'Delfi TV ar Jāni Domburu' atbild 'Instrumenti'. Sarunas teksts
Foto: DELFI

Esiet sveicināti, cienījamie "Delfi TV" skatītāji! Šodien šeit studijā ir grupa "Instrumenti" pilnā tās sastāvā. Pirms nedaudzām dienām "Zelta mikrofonā" šā gada apbalvošanas ceremonijā saņēmusi divas balvas par vienu un to pašu albumu "Atkala" – gan kā gada albumu, gan kā labāko popmūzikas albumu, vēl neskaitot individuālas nominācijas vai, vai apbalvošanas piedaloties vēl citos projektos. Šogad ir pieteikts "Atkalas" turpinājums ar nosaukumu jaunam albumam "Cilvēks", pēc tam ir pieteikts koncerts Daugavas stadionā augusta izskaņā, nu un vienlaicīgi, ja mēs publicitāti apkopojam, tad varbūt pat lielāka publicitāte ir bijusi individuāli vienam grupas dalībniekam "X Faktoru" žūrējot un vismaz vienam grupas dalībniekam organizējot simtgades koncertu "Mīlestības vārdā". Visa trijotne šeit. Jānis Šipkēvics.

Šipkēvics: Labdien!

Reinis Sējāns.

Sējāns: Sveicināti!

Un pie tām balvām visu laiku jāpiemin, ka par labāko skaņu producentu šogad "Zelta mikrofonā" atzītais Gatis Zaķis.

Zaķis: Sveiki!

Desmit gadi "Instrumentiem". Tomēr, vai ne? Desmitnieciņš!

Šipkēvcs: Tad tas ir tas iemesls, kāpēc mēs esam sanākuši pie tā galda...

Nu vienkārši katra gada balvas, tas bišķi, bišķi ir par maz, bet desmitnieciņš vēl. Sāksim ar dziesmu tomēr.

Tiek atskaņota grupas "Instrumenti" dziesma "Apēst tevi".

Ir komentāri, sajūtas?

Sējāns: Tāds...

Šipkēvcs: Tādas...

Sējāns: Tāda jauka atkalredzēšanās ar sevi. Nu tā...

Zaķis: Tā kā klases salidojumā apmēram.

Nebijāt satikušies?

Šipkēvcs: Nē, bet tas bija tas brīdis īstenībā, kad mēs satikāmies ar Gati Zaķi, jo iepriekš, kā zināms, mēs ar Reini bijām kopā "Cosmos" un arī būsim kosmosā...

...arī visā visumā, jā...

Šipkēvcs: Visā visumā un, jā, tas bija tas, tas laiks, kad mēs nolēmām meklēt jaunas trajektorijas un jaunus eksperimentus, un riskus, un radās "Instrumenti", un riska faktors tika atrasts tolaik, jā, Elizabetes ielas studijā.

Kas ir palicis, kas ir mainījies?

Sējāns: Nu, kā jau mēs te iepriekš sarindojām tos visus albumus, tad tas ir šis albums, tas ir pats pirmais albums, un mēs esam tiešām, nu milzum daudz visādus sānsoļus un meža ceļus pamēģinājuši pa ceļam, ejot uz šo...

Strupceļus arī?

Sējāns: ...desmitgades... arī strupceļus, jo šeit, kā mēs te iezīmējām, bija tāda melnā strīpiņa pa vidu, kurā mēs pilnīgi apzināti sapratām, ka vajag ievilkt elpu, mazliet tā kā aptvert, kas mēs esam, kurp mēs ejam, ko mēs esam paveikuši, ko mēs vēl gribētu paveikt un...

Apaļas frāzes baigi. Es palasījos tā laika tās intervijas un kaut kādus komentārus. Tas ir 2011. gadā Jānim Žildem intervijā par pandām komentējot: "Pamatuzdevums nav aiz kaut kā paslēpties, bet, lai viss, ko mēs sniedzam publiskā telpā rada spēles sajūtu. Esam atklājuši, ka ar to ir interesanti eksperimentēt." Vēl aizvien?

Sējāns: Es domāju, ka tas gan ir kaut kas, kas man liekas atkal pa jaunu sāk pamosties, tā sajūta, ka gribas dauzīties un gribas ampelēties, un gribas ņemties, un kaut kā tā, tā, tā...

Pandas varbūt reanimēsies?

Sējāns: Es domāju – noteikti, katrā ziņā pret pandām mēs vairs galīgi neesam tik, tik varbūt...

Šipkēvcs: ...skeptiski, kā šajā periodā.

Sējāns: ...skeptiski kā varbūt šajā periodā.

Respektīvi, jūs vienā mirklī kļuvāt skeptiski pret pandām?

Šipkēvcs: Mēs kļuvām pašnoliedzoši un tas droši vien ir pilnīgi dabisks arī attīstības cikls, kurā kaut kādam lokam noslēdzoties, tu sāc apšaubīt to, vai tas ar ko tu sāki, vispār ir, ir turpinājuma vērts. Un tas ir, ko es esmu sapratis, vienkārši neizbēgami, jo tas ir, tas ir veids, kā, kā attīstīties un, un arī apšaubīt pašam sevi kaut kādā brīdī ir, ir ražīgi. Protams, ja tas nekļūst par tā kā pašdestrukciju, bet tā tas, tādu, tādu fāzi tas nav sasniedzis. Bet patiesībā, arī tas, ko Reinis iesāka, viena lieta ir teiksim tā mākslinieciskā, mākslinieciski meklējumi un, un kaut kādi eksperimenti, otra lieta ir mūsu cilvēcīgā savienība, mūsu kā cilvēcisku būtņu mijiedarbība un tā ir arī kā vesels process, kurš piedzīvo savu evolūciju.

Kas desmit gados nomainās cilvēciskajās būtnēs bez pandu maskām?

Zaķis: Nomainās, es domāju nomainās tas attiecību veids, jo sākumā viņš noteikti ir daudz emocionālāks un egoistiskāks, bet jau pēc visiem šiem etapiem, es domāju, mēs daudz vairāk viens otru tolerējam un skatāmies uz, uz mūsu atšķirībām kā uz ieguvumu vai uz mūsu domstarpībām...

A kā tas maina jūsu skatu uz publiku gan klātienē, gan neklātienē?

Zaķis: Nu tas noteikti ir viens no katalizatoriem, kas to maina, tas nav vienīgais, bet skats uz publiku ir droši vien tas...

Nē, nu vieglo daļu es šite dzirdu, nu, tas maina mums iekšēji. A mums?

Šipkēvcs: Jūs esat ieguvēji.

Zaķis: Tas ka, tas ka...

Sējāns: Punkts! Vienkārši apzinies to! Tā ir!

Zaķis: Nu es domāju...

Jo?

Zaķis: ...tad kad katrs dalībnieks varbūt nemēģina izspēlēt to savu kārti uz pilnu un nemēģina paraut to deķīti uz savu pusi, tas veido daudz, daudz vienotāku to gala rezultātu un to mūziku, nu viņa ir vienkārši kā vienotāks veselums, viņa nav tik saraustīta.

Šipkēvcs: Tas ieguvums beigās ir mūsu kopīga savienība, kas ir šis rezultāts, nevis mūsu triju ego kaut kāda cīņa par to, kura skatījums ir tā kā dominējošs tajā, jo mēs esam sapratuši... nu es nevaru teikt, ka

Sējāns: Saki, saki...

Zaķis: Saki, saki...

Sējāns: ...mēs pakomentēsim.

Šipkēvcs: Es esmu sapratis, vismaz par sevi varu teikt, ka ir lietas, kuras ir, kuras ir mana kompetence, mana varēšana un kaut kādas manas intereses, un ir, ir "Instrumenti" un tā ir pavisam, tā ir tāda skaista vieta kur, kur sastapties, kas ietver sevī kompromisus, un šajā gadījumā kompromisi nav, nav kaut kā zaudēšana, bet, nu tas varbūt izklausās pārāk labi

Jā, tas izklausās drusku tādā lirikā...

Sējāns: Jo tavs jautājums par to, ko no tā iegūst klausītājs, vēl joprojām nav atbildēts un tāpēc es mēģināšu varbūt pastāstīt to kā mūsu mūzika, respektīvi, tas mūsu tēls vai tā mūsu ampelīgā varbūt daba, kas tagad atkal sāk mosties, kas varbūt šiten bija visdzīvākā, šajā te pirmajā albumā, tad mēs sākām meklēt sevi un, iespējams, atradām to, ka tas bērns mūsos ir vēl joprojām dzīvs un mums patīk ar to, ar to, ar to darboties un tas nav aprēķināts tēls vai, vai, vai izdomāta stratēģija, kā iepatikties vairāk cilvēkiem, jo tā darbība studijā, darbojoties, rakstot mūziku, viņa tiešām atbilst tam, kāds ir tas rezultāts.

Un šitais ir spēlēšanās, atkal spēlēšanās albums, ja?

Sējāns: Tas, es domāju, ka šis albums ir pietiekami neparasts, lai viņu varētu vienkārši ierāmēt popmūzikas žanriskajā šaurībā.

Nepatīk, ja, ka ierāmēja popmūzikā, ja?

Sējāns: Patīk!

Ā, patīk?

Sējāns: Nē, tas ir forši, ka tajā var saklausīt arī kaut kādas popmūzikas iezīmes, tas ir, tas ir lieliski un īstenībā to popmūzikas vārdu, darbojoties pie šī albuma studijā, mēs diezgan bieži arī paši lietojām, cenšoties saprast, kas tad ir tas, kas definē popmūziku kā tādu.

Iespēlējam gabaliņu atkal. Pirmais gabaliņš albumā, pirmais, ko jūs palaižat kā singlu. "Visa par daudz".

Sējāns: Vēl joprojām par popmūziku.

Par popmūzikas...

Sējāns: ...tā ir popmūzika ...

...popmūzikas albumā pirmais gabals.

Tiek atskaņota grupas "Instrumenti" dziesma "Visa par daudz".

Te vēl cerība ir uz popmūziku.

Zaķis: Es domāju, te uzreiz vajag nošķirt, to, ka popmūzika pēc būtības ir, ir duāls jēdziens, jo viens ir popmūzika, kas apzīmē mūzikas žanru un otrs ir popmūzika, kas ir, kas tiek spēlēta pa radio. Un tās ir divas tādas lietas, ko, ko bieži jauc. Un tāpēc pateikt, ka šī nav popmūzika arī it kā ir pareizi, bet no otras puses viņu spēlē pa radio, tātad tā ir.

A pa radio uzreiz ja spēlē, tad ir?

Šipkēvcs: Jā!

Zaķis: Nu komercradio ja spēlē.

Šipkēvcs: Popmūzika ir, ir mūzika tautai. Tā ir mūzika, ko, ko klausās. Tātad, nu, tātad kaut kāds cilvēku loks, kas ir vairāk par kaut kādas vienas muzikālas nišas mīļotājiem.

Kas bija tas motīvs tieši šo no visa tā, dziesmu listes tieši šo palaist kā pirmo un nu līdz ar to būtībā padarīt viņu par tādu vēstnesi?

Sējāns: Ļoti, ļoti konkrēti mēs atšķirībā no jebkādas iepriekšējās pieredzes mēs uzrīkojām, es teikšu kā bija, bija pavisam, pavisam īsts tā kā tāds noklausīšanās vakars, kurā mēs tātad saaicinājām visvisādus savus paziņas, draugus, radus un cilvēkus no ļoti dažādām sfērām, bērnus tai skaitā un, un cilvēkus ar lielāku dzīves pieredzi un mazāku, un tātad, piedāvājām noklausīties, tur bija bez maz 20 kaut kādas dziesmas, pāri par 24, pāri par 20 dziesmām. Un tad bija ļoti interesanti, pirmkārt, pašiem tas bija ļoti interesants pētījums, vienkārši, kā mūsu mūzika strādā, pirmkārt, uz dažādiem cilvēkiem, dažādu sfēru pārstāvjiem, dažādām paaudzēm...

Vai nestrādā.

Sējāns: Vai arī nestrādā, jā, un tiešām daudzas lietas, kuras mēs paši bijām ar lielām cerībām ielikuši kā potenciālos lielos spēka singlus, tie galīgi neizdzīvoja, un teiksim šis konkrētais skaņdarbs...

Tad šis bija tautas balsojums?

Sējāns: ...piedzīvoja neticamus, jā neticamus panākumus.

Nevis tā, ka jūs viņu no sevis izlikāt kā vadošo...

Sējāns: Nē, viņš stabili ierindojās pirmajā vietā, un kā bērniem, tā, tā, tā pieaugušajiem, un kā lieliem, tā maziem, kā...

Šipkēvcs: Un tas bija pirmais precedents, kad mēs izmēģinājām šādu stratēģiju, jo iepriekš vienmēr tā kā radot kaut ko tu, tu, jā, tu centies nākt no otras puses. Šajā gadījumā mēs apzināti vēlējāmies, lai šis būtu albums, kurā ir mūzika latviešu valodā, kas pēc laika spēj radīt labas sajūtas par šo laiku, kurā mēs dzīvojam.

Bet tas nozīmē, ka jūs viņu liekot kā singlu, nu, jau redzējāt, ka viņš ir ejošākais tautā?

Sējāns: Jau vismaz... atšķirībā no jebkuras iepriekšējās pieredzes, tā sajūta bija tāda, ka nu kāds to jau ir akceptējis, tie neesam tikai mēs...

Jā!

Sējāns: ...kas tajā laboratorijā tur kūņojas.

