizītes Maskavā tajā laikā, tad ļāva izbraukt ebreju tautības cilvēkiem ar Izraēlas vīzu no Padomju Savienības. Tur bija pārdesmit tūkstoši un arī diezgan daudzi no Rīgas. Mums nekāda sakara ar Izraēlu nebija, bet mums bija sakari ar Vāciju, jo mani radi no mātes puses kopš 1905. gada revolūcijas, kuri piedalījās, kā sakot, sociāldemokrātu kustībā, bija pirmie bēgļi uz Vāciju pēc revolūcijas sagrāves, tur arī viena daļa arī palika. Mana vecāmamma ir uzaugusi Vācijā, viņa divdesmitajos gados atgriezās, mana mamma devās bēgļu gaitās 1944.gadā, tā kā liela daļa latviešu viņa devās bēgļu gaitās uz Vāciju, bet viņa tur strādāja arī kā vecmāte un māsiņa Berlīnē tieši, kad tika Berlīne bumbota, bet viņa dzīvoja krievu okupācijas zonā, tātad, un krievi viņu atsūtīja atpakaļ uz Latviju...

Un pēc tam aizsūtīja vēl tālāk. Jūsu tēvs ir vārdā Jonass Levits.

Levits: Jā!

Lai nebūtu pārpratumi, jo, kā saka "māte google", tad tas, ko tur var atrast, ir 1940. gada augusta valdības vēstnesis, kas jau ir padomju laika... jau, jau, jau Padomju varas, kur finanšu ministrs Karlsons ieceļ pilnvarniekus tirdzniecības uzņēmumiem, un 6. punktā kāds Jonass Levits kļūst par pilnvarnieku Rīgā Antonijas ielā uzņēmumam "Dāvids Muške".

Levits: Jā! Man jāsaka, mans tēvs faktiski par sevi neko nestāstīja, es domāju, ka tas, ja es tagad, protams, gribētu labprāt uzzināt šīs lietas, bet, cik es tā ļoti miglaini atceros, tad viņš strādāja šajā uzņēmumā, pirms tam, ka viņš inženieris...

Jā!

Levits:... un šis uzņēmuma īpašnieks bija viņa draugs un viņš lūdza manu tēvu uzņemties šī pilnvarnieka pienākumus, jo tad, protams, būtu droši vien labāk priekš šī īpašnieka, nebūtu kaut kāds no Padomju Savienības atsūtīts cilvēks, kas to visu atņem.

Nu bet lūdza, ne lūdza, bet šajā gadījumā... fiktīvās, jaunās, pseido Latvijas valdības iecelts pilnvarnieks.

Levits: Jā, nu tādā veidā tas jā, jā.

Bet tur jūs neredzat tur kaut kādu pretrunu, ka varbūt, ka, ja tu esi pretpadomju personāžs, kā jūs sakāt, varbūt ka nelien tur iekšā...

Levits: Es... es... nē, nē, tas bija 1940.gads...

Jā!

Levits:... es domāju, es domāju, ka viņš mani audzināja ļoti pretpadomju garā un no tā es arī ieguvu savu, teiksim, to atšķirību, no, no, teiksim, tās propagandas, kas visu laiku šeit bija. Es, protams, labprāt viņam pajautātu, teiksim, tā tuvāk, un, kā jau teicu, mani vecāki arī pēc tam izšķīrās, es paliku pie mātes, bet, bet nu, es teiktu tā, mans tēvs ir miris un liksim viņam mieru, tāpat kā māti.

Liekam viņam mieru un paliekam pie ebreju jautājuma, kas arī šajās vēlēšanās, 13. Saeimas vēlēšanās atkal aktualizējās kā piedāvājums, un pat ir ieguvis ebreju restitūciju, īpašuma restitūciju. Jautājums pat ir ieguvis atsevišķu atrunu jūsu jau potenciāli izvirzītāju savstarpējās attiecībās par to, ka tas būtu jāturpina. Un, ja mēs paskatāmies 2015. gada jūsu vēstījumus, jūs diezgan stingri pateicāt — jūs iebilstat pret īpašuma atdošanu ebrejiem. Aktualizējam tagad jūsu pozīciju, tajā skaitā skatoties uz "Attīstībai/Par!", nu kuri ir visaktīvākie ar politisko redzējumu šajā jomā.

Levits: Tātad es joprojām uzskatu, ka restitūcijas, restitūcijas laiks ir beidzies, šeit ir speciāls gadījums, ka iet runa nevis par restitūciju privātpersonām, bet par kopienas īpašumiem, bet es domāju, ka tas ir jautājums, kas ir jāizšķir valdībai, un tas ir ārpolitisks jautājums, cik mums ir svarīgi mūsu stratēģisko partneru domas šajā jautājumā. Es pats uzskatu, ka tas nav nepieciešams, bet teiksim, tas ir valdības jautājums, ja...

Tiešām, jūs tā domājat? Bet Latvijas ārpolitiku nevar taisīt Latvijas valdība atsevišķi, prezidents atsevišķi...

Levits: Nē, ja valdība uzskata, ka tas ir vajadzīgs, tad tas ir vajadzīgs, ja valdība... jo valdībai tas ir jāredz attiecīgajā situācijā, jo uz mums ir zināms spiediens no mūsu stratēģiskajiem partneriem.

Ir spiediens?

Levits: Noteikti, no Amerikas Savienoto Valstu puses ir, teiksim, zināms, teiksim, tāda vēlme to darīt un, ja tas ir, es protams kā pilsonis neesmu tur tuvāk informēts par šo jautājumu, bet nu tā kā es no preses redzu, tad šāds spiediens zināmā veidā pastāv.

Tie argumenti, ka citās valstīs, nu tur tajā skaitā kaimiņu valsts Lietuva tiek pieminēta...

Levits: Lietuvā...

...ka notiek kaut kas vairāk nekā mums, tas ir arguments jeb tas nav korekts arguments?

Levits: Iespējams, ka, nu, tad tur ir jāiepazīstas, kā tas notiek. Es domāju tādā veidā, ka vienkārši tiek atdoti šie īpašumi, es domāju, tas noteikti nebūtu pareizi. Cik es zinu, cik es zinu, Lietuvā ir izveidots zināms fonds, kas tad... zināms fonds, kurš tad, nu zināms kulturāls pasākums vai vēstures atceres pasākums un es domāju, ka iespējams, ka tāds, tāds risinājums kā Lietuvā, ar to jāiepazīstas tuvāk, varbūt tas ir pieņemams, bet nu tur ir jāiepazīstas...

Tāda prasta, prasta loģika teiktu, ka cilvēkam, kas nāk no jauktās ģimenes, kur tēvs ir ebrejs, nu būtu īpaši šis spiediens tuvs un viņu mēģinātu uzrunāt. Jūs vēl kaut ko tādu neesat jau sajutis?

Levits: Nē, es domāju, ka nē, es kā sakot, uzskatu sevi par latvieti, es esmu latvietis, mana dzimtā valoda ir latviešu valoda, es, man nav nekāda sakara ar šo kultūru, es domāju, ka...

Tiešām nekāda? Jūs tā...... bērnībā...

Levits: Nē, diemžēl tēvs, tēvs man neko, neko tālāk nedeva, jā.

Tas... jā.

Levits: Jā, nu es tā ka saku, un, un arī vecāki izšķīrās tā kā tur...

Jā, tas ebreju jautājums dažādos aspektos, ne tikai šajā ir ļoti, arvien jūtīgs Latvijas valstī. Cik jūs jūtat, ka mums ir tādi vai citādāki antisemītisma elementi sabiedrībā?

Levits: Es domāju, ka Latvijā antisemītisms pastāv, teiksim, tādā, tādā gruntsūdens līmenī, ja tā varētu...

Viņi var būt augstāki vai zemāki tie gruntsūdeņi.

Levits: Varbūt augstāk un zemāk, es domāju, ka ir viena daļa sabiedrības, kura mazinās, kurai ir vēl ir zināmi tādi tumsonīgi priekšstati par pasaules sazvērestībām un tā. Es domāju, ka Latvijā tādi arī, tādi ir arī citās valstīs, es, man jāsaka tā, tā, kā sakot tiešā veidā neesmu to arī īpaši pamanījis, bet to var redzēt...

Jūs arī personiski...

Levits: To var redzēt komentāros.

Precīzi, jūs to...

Levits: "Delfi" komentāros.

"Delfi" komentāros tajā skaitā.

Levits: Jā!

Jūs to jūtat.

Levits: Nu, es to tā neuztveru personīgi, bet es redzu, ka tāds, ka tāda nostāja pastāv, jā, es vienkārši to pieņēmu zināšanai.

Un nedomājat par to vairāk neko?

Levits: Es to nejūtos ar to īpaši uzrunāts, kā saka, es esmu latvietis tāpat kā citi latvieši.

Tas nozīmē, ka atkal, ja programmatiskais jautājums, pa vidu, jo ir programmatiskais un ir privātais, tad, ja jūs kļūsiet par prezidentu, jūs šo arī, nu, neredzēsiet kā augstas prioritātes jautājumu.

Levits: Es to redzēšu pilnīgi objektīvi kā jebkurš cits Valsts prezidents jebkādu, jebkuru citu jautājumu, man nav tur nekādu īpašu, kā sakot, īpašas attieksmes pret šo.

Atgriezīsimies pie tā stāsta un tās karjeras pēc tam. Vēl viena bilde, kas bija lieliska manuprāt tajā, tajā galerijā "LA", vai ne, tā ir, es saprotu, ka tā ir vidusskola, ja?

Levits: Tā ir Minsteres latviešu ģimnāzijas izlaidums.

Kas ir būtībā kaut kāds pēdējais gads, kur jūs turpināt mācīties pēc Rīgas.

Levits: Es varbūt paskaidrošu...

Jā!

Levits:... Rīgā es pabeidzu Rīgas 2. vidusskolu, bet toreiz latviešu plūsmā bija tikai 11 klases un, lai Vācijā tiktu augstskolā, ir vajadzīgas 13 klases. Un es tad pēc tam tūlīt aizgāju uz Minsteres latviešu ģimnāziju un pabeidzu 13. klasi pārlecot 12. Un tas ir lūk man izlaidums ar toreiz ļoti populāra tipa frizūru.

Nu pat viņa izceļas tā ka visi pārējie ar ir bišķi populāri, bet nu tas ir tāds ekstrēms. Bija kaut kāds tēls, kam jūs sekojāt ar šādu frizūru?

Levits: Mani kādreiz sauca par Džimiju Hendriksu.

Pat pilnīgi tik tieši! Ja, ok! Ok!

Levits: Jā, bet viņš nebija mans idols.

Kurš bija?

Levits: Nē, nē, nu, vienkārši pēc frizūras...

Jā! ... Un tad no Minsteres latviešu ģimnāzijas nerodas tas politologs un jurists pēkšņi, viņā aiziet ķīmiju studēt pāris gadus.

Levits: Jā, es tiešām aizgāju ķīmiju studēt, jo man mamma teica — Zini, ķīmija vienmēr un visur noder. Viņa, protams, ir piedzīvojusi kara laiku, pirmskara Latviju, kara laiku, Padomju Latviju un tā, viņai, kā sakot, bija šie dažādie pārmaiņu.... Jurisprudence un politoloģija, it sevišķi jurisprudence, ir cieši saistīta ar valsti un, nu, viņa domāja, ka tas ne... Es tiešām paklausīju viņai un sāku studēt ķīmiju. Es arī interesējos par ķīmiju, bet toreiz universitātē darbojās tas saucamais Humbolta princips, tas nozīmē — ja tu esi vienreiz uzņemts universitātē, tad tu vari iet uz visiem kursiem, ko tu gribi un mani interesēja tomēr personīgi jurisprudence, politoloģija, socioloģija, vēsture, visa šī sabiedrisko zinātņu kopa. Un es pēc brīža konstatēju, ka es vairāk apmeklēju šāda tipa vai šādus kursus, nekā ķīmijas kursus, tad es domāju pēc diviem gadiem, nu tad ir, kā sakot, jābūt konsekventam un jāpāriet patiešām arī formāli uz juridiskām studijām, bet vienlaicīgi, protams, mani interesē ļoti visas pārējās sabiedriskās zinātnes un kaut kad es konstatēju, ka es esmu tik daudz izstudējis šīs pārējās zinātnes, ka man ir pietiekoši kredītpunktu, lai es noliktu politologa eksāmenu.

Kas jūsos palicis ir no ķīmiķa?

Levits: No ķīmiķa man ir, ziniet man ir no Rīgas 2. vidusskolas, kas bija ķīmijas novirziens, man ir laboranta profesionālā apliecība, ka es esmu ķīmijas laborants un, ja gadījumā mani neievēlēs, un citādāk varbūt, kā sakot, man to vajadzēs, es varu iet par ķīmijas laborantu.

Varētu kaut ko saķīmiķot, šī vārda labā nozīmē cerams. Šodienas kontekstā, izglītības kontekstā, nu par eksaktām zinātnēm mums ir nu, nu jau gadu desmitiem ilgā epopeja — vai pa daudz, vai nav pa daudz spiediens uz to, vai galīgi mēs esam aizgājuši prom no eksaktām zinātnēm, laborants un drusku students eksaktajās zinātnēs Levits ir ar kādu viedokli par to sabiedrisko zinātņu, eksakto zinātņu līdzāspastāvēšanu, proporciju un Latvijas līdz ar to, jauniešu orientāciju caur izglītības programmām?

Levits: Jā, tur man ir viedoklis.

Lūdzu!

Levits: Un mans viedoklis ir šāds — ir jābūt līdzsvaram starp sabiedrisko jomu un, un starp eksakto.

Šobrīd ir, nav?

Levits: Šobrīd, šobrīd daudz cilvēki studē vairāk varbūt šīs sabiedriskās jomas kā... un arī...

Līdzsvaram studējošo jomā...

Levits: Studējošo skaitā, jā, jā. Nē nu studējošo, teiksim tā — mums ir par maz eksakto zinātņu studentu, ja tā tieši var teikt, par maz matemātiķu, par maz informātiķu, par maz fiziķu, par maz ķīmiķu un noteikti...

Un jūs redzētu, tas nozīmē, ka tas arī ir valsts politika, apmaksāto budžeta vietu skaits attiecībā tajā paša virzienā.

Levits: Piemēram, mums ir ļoti daudz jurisprudences studentu un, protams, man jurisprudence ir mīļa un tuva, bet es domāju, ka, ka pārmērīgi daudz juristu...

Ir par daudz.

Levits:...ka, jā, ka varētu būt pārmērīgi daudz juristu arī nav, nav tik labi valstij un sabiedrībai.

Nu jūs tur studējat, jūs tur maināt nozares un virzienus, un jūs kļūstat par Vācijas pilsoni.

Levits: Man ir Vācijas pilsonība zināmu laiku, ja, un pēc tam es atkal atsakos no Vācijas pilsonības pēc, pēc tam, kad es kļūstu par Latvijas vēstnieku.

Respektīvi, jūs bijāt līdz vēstnieka statusam un amatam Vācijā, jūs bijāt Vācijas pilsonis.

Levits: Es biju faktiski sākumā es biju, es biju bez dzimtenes ārzemnieks, kā to sauc, tas atbilst nepilsoņa statusam. Tad, lai varētu, respektīvi, Vācijā tā — jurisprudenci var studēt kā ārzemnieks, bet ir tā saucamā prakse, tiesas prakse, un, lai šī tiesas prakse, to sauc referenderiāts, to varēja tikai Vācijas pilsoņi un līdz ar to, tad es kļuvu par Vācijas pilsoni, paturot savu Latvijas laika pasi, tas nozīmē, Londonā izdoto Latvijas pasi, tātad — dubultpilsonis, un es pabeidzu šo tiesu praksi, kas man deva tiesneša kvalifikāciju. Tātad man ir Vācijā iegūta tiesneša kvalifikācija, kas dod augstāko kvalifikāciju līdz augstākai tiesai strādāt par tiesnesi.

Nu un tad, tad pārlecam nu, jo te mēs stundām ilgi runāsim...

Levits: Jā!

... ja mēs visu apspriedīsim. Tātad, nu labi, jūs izmācāties, jūs sākat strādāt, jūs sākat strādāt akadēmisku darbu, pētniecības darbu, sākat piedalīties Latvijas arī tajā skaitā "Tautas frontes" aktivitātēs un, un nonākam līdz neatkarības deklarācijai, atļaušos to gan 100., 101. reizi neapspriest par jūsu līdzdalību, bet jūs nonākat mirklī, kad pēc tam, kad jūs atkal ielaiž Latvijas Republikā, jūs kļūstat, nu, vēstnieks, pēc tam tieslietu ministrs "Latvijas ceļā" Birkava valdībā, un pēc tam atkal, atkal vēstnieks. Parunājam par to posmu, gan par jums, gan par to, ko jūs domājat par to laiku.

Levits: Jā!

Nu, šeit, piemēram, tāda viena vēsturiska bildīte ir, ka varētu būt, ka tik tikko apstiprināta valdība...

Levits: Man šķiet, tā ir tikko apstiprināta, Godmanis vēl...

Vēl... vairs nē

Levits: Vairs nē.

Vēl ir, bet vairs nē...

Levits: Birkavs ir jaunais...

Jā... jā...

Levits:... un Gailis, un es tur stāvu, jā.

Jā! Vita Matīsa nesen intervijā teica, ka salīdzinot, viņa teica — Vaira Vīķe-Freiberga nebija neko parādā elitei vai sistēmai karjeras ziņā, ko tomēr nevar pilnībā teikt par Levitu, un tad viņa tālāk, nu, diezgan kritiski runā par to, ka toreiz labi redzēja, kā šīs organizācijas pārņēma ļoti daudzi no komunistiskās partijas nomenklatūras paražām un tā tālāk, un tā joprojām. Piekrītat, nepiekrītat?

Levits: Es domāju, ka, ja mēs apskatāmies vēlētāju izvēli, vēlētāju izvēli, mūsu tautas izvēli, mēs redzam, ka deviņdesmito gadu sākumā bija ļoti populāri tā saucamie labie komunisti — Gorbunovs ar savu frizūru un tā, un pastāvēja zināmas briesmas, manuprāt, briesmas, ka izveidosies post komunistu partija līdzīgi kā Lietuvā, kur Brazausks kļuva arī par šīs faktiski komunistu partijas vadītāju un tika arī ievēlēts. Šajā gadījumā, ka sakot, tas bija kompromiss, ļoti grūts kompromiss, man viņš īsti nepatika šis kompromiss, panākt to, ka tika paņemti daži šie populārie, tas būtībā viens, tas ir — Gorbunovs, šis Latvijā populārais post komunists, un izveidota partija "Latvijas ceļš", kura veica reformas, demokrātiskas reformas, kas bija nepieciešamas...

Demokrātiskas reformas, kā jūs vērtējat šīs reformas — viņas ir labas valstij, kur mēs daudz esam lamājuši to posmu par prihvatizāciju un visu pārējo. Viņas nebija jaunas nomenklatūras rašanās?

Levits: Jā.. jā... mana.... mana, mans uzdevums bija demokratizēt, pāriet kā tieslietu ministram, pāriet no padomju nedemokrātiskās sistēmas, tas bija tieši kā tieslietu ministram, uz demokrātisko Satversmei atbilstošo sistēmu, jo vienlaicīgi tika ieviesta Satversme, pilnā apmērā sāka darboties un mans uzdevums bija tieši Satversmes posms, šis Satversmes jautājums. Tātad, lai sāktu valsts, jaunā valsts darboties atbilstoši Satversmei un nevis atbilstoši tā kā tas būtu postkomunistiskā valstī, kā tas notiek varbūt Vidusāzijā vēl šodien un Ukrainā...

Nu un izdevās mums... novērst

Levits: Es domāju, attiecībā, attiecībā uz... Jā! Satversme darbojās pilnā apmērā, un Satversme darbojās atbilstoši, mēs esam normāla Rietumvalsts. Ja mēs tādi nebūtu, ja mēs nebūtu izdarījuši tās reformas, mēs šodien nevarētu būt Eiropas Savienībā. Man vēl vakar bija referāts — kas ir, priekšnoteikums, lai tu būtu Eiropas Savienībā. Tev ir jādarbojas atbilstoši demokrātiskas valsts principiem, un tieši tas bija, kas tika ieviests ar Satversmi un attiecīgā Satversmes institūcijā.

Nu jūs jau labi zināt, nu var būt rāmis, kas uz papīra ir ļoti demokrātisks vai ļoti tiesisks, praksē notiek krimināli nesodāmi noziegumi. Sauksim to tā.

Levits: Katrā ziņā, attiecībā, tas ir attiecībā, to par... kas bija manā atbildībā, tātad, šī Satversmes ieviešana...

Nē, nu nav tāda — mana atbildība vai ne mana, jūs tomēr bijāt viens no līderiem, valdības loceklis, ja, nu tur tomēr ir kolektīvā atbildība.

Levits: Nu kolektīvā atbildība, es piekrītu, un katrā ziņā, šis bija tas posms, par ko man tieši ir rūpes, un es domāju, ka tas ir izdarīts. Vienlaicīgi man jāsaka, ka sākās privatizācija tajā laikā, bet privatizācija tika pabeigta vēl tālāk vai teiksim attīstījās tālāk. Privatizācija, ja mēs apskatāmies kā notika privatizācija visā Austrumeiropā, tad mēs varam redzēt, ka tā notika visur ļoti sasteigti, ieskaitot Austrumvāciju, ieskaitot Austrumvāciju, kur atbrauca tūkstošiem ierēdņu no Rietumvācijas un veica šo privatizāciju un tur pēc tam mēs arī redzam, mēs varam apskatīties Vācu vērtējumus un dokumentus, ka šī privatizācija notika ne gluži taisnīgi.

Levita kungs, mēs atgriežamies Latvijas deviņdesmitajos gados. Ja mēs, ja mēs atgrieztos un jums būtu burvju nūjiņa, ko mēs no "Latvijas ceļa" valdīšanas laika, nu viņš bija totāls valdīšanas laiks ar 36 vietām, ko mums vajadzētu izmainīt?