Zaķis: Svarīgi ir arī tas, ka tas auditorijas viedoklis tomēr saskanēja ar mūsu viedokli, tas, tas nebija tā, ka auditorija noklausījās, mēs – nu, tad labi, tad jāliek šis!

Šipkēvcs: Nu galu galā, mēs arī te nerunājam par loterijā vinnētām dziesmām, tās visas ir mūsu, tā kā izlolotas un protams, jebkura no tām ir daļa no mūsu dvēseles.

Jā, bet es vienkārši skatoties uz tām statistikām, nu viņas varbūt nav baigi apkopojošas, bet nu YouTube skatījumi, Spotify skatījumi, labi, šitais ir uzrāvis no šī, no šī albuma un pirms tam ir "Zemeslodes", kas, nu, uzrauj, un no šī, nu, būtībā konkurējošs un pat jautājums, vai, vai, vai kaut kādā līmenī, nu nelīdzīgi ir "HES un tu". A "Zemeslodes" toreiz tai tālajā 2011., ja, gadā, tas bija tad tā kā nejauši izšāva kā, kā populārāko?

Sējāns: Es nezinu, tā grūti tur iztulkot tās visas norises, vispār, kas nosaka to vai dziesmai ir potenciāls, vai nē, jo man liekas, ka toreiz...

Tiek atskaņota grupas "Instrumenti" dziesma "Zemeslodes".

Nu tā foniņam iespēlējam pilnīgi citu žanru, ja.

Sējāns: ...tas arī tā nomierina mazliet un es domāju, ka...

Jā!

Sējāns: ...šai dziesmai liela atslēga, kuru mēs nekādā veidā nevarējām paredzēt, bija kaut kādā veidā neticamā sasaistīšanās ar Ziemassvētku laiku. Tas vienkārši tā notika. Mēs izlaidām šo dziesmu decembrī, un tā neviļus, pilnīgi neapzināti kļuva par kaut kādu tādu sezonālu, sezonālu gadījumu. Līdz ar to tie...

Šipkēvcs: Un kāzu dziesmu.

Sējāns: Un kāzu dziesmu.

Precīzi! Vai jūs rēķinājāties, ka kāzās un mičošanās šitā dziesma...

Šipkēvcs: Mēs nekad nerēķinājāmies...

Nekad!

Šipkēvcs: ...un atklāti sakot es vienmēr arī esmu brīnījies, jo dziesmai teksts "Un viena alga pasaulē šajā, ka nesatikušies mēs". Es vienmēr esmu tiešām bijis izbrīnīts, kāda ir pāra nostāja par to, ka viņi ignorē...

Sējāns: Es esmu dzirdējis arī diemžēl tādus stāstus, ka cilvēki pārveido tos tekstus un visādi tur izrīkojas.

Zaķis: Bija taču tā dziesma, par ko mēs smējāmies, arī ko, ko liek kāzās...

Sējāns: Es tev šodien teikšu jā...

Zaķis: Nē, nē, nē, nē, nē,

Šipkēvcs: Kāzās ir pieredzēts arī "Time to say goodbye".

Zaķis: Jā, jā, tieši tā.

Šipkēvcs: Bet jā, es nezinu šajā gadījumā, ja mēs runājam par to, kā kas izšāva tad manuprāt tas laiks bija tas, kurā vispār mūzikas klausīšanās tendences vispār bija savādākas. Tas veids, kā cilvēks, kur viņš meklēja mūziku, kā tā atrod viņu, manuprāt, tajā laikā arī radio bija cita loma nekā šobrīd. Šobrīd droši vien radio tas ir, tā ir tāda telpa, kas ir stipri digitalizējusies.

Tajā laikā radio bija, arī "Radio SWH", bija cits spēlētājs, jā, pilnīgi uz ļaužu ietekmi, tieši tā.

Šipkēvcs: Savādāks. Tagad jau jebkurš radio ir arī digitāls medijs.

Savādāks vai citādāks?

Šipkēvcs: Jā, citādāks. Ļoti atvainojos, jā.

Vai salīdzinot ar šo pagātni un, un, un salīdzinot "Atkalas" gabalus, tiem recenzentiem, kas saka "Popsīgākais un klausītājiem pieejamākais grupas veikums kopš debijas".

Šipkēvcs: Šis?

Jā.

Zaķis: Jā!

Piekrītat, ja?

Šipkēvcs: Nevaram iebilst, jā.

Nē, nu pamēģini tik kritiķiem iebilst, vai ne, tiešām, bet...

Zaķis: Nu jā, bet kur...

Ja, popsīgākais?

Zaķis: ...kur mēs bijām. Nu, tā kā tas... tad ir jāskatās...

Šipkēvcs: Teiksim, šajā debijas albumā ir iezīmes, bet šajā ir jūtams, ka vienkārši cilvēki, šeit ir bipolārs noskaņojums, cilvēki tiešām spēcīgi meklē sevi.

Zaķis: ...tur ir saglabāts...

Sējāns: Pilnīgs bardaks faktiski tur valda. Tur ir žanra...

Zaķis: ...tas ir greatest hits...

Sējāns: ...tas ir būtībā...

Zaķis: ...visa mūža...

Sējāns: ...tajā brīdī, tas bija apmēram piecos gados sakomponēto dziesmu ...

Šipkēvcs: ...centieni to savienot, un...

Sējāns: ...savārstījums, jo te nevar, par koncepciju nekādu te nevar runāt vai par iezīmēm grupas skanējumā.

Ja jūs sakāt, nu, uzreiz jau paziņojat, ka šitie trīs tad ir melnā, baltā, krāsainā, nezin kāda strīpa, un tad tikai atnāk pie Džemmas Skulmes triepieniem un detaļām uz vāka, nu es te ar kolēģu palīdzību tā vai citādāk apkopoju visas tās interpretācijas, kādas ir bijušas, un tad šitie uztaisa vienu "Dora" projektu atsevišķi, Shipsea uztaisa vēl vienu, ka vispār viss uz izjukšanas robežas, tikai neviens nepasaka tā publiski. Bija uz izjukšanas robežas?

Sējāns: "Cosmos" jau arī nav izjucis kā tu zini.

Tas ir vēl viens jautājums, ko tauta pieprasa noskaidrot.

Sējāns: Mēs tautai neesam paziņojuši, līdz ar to mums ir visas privilēģijas un visas iespējas jebkurā mīļā dienā sanākt kopā un kopā muzicēt.

Labi, teorija ir teorija.

Šipkēvcs: Labi, bet punktu...

Sējāns: Bet tā arī notiek. Jā!

Šipkēvcs: Jā, par to iziršanas robežu. Manuprāt tad, kad viss ir pilnībā skaidrs un iet vienkārši pa tādu pilnīgi negrozāmu trasi, tas vienā brīdī ir, nu tas, tas nokauj kaut kādu, jebkāda tāda negaidīta pavērsiena, pārsteiguma iespējamību. Es neteiktu, ka visu laiku ir jādzīvo krīzes apstākļos, bet šajā gadījumā un arī citos, manuprāt, tādos brīžos, kad kaut kas ir ļoti enerģētiski dzirksteļojošs, tur rodas labas lietas, un, kā zināms arī, ja arī personīgā dzīvē liminālā telpa, kurā viss ir tā kā mazliet pajucis, bieži vien piespēle mums tādus atrisinājumus situācijām un tādas iespējas, kādas nav bijušas līdz šim.

Tad bija kaut kāda izsmeltības sajūta un tad iestājās restarts?

Šipkēvcs: Bija, un, manuprāt, gan radoša, gan arī cilvēcīga. Es tagad saprotu kādu kūleni ir apmetušas mūsu cilvēciskās attiecības, tās ir vienkārši atgriezušās man, nu vismaz es varu par sevi teikt, ka mana piesaiste šiem...

Sējāns: Mēs par to esam runājuši, tā kā kaut kādā ziņā tu par mani arī to vari teikt.

Šipkēvcs: jā, šiem diviem cilvēkiem, tādu, tādu saikni kā šobrīd, es, es droši vien noteikti neizjutu tad, kad mēs to visu sākām, kad šķita – vienkārši nav spēcīgākas savienības vai nav lielākas degsmes, mēs taču domājam vienā, mums ir vienāda gaume, tas ir līdzīgi, kā iepazīstoties pēc pirmajiem randiņiem, kad vienkārši liekas – viss, tu iesāc teikumu, es to pabeidzu, vai ne, mums ir viena... mums ir mīļākā krāsa viena un tā pati, mēs klausāmies vienu un to pašu mūziku...

Sējāns: Viņa gan ir mainījusies, bet...

Šipkēvcs: ...līdz ar to, pēc tam tu saproti, ka īstenībā pavisam citās, citās kvalitātēs ir, ir tā, tas skaistums.

Tad, kad notiek starp tiem diviem cilvēkiem tā pirmo randiņu pēcgaršas izmaiņa, trešais cilvēks, kurš strādā ar ļoti, tu strādā ar dažādām grupām, raksti dažādas lietas un tu tā kā bišķi skaties ar vienu aci, kas notiek tagad ar viņiem, nu ar mani arī tur iekšā, bet no otras puses – drusku no malas?

Zaķis: Nu, jā, jā, neizbēgami es esmu vienmēr iekšā, bet tomēr ar vienu kāju ārā, tieši tāpēc, ka ir tik daudz citu projektu un arī tik daudz interesantas pieredzes, kuras es varu piemērot arī šajā grupā, un tu bieži visas tās svārstības, tu, tu saproti, ka tā svārstība ir tāpēc, lai, lai tas vidējais elements, kas ir mūzika, lai viņš būtu labāks un tu to ļoti daudz ko vari arī pieņemt un... nu tā kā...

Bet, bet uz, es mēģinu izprovocēt to salīdzināšanu, kas nepateicīga lieta, bet nu tāda. Nu skatoties, zinot citu grupu varbūt nu notikumus iekšējos un salīdzinot ar to, kas notika starp šiem diviem cilvēkiem.

Zaķis: Notika tieši tajā, tajā, tajā posmā?

Tajā posmā, jā.

Zaķis: Nu mēs par to jau runājām, tad kad pieskārāmies tām ego lietām un nu tad tas vienkārši ir kaut kāds brīdis, kad, kad, iespējams, tā, tā sākuma sajūta, kad mēs visu varam, mēs, mēs gāzīsim vislielākos kalnus, ka tās ekspektācijas ir bijušas bišķi lielākas nekā, nekā realitātē Latvijas apstākļos ar skatu kaut vai uz Rietumiem, mēs to nevaram izdarīt, un tad, tad, un arī tas, cik ļoti tu gribi pakļaut to savu priekšstatu par to kādu mūziku tu gribi radīt, un, ar kādu tu gribi asociēt un tur tie, tik daudz ir visādu to faktoru un tas ego līdzīgi. Tu salīdzināji ar attiecībām, tas arī ir ļoti, ļoti salīdzināms tādā ziņā, ka vienā brīdī tu saproti, ka tās rozā brilles, viņas ir jānoņem un, un mīlestības vārdā, teiksim tā...

Sējāns: ...lai tās nesmukās aci, aiz tām...

Zaķis: Jā...

Rozā briļļu periods attiecas un stadija attiecas uz braukāšanu pa festivāliem, ambīcijām Austrumos, Rietumos un, un, un visiem tiem plāniem?

Sējāns: Es droši vien negribētu, tas kaut kā izklausās šaurāk, nekā tas īstenībā ir. Man liekas, ka tā lielā lieta ir tā, ka tu skaties iespējams uz tām, uz tādiem filmās redzētiem mērķiem, kurus mums kā grupai ir jāpiepilda, bet tu nepamani pašu galveno, ka mēs šeit esam cilvēki, kas savstarpēji mijiedarbojas. Man liekas, tā, tā pat ir tā lielākais belziens pa galvu, arī tas, ka tu saproti – nevis mēs tur nevarēsim Vembliju pievākt vai mēs netiksim iekšā tagad...

A tas jau tā jau saprasts, ka nevarēs, ka Daugavas stadionu...

Sējāns: Nē, mēs esam tagad jaunā līmenī un mēs par to vairs tā nerunājam. Es domāju, drīzāk par to, ka šie vienkāršie tādi mērķīši tīri, tīri tehniskie mērķi, galīgi nav salīdzināmi ar to, kas ir savstarpēji sadarboties cilvēkam ar cilvēku.

Šipkēvcs: Koprades brīdis.

Sējāns: Un tas ir tas, ko tu nepamani tajā brīdī, kad tu to visu iesāc, tu nerēķinies ar to, ka mēs šeit esam uz ilgu laiku īstenībā.

Es pareizi saīsinu, ka sākotnēji tas ego vairāk ir vērsts tā kā uz ārējiem rezultātiem...

Šipkēvcs: Jā, tieši.

Sējāns: Precīzi

...un pēc tam viņš ir uz iekšējiem.

Šipkēvcs: Vienkārši, kaut kādā brīdī tu aizmirsti, uz kurieni tu dodies, tu vairāk sāc domāt ar ko tu, nezinu, jā, kas ir tas, kā tu turp dodies un tas ir, tas ir tas, ko sarežģīti saglabāt.

Sējāns: Tajā brīdī vairs nekādā ziņā nekas nevar būt pietiekami svarīgs, respektīvi, neviens tāds tīri tehnisks uzstādījums vai mērķis, nevar, nevar kalpot par, par, par dzinējspēku. Ja cilvēciski ir bardaks attiecībās.

Tad atgriešanās pie latviešu valodas, nu es teikšu atgriešanās pie latviešu valodas, ja tā paskatās uz tiem iepriekšējiem darbiem, ir šajā kontekstā apzināta, jo vairs priekš tiem tur nespēlējam.