Levits: Es domāju, ka attiecībā uz Satversmi un demokrātiju, un politiskām partijām, visu to, es domāju, ka tas tiešām ir ielicis šos demokrātiskos pamatus Latvijā. Es domāju, un to man jāsaka, es īsti nezinu, jo tajā laikā Latvija bija piesaistīta Padomju Savienības jeb Krievijas ekonomikai un tad, kad šī ekonomika tika, kā sakot, atcirsta vai teiksim Latvija palika vien pati, faktiski, privatizācija bija vienīgā iespēja. Bez tam arī mums bija liels spiediens no Pasaules bankas privatizēt... tātad, Pasaules bankas privatizēt, un es teiktu, ka droši vien būtu labāk, ja šī privatizācija būtu lēnāka un labāk pārdomāta un izdomāta.

Tad tas nozīmē, ka pašu politikas taisīšanu, jo Vita Matīsa jau tajā intervijā runāja par to, ka politika tika taisīta ar darījumiem, tas stils kā tas viss notika, ja, tas viss bija tālu no tāda demokrātiskās pārvaldības ceļa, kā mēs varbūt būtu gribējuši. Tad tur bij viss tomēr, jūsuprāt, kārtībā...

Levits: Es domāju, ka tas nebija kārtībā un tādēļ es arī tālāk vairāk nepiedalījos politikā.

Vai tādēļ Egils Levits redzot, ka viss ir nekārtībā, pieņem šīs te pašas elites piedāvājumu un aizbrauc par vēstnieku.

Levits: Vēstnieks, protams, Latvijai vajadzīgi vēstnieki, katrā ziņā kvalificēti vēstnieki, teiksim, attiecībā uz valstu pazīšanu.

Jā, tur jau nebija tāda konkurence. Tomēr "Latvijas ceļš" salika vairākus savējos. Vairākus.

Levits: Es domāju... es domāju, ka teiksim valdība ieceļ vēstniekus un valdība, kā sakot, kāda tur bija arī skatījās, teiksim, nu, cilvēkus, kas ir kompetenti, un noteikti, es domāju, man jau bija vēstnieka pieredze Vācijā pirms tam, un es turpināju šo vēstnieka darbu tur. Bet katrā ziņā tā problēma ir, redziet, tāda, ka tu nevari kā viens cilvēks, kā saka, visu to izmainīt, un tādēļ es faktiski, man jāsaka, rezignēju vienkārši. Un tādēļ es arī tālāk politikā nepiedalījos. bet es...

Vai tādēļ jūs arī aizgājāt ātri prom no vēstnieka karjeras un ātri kļuvāt par vispirms cilvēktiesību un pēc tam jau Eiropas Savienības tiesnesi?

Levits: Redziet, neuzskatiet to, ka tas ir, teiksim, kaut kāds amats, kas tiek dots, tā ir kvalifikācija, tur nevar būt kurš katrs par tiesnesi un šī kvalifikācija ir tikai faktiski ne pārāk daudziem cilvēkiem...

Ja būtu tāds piedāvājums, jūs, jūs paliktu par vēstnieku, ja nebūtu piedāvājums kļūt par tiesnesi, jūs paliktu par vēstnieku? Jums tas patika?

Levits: Jā, jā! Man patika būt par vēstnieku, diplomātija es domāju ir ļoti interesants darbs...

Jā!

Levits:... un tā kā Latvijai pienācās vieta par tiesnesi, tad Latvijā šāda veida teiksim, cilvēka ar šādām kvalifikācijām, tas ir, protams, ļoti maz.

Ja jūs kļūsiet par Valsts prezidentu, jūsu ziņā, ne valdības, bet jūsu ziņā būs teikt pēdējo vārdu, kurš cilvēks ir vai nav vēstnieks, kurā valstī. Pēdējā gada laikā Latvijā mums ir vispopulārākais stāsts par tēmu kurš kurā valstī kļūst vai nekļūst par vēstnieku, ir Solvitas Āboltiņas stāsts. Ja jūs būtu bijis prezidents?

Levits: Redziet, ir divu veidu vēstnieki — ir politiskie vēstnieki un ir karjeras vēstnieki, un abi ir nepieciešami un abi veido zināmu līdzsvaru. Ir, ja mēs apskatāmies, kādi vēstnieki ir pie mums Rīgā, mēs redzam — ir gan politiskie vēstnieki, kurš izmantojot savu politisko pieredzi veic šos vēstnieka pienākumus...

Levita kungs, es jums jautāju — cik ir pulkstenis, pārnestā nozīmē. Jūs man atbildat, ka laiks ir filozofisks jēdziens. Es jums prasu — ja jūs būtu prezidents, jūs atbalstītu Solvitu Āboltiņu uz Itāliju vai neatbalstītu?

Levits: To es, to es tagad nevaru pateikt, jo tas jau ir izdarīts, kā sakot, es to, kā sakot, nevaru apstrīdēt, tā kā tas ir izdarīts un es domāju, ka viņa dara labu darbu, ka viņai ir diplomāta pieredze 10 gadi, diplomāta pieredze, pluss vēl nu 10 un, cik gadi tur politikā, es domāju, ka tas ir kvalificēts, viņa ir kvalificēta šo darbu veikt.

Tur ir tas uzticēšanās jautājums, un tur es piekrītu Matīsas kundzei, kura runā par uzticēšanos tajā laikā, nu, kad "Latvijas ceļš" zaudē uzticību soli pa solim.

Levits: Un pamatoti zaudē, jā.

Un pamatoti zaudē, redz jūs to atzīstat, un, un, un saliek savus cilvēkus par vēstniekiem, un šeit ir līdzīgi, nu, kad ir viena partija, vienas partijas līderis, mēs varam bezgalīgi strīdēties, pamatoti vai nepamatoti, bet zaudē uzticību, un viņas partijas biedrs izvirza viņu par vēstnieku.

Levits: Redziet, šis ir amats, kur ir nepieciešama kvalifikācija, Dombura kungs.

Un mums neviena cita tāda nebija!

Levits: Nē, viņa ir kvalificēta un, ja šī kvalifikācija ir, tādā gadījumā es domāju nekāda diskriminācija par to, sakarā ar savu politisko darbību nav pieļaujama. Tas es domāju, ka tas pat varētu būt Satversmes tiesas jautājums.

Ja tā paskatās!

Levits: Jā, nu tieši tā, to es jums saku. Katrā ziņā diskriminācija nav pieļaujama.

Ka, ja neliek par vēstnieku, tad ir diskriminācija.

Levits: Nē, nē, nē, ja ir kvalifikācija, ja ir kvalifikācija un darbība demokrātiskā partijā, es saku — darbība demokrātiskā partijā nevar būt par šķērsli vienā demokrātiskā valstī, kā saka, lai ieņemtu kādu kvalificētu amatu.

Labi, ja nu atpakaļ pie demokrātijas, tad vēl viena, protams, būtiskā lieta, kas atkal jau ir...

Levits: Tā kā vēlreiz es atbildēšu, es nezinu, ko es darītu šajā gadījumā, es tikai saku, principā, kvalifikācija ir izšķiroša.

Bet tas nozīmē, ka Valsts prezidenta amata potenciālais kandidāts Egils Levits nevar pateikt vai viņam būs kaut kāds tāds uzstādījums, kā virzīt turpmākos karjeras vai politiskos diplomātus vairāk vai mazāk Latvijas diplomātiskajā...

Levits: Vienīgais, ko es varu teikt, es skatītos, lai būtu pienācīga kvalifikācija.

Labi, ar jūsu visu kvalifikāciju, jūs pirms ne tik daudziem salīdzinoši nu tiem gadiem, ko mēs apskatām, pirms pieciem gadiem, nu, jūs tomēr primāri novedat līdz pieņemšanai vai, vai, vai jūs novedat līdz izskatīšanai un pieņemšanai Saeimā Satversmes preambulu...

Levits: Jā!

... kas ir, nu līdzās Neatkarības deklarācijai, būtībā, nu laikam varētu teikt, otrs būtiskais dokuments, par ko ir jūsu atbildība, neskaitot daudzus citus dokumentus.

Levits: Jā!

Vai ne! Arī neiesēžoties ļoti uz to, uz to tēmu, tātad, labi, valstsgribas definīciju latviešu nācijas valstgribas definīciju aprakstīta, skaidrs, ielikta caur vēsturi, viss pārējais. Ja tā paskatās, nu nes arī empīriski skatoties dzirdot kaut kādus strīdus vēl aizvien sadzīviskus, ja, un daļēji piedaloties viņos, redzu, ka principā jau auditoriju uztrauc dažas frāzes, ne jau tā visa preambula. Uztrauc frāzes par identitāti, identitāti saistībā ar latvisko dzīvesziņu, kas tā tāda, vispārcilvēciskām un kristīgām vērtībām, tas jautājums ir — vai jūs varat nodefinēt šiem skeptiskajiem cilvēkiem, vai nu tiešām liekot to negrozāmo valstsgribu iekšā, nevarēja viņu tur ielikt bez tās dzīvesziņas un tās reliģijas.

Levits: Teiksim, teorētiski tā varēja arī, tas, protams, nebūtu pilnīgi, dzīvesziņa un reliģija, tas faktiski ir avoti un tas nav vienīgie avoti, bet tie ir galvenie avoti no kurienes ceļas latviskā identitāte. Latviešiem ir sava identitāte, un, ja kāds saka, ka latviešiem nav identitāte...

Galvenā no kā ceļas, ja?

Levits: Mēs dzīvojam Eiropas telpā un Eiropas telpu, kultūrtelpu ir veidojusi, kā sakot, vēsturiski šī kristīgā, kristīgā reliģija. Kristīgā reliģija kopš sekulārās pasaules teiksim uzvaras 18. gadsimtā, 17. gadsimtā tā tomēr joprojām, vērtības, kas ir radītas šajā laikā un es domāju, tas ir vienkārši vēstures zināšanu jautājums, vērtības, ko šodien lieto sekulārā, liberālā, teiksim, sekulārais un liberālais virziens, lielā mērā ir radīts jau pirms tam, mēs viņu vienkārši pārmantojam, un teiksim šis vēsturiskais moments, es domāju, tas mūs ieceļ, nevis ieceļ, mēs vienkārši pasvītrojam, ka mēs atrodamies šajā Eiropas kultūrtelpā, proti, Rietumeiropas kultūrtelpā.

Cik Eiropas...

Levits: Es pabeigšu. Un otrs, kas mums tomēr ir kā tāda šaura, neliela, tā sakot, urdziņa cauri ir vienmēr vijusies, šis latviskais elements, kas ir, kas ir, teiksim, rada šo specifisko skatu uz pasauli, uz mūsu tautu, uz mūsu valsti, šis latviskais elements.

Cik Eiropas nacionālo valstu konstitūcijās ir šis vārds precīzi — kristīgās vērtības vai ļoti tuvs vismaz, nu, salīdzināms...

Levits: Ir veselā virknē.

... un dzīves ziņa, bet virknē nav.

Levits: Ir veselā virknē, piemēram, dzīvesziņa ir "Genius of Irish people"— īru tautas ģēnijs...

Ok, nav īsti tas pats, bet labi, jā.

Levits: Bet labi tuvu, katrā ziņā arī poļu konstitūcijā, arī Igauņu konstitūcijā, man jāsaka, tas ir, un es domāju, ka tas mums kā mazai nācijai ir pat īpaši jāuzsver, ka mums tomēr ir šī atšķirīgā identitāte, kura ir vēsturiski pārmantota līdz šai dienai. Šī nav atšķirīga tādā ziņā, ka mēs nebūtu Eiropieši, bet tomēr šis momentiņš ir tas, kas padara mūs, tā ir tā odziņa.

Nepārejam uz vienkāršo lekciju tikai, paliekam pie intervijas žanra. Pirms pieņemšanas, preambulas pieņemšanas 2013. gadā intervijā Egīlam Zirnim "Dienā" jūs esat teicis — pretinieku vidū, respektīvi, preambulas pretinieku vidū, ir atsevišķi aktīvi "talibani", kam Latvija ar savu vēsturisko nacionālkulturālo identitāti ir kā dadzis acīs. Mēs varam konkretizēt, jūsuprāt, vēl aizvien mums ir palikuši talibani?

Levits: Es domāju, ka ir atsevišķi daži cilvēki, kuri noliedz latviskumu, piemēram, viens latviešu publicists rakstīja vienā intelektuāļu žurnālā sekojošu...

Neviens nevarēja uzminēt, jūs runājat par Uldi Tīronu no "Rīgas Laika", ja, neviens to nevarēja uzminēt!

Levits: Un es pateikšu, un tas citāts ir tāds: "Man ir grūti izskaidrot maniem krievu, ebreju, baltkrievu draugiem, kas ir latvietība, kas ir latvietis". Tas nozīmē — viņš zina, kas ir krievs, viņš zina, kas ir ebrejs, viņš zina, kas ir baltkrievs, bet viņš nezin, kas ir latvietis, viņš to nevar izskaidrot, bet krievi ir, baltkrievi ir, ebreji ir, bet nu latvieši tā īsti nav.

Šitas jūs aizķēris ir!

Levits: Jā, tas mani aizķēris, tas ir labs citāts, jo tas parāda to, šo mazohistisko noliegumu dažos, dažos cilvēkos. Es domāju, ka šie cilvēki arī starplaikā ir sapratuši, ka tas ir nepieciešams, ka modernā, globalizētā valstī nacionālā identitāte ir svarīga un kļūs vēl svarīgāka kā līdz šim.

Atgriežamies šodienā un programmatiskos skatos uz valsti un Latvijas politiku, un sabiedrību uz priekšu. Jums būs jāiesniedz deklarācija, ja jūs kandidēsiet.

Levits: Jā!

Pirms četriem gadiem jūs bijāt salīdzinoši turīgs no īpašumu viedokļa cilvēks — divi zemes gabali Mārupē, divi zemes gabali, māja Engures novadā, dzīvokļi Rīgā, Cēsis, nu ne pārāk jauna, seši gadi uz to brīdi, "Mercedes" mašīna, bet nav, nav īpaši lieli parādi un lieli uzkrājumi. Mēs jau varam tagad pateikt, kas ir mainījies?

Levits: Es domāju, aptuveni līdzīgi, aptuveni līdzīgi, jā.

Eiropas tiesā nevar neko nopelnīt, lai uzkrātu?

Levits: Nu, es domāju, tur ir pietiekoši, nu, protams, arī lieli izdevumi, bet, kā sakot, tur ir arī uzkrājumi, tur ir arī, kā sakot uzkrājumi, un es domāju, ka tas ir aptuveni līdzīgi, jā. Varbūt drusku vairāk tagad, jā...

Eiropas tiesas...

Levits ... es vēl neesmu sastādījis savu, savu...

Bilancīte vēl nav savilkta!

Levits:... bilancīti, jā, jā.

"Mercedes" vecais?

Levits: "Mercedes" tas pats ir, tagad jau ir 10 gadi, bet tas ir mazais "Mercedes" A klase.

Nu labi, nu, tas ir tā kā ar mājienu, ka jūs tā kā dabai draudzīgāks?

Levits: Dabai draudzīgāks!

Nu labi. Kādu algu jūs esat saņēmis un šobrīd saņemat Eiropas tiesā?

Levits: Eiropas tiesā es saņemu 20 000, kas, protams, ir laba alga tiesnesim, bet...

Lai cilvēki saprastu, ne gadā, bet mēnesī.

Levits: Mēnesī, bet juristi saņem krietni lielāku algu, kas ir attiecīgi kvalificēti juristi, un protams katrā laikā arī to var saņemt ar šādu kvalifikāciju.

Ja jūs kļūstat par prezidentu, vairākkārtīgi jūsu ieņēmumi samazinās.

Levits: Vairākkārtīgi, tieši tā.

Ir jāmaina dzīvesveida paradumi, tērēšanas kaut kādas versijas, ne?

Levits: Jā, bet man jāsaka, alga šajā gadījumā nav izšķiroša, izšķirošs ir darbs, šis interesantais darbs Latvijas valsts labā. Es redzu prezidentu kā darbu, nevis kā ienākumu avotu, bet kā darbu, un es domāju, ka citi cilvēki uzskata mani par kvalificētu, un es pats nerunāju tam pretī.

Pirms kvalifikācijas mums viens bijušais prezidents bija tāds, kurš teica, ka viņš to savu algu novēlēs, novēlēs, nu, tāpēc, ka viņam nevajag to algu, to prezidenta algu, viņš tik turīgs. Tik turīgs jūs neesat vēl? Labdarībai vēl neatdosiet, ne?

Levits: Es domāju, ka nē. To es nevaru pateikt. Nē, nu, katrā ziņā es domāju spēlēšanās, šāda veida spēlēšanās ar algām nav īsti pieņemama. Ja tu gribi ziedot, tad tu vari ziedot, bet, kā sakot, jo tas rada, kā sakot, nepareizu, nepareizu priekšstatu, kā sakot, alga ir alga, un, ja tu gribi ziedot, tad tu ziedo.

Tad vienlaikus, ja jūs kļūstat par prezidentu, jūs kļūstat arī, un nevis kļūstat, bet esat pilnvērtīgs Latvijas Republikas pensionārs.

Levits: Jā...

Tā iznāk!

Levits:... es varētu dabūt pensiju, jā.

Varētu dabūt... to tad neņemtu...

Levits:... man liekas, ka pensija...

Jūs esat akurāt, pa trepēm jūs šobrīd esat nonākuši tieši tajā gadā, kad jūs kvalificējaties kā Latvijas Republikas pensionārs.

Levits: Jā, par to...

... 63 ar pusi...

Levits:... es tā īsti par to nebiju domājis.

Tiešām!

Levits:...labi, ka jūs man to pasakāt. Jā!

63 ar pusi ir akurāt tas vecums šobrīd, kas pēc sociālās trepes jums ļauj kvalificēties par pensionāru.

Levits: Paldies! Paldies par ierosinājumu.

Uz veselību!

Levits: Jā!

Par finansēm daļēji runāja Raimonds Vējonis februāra beigās attiecībā uz jums, teikdams: "Neviena kampaņa nenotiek pati par sevi, tātad, kāds viņas arī bieži vien finansē."

Levits: Es domāju, tas ir teiksim tā, ja cilvēki, piemēram, jūs mani intervējat, vai jūs man kaut ko maksājat?

Diemžēl nē, es nevaru pret 20 000 algu, es nevaru konkurēt.

Levits: Ja cilvēki grib zināt manas domas un mani uzaicina uz intervijām vai uz lekcijām, tādā gadījumā, tad tas, tas neko nemaksā.

Jums nav, jums nav kampaņas?

Levits: Nē, nu man nav kampaņas, piemēram, ja jūs neskatāt, ka jūs tagad veidojat manu kampaņu...

Diemžēl, es tā neuzskatu.

Levits: Nu, labi, ta mēs abi tā neuzskatām, tad līdz ar to jautājums nav.

Petīcija, kas bija publiskā parakstīšanā internetā, aicinot virzīt jūs pirms pāris mēnešiem prezidenta amatam, nu jau slēgta, lai gan faktiski formāli nekas nav izvirzīts...

Levits: Jā, varētu turpināt, jā...

... ir tāda, kas notiek pati par sevi, jūs par to neko nezināt?

Levits: Es to zinu, bet tie ir cilvēki, kuri paši organizējas, un man jāsaka, tas man patiešām, nu, ir tāds gandarījums, un tas mani arī pat zināmā veidā izbrīna, ka ir cilvēki, kuri iestājas par manu kandidatūru.

Bet jūs iepriekš nezinājāt, ka kaut kas tāds notiks?

Levits: Nē, nu viņi mani informēja pat to, jā.

Viņi informēja...

Levits: Jā, jā, protams.

...vai vienkārši nostādīja jūs fakta priekšā?

Levits: Jā, jā, tieši tā un es teicu — nu, ja jūs tā domājiet, lūdzu.

Tas nozīmē, ka arī pirms četriem gadiem bija tāda epizode, ka juristi rakstīja atklātu vēstuli arī.

Levits: Un tas man bija, tas man bija pilnīgs pārsteigums, to es uzzināju patiešām, tiešām, no, no, es nezinu, no preses vai, vai kaut kā, jā.

Ā, pat iepriekš nebija pabrīdinājuši?

Levits: Nē! Tie nebija iepriekš...

Nu juristi tādi nekorekti izrādās, ja...

Levits: Nebija iepriekš pabrīdinājuši un es, kā sakot, tiešām nu jutos pārsteigts, bet nu patīkami pārsteigts, protams, jā. Nē, un to es arī gribēju teikt, ka ir sabiedrībā atbalsts manām nostādnēm, kuras vienmēr bijušas konsekventas un ir cilvēki, kuri saka — jā, tās ir labas un mēs to atbalstām.

Nu jā, bet tā sabiedrība jūs nevēlēs. Vēlēs...

Levits: Nē, nē, sabiedrība nevēlēs.

Vēlēs politiķi.

Levits: Jā, tas nozīmē tikai to, ja būtu tieši vēlēts prezidents, nu varbūt man nebūtu galīgi bezcerīgas izredzes. Vienīgi to, bet es nezinu, droši vien, ka mani neievēlēs, bet galīgi bezcerīgi tas nav, to pierāda arī šīs iniciatīvas.

Jūs vēlēs tie politiķi, attiecībā uz to, kā par viņiem būtu vēlētājiem jābalso, jūs izteicāties arī vienā tajā video akcijā pagājušā gada rudeni. Viens mazs fragmentiņš no tā, ko jūs teicāt, par ko nevajag balsot"Trešais, nebūtu vēlams balsot par tiem, kuri piedāvā populistiskus, muļķīgus risinājumus, kuri komplicētām problēmām nav pieņemami. Ja šādi spēki nonāk pie varas, tad faktiski, valsts tiek izjaukta." Šādi spēki ir nonākuši pie varas un balsos par Egilu Levitu kā par Valsts prezidentu?

Levits: Redziet, populisms ir viens mūsdienu demokrātijas, teiksim, tāda iezīme, kura ir vērtējama negatīvi. Negatīvi tādā ziņā, ka principā negatīvi, viņi uzrunā pareizās problēmas. Viņi uzrunā pareizās problēmas, un populistos ir jāieklausās, lai tu redzētu, ko tiešām cilvēki domā. Bet vienlaicīgi piedāvātie risinājumi, kas nāk no viņiem pašiem, nu, parasti nav īsti adekvāti, lai atrisinātu šīs problēmas...