Šipkēvcs: Nē, tas lēmums tāds nav pieņemts. Ir pieņemts lēmums, ka šajā brīdī mēs vēlētos to dinamītu, kas iekšā mums ir, izlādēt laukā un tas būs divu albumu komplekts un tad mēs skatāmies tālāk ko mēs darām. Bet šis nav, jā šis nav žests, ka, jā, ka noniecinājums kaut kam iepriekš darītam vai, vai tam, ka vienkārši latviešiem ir jāspēlē tikai latviešu valodā. Šis ir...

Ja nu reiz par valodām un "Cosmos" pieminēji, nu tā, lai nav atkal baigi nopietni, gabaliņš. Ja, es atļaušos viņu... jau patīk jums, ja!

Šipkēvcs: Patīk.

Ne no sākuma spēlēt...

Sējāns: ...kāds jauks atmiņu vakars mums!

Jā!

Tiek atskaņota grupas "Cosmos" dziesma " Пчела".

Sējāns: O.

Šipkēvcs: O, jē.

Zaķis: Beatbox, ja?

Šipkēvcs: Tas ir... nevis "Uma2rman", bet... kā sauca to grupu?

Sējāns: Šis ir uz fonogrammas. Absolūti pilns.

Šipkēvcs: Ā, "Братья Грим"

Sējāns: Пчела, "Братья Грим".

Šipkēvcs: Jā! Forša grupa krievu starp citu. Tas ir kavers viņu dziesmai.

Sējāns: Vienīgi viņi tur kaut ko salecās ar savu menedžeri un tad viņi vairs nezin kāpēc nevarēja neko, vairs tikt nevienā televīzijā.

Ok, ok, bet ja nu reiz pieminēji "Cosmos" un ja nu mēs uzreiz pieminējām – nevienā valodā vairs nē, nu tad šajā kontekstā lūdzu tad precizējam – kur, kādā valodā, kas, ko, da jeb kur, da jeb ko.

Šipkēvcs: Visās valodās, viss ir iespējams, absolūti es domāju, mēs neizslēdzam...

Sējāns: Šis ir tāds laiks, kad mēs gribam izbaudīt savu...

Šipkēvcs: Jā...

Sējāns: ...latviskumu un, un, un galu galā valodas bagātības un, un, un, jā. Tas periods...

Šipkēvcs: Šo video varbūt, jā, varbūt videoprojekcijās varētu būt tomēr citas tendences šobrīd jau, bet...

Sējāns: Bet tur ir tik daudz vis kaut kas jocīgs tajā video, ne tikai valoda un es drīzāk teiktu, šī dziesma un šis aranžējums, un šī horeogrāfija, galu galā. Tur vis kaut kas ir tik savāds, ja, ka...

Jā!

Sējāns: ...ka acīmredzot, nu mēs esam tiešām

Piedošanu, man pat saka, ka vajag restartēties ātri.

Sējāns: Uzkārās!

Pareizi, bet, bet, ļoti labs.

Šipkēvcs: Bet, starp citu, Krievija ir izmēģinājusi atslēgt internetu uz vienu dienu, tā kā es domāju...

Ejam tālāk. Šis jau simbolika, man režisors pirms raidījuma teica – un pie tam viņi dzied aizliegtajā kanālā šobrīd, ja, RTV.

Šipkēvcs: Bet vēl vecie labie laiki.

Jā, un tas ir tas jautājums, nu, šobrīd ir čaļi, ja drīkst tā izteikties, kuri spēlē pa Krieviju un spēlē un tas jautājums ir gaisā, ja – ir ok, nav ok, dabiska vide, nedabiska vide, vajag domāt par politiku, vajag apolitizēties? Nu, to mēs gan ar "Prāta vētru" te runājām...

Šipkēvcs: Jā, bet tu tagad vaicā mums atgriežoties tur, vai tā drīkstēja darīt, vai tagad vai...

Nē, nē, nē, drīkst katrs cilvēks visu, jautājums kas ir viņa iekšējie motīvi, kas ir viņa mērķi un kas ir līdzekļi, ja.

Šipkēvcs: Es domāju, ka viss... viss nav tik vienkārši, kā izlemt nespēlēt un ar to visa pasaule kļūs labāka, manuprāt, tas viss vienkārši nav tik balts un melns, un vienkārši māksla ir viens spēcīgs instruments, lai mainītu domāšanu un komunicētu ar cilvēkiem. Šobrīd, nu jā, tās visas ir tēzes, man, mums nav plāna par koncerttūri Krievijā, bet es pilnīgi pieļauju, ka tā tāda sajūta, ka mums var arī būt un es neredzu to kā...

Sējāns: Bet arī, arī nav tāds viens, vien, viens lielums, arī...

O, jā, o, jā.

Sējāns: ...Krievija ir ļoti dažāda un, un, un mūzika tajā ir ļoti dažāda un, jā, skatoties uz šo droši vien es teiktu, ka es negribētu atgriezties tajā laikā, jo man goda vārds no tā laika ir daudzas arī ne tik labas, nu sajūtas saistās ar to, kā es jūtu, ka es neesmu īsti varbūt pareizajā brīdī vienmēr un tas...

Bet tas nāk tagad vai toreiz jau bija tā sajūta?

Sējāns: Nē, jau toreiz bija tā sajūta, ka es neesmu pārliecināts, ka mēs esam tieši tur, kur, kur mums šobrīd ir jābūt un, un es domāju, ka tieši auglis tam visam, iespējams, ir "Instrumenti". Mēs kaut kā ar Šipīti meklējot to sevi, sākām veldzēties kaut kādā tādā tīrākā, tīrākā lietā.

Šipkēvcs: Es domāju, kā var visu Krievijas kultūru nodalīt tajā, vai tā ir nevēlama, kultūras telpa, ka tā ir nevēlama vai vēlama. Tiešām, ir viens spēcīga daļa arī muzikāla, kurā es vienkārši vispār neredzu mūs tur iekļaujamies, gan ideoloģiski, gan muzikāli žanrisku iemeslu dēļ, bet tajā pat laikā, tur ir vienkārši fenomenāla kultūras vide un, un mikroklimats, kurā rodas ārkārtīgi vērtīgas un pasaulei...

Sējāns: To lieli kanāli nerāda, man liekas, tur ir tā lieta

Šipkēvcs: Jā , tas protams nenotiek šajā televīzijas kanālā.

Nu labi arī Krievijā visi dzīvo internetā, nu ja tā skatās, nu, nu ja tu runā par jauno paaudzi.

Sējāns: Jā, bet internetā ir jāmeklē.

Šipkēvcs: Jā

Sējāns: Tas, ko tev rāda, tas ir daudz vienkāršāk pieejams.

Šipkēvcs: Bet katrā ziņā, tas, ko dara "Prāta vētra", es to pilnīgi atbalstu.

Ok!

Šipkēvcs: Jā!

Un vēl jo vairāk, es pieņemu, ko dara Intars Busulis?

Zaķis: Tur...

Sējāns: Bet arī tā ir... Nē, nu bet, bet teiksim, ja mēs salīdzinām šos divus, tad es...

Nesalīdzinām. Mums salīdzināt vajag?

Sējāns: Nē, jau šajā mazajā salīdzinājuma momentiņā mēs jau varam jau redzēt pietiekami lielas atšķirības, man liekas. Intars iet tomēr savu ceļu un "Prāta vētra" iet savu ceļu.

Nu ja!

Sējāns: Laima Vaikule iet.

Zaķis: ...savs žanriskais...

Sējāns: Jā, Raimonds Pauls ir vēl kaut kur mazliet citur un visur.

Vai tas žanriskais, ja mēs pie tiem tirgiem paliekam, nu, var nodalīt latviešu, latviešu popmūziku, kura neiederas kā tu tikko teici, nu piemēram tādā kaut kādā tirgū vai...

Zaķis: Viņa neiederas televīzijās, viņa neiederas tajos šovos, bet, bet viņa iederas Krievijā. Nu, piemēram, ja tas būtu krieviski, tad tur būtu klausītāji tādai mūzikai.

Nu Islandē viņš iederētos, nu, ja mēs tagad jūsu ierakstu vietas skatām, un Gruzijā un jebkur iederētos, nu.

Zaķis: Nu jā, tieši tā,

Šipkēvcs: Es domāju, ka cilvēki, kas izdara savus spriedumus par to, kas, kāda ir, kādu mūziku klausās Krievijā vai kāds ir Krievijas klausītājs, vienkārši ir ļoti maz informēts par to, kas, jā, kāds, ar kādu attieksmi šie cilvēki klausās, kaut vai arī "Prāta vētru" un dzied latviešu valodā līdzi.

Pārmetam cilpiņu vai uztaisām kaut kādu sazobīti starp "Cosmos" starp, nu, Krieviju mazāk, bet aizlecam uz Eiropu, nu "Cosmos" arī otra pieredze "Eirovīzija".

Šipkēvcs: Alfa nometne teiksim.

Kaut kā tā, jā, kaut kā tā. Nu kaut kāds īsais tagad jūsu ar pieredzi komentārs. "Supernova" tikko atkal gadskārtējā nofinišējusi, dažādi te, vai ne, komentāri, skatītāji lauž šķēpus par rezultātiem, Samantai Tīnai sāp un viņa ir neizpratnē un, un standarta priekšnesums, un nestandarta. Jūsu komentārs par visu to, kas te notika.

Šipkēvcs: Manuprāt nedrīkst pārvērtēt šī konkursa nozīmi globālajā mūzikas tirgū, bet es vēlu visu to labāko, lai viss izdodas.

2006. gadā tu tā neteiktu, ne?

Šipkēvcs: Pilnīgi noteikti, bet šī dziesma, ko es dzirdēju, kas ir, ir deleģēta, manuprāt, ir brīnišķīga.

Žūrijas loceklis kritiskais.

Sējāns: Nē, nu es, es neatceros laikam nevienu "Supernova" vai "Eirovīzija" Latvijas atlasi, pēc kuras kāds neteiktu, ka nu šīs dziesmas teiksim tā – panākumus lielajā "Eirovīzijā", ir ļoti grūti prognozēt un es domāju, ka tas ir, ar to arī viss ir pateikts. Nu, vienkārši, to neviens nevar izdarīt un...

Šipkēvcs: Nav tāda "Eirovīzijas" koda vai formāta.

Sējāns: Nav nekas zināms, kas viņam ir vajadzīgs un es godīgi sakot pat nezinu, es neticu, tūlīt Gatis par kaut ko par konspirācijas teorijām droši vien sāks, bet es gribu pateikt to, ka es nezinu, uz kādiem vaļiem tas arī viss stāv, goda vārds. Es neesmu drošs, ka tur ir mūzika pats centrālais.

Šipkēvcs: Es īstenībā patiešām saskatu to... es vairāk to redzu kā sociālu fenomenu, nevis muzikālu, bet noteikti sociāls un tāds antropoloģisks pētījums pat būtu daudz interesantāks un intriģējošāks par šo konkursu, nekā muzikāls, vismaz no mana skatupunkta.

Sējāns: Un rezumējot, braukt ar tiešām kvalitatīvu un labu dziesmu uz nezināmām teritorijām ir daudz drošāks gājiens, man liekas, nekā mēģināt pielāgoties kaut kam, kam tu nezini, kā jāpielāgojas vispār.

Šipkēvcs: Nekā censties izdabāt un... un izvilkt kādu robotiņu.

Sējāns: Jā, nu robotiņš varbūt kaut ko vairāk.

Zaķis: Nu es piekrītu tam, ka tur muzikālā vērtība nav pati galvenā, tur galvenais ir tas, kā tu vari trīs minūtēs precīzi, ja – trīs, iegūt klausītāju uzmanību un viņa atzinību un tur protams ...

Šipkēvcs: Klausītāja un vērotāja. Tas...

Zaķis: Vērotāja...

Šipkēvcs: Jā

Zaķis: Nu jā, skatītāja, teiksim tā, un es domāju, ka "Eirovīzija" noteikti ir pārvērtēta starptautiskā nozīmē, jo man ir bijusi arī iespēja sadarboties ar pāris tomēr tādiem nopietniem ārzemju producentiem nu viņi vienmēr smīn bārdā par šito visu, tā kā tas liekas, kas jums ir.

Sējāns: Kādi 100 miljoni pie televizoriem ir 100 miljoni.

Zaķis: Jā,

Bet varbūt tas ir tāds vēsturiskais stāsts ...

Zaķis: Varbūt

...par "ABBA" vai vēl kaut ko tamlīdzīgu, kas vienkārši dzīvo tādu...

Zaķis: Nu jā, Selīna Diona vai kas tur.

Šipkēvcs: Tas ir tāds mīts par "ABBA", jā.

Zaķis: Bet tas, kas tas, kāds ieguvums no tā ir, tā noteikti ir eksponēšanās tīri Latvijas tajā mērogā un, un parādīt sevi pa... uz skatuves un, un, un tevi visi skatās ar... tas man liekas tomēr ir vairāk kā nekas un protams, ka mūsu acīs tas varbūt nav pozitīvi, bet mēs neesam patērētāji.

Šipkēvcs: Bet arī cik gan mēs varam būt objektīvi, tiešām, pie šī galda sēž divi cilvēki, kas ir piedalījušies šajā konkursā un tiešām no visas sirds un tajā brīdī mēs tiešām to redzējām kā lielu iespēju

Vairāk nekad, nekad?

Šipkēvcs: Nekad nesaki – vairāk nekad, nekad.