Latvijā tas ir noticis?

Levits: Latvijā ir, kā sakot, šie populisti vai teiksim, es teiktu, ka tie ir drīzāk nevis tā kā Rietumeiropas populisti, kuriem ir reakcionāra ideoloģija Rietumeiropā...

Bet šis, ko jūs brīdinājāt rudeni, valsts tiek jaukta šobrīd, viņi ir pie varas jeb tie bija kādi citi, par ko jūs runājat?

Levits: Nē, nē, tie ir cilvēki, kuri ir, kā sakot, viena daļa no tiem ir ievēlēti un viņi apzinās tagad savu atbildību, un man jāsaka, tas, ka ir iesaistījušies valdībā, tas tomēr, cilvēks jau ir, kā sakot, mācās, un arī cilvēki ir iesaistījušies valdībā un saprot, ka ir jārīkojas atbildīgi, un es domāju, ka tas ir ļoti labs, kā sakot, ļoti laba attīstība, tā, lai... jo redz, ka šie cilvēki patiešām ir, ir domājuši, padomājuši un tagad, kā sakot, piedalās atbildīgi.

Un nejauc valsti.

Levits: Nē, nejauc valsti, bet tiešām rīkojas atbildīgi. Tas es teiktu ir, kā sakot, pozitīvs, pozitīvs vērtējums noteikti, jā. Es saku, viena daļa vai lielākā daļa, jā.

Lielākā daļa, jūs runājāt šo un šobrīd runājat par vienu partiju vai lielāko daļu no vienas partijas, kas saucas "KPV LV"?

Levits: Nu, tur ir arī varbūt citi deputāti, bet katrā ziņā tas, ka arī šī partija ir iesaistījusies valdības atbildībā, tas ir ļoti pozitīvi vērtējams, jā.

Vai, iesaistoties valdības atbildībā, ja ir ministrs, ministre, šajā gadījumā, par kuras iepriekšējo darbavietu, kur viņa ir bijusi viena no vadītājiem, ir aizdomas, tajā skaitā ar liecībām, ka ir maksātas aplokšņu algas, tas ir atbildības sastāvdaļa?

Levits: Nu, tas ir jāprasa attiecīgai personai...

Nu, ko jūs teiktu, ja jūs būtu prezidents — tas ir labi, prasiet viņai, Krišjānis Kariņš tā saka — prasiet viņai, es neko.

Levits: Nu, es pievienojos Krišjānim Kariņam šajā gadījumā, jo man nav... es tikai redzu, kā sakot, kas ir rakstīts, viņa to noliedz, citi saka — jā, tā sakot, es pieņemu to zināšanai.

Pieminētajās Ziemeļvalstīs, kuras mūsu sarunā...

Levits: Tur ir jāskatās, teiksim, ir VID un, un, un...

Ir, ir jāskatās.

Levits: ...un policijai...

Ir, ir jāskatās.

Levits: ...un tamlīdzīgi un tie tad dos arī savu vērtējumu.

Tad, kad kolēģi bija paintervējuši te vienu otru pieminēto Ziemeļvalstu politikas pētnieku, tas teica, ka, nu, pēc tādas politiskās kultūras, kāda ir pie mums, kur tie četri arī kvadrāti ir, ja, četri stūri tai politikai, nu tur būtu cilvēkam jāatiet malā vismaz uz visu pārbaudes laiku, ja ne vispār jāatiet.

Levits: Nu es domāju, mēs esam, teiksim tā, ja mēs runājam par manu vīziju, tad man tomēr šķiet, ka Latvijai ir jāvirzās un jākļūst arī pēc savas iekšējās pārliecības par Ziemeļvalsti. Tas nav tik vienkārši.

Kas mums trūkst primāri, jūsuprāt, šajā virzībā?

Levits: Kas mums trūkst? Par Ziemeļvalsti?

Jā!

Levits: Jā! Tur trūkst vairākas lietas. Teiksim Ziemeļvalsti, vienu Ziemeļvalsti, un tad man jāsaka, tagad mēs runājam par Skandināvijas valstīm un Baltijas valstīm, patlaban divi tādi bloki, bet es gribētu, lai Baltijas valstis un Skandināvijas valstis kopā izvirza tomēr šo, šo reģionu Ziemeļvalsti kā primāru, Ziemeļvalsti, kur ietilpst gan Skandināvija, gan Baltija.

Varbūt, bet kas mums trūkst, lai mēs būtu labāka valsts jūsu izpratnē?

Levits: Es teiktu, vispirms jau Ziemeļvalstis ļoti raksturo un ar to varbūt atšķiras no, no Dienvideiropas valstīm vai citām, solidaritāte. Tātad cilvēki ir solidāri un solidārāki. Ko nozīmē solidārāki, salīdzinot kā citur, tas nozīmē, ka ir, cilvēki ir vairāk gatavi dalīties...

Un ir mazāka nevienlīdzība.

Levits: Un ir mazāka nevienlīdzība.

Ko jūs esat ilgāku, vairākus gadus, ilgāku laiku teicis, ka tas ir viena liela, ja ne viena no lielākām problēmām.

Levits: Es teiktu pati lielākā problēma.

Aizvadītā sasaukuma aizvadītā valdība, tajā skaitā es pie šī galda izstrīdējos pat balsi paceļot, apgalvoja — mēs tagad esam spēruši vienu būtisku soli, ieviesuši progresivitāti, kā jūs Dombura kungs nesaprotiet!? Šī valdība ir pateikusi, ka viņa principā lielās, šajās konceptuālajās līnijās nemainīs šo nodokļu sistēmu. Kā jūs redzat, kas ir noticis, mums ir ieviesta progresivitāte un viņa pret šo jūsu nevienlīdzības problēmu ir nemainīga, vai arī tur ir problēma?

Levits: Jaunajā Eiropas Komisijas kvartāla ziņojumā par Latviju, tur ir tieši uzsvērts, ka nevienlīdzība ir viena no lielākām Latvijas problēmām, ieskaitot arī, tur ieskaita arī nodokļu politiku, kura ir labāka nekā bija, teiksim, šī reforma ir devusi nelielu, nelielu, teiksim, pienesumu nevienlīdzības mazināšanā, bet tas nav pietiekošs. Un jāsaka, tas ir, nu, es teiktu tā, objektīvs Eiropas Komisijas vērtējums un es tam pievienojos. Es domāju, ka nākamo četru gadu viens, nu es teiktu, nevis vien no galvenajiem, bet galvenais virziens, būtu tiesām šis solidaritātes, šī sociālā jautājuma risinājums. It sevišķi, piemēram, veselības aizsardzība, ko mēs esam, veselības aprūpe, kur mēs esam Eiropas pašā, pašā lejasgalā, ne pēdējie, varbūt vai pirmspēdējie, vai kaut ko tādu.

Tad solidaritāte veselības aprūpē, tas nozīmētu ko, ka turīgākie maksā vairāk pa tiešo veselībā?

Levits: Caur, caur, caur dažādām sistēmām, nodokļu sistēmām, varbūt vispirms jau, bet, ka pieejamība visiem ir vienāda, vienalga, tu esi turīgs vai mazturīgs, piemēram, pieejamība šodien...

Bet tad progresivitāte no tēriņu viedokļa.

Levits: No tēriņu viedokļa un protams arī tas, vēl viena lieta ir tas, ka salīdzinot ar to, ko citas valstis no sava kopprodukta izdod par veselību, vienkārši procentos, mēs izdodam ļoti maz un vienlaicīgi, un šeit ir vēl viens moments, vienlaicīgi Latvijā, ja mēs skatāmies dažādus rādītājus, nu cilvēku apziņa par veselīgu dzīvesveidu, kas protams ietekmē šo, šo veselības aprūpi, ir diezgan zema un es teiktu, ka veselības aprūpe, sociālā nevienlīdzība, nu manuprāt, tām vajadzētu būt tiešām, nu vienam, nu vienam vai vismaz galvenajam, vai vienam no galvenajiem politikas virzieniem nākamajos gados, lai mēs šo, šo jautājumu risinātu. Jo tas, protams, rada arī to, kāpēc cilvēki varbūt, ja mēs pārejam pie emigrācijas,

Jūs gribat pāriet pie emigrācijas?

Levits: Es negribu pāriet pie emigrācijas, es tikai saku, tas ir arī viens no jautājumiem, kas teiksim veicina izceļošanu, teiksim tas piedāvājums...

Nu tas drusku jau varbūt tas ir pagātnes interpretācija, ne.

Levits: jā, nu tagad varbūt tā vairs īsti nav, jā.

Tagad jau nu vairs tik traki nav, jā. Par politisko sistēmu jūs vēl salīdzinoši nesen esat teicis intervijās, ka jūs uzturat savu priekšlikumu, ka vajadzētu samazināt procentu barjeru Saeimas vēlēšanās no pieciem uz četriem, varbūt trīs.

Levits: Jā!

Viegli ir uztvert praktiski, tas nozīmē, ka jūs sakāt, ka vajadzēja būt tādam slieksnim, ka "Krievu savienība" tiek iekšā un "Reģionu apvienība" tiek iekšā 13. Saeimā un mums ir nevis, nevis septiņi, kur jau jautri, bet deviņi partiju saraksti.

Levits: Jā, es jums pateikšu. šis priekšlikums nav domāts, lai atbalstītu vai neatbalstītu kādu partiju, tas ir sistēmas jautājums.

Protams.

Levits: Tas ir sistēmas jautājums

Bet kas, kas būtu labums, ka mums būtu, piemēram, deviņi saraksti, neatkarīgi kā viņus sauc.

Levits: Es domāju, ka, teiksim tā, tam nav obligāti jābūt deviņiem sarakstiem, tas var būt arī trīs saraksti, bet tas...

Jā!

Levits:...bet tas labāk atspoguļo Latvijas vēlētāju spektru, labāk kā tagad. Es neteiktu, ka 5% barjeru Satversmes tiesa ir lēmusi, ka tas atbilst Satversmei. Es teiktu, tā ir augstākā robeža — 5%, bet mums 1993.bgadā pirmo reizi bija 4% barjera un, es domāju, tā arī ir pieņemama sistēma. Es domāju, ka es tur speciāli par šo jautājumu tālāk, kā saka, nu, tas ir mans personīgais viedoklis...

Tas varētu būt arī Valsts prezidenta iniciatīvas viedoklis.

Levits: Es, ja, ja teiksim būtu partijas gatavas to darīt, tad jā, tad es teiktu, no sistēmas viedokļa tas būtu labāk, bet, bet es nedomāju, ka tas ir ļoti svarīgs jautājums. Es teiktu, Satversmes tiesa ir teikusi, ka tas ir, atbilst 5%, un to es, to pieņemu kā, acīmredzot, tas atbilst, tas ir vienkārši politiskās izvēles jautājums.

Notestējam vēl dažas lietas, kas ir svarīgas vai nav svarīgas jūsu skatupunktā. Nu šobrīd virkni cilvēkus ir atkal uzjundījusi administratīvi teritoriālā reforma. Pašvaldību loma, tā tālāk, tā joprojām, funkcijas, ir viedoklis, ir svarīgi?