Sējāns: Nekad tā nesaki

Šipkēvcs: Es domāju, mēs nezinām kādas derības mēs varam kaut kur kādā apjukuma brīdī noslēgt, bet manuprāt tas ir brīnišķīgs notikums, bet tas nav mūzikas konkurss, bet viņš ir ļoti būtisks, viņš ir milzīga mēroga, un arī es domāju mūziķim turp doties, piedalīties, teiksim, redzēt no otras puses kā viņa šovs ir uzbūvēts, vienalga, tur visaugstākās kvalitātes tehnoloģiskās iespējas, visjaunākie mikrofonu modeļi, kurus tur izmēģināt, tur ir...

Jā!

Šipkēvcs: ...vienkārši tāds

Sējāns: Nē, nu tiešam, tas ir...

Šipkēvcs: Tas tiešām...

Sējāns: ...iespaidīgi to redzēt no tās puses, tā ir milzīga pieredze.

Šipkēvcs: ...jebkurš arī tehnisks sponsors iedod visu jaunāko, kas viņam ir, līdz ar to, protams, tu ieraugi

Sējāns: Olimpiskās spēles kaut kādā ziņā, nu, kur varbūt

Nē, neapbižo Olimpiskās spēles

Sējāns: ...nē, nē, bet tajā tehnoloģiskajā un organizatoriskajā ziņā, es domāju, nu tas ir tā, ka tiešām sabrauc visi labākie, kas tajā brīdī ir šajā nozarē un, un dod ārā.

Un producenti smīn bārdā.

Zaķis: Jā!

Sējāns: Nu neesi tur aizskatuvē bijis, ja, es visu redzēju. Tur bija jaunākie mikrofoni.

Labi, liekam mierā, liekam mierā "Eirovīziju", atgriežamies pie tā, kā jūs eksponējaties skatītājiem un klausītājiem Latvijā. Pagājušovasar, nu runājot par šo pašu, viens no intervijas citātiem ir, nu faktiski to, ko jūs daļēji jau sākāt teikt, ka tie bija tie apjukumu, meklējuma laiki, tā ir tava intervija Sandim Vanzovičam, ka daudz ko iemācījāmies, un līdz ar mums to darīja arī mūsu publika. Darīja arī mūsu publika. Zinoši jūs esat par savu publiku izrādās, nevis tā, un šobrīd...

Sējāns: Mēs lēšam.

Ko?

Sējāns: Mēs lēšam, ka tā varētu būt.

Ā, jūs lēšat. "Un šobrīd esam pāršķīruši jaunu lappusi, kas idejiski sasaucas ar noskaņojumu, kādā mēs sākām savu darbību." Nu te vēlreiz šito kalambūru bišķi, bišķi, pat piņķerīgāks nekā viens otrs dziesmas teksts ir, nu tā, nu.

Sējāns: Par melodijām nemaz nerunājot.

Nemaz nerunājot.

Šipkēvcs: Es tev varu vienkārši to atšifrēt, lai tev varbūt nav jālasa vairs

Jā!

Šipkēvcs: Tas ir, tā ir vairāk saikne ar publiku ciešāka, tajā, ka daudz īsāks ir tas, tas ceļš no tavas domas, no tava prāta un, un, un sajūtām līdz, līdz tam, kuram, tu to signālu raidi, un kā piemērs ir šis vakars, kurā mēs tiešām sanākam kopā ar, ar ļoti dažādu cilvēku loku un kopā noklausāmies mūziku un tiešām ar interesi noklausāmies, ko tu domā par šo, un tas ir kaut kas, ko mēs iepriekš nebijām šajā vidus posmā vispār nebijām tam pievērsušies, jo tiešām tā bija vairāk, tas bija mums nepieciešams process.

Jums ir pašiem priekš sevis atbilde, kas ir svarīgākais dziesmai, lai viņa būtu laba dziesma?

Šipkēvcs: Dziesmai?
Nu, šajā gadījumā mēs runājam par mūzikas gabalu, ko mēs klasificējam kā dziesmu.

Šipkēvcs: Nu vārdi, viennozīmīgi. Nē...
Sējāns: Nē, nē, nē, mūzika, mūzika.

Zaķis: Proporcija, jo dažreiz ir tiešām tā, ka tie vārdi ir svarīgākie un pārējais ir tāpēc, lai viņiem netraucētu. Dažreiz ir tā, arī satura un formas attiecības, es domāju, jo dažreiz ir tā, ka tiešām tā forma kļūst par saturu, kad kaut kāds konkrēts ritma elements vai skaņa ir tas, kas tev rada kaut kādas asociācijas, kas tev ir, vai nu patīkamas, vai nu vienkārši rada sentimentālas kaut kādas atmiņas.

Sējāns: Bet, es domāju, ka pāri visam jau tomēr ir tas, tas, tas mirklis vai, vai, vai klausītājs ir spējīgs kaut kādā savā veidā, savā formā identificēties ar to, kas tur tiek rādīts, darīts, dziedāts un, un, un muzicēts.

Identificēties?

Zaķis: Nē, nu

Sējāns: Jā, es domāju, vai tu vispār vari to savilkt ar kaut kādu vispār...

Šipkēvcs: Atrast sevi.
Sējāns: Atrast sevi tajā...

Šipkēvcs: Tas ir viennozīmīgi.

Sējāns: ...tajā, tajā stāstā un, un es domāju, ka tieši tas, ko mēs te ik pa laikam pieskaramies, varbūt mazliet emocionāli, nu, savādākajām platēm.

Zaķis: Nu, citādākajām, teiksim tā.

Sējāns: Tās, tās bija tādas mazās ledus pilis, kuras mēs priekšā visiem uzbūvējām un rādījām, kā mēs šajā laboratorijā darbojamies. Mēs ļāvām cilvēkiem ieskatīties savā, savā, savā, jā, tajā laboratorijā, kurā, kurā notiek visvisādi procesi.

Šipkēvcs: Profesionālajā buduārā.
Sējāns: Bet īsti, jā, un, un, bet īsti nebija tā sajūta, un tur tagad tik tiešām daudz vienkāršāk tā kā diagnosticēt, nekā tas bija toreiz, kad mēs vienkārši bijām tik aizrāvušies ar to darbošanos, aizmirsām par to, ka cilvēkam ir ļoti svarīgi ļaut ienākt arī tajā pilī iekšā un paskatīties un sajusties kā daļai no tā, tā lieluma. Un man liekas, tas ir tas, ko mēs šeit meklējam.

Es saprotu, ka tajās... nu meklēšana ir mūžīgs process, kā mēs zinām.

Sējāns: Jā, nu tā arī ir, tāpēc ir grūti arī pateikt un es domāju, ka mēs jau arī sevi tiešām cenšamies visvisādos veidos izaicināt, viens otru izaicināt, radīt, teiksim censties vienkāršotākā un saprotamākā veidā izstāstīt to, tās domu...

Par to saprotamību, nu jūs taču esat dzirdējuši, jā, nu, ka cilvēki saka – nu, mūzika komplicēta, bet interesanta, labi gājieni, tā un tā. Es tagad bišķi spekulēju no, no visādām atskaņām, ja, ar kritiskuma iezīmi un tā. Nu tā lirika, nu vēl vairāk liels jautājums un tad tas šur tur rezultējoties tajā, ka latvju tolerantie kritiķi vai recenzenti ik pa brīdim saka – nu, labāk es neko nerakstīšu par to visu. Respektīvi, mūzika tā kā no visādiem risinājumiem un novitātēm, un vēl kaut kā, nu kopējais tas saturiskais vēstījums, nu varētu tā kā pakritizēt, labāk nekritizēšu. Jeb jūs pirmo reizi kaut ko tādu dzirdat?

Sējāns: Es domāju, mēs esam pietiekami paši paškritiski arī un tiešām mēs mācamies arī no tā, ko mēs paši, paši esam darījuši un, un tā galīgi nav pirmā reize, ka mēs... nu, mēs to esam, šos tekstus mēs esam dzirdējuši arī savā studijā viens no otra, un tiešām, tas ko es iepriekš sāku teikt, ka es domāju, ka tajā, ka mums ir jāmācās šīs savas teiksim...

Zaķis: Sarežģītos mehānismus.

Sējāns: Sarežģītos, jā, teiksim, sarežģītās idejas noreducēt līdz vienkāršam vārdam vai vienkāršai melodijai, tas ir ļoti, ļoti sarežģīts process īstenībā. Būt, būt godīgiem pašiem pret sevi, tajā pat laikā saglabāt, teiksim, savu sirdsapziņu tīru un necensties varbūt vienkārši aprēķināt to, kas varētu cilvēkiem patikt, bet tiešām darīt to, kas pašiem ļoti patīk un ir svarīgi, un tajā pat laikā atrast to saikni ar cilvēku, kurš neiedziļinās tik ļoti tajā lietā kā mēs. Nu tas ir tāds liels mūžīgais uzdevums.

Mūzika jums ir, nu spriežot pēc tā, nu pēc tā apraksta un anotācijas, ir kopdarbs, vārdus pārsvarā, nu tomēr, tu esi viens autors, nu ar atsevišķiem izņēmumiem. Tas tā kā ir nu tāds kurss nosprausts un pa tādu arī ejam?

Zaķis: Nu, es domāju, tas ir tas

Tur jau tu neatbildēsi

Zaķis: Jā, neatbildēs.

Paga, paga, paga... jā...

Zaķis: Nu kā, tas ir tad... piedāvā tas, kuram ir ko piedāvāt un ja tev nav nekā labāka, ko piedāvāt, tad skaidrs, ka mēs izvēlamies to, kurš kaut ko ir piedāvājis. Arī muzikāli, tas, tas ir līdzīgi, nu, nav, es nezinu, nav jēga pašmērķīgi tagad sadalīt, lai katram no mums būtu tur trīs dziesmas albumā ar viņa tekstiem, jo, ja runa ir par rezultātu, tad mēs izvēlamies to, kas, kas ir pārliecinošs un kas mūs pašus, ar, ar ko mēs varam, zem kā mēs varam, varētu parakstīties paši. Nu tas ir

Sējāns: Bet tagad jau strādājot pie nākamā albuma mēs jau esam pataustījuši jaunas teritorijas, izvēloties jau zināmu dzejnieku...

Ā būs...

Sējāns: ...dzejoļus

Nu, nu, nu, nu, veram vaļā. Tātad būs cits...

Šipkēvcs: Daudz jaunu, jaunu censoņu, Māris Melgalvs, jā Māris Melgalvs...

Tomēr pie "Pērkona" klasiskas...

Sējāns: Jā...

...atgriežamies.

Sējāns: Tieši tas, tas, tas nebija aprēķins, varbūt tagad pieskarties "Pērkonam", bet, bet kaut kādas vibrācijas es domāju, mēs tur varam sadzirdēt un, un, un pilnīgi likumsakarīgi Melgalvja grāmata vienā brīdī uzpeldēja un vēl, vēl, vēl likumsakarīgāk tika izvēlēta.

Kura no viņām?

Sējāns: Ir tāda grāmatiņa, kur ir tā kā kopotie rakstiņi tādā vienā tādā, tur ir visi tie, visi tie darbi kopā un, jā, tur pat šķirstot, tur pat pavīd "Pērkona" dziesmas...

Tas nozīmē, ka... vienkāršojot ziņas līmenī, "Instrumentu" desmitgadē jūs paši it kā sakāt, nu, atzīstat un apgalvojat, ka mainās gan būtiski, gan mūzika, gan, gan teksti un pieeja mūzikai un tekstiem.

Šipkēvcs: Ka vienīgais, kas nemainās, tas, ka viss mainās.

Jā! Pat neviens pat, pa, pat neiebilda. Es par to, nu atkal, lai būtu kaut kāda dziesmiņa, par to pašidentificēšanos drusku rotaļājoties, pirms mēs pārejam pie dažām nopietnākām tēmām, nu otrs šis te lielāko popularitāti šobrīd ieguvušais gabals, jāsaprot vienkārši, nu, "HES un tu", kur tā identificēšanās vajadzīga ir.

Tiek atskaņota grupas "Instrumenti" dziesma "HES un tu".

Ko tu gribēji pateikt, jo var nolasīt 100 dažādos veidos un līdz ar to, ja tu pasaki – publikai jāidentificējas, es saku – palīdzi viņai identificēties, paspēlē viņai ar versijām.

Sējāns: Tur man liekas ir tik daudz to arī elementu, un es domāju, ka tas cilvēks jau ir nu mums, jā, nu ir grūti pateikt, publika ir tiešām dažāda, publika ir superdažāda, un es droši vien nekad nevarētu, mēs pat paši esam mocījušies, nospraust, kas tad ir tas mūsu mērķis, ja tā var teikt, mērķa auditorija, ja, nu, nu es domāju, ka šī dziesma... Jā, nu tur ir tik daudz, tur ir tik daudz...

Aizgāja, cilvēki identificējās uz urrā, klausās un spēlē.

Šipkēvcs: Nu redz, paskaties cik, cik absurds teksts, ja. Droši vien teiktu šis recenzents, kurš tā arī neuzrakstīja savu recenziju.

Jā!

Šipkēvcs: Es gribētu teikt, ka ir ļoti dažādas metodes kā radīt un viens veids ir, teiksim kaut kādas varbūt publiskas nostādnes vai, es nezinu, nu kaut kāda vēlme nākt klajā ar kaut ko vai kaut ko mainīt un pavisam, viena manis vismaz ļoti iecienīta, ir vienkārši zemapziņas pētīšana, tas ir kaut kas tāds, ko tu nevari izskaidrot, ko tas, kāpēc tas tā ir, bet tas ir tas, kas manuprāt cilvēkam ir viena no visfantastiskākajām dāvanām, kaut kāda pasaule, kas ir nevis šeit, bet, kas ir daudz interesantāka, kas ir vienkārši uz iekšpusi un tur, tur ir vienkārši brīnumainas lietas. Ja to izdodas pārtulkot kaut cik saprotami vai tā, lai autors neizskatās vienkārši jucis prātā, tad tas ir vienkārši, tā ir lielākā dāvana.

Es atļaušos subjektīvu repliku, ne tāpēc, lai komplimentētu, man liekas, ka šajā gadījumā pretstats starp "Krācēm" un "HESu" ir tāds, ka neviens tas recenzents nevarētu neko tādu absurdu tam piemērot. Bet varbūt es kļūdos.

Zaķis: Man liekas, ka tas nav mums tiks absurdi, absurds droši vien ir tas, ka tu skaties to video un daudziem protams cilvēkiem tā dziesma nāk komplektā ar to video, bet tas video vienkārši, tas nav dokumentālais kino un, un tas nav reālisms mākslā un tas ir...

Šipkēvcs: Es domāju, šajā gadījumā arī režisors Andris Freidenfelds no savas puses pielietoja tieši to pašu metodi, kurā vienkārši tu izspēlē savas zemapziņas vienkārši sajūtas, kuras šajā gadījumā, jā, tā, tā bēgšana no attiecībām vai kaut kādas Freidiskas traumas.

Vai no sevis, jā? Bet šitais interesanti. Jums mainās režisori, mainījušies klipiem nu vairāk, tas sastāvs ir plašs. Tas būtībā nozīmē, ka tas pamaina arī jūsu kaut kādu tēlu, jo tomēr nu tas baigi savādāk interpretē gabalu.

Šipkēvcs: ...katrā ziņā, ka protams Uģis Olte ir viena būtiska mūsu fundamenta sastāvdaļa un tas noteikti definē daudz to, kas vispār ir instrumenti, bet šādi, jā, šādas jaunas satikšanās pilnīgi atver jaunu, jaunu nodaļu tevī.

Un tagad šito bildi ņemam nost un uz kontrastiņiem liekam pavisam citu bildi iekšā. Bilde! 19. novembris, kas izmaina tēlu, nu, koncerts un pēc tam viss kas notiek, tas izmaina tēlu primāri Jānim Šipkēvicam junioram, nu un vēl tur kombinācijā virknei cilvēku, kas tur piedalās un tā vai citādāk. Viss tas, viss tas, visi tie komentāri, uz šejieni tu negribēji nākt runāties, žurnāls "Ieva" bija izredzētais, kur Ziemassvētku laikā, pieminētajā Ziemassvētku laikā tika stāstīts, nu, sava versija par naudām, dziedājumiem, koncerta saturu, identificēšanos, uztveri, nu viss, būtībā līdzīgām kategorijām par ko mēs tagad runājam. Izgriežam cauri vēlreiz šajā sastāvā notikušo. Tajā "Ievas" intervijā tu saki, ka, es starp naudu un saturu varbūt palēkāšu, tu saki, ka 97% no iecerētā ir izdevies un labākais darbs dzīvē.

Šipkēvcs: Viens no.

Vēl aizvien pie tā paliec?

Šipkēvcs: Es uzskatu – jā, ka koncerts ir tāds, par kuru saturiskā ziņā man ir ļoti silta sajūta un arī tajā cilvēku lokā, kas to veidoja, kolektīvs un gaisotne, un forma, un formāts, manuprāt, ir tiešām viens no, viens no visjaudīgākajiem darbiem, kuram man ir bijis gods blakus stāvēt.

Un tie, kas blakus stāvēja uz skatuves, aizskatuves, domā līdzīgi?

Sējāns: Jā, absolūti.

Tad ko tad, visa tā publika nespēj novērtēt, aptvert, kritizē par naudiņu, kritizē par atsevišķiem gabaliem, nesaucu apzināti vienu gabalu šobrīd vārdā. Publika vienkārši nesaprot?

Šipkēvcs: Rēķini, Jāni, es domāju, ka šajā gadījumā tev būtu, jāspēj nodefinēt, kas ir visa tā publika...
Nē, nu tie, kas medijos ir šo kritizējuši, tajā skaitā par to, kā tas pasūtījums ir tapis, cik viņš maksājis, cik katrs ir saņēmis...

Šipkēvcs: Tad es domāju, šajā gadījumā vajadzētu konkrēti runāt par katru no tiem punktiem...
Runājam!

Šipkēvcs: ...un mēs varam arī saprast un noņemt to mitoloģiju, kas manuprāt ir tas lielākais, jā, tas lielākais, kaut kāds ķīmiskās reakcijas iemesls.

Runājam. "Jā!", saka Šipkēvics intervijā žurnālam "Ieva" – "Es biju tas, kurš izlēma, ka mūziķiem jāsaņem pienācīga alga.".

Šipkēvcs: Jā!

Tas, kas notika, bija pienācīgas algas? Tieši tik?
Šipkēvcs: Nu, šajā gadījumā tad tu jautā par to, vai, vai es izlēmu, vai... honorāri...

Es jautāju – ko tu izlēmi un kā tu mērīji pienācīgumu, nonākot pie šiem skaitļiem.

Šipkēvcs: Nu, tātad, nu sāksim no sākuma. Man tika uzticēts šis uzdevums radīt koncertu, kurš vēstītu, vēstītu nākotnei kādu svarīgu ziņu. Es to redzēju protams caur mūzikas prizmu, es izvēlējos reflektēt un reaģēt ar mūziku, kura, manuprāt, ir, ir tā kā definīcija tam, kas vispār ir latvietības kods un, un tas, kas vispār ir mīlestība, jūtas un kaisle, un kaislība, kas, kas manuprāt bija šī koncerta galvenais idejiskais grauds. Tālāk es skatījos komandu, ar ko es vēlētos to veidot kopā, es atradu Gati Mūrnieku kā savu tuvāko domubiedru, lai izveidotu koncerta koncepciju, es iztēlojos, kādus mūziķus es redzu tur klātesam un kopradot, un, nu, jā, teiksim gada garumā strādāju pie šī darba un arī domāju par to, zinot šo mūziķu varēšanas, prasmes un, un katra individuālo starojumu vai, vai spēku samērību, es piedāvāju šo redzējumu simtgades birojam, sakot – es to redzu šādi, es redzu šādu koka skatuvi, es vēlētos, lai ir šis arhitekts, kurš būvēja skatuvi un šie mūziķi, ko jūs par to domājat, simtgades birojs teica – "Tas izskatās labi, bet cik tas maksā?". Es teicu – "Es to redzu, tas maksā – šī pozīcija tik, tik, tik, un es redzu – tas sastāv no šādiem darba etapiem, un tas izmaksās šitik, ja es tam pieslēdzos. Sākotnēji tā pirmā, tā pirmā vīzija tika atzīta par, par, tās izmaksas bija par lielu, mēs tās samazinājām.

Par cik?

Šipkēvcs: 20 tūkstošiem.

No 20 uz, respektīvi – no cik uz cik?

Šipkēvcs: Radošo daļu no 80 līdz 60...

Ok!

Šipkēvcs: ...radošās daļas honorāru.

Un Kultūras ministrija teica – "Tad mēs piekrītam.". Respektīvi, viņi sākumā teica – "Tas nemaksā 80." Tad viņi teica – "Mēs piekrītam, 60 tas maksā."

Šipkēvcs: Tā tas notika, jā.

Jā, un tad...

Šipkēvcs: Tālāk darbs tika apstiprināts, mēs ķērāmies tam klāt un pēc labākās sirdsapziņas un ar, ar vislielāko degsmi to īstenojām.

Tad, tad iznāk kā? Mūziķi saņēma pienācīgu atalgojumu? 60 tūkstošu ietvaros.

Šipkēvcs: Es... Es uzskatu, ka jā.

Te jau sākotnēji tev bija tāme ar 80, kas bija pārvērtēts.

Šipkēvcs: Nē, tās bija tehniskas lietas arī, kas, kas..

Ā, tu noīsināji tikai tehniskās lietas?

Šipkēvcs: Nē, nu bija dažādas, nu teiksim, procesu sarežģītība, kuru vienkārši var, nu var kaut ko noīsināt tajā, jā.

Gan tehniskajā, gan cilvēku?

Šipkēvcs: Gan arī honorāri tika samazināti, ja.

Bet tas kritērijs, kā tu nosaki, ka honorārs ir šitāds, jo, jo atšķirībā no mūzikas, kur ir gara pieredze, ja, tev šajā jomā, producēšanas jomā nu nebija baigā, lielā, raibā pieredze.

Šipkēvcs: Nu šī...

Sējāns: es domāju, ka tā producēšanas pieredze jau tomēr mums ir diezgan paliela, jo mēs...

Šipkēvcs: Mēs maksājam saviem mūziķiem.

Sējāns: ...savus koncertus tomēr mēs producējam paši un mēs ļoti labi zinām, ko tas prasa, kas ir tie dotie un tas, kas, tas, kas ir rezultāts, ko cilvēks varbūt beigu beigās redz – re kur ir, hei, re kur vienkārši no koka skatuve uzbliezta un re kur ir, gaismas midžinās un skan visiem jau 100 gadus zināmas dziesmas, tas ir, tas ir rezultāts milzīgam, milzīgam, daudzu, daudzu, daudzu variantu izskatīšanas procesam un, un tas, ir, tas ir, tas ir, tas ir tas fināls pie kā mēs esam nonākuši, un tas, ka beigās tas izskan divas stundas, tas, tas protams rada tādu ilūziju – paga, paga, mēs te tikko iztērējām divās stundās šitik daudz naudas, tā ir tāda ilūzija, jo tas, kas notiek aiz skatuves un tas kas notiek ilgstoši pirms tam, tas ir neredzamā zona, kurā es pat domāju, ka nebūtu jums tas interesanti...

Es vienkārši gribu saprast, jo mēs šobrīd tomēr, nu, informējam publiku par kaut kādām lietām un man liekas, ka šeit ne līdz galam ir tomēr visi tie jautājumi uzstādīti, ne līdz galam visi atbildēti. Tad tas nozīmē ko? Ja, ja honorāri dalībniekiem no tur 600 līdz tur 1000 tiek novērtēti kā pienācīgi, tad kur viņi vēl praksē Latvija mūzikas tirgū tiek vai netiek pienācīgi atalgoti šie muzikanti? No kurienes šādi un citi cipari, kur ir lielāki, kur ir mazāki? Mēs to varam atklāt jeb tas viss ir kaut kur zem deķa un slēpti.

Sējāns: Es domāju, ka es personīgi varu teikt to, ka strādājot, producējot albumus, rakstot dziesmas ne tikai, ne tikai citiem māksliniekiem, bet arī televīzijas raidījumiem, teātra izrādēm un kinofilmām, protams, ar laiku un ar to pieprasījumu un ar visu pārējo, tev veidojas automātiski tāds kaut kāds, sauksim to par tarifu...

Jā, jā, jā!

Sējāns: ...bet principā tas tā ir. Komponistam vai aranžētājam, vai nošu salicējam diezgan precīzi ir iespējams aprēķinā cik teiksim minūtē izmaksā, izmaksā uzrakstīt skaņdarbu vai noaranžēt skaņdarbu, vai uzrakstīt aranžējumu pūtējiem.

Nu un cik maksā labiem, populāriem māksliniekiem vai vairāk populāriem, vai mazāk populāriem, vai vairāk labiem, vai mazāk labiem, cik maksā uzstāšanās, viena dziesma, koncerts? Es vienkārši gribu, iedodiet salīdzinājumu, iedodiet salīdzinājumu, mēs jau aiz kadra esam runājuši par šo, nu nosauciet!

Šipkēvcs: Mēs varam runāt to, par konkrētiem, šeit teiksim arī noņemt to, to mitoloģiju no šiem skaitļiem, ja, piemēram, Evija Vēbere, kas tikko saņēma balvu par labāko alternatīvās mūzikas albumu, šajā koncertā viņa dziedāja trīs dziesmas un iestudēja vienu no mīlestības vēstulēm.

Jā, un saņēma 666, kā vēstīja virsraksts.

Šipkēvcs: Saņēma 500 eiro pēc nodokļu nomaksas.

Nu pirms nodokļiem 600, 500 pēc, jā.

Šipkēvcs: Un manuprāt 500 eiro šāda mēroga koncertā par, par to ieguldījumu, ko viņa veica ir vairāk, vairāk kā godīgi. Man tas absolūti nešķiet nekas pārvērtēts un tāpēc es, bet es arī saprotu kam dēļ un, un kur, kur ir šī, šī jautājuma sensitivitāte, jo, protams, ka kopējais kultūras novērtējums valstī nav adekvāts un tas, un tas nav normāls un līdz ar to šajā koncertā, kurā mēs tiešām centāmies visas tehniskās izmaksas pakārtot radošajam saturam, tā , lai tie, kas rada saturu, lai tie saņem atbilstošu, pienācīgu samaksu.

Te ir vienkārši salīdzinājums, nu atklājam tautai, ja varam, cik Dziesmusvētkos dziedātāji, nu, es domāju modernās mūzikas dziedātāji, nevis tie, kas nesaņem neko, bet cik tie saņēma, kas aizvadītās vasaras Dziesmusvētkos, dziedātāji? Nu tas būtu salīdzinājuma kategorija, vai ne, nu, te vienīgi ziemā jādzied.

Šipkēvcs: Tie bija ...

Sējāns: Solistiem bija 1000 eiro.

Šipkēvcs: Solistiem ir 1000 eiro pēc nodokļu nomaksas.

Pēc?

Šipkēvcs: Jā!