Levits: Ir viedoklis un ir svarīgi.

Lūdzu!

Levits: Tātad pašvaldību sistēmas uzlabošana ir svarīga, un pašvaldībām ir jābūt tāda lieluma pašvaldībām, kur tās var veikt visas funkcijas, visas funkcijas, kas tām ir uzticētas.

35 ir adekvāti?

Levits: Nu adekvātāk kā patlaban. Adekvātāk kā patlaban, kur ir 119, ja es nemaldos, apmēram tāds...

Nu pilsētas plus, jā.

Levits: Jā, tātad, katrā ziņā mazās pašvaldības, mazām pašvaldībām, kur ir uzdoti tie paši uzdevumi, kas lielām pašvaldībām, nu tās tos nevar kvalitatīvi veikt.

Nevis diferencējot uzdevumus, bet atstājot vairāk pašvaldības, bet, vienkārši atstājot vienotas funkcijas un samazinot pašvaldību skaitu, ir pareizais ceļš.

Levits: Nē, nē, vispirms palielināt, respektīvi, samazināt skaitu, palielināt iedzīvotāju skaitu vienā pašvaldībā. Vienlaicīgi ir jāskatās arī, un tas ir ļoti būtisks faktors, vietējā, lokālā identitāte. Nav labi, ka ik pa 10 gadiem mainās un tu dzīvo vai tu esi piedzimis vienā pagastā, pēc tam tu esi citā pagastā, tava dzimšanas vieta un tad ir citā novadā

Mums jau šobrīd pēc šiem 30 gadiem ir Dievs pasarg', vai ne.

Levits: Un tas nav labi. Mums šī lokālā identitāte un es teiktu, ka tam jābūt komponentei šai, šai reformai, šīs lokālās identitātes saglabāšana vienā vai otrā veidā, piemēram, vietvārdu nosaukumos un arī, un arī, teiksim, zināmu nelielu funkciju deleģēšana šai lokālajai vienībai, kura var būt pavisam maza, pārsimts cilvēki. Piemēram, kur autobusa pieturu, teiksim, liek tajā vietā vai pie veikala, vai drusciņ tur tālāk, to var šī lokālā vienība, kur varbūt it pārsimts iedzīvotāji, pilnīgi mierīgi pati lemt.

Rīgas mērs... es vienkārši, man... nu ja jūs man dosiet vēl 15 minūtes ilgāk, nekā mēs esam novienojušies...

Levits: Došu, jā!

Dodiet, ja, tad parunājam mierīgāk. Respektīvi, tad jūs sakāt, ka šīs pašvaldības... pašvaldību reformas ceļš ir pareizs, ko šī valdība...

Levits: Virziens, virziens...

Virziens ir pareizs. Rīgas mēra atstādināšana mums ir pilnīgi noteikti divas Latvijas, kur viena sajūsmā lauž krēslus, ja žargonā varētu teikt, ja, un otra, kas saka — Nil, turies! Un pa vidu ir Jura Pūces parakstītais rīkojums, kur ir atsauces cita starp uz jūsu savulaik rakstītām koncepcijām avotos, gan par pašvaldību likumu, gan par valsts pārvaldes iekārtas likumu, nu tāda situācija var būt — Egils Levits kļūs par prezidentu un viņam prasa — vai šis viss ir adekvāti? Pieņemu zināšanai vai ko vairāk?

Levits: Es tādā gadījumā rūpīgi iepazītos ar šo lēmumu un šī lēmuma juridisko pamatojumu...

To vēl neesat izdarījis?

Levits: Nē, to es neesmu darījis, tas... man tas nav, nav tagad vajadzīgs to darīt, un tad es dotu savu juridisko vērtējumu un es teiktu nevis politisko, bet juridisko vērtējumu. Atstādināšana ir juridisks akts, un neesot izlasījis es to nevaru, dot šo vērtējumu. Bet katrā ziņā, ministrijai ir noteiktos apstākļos tādas tiesības.

Starptautiskie akti, ir tādi, kam Latvija pievienojas, ir tādi, kam Latvija nepievienojas, arī viens pēdējā gada lielu kaislību objekts — Stambulas konvencija. Nu, ja palasa to, ko jūs esat teicis par Stambulas konvenciju, tur iznāk tā, ka dažādos medijos jūs drusku atšķirīgi pasakāt. Vienā gadījumā jūs pasakāt — saprātīgi interpretējot Stambulas konvencija ir savienojama ar Satversmi, nu tā kā balsojam, ja, un, un citā variantā jūs runājat par multikulturālismu ekstrēmā variantā un riskiem, kur var sadzīvot, kur nevar sadzīvot, un līdz tam brīdim kamēr šariata likumi netiek uzspiesti Parīzei vai Londonai.

Levits: Nē, nē, bet tas ir cits, cits konteksts.

Tas ir cits konteksts, labi, es dziedu citu operu, labi. Bet, bet, tātad, principā Eiropas dokumenti, kurus Latvija šobrīd daļu akceptē, daļu neakceptē, Eiropas kaut kādi uzstādījumi, kurus mēs daļēji gribam pieņemt, daļēji negribam, tas ir tālāk bēgļu temats, nākamajā operā. Respektīvi, Stambulas konvencijas versija, kur tai skaitā Nacionāļi, kas jūs izvirza, saka — tas ir bīstami. Bēgļu jomā viņi saka, ka tas ir bīstami. Jūs esat šeit kaut kur pa visu tajā četrstūrī?

Levits: Redziet, Eiropas dokumenti ir, teiksim tā, mums ir jāvērtē šie Eiropas dokumenti, tas nav kaut kas uzspiests, un mums ir pašiem jāvērtē šie Eiropas dokumenti., ieskaitot arī Stambulas konvenciju. Stambulas konvencijas mērķis ir samazināt vardarbību ģimenē, samazināt vardarbību pret sievietēm, tas ir šis mērķis. Tur ir daži varbūt formulējumi, kuri var dažādi tikt interpretēti.

Jā!

Levits: Dažādi, un ir, teiksim tā, ir, ir interpretācijas vienā virzienā un ir interpretācijas otrā virzienā.

Vai kristīgajās vērtībās balstītajā Latvijā šīs interpretācija mums ir riskantas?

Levits: Es neteiktu, ka, varbūt jūs nepareizi citējat, nevis kristīgajās vērtībās balstītajā Latvijā, bet gan, ka latviešu identitāte daļēji, daļēji ir balstīta šajās kristīgajās vērtībās un tas patiešām...

Identitāti veido kristīgās vērtības.

Levits: ...veido, veido, jā, un tas nozīmē, līdzīgi tā pat kā frančiem, tā pat kā spāņiem, tā pat kā vāciešiem, protams zviedriem un visiem pārējiem, arī šīs kristīgās vērtības veido daļu no šīs identitātes.

Un šajā kontekstā un mēs zinām, ka tās valstis, kur kristīgās vērtības it īpaši tiek turētas godā, arī pret Stambulas konvenciju ir, ir kritiskas, Stambulas konvencija tad ir vairāk tā kā mūsējā vai nav mūsējā?

Levits: Es domāju, ka šeit nav šis vērtību jautājums tādā ziņā izvirzīts, tas varbūt ir pārprasta diskusija. Ir runa par šo vardarbību un faktiski visi, nevis faktiski — visi ir pret šo vardarbību, un tad ir jāskatās, kas veicina šīs vardarbība samazināšanu vai likvidēšanu. Teiksim tie pasākumi, uz to mums ir jāskatās, un nevis jāskalda matus par interpretācijām. Ja tomēr pastāv šī interpretācijas dažādība, tad ir arī iespējams, teiksim, ja gadījumā valdība atgriežas pie šī jautājuma, tas ir valdības jautājums, tad ir iespējams arī ar dažādiem teiksim pavaddokumentiem šo interpretāciju nostiprināt tādā veidā, kas atbilst Latvijas sabiedrības vairākuma uzskatam.

Bet jūs teiktu, ka Latvijā vairāk tā kā vajadzētu tomēr akceptēt šo konvenciju vai vairāk nevajadzētu?

Levits: Es domāju, ka, teiksim, teorētiski ja mēs apskatāmies, kas ir noticis tajās valstīs, kur viņa ir ratificēta un kur nav ratificēta, es teiktu, ka tur nekāda starpība nav. Tā kā teiksim, ja mēs gribam, to mēs varam, es teiktu, to interpretācijas jautājumu var atrisināt.

Nav svarīgs jautājums, ja mēs tā dalām?

Levits: Es, es...

Ir svarīgs? Ir svarīgs vai nav svarīgs? Ja jūs sakāt, tais valstīs nekas nav...

Levits: Nē, ir svarīgi cīnīties pret vardarbību, bet nav svarīgi, jautājums, vai ir konvencija, vai nav, tu vari cīnīties pret vardarbību tagad un uz vietas, un šodien, un šovakar jau, es varu cīnīties pret vardarbību. Tev nav jāgaida...

Bez konvencijas.

Levits: Tev nav jāgaida konvencija.

Minētā solidaritāte, ko mēs tikko apskatījām, sociālā, nu tādā sociālā aspektā, ir būtībā tēma un Eiropas tēma arī bēgļu aspektā vai migrācijas aspektā. Par šo ir pozīcija? Jo tas saistās ar multikulturālismu, Latvijas pozīcija, ko mēs tālāk darīsim bēgļu jomā, Latvijas pozīcija, ka mēs darīsim arī legālas imigrācijas jautājumā, jo darbaspēka problēma Latvijā ir dzirdama riņķī apkārt, un bēglis arī var būt darbaspēka tirgus sastāvdaļa.

Levits: Šīs divas, šīs divas jomas ir jādala.

Labi.

Levits: Bēgļiem ir tiesības, starptautiskas tiesības noteiktā situācijā viņš atbilst bēgļa definīcijai tikt uzņemtam un šeit nav, mēs esam Eiropas demokrātiska valsts, mēs esam parakstījuši šo bēgļu konvenciju starptautisko, mums ir arī Eiropas Savienības noteikumi par bēgļiem. Ja kāds atbilst šai definīcijai, tādā gadījumā Latvijai ir jāuzņem.

Bet tas kā savulaik Angela Merkele teica, ka bēgļi mums var palīdzēt tai ekonomikā, to jūs nodalāt, tas...

Levits: To es nodalu.

... to jūs nodalāt.

Levits: To es nodalu.

Labi.