Tas nozīmē, ka šeit jūs maksājāt mazāk, nekā Dziesmusvētku solistiem par, nu, līdzīgiem apjomiem.

Šipkēvcs: Jā!

Tas, jo, jo runa ir par valsts naudu, ja, par nodokļu maksātāju naudu.

Šipkēvcs: Bet tur jau tā lieta, ka, manuprāt, bet es arī saprotu, ka es tajā brīdī nenācu ārā un nebļāvu pretī tiem, kas vienkārši auroja šausmīgi skaļi un mana pārliecība, jo sevišķi iekšēja, pārliecība par to, ka es nevēlējos pielietot tādas pašas metodes ar kādām šī, nu, šīs tendences tika veidotas. Līdz ar to es sapratu, ka...

Tu uzskati, ka bija...

Šipkēvcs: ... pārbļaut

... ka bija nepamatota kritika? Tu vari nepieņemt viņu, bet viņa bija nepamatota?

Šipkēvcs: Es domāju, ka laiks visu saliks savās vietās.

Nu ko viņš saliks tas laiks? Nu ko viņš tur saliks?

Šipkēvcs: Viņš saliks to, kaut vai, lai saprastu piemēram, par to, jā, vai tur bija kāda vispār sensācija tajā, kas, tajā, kas tika radīta, jo tiešām mana pārliecība ir tā, ka, jā, ka...

Nu labi, ieskatāmies, ieskatāmies tajā otrā kritikas segmentā ar mazo fragmentiņu.

Tiek atskaņota dziesma "Svētku diena" Evijas Vēberes izpildījumā.

Bija cilvēki, kas ļoti asi to kritizēja, bija cilvēki, kas kaismīgi to aizstāvēja. Tie ir viedokļi, kas ir vienā brīvā sabiedrībā ir ok. Tu saki ar pārmetumu – sensāciju uztaisīja ne no kā! To es gribu saprast.

Zaķis: Iznāk, tas ir tajā balansā, jo paņēma vienu mazu tādu fragmentu no tā visa koncerta, kas, iespējams, nebija pats spīdošākais un iekrāsoja visu to koncertu tā ne gluži pozitīvajā gaismā. Nu tas ir, tā ir tā sensācija, ir, ir tā neproporcionālā reakcija uz, uz to, man liekas, jo viss, tur bija tik daudz burvīgu brīžu par ko neviens nerunā, uz vietas bija...

Sējāns: Par to, ka vienkārši žēl, man bija žēl par to darbu, kas ir ieguldīts un tur bija tik brīnišķīgi solisti un tik kolosāla skatuve, un tādi brīnišķīgi gaismu, gaismu partitūra...

Un arī par to viedokļi vienmēr dalīsies, nu arī tā ja mēs korekti sakām, ja.

Sējāns: Nē protams, jā, vienkārši man bija, man bija žēl noskatīties kā cilvēki iespējams aiz tā, aiz tā sensācijas meklētāja ir pazaudējuši vispār to, kas tas viss ir.

Nē, nu ko nozīmē, nū, tas jau ir arī gan mediji, gan, gan citu, nu bet šajā gadījumā, mediju darbs. Nu, tu nerunā katru dienu par lietām, kas notiek as usual – kā parasti, ja, tu runā par to, ka kaut kas notiek ne tā, kā tam būtu jānotiek.

Sējāns: Bet man liekas, goda vārds, tur bija arī tik daudz lietas, kuras nebija parastas.

Šis ietilpst tajos 3%, kas nebija pavisam labi.

Šipkēvcs: Par ko ir jautājums

Tieši par tiem tevis pieminētajiem deviņdesmit septiņiem...

Šipkēvcs: Tikko, nē es domāju, nu par to, vai visa dziesma, Evija Vēbere, aranžējums, skaņdarbs.

Jebkas, ar šo daudz apspriesto gabalu, kādēļ tu neej prom no viņa?

Šipkēvcs: Katrā ziņā es varu... Es varu teikt, ka man ir ārkārtīgi žēl, ka šis moments ir bijis tas, kas ir aizēnojis kaut ko tik, tik ļoti siltu un, un, un foršu. Tas ir tas, ko es varu teikt un...

Tajā mirklī, kas tev palika žēl vismaz "Ievas" līmenī, intervijas līmenī, tu saki tekstu, tu vispārini, nav tā, ka tu paliec koncertā, tu riktīgi vispārini – "Manuprāt, Latvijā ir siciālemo..., sociālemoc... " – es izmežģīšu mēli – "sociālemocionāli sarežģīta situācija ar pieņemšanu, ar to, kas ir dažādas balsis, dažāds izskats, dažādas rases, dažāda seksuālā orientācija un jebkādas citu veidu atšķirības no "normālā"". Tad vispārinājums aiziet uz visu Latviju. "Pēc ilgiem gadiem padomju cenzūrā", tu saki – "mūsos pašos pamodies iekšējais cenzors, kas ir daudz drakoniskāks nekā jebkura cenzūra. Tas ved mūs atpakaļ totalitārismā, jo it kā ir brīvība, bet tajā pašā laikā, tu īsti nedrīksti teikt, ko patiesībā domā." Tas ir cieti un nežēlīgi cieti, un tas galīgi nav tas, ko es teicu...

Šipkēvcs: Un tas ir tas.

... ir viedoklis, viedoklis ir ok.

Šipkēvcs: Tas ir tāds apburts loks, tur jau tā lieta, ka jebkurš ir aicināts teikt, ko viņš domā, un tajā pat laikā tu nevari teikt to, ko domā, tu nevari radīt ...

A kurš te bija, kur tad iekšējie cenzori šajā gadījumā ? Kur tur iekšējie... Nē, nu ja tu kritizē...

Šipkēvcs: No publikas vai no radītāja?

Es nē, nu tu, acīmredzami te kritizē kaut kādus citus cilvēkus ne jau sevi, kuriem ir iekšējā cenzūra. Es gribu saprast par ko ir runa.

Šipkēvcs: Nu runa...

Kur ir tā iekšējā cenzūra, ka viņa saka – šitais bija garām.

Šipkēvcs: Es laikam nesaprotu vai no publikas puses, vai, vai, vai no radītāja puses bija jāsaprot, ka kaut kas ir garām.

Par ko tu saki vārdus "mūsos pašos ir pamodies iekšējais cenzors, kas ir daudz drakoniskāks nekā jebkura cenzūra." Par ko?

Šipkēvcs: Ā, nu ok. Šajā gadījumā par Evijas dziedājumu, es domāju, ka tas bija pat pirmais, kas vispār tā kā to visu notikumu pāršalca, ka tā nedrīkst dziedāt Imanta Kalniņa dziesmu, tas ir galvenais, kas vispār, kas atvēra to, to Pandoras lādi.

Tas bija iekšējais cenzors cilvēkiem?

Šipkēvcs: Es domāju, ka iekšējais cenzors jā, nu protams, ka tas neradās pats no sevis, bet tad, kad tas atrod to rezonansi, to frekvenci, kurā es varu piebilst –jā, arī man šķiet, ka kaut kā drīkst un kaut kā nedrīkst un šitā nedrīkst.

A, ja cilvēki saka – vienkārši dzied šķībi, tad tas ir iekšējais cenzors, kas to saka?

Zaķis: Nav runa par tām...

Šipkēvcs: Tā ir vienkāršošana.

Zaķis: ... piecām notīm, jo es ...

Šipkēvcs: Es domāju vairāk runā par tembru, nevis par tām piecām notīm, tur jau tā lieta.

Zaķis: Kā kurš, kā kurš, tieši tā. Es domāju, ka tajā visā ir fakta daļa, tās ir tās piecas notis, un ir tā, tā visa pārējā daļa, kas to visu vēl paceļ kā uz viļņa, nu, kas ir tā citādība, kas, kas cilvēkiem nav pieņemama. Protams, ka tas nav tā ka visi dzirdēja tās šķībās notis, otrkārt, ne visiem bija pretenzijas pret to citādību. Nu tas, tas vienkārši tas nav viendabīgs kaut kāds viedoklis no komentētāju puses – tā ir vesela arī, viedokļu tāds jūklis un tas viss izveidoja to vilni, kas, kas, manuprāt, ir neadekvāts. Nu, tas vienkārši ir...

Šipkēvcs: Tas ir, jā, tas ... redzi ... Vai tu esi noskatījies koncertu, Jāni?

Jā, es esmu noskatījies gatavojoties šim raidījumam ...

Šipkēvcs: Visā pilnā garumā?

Nu divas trešdaļas pilnīgi noteikti no šī koncerta. Es zinu dažas dziesmas un dažus dziedātājus, kur man nav jēga viņus skatīties četras minūtes. Nu ja es runāju par atsevišķām dziesmām.

Šipkēvcs: Ok, jā. Vienkārši, manuprāt, ir tas, ka daudzi ir, nu, sev nolaupījuši vienu labu pieredzi tajā, ka tas nav ticis tālāk par ziņas izlasīšanu vai komentāru izlasīšanu, vai šīs dziesmas noskatīšanos, vai, īstenībā, es domāju lielākoties 11 sekunžu fragmentu.

Jā! Nosaucam to, ka mēs reklamējam, ai, noņēma režisors atpakaļ, reklamējam LSM, tas ir pieejams, visi var stundu 30 un 19 sekundes noskatīties un ...

Šipkēvcs: Tieši tā un silti iesaku – dariet.

Sējāns: Dariet tā, tagad!

Tieši tagad, nē, tagad...

Sējāns: Beidziet strādāt un skatieties.

Tagad, tagad pabeidzam šito sarunu. Vēl paliekam pie lietām, kas ir ārpus, ārpus "Instrumentiem" un tad noslēgumā atnāksim atpakaļ pie "Instrumentiem", pie šī gada pieteiktajiem plāniem. Nu, viens bija "Mīlestības vārdā", bet ir jau mums arī citi, nu, koncerti, citos veidos vai citas uzstāšanās. Tas ko, tas ko mēs gatavojoties te arī redakcijā spriedām, ir, cik tālu tu, nu, skatoties uz to, ka no vienas puses joku plēsējs tāds, kādu mēs sen nebijām redzējuši, vai ne, ir Sējāns "X Faktorā", no otras puses – skarbais kritiķis, kas ir pārāk skarbs un kas tur pārsit visus tos ārzemju tur piemērus un pazemo cilvēkus, un ko tik vēl nedara. Cik lielā mērā, nu mēs saprotam, ka šovs ir šovs, vai ne, Andris Kivičs ir mums kaut kādu citu šova žanru atvēris, bet tomēr šitās franšīzes un šie standarti ir šovs, kas ir jau pasaulē aprobēts jau, jau pagājušajā desmitgadē. Cik tu to lasi kā es, mans tēls tur un "Instrumentu" tēls? Tās ir divas, kaut kādas dažādas pasaules jeb šis ir daļa, kas veido šobrīd "Instrumentu" dauzīšanās tēlu?

Sējāns: Jā, interesants jautājums man jāsaka.

Paldies kolēģiem, kas pateica priekšā viņu.

Sējāns: Jā, tā bija, pats neizdomāji?

Jā, jā, jā, jā, nē, nu es taču, protams, ka es, man palīdz, lai, lai, lai ieraudzītu tos dažādos viedokļus.

Sējāns: Jā, nu īstenībā jau es ejot tiešraidēs un arī atlases raidījumus filmējot, es nevarētu teikt, ka es nemitīgi domāju jokus vai, vēl sliktāk, pirms tam būtu izdomājis jokus un atnesis viņus pastāstīt cilvēkiem. Skaidrs, ka joki rodas kontaktā, pirmkārt, ar maniem kolosālajiem žūrijas pārējiem dalībniekiem, bet vēl vairāk, tie rodas no tā, ko es redzu vai dzirdu uz, uz tās skatuves un, un cilvēki tiešām ir ļoti dažādi un es cenšos, es cenšos būt godīgs īstenībā tur. Tas dažreiz izklausās, nu, kā mēs to dzirdam, tā tas izklausās, protams, ka katrs jau arī saprot vai sadzird vārdu smagāk nekā varbūt cits, bet, bet katrā ziņā es, es, teiksim tas lielais virsuzdevums un tas mērķis numur viens, mums ir nonākt pie tā viena vienīgā uzvarētāja un gribot negribot mums pa ceļam tur visvisādi eksemplāri gadās, nu kurus agrāk vai vēlāk mums nākas ar tādu vai savādāku pamatojumu no turienes izslēgt, vienkārši objektīvu apsvērumu dēļ, ka mums, mēs neredzam tevi kā uzvarētāju šovā.

Cenšoties būt godīgs "X Faktorā" un Latvijas publikai, nu, vērtējot, tu esi kaut ko uzzinājis jaunu par Latviešiem, kas dzied? Par tautu, kas dzied? Nu, būtībā tas ir stāsts par tautu, kas dzied, mūsu folklorizētā.

Sējāns: Jā, es domāju, ka, es domāju, ka runājot par tautu, kas dzied, man liekas, mēs vienmēr iedomājamies to, to lielo Mežaparka kopējo lielo kopkori, man liekas tas ir tas, kā mēs dzirdam dziedošo latviešu tautu un, un tad ir, un tad ir tie brīži, kad, kas ir man liekas pilnīgi cits stāsts, mēs runājam par pilnīgi citu stāstu šobrīd, tas vairs nav tas Jāzeps Vītols "Gaismas pils", ko mēs dzirdam runājot par Latvijas dziedošo tautu, es domāju, ka tas, ka, tas, ka cilvēks...

Bet vienā brīdī "Zelta mikrofonā" beigās visi dzied "Saule, pērkons, Daugava" un Vītols un Brauns, un, un "Zelta mikrofons" ir tomēr arī viena un tā pati tauta. Nē?

Zaķis: Bet ne "X Faktors".

Šipkēvcs: Jā, bet tas bija ...

Sējāns: Nē, nē, nē, nē...

Kas tad atnāk, piedod, uz "X Faktoru"?

Šipkēvcs: Bet tas īstenībā ir ļoti labs moments, kuru tu piesauci. Tiešām "Zelta mikrofonā" tas bija ļoti nebijis precedents un ļoti nebijusi sajūta arī, ka pēkšņi Dziesmusvētki ienāk tur un sastopas ar to muzikālo teritoriju, kura it kā parasti vispār idejiski un, tā kā liekas, tā ir tā kā tāda eļļa un ūdens, kas nekad īsti nevarētu saplūst kopā.

Tev bija tāda sajūta, ka mums ir eļļa un ūdens?

Šipkēvcs: Man bija tāda sajūta...

Sējāns: Mārtiņš Brauns vienmēr ir...

Šipkēvcs: ...bet Mārtiņš Brauns kā tāds ir ...

Sējāns: ...bijis eļļas un ūdens...

Sajaucējs!

Sējāns: ...sajaukums pat savā, savā dabā. Tas, ka viņš...

Šipkēvcs: Viņš aizdedzina ne tikai eļļu, bet arī ūdeni. Jā, viņš, protams, nu ir vairāki tādi komponisti, jā, kas, kam, kam tas ir pa spēkam.

Sējāns: Bet atgriežoties, vienkārši es domāju, ka šeit tomēr tas vairs nav nekāds kopkoris, tas ir viens indivīds, kurš ir acīmredzot kaut kādu iemeslu dēļ nolēmis nākt priekšā visai Latvijas tautai, nākt priekšā mums kā žūrijai un, un nu man jāsaka kā ir, nu tur ne vienmēr ir vislabākais teiksim tas paškritikas un tas profesionālisma balanss, nu viņš diemžēl, diemžēl tāds ir un, un tikpat labi, es ļoti labi apzinos arī to, ka ir simtiem, tūkstošiem kolosālu dziedātāju, kuri diemžēl netiek pāri šim paškritikas slogam un, un tā arī neiznāk un, un neparādās. Tāpēc, protams, ka labāk, lielāks potenciāls kaut ko labu atrast ir, ir vienkārši darot.

Paplašinot vispār šo jautājumu, nu tā kā pa, pa nopietno, šis šobrīd patiešām pa nopietno jautājums, un Gati tu esi redzējis jau, nu pats bijis iekšā un redzējis kurš, kā tur gan ierakstā, gan dzīvajā kāds viņš ir patiesībā, un ko tu pēc tam dabū tur piemāsterēt klāt, un to, kā mums ir talanti, kas ir nākuši no "Talantu fabrikām" saucamajām un nesaucamajām, un ir cilvēki, kas ir nākuši pavisam caur citurieni, mēs vēl nezinām, vai "X Faktors" paliks par šovu vēsturē vai kaut ko citu, kas notiek vispār Latvijas modernajā mūzikā? Kur mēs kaut kur virzāmies, mēs ejam pa riņķi?

Zaķis: Man ir jaunas ziņas, man ir labas ziņas, jā.

Lūdzu!

Zaķis: Vispār tendence manā uztverē ir pozitīva, Latviešu mūzika lēnām rāpjas ārā no, no kopēšanas stadijas, kas ir ieilgusi kopš deviņdesmitajiem, nu, kad tiešām firma, nu viss tas, tas paldies Dievam

Sējāns: ...uz importu jaunais...

Zaķis: Jā, jā, jā, tas paldies Dievam vai nu arī otra galējība, kas ir kaut kas, nu, kas ir tautas mūzika tajā vistīrākajā, nu, tas vienkārši tādas divas paralēlas lietas, un tagad viņas pat brīžiem saslēdzas un, un cilvēki, mūziķi sāk apzināties sevi kā mūziķi, kā individualitātes, nevis tikai, tikai kā kopēšanas mašīnas un jo labāk es nokopēšu, jo labāk cilvēkiem patiks. Tāda tendence ir un, un jaunā paaudze ir arī daudz brīvāka, jo es vēl sevi pieskaitu pie tiem, kas tomēr ir nodzīvojuši kādu laiku Padomju Savienībā, esmu pat bijis oktobrēns, tā kā es visu to kaut kur sevī dziļi iekšā jūtu un tad, kad es satiekos ar tiem divdesmitgadniekiem, kam vispār, nu labi, viņiem tas ir pastarpināti, tāpēc viņu vecāki arī ir tur bijuši, tā kā tas nav gluži tā ka pilnīgi tīrs, bet tās tendences ir ļoti patīkamas. Bieži, nu it īpaši pēdējos gados, jā, nu arī tas atsaucas arī uz tām balvām, kuras galu galā dabū

Jā, ja atkal tie, tie, tie, tie kritiskie tie visi tie, tie, tās skaņas ir, ka tās balvas taču iet pa riņķi, viss iet pa riņķi...

Zaķis: Nu labi balvas nav nopietni, tas nav nopietni protams...

Ā, balvas nav nopietni!

Zaķis: Nu tāpēc, ka tā ir, tā ir žūrija, kas sastāv no subjektiem, nu tas tik un tā ir it kā objektīvi, bet tomēr subjektīvs lēmums un tā ir tendencioza lieta. To pašu var teikt par "Oskariem" un par, par "Grammy", ka ir tādi visādi grandi, kas, kas, tagad es redzēju, kaut kad bija viens raksts par to, kā, kā viens komponists bija dabūjis, 34 reizes viņš bija nominēts, bet nevienu reizi nebija dabūjis, un, un visi saka, ka tas, tas taču ir... Labi, bet, bet ne par to, bet par tendenci.

Par mūziku, jā, par...

Sējāns: Ja kā sportisti vāktu punktus visu laiku, tad viņš sen jau būtu līderos, bet tāds reāls viņam, nu "Grammy" nav.

Zaķis: Es domāju, ka tas vakuuma brīdis ir garām, es uzskatu, man liekas, ka tagad tiešām ir daudz jaunu, radošu cilvēku, kas...

Ir vēl kādas domas par to, kas notiek tautas un valsts mūzikas jaunradē? Jeb labāk...

Šipkēvcs: Tautas mūzikas vai tautas

Tautas un valsts modernās mūzikas jaunradē. Ja nav, tad ejam tālāk.

Šipkēvcs: Jā...

Jā, jūs nē, nē. Vēl viens jautājums "X Faktoru" un jaunrades kontekstā, nu visi saka – nu kā, nu, "Bujāns". Vai ne! Nu, būs turpinājums, būs nākamais tāds lielais projekts? Joki, jokiem, bet katrā jokā daļa joka.

Sējāns: Jā, nē, nu katrā ziņā duets "Bujāns" strādā ļoti, kā, kā pulkstenis – reizi gadā viena dziesma, es domāju, nekas...

Ah paātrinājums nav plānots?

Sējāns: Paātrinājums nav plānots, es domāju palēninājums drīzāk, bet katrā gadījumā mēs, mēs ļoti cienām viens otru un mēs noteikti, un galu galā Jānis Šipkēvics ir visu šo dziesmu, abu šo dziesmu, es atvainojos...

Visu abu!

Sējāns: ... abu dziesmu tekstu autors un, un...

Zaķis: Tiešām?

Sējāns: Jā! Jā!

Zaķis: Es neesmu informēts.

Likās, ka nav, ka nokopējuši no kaut kurienes.

Šipkēvcs: Likās pārāk labs.

Sējāns: Jā, bet es neko ne, ne, es neko ne, ne, nesolu, jo mēs parasti tā ļoti impulsīvi darbojamies.

Zaķis: Man prieks, ka joku grupas un joku savienības atkal...

Sējāns: Paga, paga, paga, paga, paga, kāda joku

Zaķis: ... sāk atdzīvoties, man gan ir, protams, ļoti žēl par to, ka joku grupa "Mazais princis" pirms pāris dienām izspēlēja savu pēdējo kārti it kā, bet, nu, tas vienkārši...

Sējāns: Bet arī to mēs nezinām vai tā bija pēdējā kārts.

Zaķis: Cilvēkiem ir, ir vajadzīga arī tāda veida relaksācija.

Labi, pirms mēs atgriežamies pie šīgada plāniem, nu, varbūt tur fonā uzliekot kādu bildīti no pagājušā gada, man ir vēl vienreiz jautājums par naudiņām gan kā mērķi, gan kā līdzekli, bet ne par tām vairs naudiņām. Man patīk mēģināt ienest Latvijas publiskajā telpā, es pilnīgi godprātīgi saku to, gan attiecībā ar, ar, ar saruna ar Donu, gan ar "Prāta vētru", ka tā runāšana par to, kurā mirklī kas notiek ar rezultātu, kas ir izmērāms arī naudā, jo cilvēki ar to balso, man liekas, ka ir normāla saruna, ko mēs, es nezinu vai oktobrēnu, vai citu kolēģu iespaidā...

Zaķis: Jā, jā mēs to mēģinām norīt un vispār par to nerunāt.

Jā! Parunājam bišķi par jums, kā jums iet, jo tas galu galā ir līdzeklis, lai uztaisītu tās skatuves, tas ir līdzeklis, lai uztaisītu tos klipus un, un, un izdotu visu, ko var izdot. Ja paskatās SIA "Instrumenti", kas pieder diviem kungiem un Gati tur nelaiž iekšā, es pateikšu tur arī nekā...

Zaķis: Es drausmīgi izšķērdīgs esmu.

Ā, jā, bet tu saproti, pat bez tevis, ja paskatās gada pārskatus pēdējos gados, apgrozījums nu tāds mikrouzņēmuma līmenis, tur no dažiem desmitiem tūkstošu līdz tur varbūt 70 bišķi. Pēdējais gads, kad tādi solīdi rezultāti, ir 2014., kad ir vairāk kā ceturtdaļmiljons apgrozījums un 64 tūkstoši peļņa, bet pēc tam tie zaudējumi tur, nu viss ar mīnusu. Nu tāda sajūta vispār, ka jums nav, no kā dzīvot. Pat ja paskatās tālāk tur SIA "Tru" vienu vai SIA "Tru Crew" otru, kas attiecās uz skaņu ierakstu studiju, cik var saprast, kur tu strādā, nu ar, nu ļoti štruntīgi rezultāti.

Šipkēvcs: Tas ir mūsu direktorei laikam...

Paga, paga, jūs pat vispār nezināt, ka jūs strādājat ar mīnusiem?

Sējāns: Es tā godīgi sakot, es neesmu gada pārskatu, jā, nu tas ir interesanti to visu tagad tā dzirdēt, jo, godīgi sakot, nu tā...

Tu tādu gada pārskatu vispār kā jēdzienu nemaz nezini, ja?

Sējāns: Nu, goda vārds, man jāatzīst...

Ā, paga, paga, paga, paga, labi, lietojot jaunās dziesmas vārdu – paga, paga, paga, bet tātad, nu, jums tas, jums tas viss ir, viss tas ir kaut kāds jaunums, ja? Es saprotu, ka baigi...

Sējāns: Nē, nu es zinu, ka tā ir...

...baigi švaki var redzēt, ja...

Sējāns: Es zinu, ka tā lietas notiek.

...bet es saprotu, ka šis paraksts, nu, ir tavējais, piemēram, ja.

Sējāns: Jā, tas ir manējais.

Tici man, ka, nu, mēs te esam pastrādājuši arī mājasdarbus, ja.

Sējāns: Vau, tiešām, tiešām.

Jā, gada pārskats. Nu tu taču paraksti savas firmas gada pārskatu.

Sējāns: Tā kā pie pieaugušajiem.

Jā, jā!

Sējāns: Nē, nu tā lieta ir tāda, ka es ļoti tiešām bieži parakstu daudz visvisādus papīrus...

Nu, nu!

Sējāns: ...pilnīgi uzticoties mūsu menedžerim un sistēmai.

Labi, bet jūs neesat pamanījuši to situāciju, ka, nu, nu neiet komerciāli tas tik labi, kā īstenība liktos no malas skatoties.

Sējāns: Kā no malas liktos, vai ne. Es tev drīzāk...

Vai arī, piedošanu, vai arī otra lieta, ka 2018. gads ir labāks, jo vēl nav gada pārskata vienkārši, un aizgāja viss uz urrā.

Šipkēvcs: Katrā ziņā pagājušais gads ir tas, kad mēs sākām, atsākām savu vispār darbību.

Sējāns: Jāsaka, ka tajā laikā, kas ir no 2015. līdz 2018. gadam, 2018. gadu iekļaujot, tiešām, mēs arī, man liekas katrs individuāli beidzot esam izlocījuši arī muskuļus un padarbojušies milzum daudz citos projektos, kuros tiešām ļoti bieži ir iesaistītas autoratlīdzības un, un uzrakstot kādu mūziku kinofilmai vai raidījumam, vai, vai, vai noproducējot kādu albumu, tur parasti iesaistās šie autorlīgumi, kas ir ļoti privāta lieta.

Bet, bet, ja jūs piesaucat, ka nu no sērijas, direktore to dara, mēs vispār par naudu neinteresējamies, lai gan, nu, tajos laukos dzīvojot arī jāinteresējas un, pilsētā dzīvojot, arī jāinteresējas. Ko jūs domājat par jēdzienu "Latvijas mūzikas tirgus"? Nu, jo CD, kur savulaik dabūjāt 5000 pārdošanu, nu nekad vairs tas nav iespējams, vai ne, es baidos, ka, lai man piedod Latvijas auditorija, ja. Nu koncerts? Labi, tas ir cits jautājums, ar kādām biļetēm, bet koncertu tirgus arī ir piesātināts. Ko jūs vispār domājat par šo, nu kā, kā, kā biznesa nozari?