Levits: Teiksim tad, ja viņi ir uzņemti šeit, tad, protams, ir jāskatās, lai viņi tiktu integrēti un arī, tā sakot, nu, teiksim, viņi nesēdētu uz pabalstiem, bet, teiksim, piedalītos darba tirgū un tamlīdzīgi. Tas ir viens jautājums. Migrācijas vai imigrācijas jautājums ir cits jautājums. Imigrācijai nav nevienam cilvēkam tiesības iebraukt Latvijā, nav tiesības, es saku, es esmu no Kongo vai no Indijas un es gribētu dzīvot Latvijā. To izšķir Latvijas valsts, un Latvijas valsts to izšķir pēc savām prioritātēm, pēc tā, vai tas ir vajadzīgs, vai tas nāk par labu Latvijas iedzīvotājiem, vai tas nenāk par labu. Vai tas nāk par labu, vai nenāk par labu. Attiecībā uz bēgļiem to mēs nevaram prasīt, vai šis bēglis nāk par labu Latvijai vai nenāk. Viņam ir tiesības būt Latvijā. Savukārt imigrantam ir jautājums, vai tas ir vajadzīgs, un šeit man jāsaka ir beidzamā laikā ir, manuprāt, tāds tīri labs, laba koncepcija ir, ir, teiksim, vismaz diskursā ir tā saucamā viedā imigrācija un viedā imigrācija, kas varbūt nav iepazinušies

Un, un, ja viens, un ja tā ir, nu, gudru cilvēku imigrēšana, tas nozīmē, ka viens latviešu zemnieks saka, man vairs nenāk neviens strādāt, ko viņi saka varbūt, ka tie paši jūsu radi ar kāds tur līdzīgi atstāsta, ja.

Levits: Tieši tā.

Un tad viņam tur nekas viedais nesanāk, jo viņam tur nevajag baigi viedo brīžam fermā cilvēku.

Levits: Tur... jā, pie viedās imigrācijas nenozīmē tikai tie, kas ir, kā sakot, augstu kvalificēti speciālisti, tie var būt arī, ja ir teiksim tāda ļoti nepieciešamība pēc zemu kvalificēta darbaspēka, kuru nevar atrast Latvijā, bet tomēr mums Latvijā ir 7% bezdarbnieku, joprojām. Joprojām 7% latviešu ir bez darba.

Vidēji.

Levits: Nu vidēji.

Vidēji, Rīgā ir četri komats drusciņ.

Levits: Jā Rīgā ir četri.

Un tas jau ir dabiskā...

Levits:...jā, jā, un tur, tur, tur, tas ir saistīti šie jautājumi, piemēram, mums iekšējā migrācija, iekšējā migrācija, piemēram, no, no reģioniem uz Rīgu ir diezgan apgrūtināta vairāku iemeslu dēļ, cita starpā mājokļu dārdzības dēļ. Cilvēks varbūt gribētu pārcelties uz Rīgu, kur ir darbs, bet ir ļoti grūti atrast Rīgā...

Respektīvi, uzskatāt, ka vēl ir resursi iekšējai migrācijai.

Levits: Es domāju, ka ir... vispirms ir, attiecībā uz augsti kvalificētiem speciālistiem es domāju tur mums tādu resursu nav. Nav tā, ka kaut kādā ciemā sēž augsti kvalificēts programmētājs un viņš tiešām nenāk uz Rīgu, tas tā nav. Tas ir cits jautājums, bet attiecībā uz mazkvalificētiem darbiem, es domāju, ka tur ir vēl iekšējie resursi, kas ir jāizmanto pilnībā.

Starptautiskie divi jautājumi. Nu viens tāds ļoti vispārīgs, nu tāda vismaz pamattēzes līmenī. Eiropa, kura it kā mums visiem ir vajadzīga stipra, tas nenozīmē, ka ļoti vienota vai federāla uzreiz, bet stipra, un viņa tāda kāda ir ar visu Brexit un ar visiem pārējiem brīnumiem, nu kas ir Valsts prezidenta amata kandidāta Egila Levita pamattēze, kas no Latvijas interešu puses skatoties. Stiprai Latvijai, stipra Eiropa, tas ir kāda, uz ko mums būtu jāspiež?

Levits: Jā, mums būtu jāspiež noteikti uz to, lai mēs varētu panākt labāku vienošanās mehānismu, jo patlaban, un tur ir divas, divi momenti, viens moments ir institucionālais, bet otrs, un tas pats galvenais moments ir tas, ka laika gaitā vai teiksim patlaban ir, Eiropas ideja ir zaudējusi savu spozmi un vilkmi. Tā varētu teikt, ja deviņdesmitajos gados Eiropas ideja bija tas, kas piesaistīja cilvēkus, un mēs būvēsim kopēju jaunu Eiropu. Kopēju Eiropu, lai mēs labāk dzīvotu un, un, un, un starplaikā ir tā, ka šie visi, tā varētu teikt, labumi, ka šī Eiropa dod, piemēram, brīva kustība, mēs arī, teiksim, kopējs tirgus, mūsu ... cenas ir zemākas tādēļ, ka mums ir šis kopējais tirgus, lūk.

Ko darīt?

Levits: Jā, un tā ir, kā sakot, cilvēki ir pieņēmuši šos labumus, bet pašu šo Eiropu, kā sakot, kā sakot, nav akceptējuši, ka tas ir tas, kurš šo labumu dod. Latvijai ir vajadzīga Eiropa divu iemeslu dēļ. Viens iemesls ir, tātad, visa šī kopējā ekonomika, kopējā ekonomika, kopējā varbūt migrācijas un kopējā sociālā politika, bet Latvijai vajadzīga vēl viena iemesla dēļ, tas dod tomēr netiešā veidā drošību un Latvijai drošība ir varbūt svarīgāka nekā, manis pēc, varbūt Portugālei.

Bet tās ir vispārzināmas lietas, bet mans jautājums jau bija, vai jūs redzat kaut kādu risinājumu, ko mums būtu jāspiež tādā ziņa, ka mēs mēģinām panākt, ka Eiropa mainās šitādā virzienā?

Levits: Jā, es teiktu ir jāskatās to, ka Eiropa daļēji ir varbūt pārņēmusi uzdevumus, kurus varbūt labāk var izpildīt valstis...

Dot atpakaļ funkcijas.

Levits: Atpakaļ funkcijas un ir funkcijas, kas ir palikušas pie valstīm, un kuras tomēr labāk ir izpildīt Eiropas...

Vienu, vienu, kādus?

Levits: Viss tas, kas ir saistīts ar vietējību, ar kultūru, ar sociālām, sociālo jomu, kur nav pārāk daudz, bet tomēr šī dažādība ir nepieciešama Eiropai. Tātad šis dažādības moments, jo Eiropa, Eiropas sauklis, tas ir Eiropas līguma preambulā, ir "Vienoti dažādībā". Šis dažādības...

Nē, bet iedodiet vienus divus piemērus, vienu tādu, vienu tādu, ko deleģēt uz Eiropu un ko atdeleģēt.

Levits: Piemēram deleģēt uz Eiropu, katrā ziņā attiecībā uz dažādiem vides jautājumiem, ja mēs teiksim Saeimā pieņemam vides dažādus noteikumus, es teiktu, ka tas nav tik efektīvi, ja to dara Eiropas Savienība.

Labi, vidi šurpu un ko turpu?

Levits: Vidi tur. Es teiktu, ka, ka Eiropas Savienība skatās arī uz jautājumiem, kuri tiešā vai netiešā veidā atspoguļojas nacionālkulturālajās identitātēs, tomēr caur tirgus viedokli, piemēram, jautājums, kas arī ir par valodu lietošanu, teiksim, uzraksti uz, uz precēm un tamlīdzīgi...

To tā kā...

Levits: Es domāju, ka tas ir tomēr nacionāls jautājums un es domāju, un vēl ko es gribēju teikt, šis jautājums ir pastāvīgi jāpārskata nevis vienu reizi. Man liekās, ka būtu ļoti labi, ja mēs nākamajā Eiropas Savienības līgumā ieliktu tādu mehānismu, ka būtu šāda pārskatīšana manis pēc ik pa trim gadiem, regulāri, tas ir — uz augšu un uz leju, un tādā veidā varbūt tomēr varētu, teiksim, to nepatiku, kas pret Eiropu izveidojas un daļēji tādēļ, ka tā varbūt lemj jautājumus, kas cilvēkiem ir tuvi, lokāli jautājumi, tomēr tā lemj...

Tas varētu mazināt?

Levits: Mazināt, jā.

Labi, otrs...

Levits: Jā, vēl viena, vēl viena lieta. Es domāju, Eiropai jāstiprina arī sava drošības politika noteikti un stipri.

Drošības politikā pagriežamies no rietumiem uz austrumiem. Krievija šobrīd, nu, sāk kļūt par oficiāli arī deklarētu kā, kā lielāko apdraudējumu, un tādu, nu ne aiz galīgi dzelzs priekškara, bet nu aiz kaut kāda priekškara viņa sāk veidoties. Kā jūs redzat šo situāciju, nu, nu, nu ne vienas dienas, bet nu kaut kādā perspektīvā? Kas tas ir par kaimiņu un, un, un, un pēc kā tas viss izskatās?

Levits: Es domāju, Eiropas Savienībai ir jāveido kopēja un es gribu uzsvērt — kopēja politika pret Krieviju, ko tā arī dara, un mums nevajadzētu, kā sakot, atsevišķu politiku ārpus šī Eiropas ietvara attiecībās ar Krieviju.

Bet kādu, nu tādā prezidenta līmenī?

Levits: Prezidenta līmenī, nē, es domāju, ka tas ir jābūt Eiropas kopējā politika un tieši šis multilaterālisms ir Eiropas spēks, jo lielās valstis mēģina bilaterāli, kā sakot, attīstīt un bilaterāli teiksim, kad ir viena lielvalsts un viena samērā neliela valsts, bilaterālās attiecības nekad nav...

Tie arī vinnē, jā.

Levits: Tie... tur arī zināms, kas vinnē. savukārt, ja Eiropa, kur ir 500 miljoni iedzīvotāju un ir viens no lielākajiem ekonomiskajiem spēlētājiem pasaulē, ja tas kopā veido šo politiku ne tikai attiecībā uz Krieviju, bet arī attiecībā uz Ķīnu, uz Indiju, tas, protams, ir pavisam cits stāsts. Es gribētu minēt Vācijas kancleri Merkeli. Vācijas kanclere Merkele teica, ka Vācija kā vidēja lieluma valsts viena pati bez Eiropas Savienības pasaulē īsti nemaz nevar savas intereses īstenot.

Jā!

Levits: Ja to saka Vācijas kanclere, es domāju, ka tas vēl jo vairāk attiecās uz Latviju.

Bet jautājums ir — kāds ir mūsu tas redzējums, kura ietvaros mēs gribam vienas vai citas attiecības kā Latvija. Vai jūs redzat, ka Krievijai ir reālas imperiālistiskas, impēriskas, saucam kā gribam, tieksmes, kas var reāli apdraudēt Latvijas neatkarību un suverenitāti, vai jūs redzat riskus, ka mums ir un cik lieli militāras agresijas draudi, un tā tālāk un tā joprojām.

Levits: Es domāju, ka to novērtē arī sadarbībā ar Eiropas Savienību NATO un tāpēc jau arī šo draudu dēļ arī beidzamā laikā ir arī NATO klātbūtne Eiropas austrumu daļā, tajā skaitā Ādažos, ir, kā sakot, palielināta, vai tie ir, kā sakot, vispār iesākusies. Tas jau nav, kā sakot, vienkārši tā — nu mēs gribam šeit sūtīt savus, savus pārstāvjus. Tas nozīmē, ka NATO un Eiropas Savienība, un, protams, arī Latvija vērtē šos draudus augstāk nekā varbūt pirms pāris gadiem un tas ir attiecīgā, adekvātā reakcija.

Respektīvi, jūs kā prezidenta amata kandidāts redzat, ka imperiālistiskas ambīcijas Krievijai attiecībā uz, tajā skaitā, kaimiņvalsti Latviju, eksistē.

Levits: Nu, mēs ļoti labi redzam, kāda ir Krievijas politika Ukrainā.

Un mēs varam... nu teiksim, skatīties līdzībās, jūsuprāt?

Levits: Nu, teiksim tā, Latvija ir NATO dalībvalsts, Eiropas Savienības dalībvalsts, un tas protams mūs lielā mērā arī sargā, bet tas, ka ir šādas, teiksim, starptautisko tiesību ļoti redzami pārkāpumi, nu tas ir redzams, un arī Eiropas Savienība atbild ar attiecīgām sankcijām.

Atpakaļ Latvijā. Jūsu pamatdisciplīna — tieslietas un juridiskās lietas, Latvijas tieslietu un juridisko lietu ainava. Nu nezinu, skalā no 1 līdz 10, cik, cik mēs varam ielikt balles un vai ir nu kaut kāda pirmā akūtākā lieta, kuru jūs redzat pie kā jāķeras klāt.

Levits: Es jums ielikšu tieši precīzu balli no 1 līdz 28.

Lūdzu!

Levits: 14! Un kāpēc, tās nav manas balles...

Aaaa, nav jūsu, es gaidīju, ka jūsu!

Levits: Nē, nē... nē, nē, es tam piekrītu. Tas ir Eiropas Komisijas vērtējums par ...

Viduvēji!

Levits:... par tieslietu, par... valstu rangu sadalījums pēc tieslietu sistēmas efektivitātes. Mēs neesam pirmie un mēs neesam divdesmit astotie.

Kas ir visakūtākā...

Levits: Mēs esam četrpadsmitie.

Kas ir akūtākā lieta, kam būtu jāķeras šobrīd klāt vai tas notiek, vai nenotiek?

Levits: Es domāju, ka tas, ka valdības deklarācijā ir man ļoti simpātisks, teiksim, virziens vai vismaz tā viņš ir nosaukts — bezkompromisu tiesiskums.

Aaa, jums ir simpātisks šis formulējums?

Levits: Man viņš, man viņš patiešām ir simpātisks, un mēs redzēsim, kas zem tā slēpjas.

Var būt kompromisa tiesiskums...

Levits: Nevar būt.

Vai ne!

Levits: Tieši tā, tieši tā, bezkompromisu tiesiskums, bet ir daži, dažas lietas, ko varētu uzlabot un, piemēram, jautājums ir par juridisko izglītību, ir, piemēram, tā, ka ir, mums ir daži procesi ļoti ilgi, es gribētu teikt tā — ir nepareizs priekšstats, ka visi procesi ir ilgi. Salīdzinājumā ar Eiropas valstīm, mums ir, mēs esam virs 14. vietas. Citās valstīs tikai, mūsu cilvēki to teiksim nezin, cik ilgi iet process Itālijā vai Francijā, vai Vācijā, un tāpēc viņiem šķiet, ka Latvijā ir ļoti ilgi, bet ja viņi to pašu mēģinātu iztiesāt Francijā, tas, protams, būtu daudz ilgāk. Bet ir dažas lietas, ko var paātrināt, ir atsevišķi procesi, kas iet pārāk ilgi, kur advokāti izmanto visas, teiksim, caurumus, ja tā varētu teikt, un šos caurumus, es tagad...

Neejam detaļās. Neejam detaļās, skatīsimies kā bezkompromisa tiesiskuma cienītāji caurumus taisīs ciet...

Levits: Jā, tieši tā.

... ar vai bez jūsu palīdzības.

Levits: Jā!

Priekš priekšpēdējais jautājums, ja es tā varētu teikt. Ja paskatās prezidenta darbību, ir likumos noteiktās lietas un tad ir veidojumi, kas katram prezidentam ir citādāki — komisijas un padomes. Vai jūs varat, nu tādu īso kopsavilkumu definēt, kā jūs redzat, kas parāda mums prezidenta prioritātes, kā jūs redzat savu iespējamo versiju, kādās komisijās, kādās padomēs jūs ko potenciāli virzāt, savulaik atceroties, ka jūs vadījāt pats arī Konstitucionālo tiesību komisiju.

Levits: Jā, man bija izdevība un gods vadīts Konstitucionālo tiesību komisiju pie prezidenta Zatlera, vēlāk sākumā arī pie prezidenta Bērziņa. Pēc tam komisija tika likvidēta.

Tieši tā!

Levits: Tas ir prezidenta, teiksim, uzstādījums. Jūs jautājat, kādas komisijas es veidotu, vai kā...

Vai ko likvidētu!

Levits: Vai ko likvidētu. Es domāju, ka ir ilgtspējības komisija būtu ļoti vērtīga, kas skatītos valsts ilgtspējīgo attīstību kopumā.

Saeimas komisija to nespēj izdarīt, vajag vēl vairāk.

Levits: Saeimas komisija, nē, nē, Saeimas komisija tāda arī ir, bet arī pie prezidenta, kur, jo Saeimas komisijā ir politiķi, un prezidenta komisijā nav politiķi, prezidenta komisijā ir, ir cilvēki ar vīzijām, cilvēki ar... speciālisti, kuri, kuri, kā sakot, var labāk, ne labāk, teiksim tā, bet kuri var mēģināt šos jautājumus noformulēt. Es domāju, ka tā ir pati galvenā, jo mums 21. gadsimtā, mums ir izaicinājumi ļoti daudzi, mēs runājam par moderno valsti kā vienu no prioritātēm, ko es uzskatu Latvijas, Latvija kā moderna valsts. Es gribētu tikai teikt, ka beidzamā laikā mēs no Baltijas valstīm, Igaunija, protams, mēs zinām, ka viņa mums priekšā, bet arī Lietuva ļoti daudzos jautājumos ir aizsteigusies mums priekšā.

O, beidzot kāds šito ar pasaka, tas ir labi. Vai valsts padome, tā jau vairs nav prezidenta padome, bet jauna institūcija, vai valsts padomes veidošana varētu būt arī jūsu kā potenciāla Valsts prezidenta iniciatīva, tajā skaitā likumdošanas iniciatīva? Pagaidām viņa ir ideja, bet viņa tā nekur baigi tālu nav tikusi.

Levits: Jā, es domāju, ka tas būtu ļoti vērtīgs priekšlikums, ļoti labs...

Un jūs viņu virzītu kā prezidents?

Levits: Es viņu, es protams vispirms mēģinātu, nevis vienkārši virzīt — te lūk ir likumprojekts un dariet ar to, ko gribat, es pirms tam mēģinātu izskaidrot politikā un sabiedrībā kādēļ tas ir vajadzīgs un tikai tad, ja redzētu, ka ir, teiksim, sabiedrībā atbalsts, tad ir jēga kaut ko virzīt. Tā kā vispirms ir skaidrošanas jautājums. Es domāju daudzās valstīs šādas valsts padomes pastāv, un mēs redzam Satversmes tiesas darbībā, ka Satversmes tiesa ir konstatējusi vai konstatēja, ka ir ļoti daudzi likumi, ko mums pieņem Saeima, neatbilst kvalitātes kritērijiem un pagājušā gada beigās Satversmes tiesa vēl uzlika augstāku latiņu, kvalitātes latiņu Latvijas likumdošanai, un tieši šajā gadījumā ir, šajā konstelācijā ir valsts padome, kura spēj neatkarīgu novērtējumu dot likumprojektiem tādā veidā, lai vēlāk viņi nebūtu jāatceļ Satversmes tiesā. Tas ir tas pamat... pamatideja.

Priekšpēdējais jautājums, līdzās šīm institūcijām atkal cilvēciski personisks, bet valstisks — vai jums kandidējot, tagad mēs varam sagaidīt, ka kandidē arī jūsu dzīvesbiedre kā potenciāli aktīva pirmā lēdija. Nu ja mēs tā varētu vienu tādu bildīti, atceroties no 2015. gada, nu arī ar meitu, vai mēs Levitu ģimeni sagaidām kā kandidējošus pilnvērtīgi?

Levits: Es domāju, ka es neesmu aktieris, arī mana kundze nav aktrise, un mēs nekonkurēsim ar tiem cilvēkiem, kuri "Privātā Dzīvē" katrā, katrā lapaspusē ir redzami. Es domāju, ka, es uzskatu — Valsts prezidenta amatu par darbu, par nopietnu darbu, ievēlēts, ja gadījumā, tādā gadījumā tiktu es, tur, kur ir pēc protokola nepieciešama arī kundzes līdzdalība, to viņa, protams, darīs, bet, kā sakot, tas nav jautājums par to, ka, kā sakot, tā kā teiksim dzeltenai presei es domāju, būs diezgan maz ko rakstīt un ko domāt par šo, par mums.

Labi, pēdējais jautājums ir, citējot jūs runājot par prezidentūru, citāts bija: "Prezidentam ir jāparedz un jāpārredz valsts attīstība 10, 15 un pat 20 gadu periodā."

Levits: 20 maksimāli, jā.

Nu ja paskatāmies vidējo līdz maksimālajam, padsmit gadu, trīsdesmitie gadi, Latvijas Republika, ko jūs paredzat un ko jūs pārredzat, kas tajā periodā var notikt vai kas draud notikt un, un, un kā mums uz to jāskatās?

Levits: Jā, es teiktu piesardzīgi optimistisko variantu, es varētu arī teikt pesimistisko variantu, bet es pēc dabas esmu vairāk optimists, bet nu reāls optimists. Tātad piesardzīgs optimistisks variants ir tāds, ka mēs jau esam sasnieguši un pārsnieguši Eiropas Savienības vidējo līmeni, bet es gribētu teikt to, ka mēs atrodamies vienā jaunā situācijā visās demokrātiskās valstīs un visā pasaulē, kur ir pilnīgi jauni izaicinājumi un nevienai valstij nav atbildes uz to. Un man ir jautājums — kādēļ Latvija ar saviem talantiem, ar savu, teiksim, ar savu infrastruktūru, ar savu zinātni nevarētu mēģināt rast progresīvas atbildes tur, kur tās nav vēl nevienam. Tur mums nav pat jākonkurē ar citiem, lai kaut ko citu sasniegtu, un es redzu šeit digitālo tehnoloģiju jomu, cilvēka lomu tehniskajā pasaulē, kas, kas teiksim ir apdraudēta sakarā ar informatīvo manipulāciju un visu šāda veida, visa šī joma, kur patlaban notiek diskusijas. Es tagad organizēju 14., 15.jūnijā Eiropas Valststiesību asociācijas konferenci Rīgā, kur tieši mēs par šiem jautājumiem runāsim.

Bet īsi sakot, tās ir lielākas ambīcijas un līderisms starptautiskā mērogā.

Levits: Jā! Absolūti!

Paldies, jums par šo sarunu, cerams, ka turpmāk būs vēl.

Levits: Paldies!

Paldies skatītājiem par uzmanību, turpinājums sekos!

Source

www.DELFI.lv

Tags

Stambulas konvencija Egils Levits Satversme Satversmes tiesa Valsts prezidents
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form