Sējāns: Es domāju, ka tas, pie kā tas viss šobrīd ir nonācis, ir tiešām tas, ka dzīva koncertēšana un dzīvi, dzīva uzstāšanās, tas ir būtībā, nu, tas ir pamata lieta, no kā mūziķis un arī Latvijā var ļoti, protams, kampaņveidīgi, tas galīgi nav tā, ka mēs katru mēnesi saņemtu aldziņu godīgi un, un, un varētu ar kaut ko tā līdz galam rēķināties. Protams, ka veidojot koncertu, tur ir tik daudz mainīgo, mainīgo lielumu, un galu galā, lielākais mainīgais lielums ir publikas daudzums, kas tev beigu beigās arī aplaimo ar savu atnākšanu un, un tas ir tas, uz ko mēs liekam visus savus, visas savas kārtis gan, gan ieguldot savu laiku aktivitātēs kaut vai sociālos tīklos.

Jā, bet tu saki – mēs, un, un saki, ka mēs kā SIA "Instrumenti" visu arī organizējam, bet publiskie avoti saka, ka tas pagājušā gada Siguldas pasākums nebija jūsu kantora organizēts, ka tas bija, nu, tā biedrība, kas saucās garajā nosaukumā "Latvijas mūzikas attīstības biedrība/ Latvijas mūzikas eksports", ka tā vispār organizējusi to pasākumu.

Sējāns: Tas droši vien tā iemesla dēļ, ka Līva, mūsu menedžmenta galvenais scepterturis...

Scepterturis, ok!

Sējāns: ...ir, ir, ir ļoti cieši saistīta ar to, ar to institūciju, un tāpēc arī, protams, ka daudzas lietas mēs, jā, tik dziļi kā tu mums te demonstrēji tur, mēs kaut kā nē...

A jūs tādās lietās neejat?

Sējāns: ...nu mēs tā, mēs zinām apmēram un arī, jā, kopsadarbībā kopā ar mūsu kompānijām, kas atbild vairāk par skaņu, kas atbild par gaismu, kas atbild par konstrukcijām, mums vienmēr ir tā kontaktēšana tādā mākslinieciskā līmenī tiešām, un, un tad, un tad notiek tā...

Zaķis: Tas kā mēs vērtējam, ir tas, ka mēs zinām, ka skatuve izmaksās tik, skaņa izmaksās tik, gaismas izmaksās tik, infrastruktūra tik, mums jāpārdod tik un tik biļetes, lai mēs...

Sējāns: Izlīstu.

Zaķis: ...gūtu vispār par, par, par, par kaut kādām nullēm...

Sējāns: Un tāpēc es izstāstīšu tomēr...

Zaķis: ...un tas ir tas, ko mēs zinām. Mēs zinām, ka ir pārdotas tik un tik biļetes, ā, tātad – fū...

Sējāns: Un tāpēc man liekas ļoti svarīgi atzīmēt mūsu pirmo lielo pieredzi rīkojot koncertus kā producentiem, kas bija Arēnas Rīga koncerts 2000. kurā?

Šipkēvcs: 2014. gadā.

Zaķis: Nē!

Sējāns: Nē!

Ātrāk tas!

Sējāns: Nē, ko tu stāsti!

Šipkēvcs: Ā...

Zaķis: 12, 11...

Sējāns: 11. pat jā.

2011. šeit, jā.

Sējāns: Jā un nu tur, es ļoti labi atceros...

Nu, nu!

Sējāns: ...kā mēs vilkām to kopējo bilanci, nu, kad mums vārdsakot Līva...

Šipkēvcs: Tāme bija kaut kādi 150 – 200 tūkstoši.

Sējāns: Tur bija ... Un mēs laidām tādā vienkārši flowā, tā teikt, ka mēs...

Zaķis: Pat ne kosmosā.

Sējāns: ... principā, principā, pilnīgi, mums bija galvenais uztaisīt ļoti jaudīgu koncertu un tajā brīdī, un tad, jā, un tad mēs nonācām pie beigu tās lielās, tās tāfelītes, ja, kur mēs tagad ar Līvu kopā rakstām, kas ar mums ir atgadījies tagad pēc šī visa, kas ir noticis, un man liekas, ka tad bija tie honorāri, teiksim tā. Mums bija honorārs...

Šipkēvcs: Nu, kad visiem mēs esam samaksājuši...

Sējāns: Mēs esam visiem samaksājuši, visiem mūziķiem...

Šipkēvcs: Beigās ir tas, cik mums paliek...

Sējāns: ...visiem tērpiem, visiem, scenogrāfijas, gaismas, skaņas, viss ir samaksāts, visas arēnas īres un vēl tur katram cilvēkam tur kaut kāds vēl tur bija, par tualetes papīriem jāmaksā, tur bija ļoti smalki visa tā, visa tā būšana, un, un finālā mums man liekas bija, nu, ja es tagad nemaldos, kaut kas virs lata varbūt. Nu, zem nulles nebija!

Uz šīs pieredzes fona tagad jūs esat izsludinājuši – Daugavas stadions!

Sējāns: Bet tā ir kolosāla pieredze, katrā ziņā!

Ar bilances jautājumiem, šova, skaņa, gaisma, loģistikas, drošības un tā tālāk lietām. Pirms mēs atgriežamies pie šī biznesa projekta, ilgi nav bijusi muzikālā daļa. Pirmais gabals, kas tika palaists jau stadionā, bet vēl no neiznākušā albuma, ātri man jāatskrien ir uz sākumu, būsim jau nu korekti pret to sākumu, un, un arī pret viņu – "Augstākā līmeņa mīlestība".

Tiek atskaņota grupas "Instrumenti" dziesma "Augstākā līmeņa mīlestība".

Man tas jautājums ir būtībā par to pašu, ko mēs runājām par "Visa par daudz" – kāpēc šis gabals vai no viņa kaut kas ir jānolasa, vai "Paga, paga" vēl nekas nav jānolasa par albumu, kas iznāks aprīlī?

Šipkēvcs: Tā ir tāda kāja, kas atsper durvis vaļā, es teiktu tā.

Zaķis: Nu tajā ir enerģija, tajā ir tas...

Šipkēvcs: Tā enerģija ir īstā.

A pēc tam nākamās kājiņas, nu, klusi, mierīgi un pilnīgi citādākas.

Zaķis: Jau kāpjot pāri šim nabagam

Sējāns: Līdzīgi kā, līdzīgi kā albumā "Atkala" es jau esmu šobrīd pārliecināts, ka, ka tas moments, kad mēs varēsim atskatīties uz visu šo laiku, tad mēs visu sapratīsim un, un, un šis tiešām katram singlam, arī visiem turpmākajiem singliem, ir konkrēta nozīme tajā, tajā, tajā visā milzīgajā periodā, kas, kas ir līdz 31. augustam, un šis, tā ir intensīva, intensīva enerģija, ar kuru mēs paraujam vaļā vēju un, un, un...

Zaķis: Jā, jo nav arī, mēs te iepriekš daudz runājām par to – ak, nu bija tie laiki, bija tur, ak, Dievs, šitādi eksperimenti un kas tur, bet tas, tas nekad, manā vismaz izpratnē, nekad nav ar negatīvu zīmi varbūt. Man tas, man tas ļoti patīk un, un tas nav tā, ka mēs domājam – ā, nu, mums bija grūti gājis, tad beidzot mēs uztaisījām kaut ko labu. Un tas... jā...

Sējāns: Arī eksperiments ar Arēnas koncerta rīkošanu biznesa līmeni. Nu, tas bija, tā bija superīga pieredze...

Jā!

Sējāns: ... ko mēs esam tagad...

Bet par albumu "Cilvēks" jūs vienā no ne tik daudzajām intervijām, kopš viņš ir izziņots, pateicāt un tas man liekas, ka ir ļoti daudziem paslīdējis garām, ka ir runa par diptihu. Tāds vārds tika lietots LNT intervijā.

Šipkēvcs: Ir tāds vīrieša vārds.

Ā, nu tas ir brīva izvēle, vai tas ir vīrieša, vai lielais D vienkārši, bet...

Sējāns: Ne pārāk stabilais.

Jā, nu tā dzīvē gadās, bet varbūt tas trenē balansu. Ko tas nozīmē? Ko nozīmē – mēs te gribam sasiet šos divus albumus kaut kādā duetā vai citā versijā?

Zaķis: Es domāju, tas sākās ar to, ka tad, kad mēs atkal satikāmies pēc tās treknās līnijas, nu, mēs bijām jau diezgan tādu pamatīgu vilni uzņēmuši, un tas, kas nāca ārā, viņš, pirmkārt, tas bija gan kvalitatīvi, gan arī kvantitatīvi liels apjoms un, un tajā brīdī mēs sapratām, ka mēs vienkārši apdalītu gan sevi, gan klausītājus, ja mēs tikai izdotu desmit dziesmas no, no šīs enerģijas, mums viņas bija pārpārēm un tāpēc daļa atnāca uz šo albumu, vienkārši...

Tad otrais sējums šitam pašam.

Zaķis: Jā, nu tas tā kā uz tās sajūtas un uz tām domām par, par lietām un uz tās pašas izpratnes.

Šipkēvcs: Nu tā ir radniecīga pieredze.

A kā, kā jānolasa, nu, ja es gribu identificēties bišķi vairāk, kā jānolasa ir "Atkala" un uz "Atkalas" "Cilvēks" virsū kā nākošais? Tas kaut kā jānolasa jeb tam nav nekāda saturiska nolasījuma.

Šipkēvcs: Jāpaskatās, nu, tā kā spoguļrakstā.

Labi!

Sējāns: It kā tas būs vienkārši... vienkāršāk...

Šipkēvcs: Es saprotu, ka tev vajag laiku. Mēs varam pagaidīt.

Nē, nē, nē, man neko nevajag, mēs iesim tālāk, lai cilvēki skatās un lai viņi meklē. Nu tad spoguļrakstā skatoties augusts Arēnā, ironiju turēšu līdz galam, gaidīsiet, cik biļetes pārdotas un tad līdz galam saplānosiet gaismas un skaņu, visu pārējo, vai arī ir izdomāts jau – mēs pārsteigsim šitā un tā, un tad tas viens lats pēc tam.

Zaķis: Tas mūsu biznesa koncepts ir tāds, jā, vispirms izdarīt visu maksimāli un pēc tam jau skatīsimies.

Kas, ka ir, kas ir plāniņš, nu labi, šobrīd no tā publiskā vēstījuma, kas tur ir, var tikai redzēt, ka pret B tribīnēm novietosim skatuvi, nu, paskatoties biļešu tirdzniecību, var ieraudzīt, ka vispār vēl tikai pret skatuvi arī kaut ko tirgojam, nu, es nezinu, vai jūs esat to pamanījuši vai arī par to jūs arī neinteresējaties. Tas plāns ir dabūt stadionā vispār cik cilvēkus?

Sējāns: Stadiona ietilpība ir, vārdsakot, mērāma tribīņu daudzumā un, un laukuma lielumā, tribīnes ir, ja nemaldos, kaut kādi pāri desmit tūkstošiem...

Drusciņ pāri desmit, bet ir jau vēl viss lielais laukums pa vidu.

Sējāns: Un ir viss lielais laukums un šobrīd tieši šajā, tieši šajā brīdī konkrētajā nē, bet šajā laika, tagad gan, jā, notiek darbs pie skatuves zīmēšanas un tur protams, tās opcijas ir visvisādās un zinot mūs, skaidrs, ka laukums visādi var plesties un samazināties, attiecībā no tā, ko mēs tur uzbūvēsim. Tā kā mums šeit ir...

Katrā ziņā...

Sējāns: Jā!

Jā!

Sējāns: Jā!

Katrā ziņā mērķis ir – pārsitam Arēnas mērogu?

Šipkēvcs: Nez kādā ziņā...

Sējāns: Protams!

Šipkēvcs: ... manuprāt mērķis ir, nu, protams, nevar izslēgt to, ka spēlēt stadionā tas ir arī izteiksmes līdzeklis.

Vo!

Šipkēvcs: Ne tikai, bet es domāju, ka pārsist rekordus nav pamatmērķis, bet lielā mērā rakstot šo mūziku, kad mēs Kuldīgā dzīvojām gan šovasar, gan iepriekšējo un rakstījām šīs dziesmas vairākkārt ir bijusi tā sajūta, ka mēs to dzirdam skanam, skanam stadionā. Tā ir stadiona skaņa.

Tieši stadionā, nevis vienkārši ļoti lielā pļavā, piedod, ja?

Šipkēvcs: Nevis, nevis...

Sējāns: Stadionam ir tā tomēr sava jau tāda, varbūt stereotipiskā, bet tāda jau zemapziņā iezīdusies sajūta, ka tur rokkoncerts skan un tas ir saistīts arī, protams, ar akustiku, bet tam nav šajā gadījumā lielākā nozīme, bet tā emocionālā sajūta, ko ietver jau vārds, jau stadions – tā ir īpaša un, un tu tā nevari tukšā vietā...

Popmūzika...

Zaķis: Tu nevari pieredzēt arī, tu pieredzi mūziku citādāk, arī konkrētas dziesmas pieredzi citādāk, kad tu esi stadionā, nevis arēnā, piemēram. Nu tās, un arī tas, ka ārpuse vai iekštelpas, tā arī ir ļoti atšķirīgas lietas un tas viss ir, nu jā, mēs tā kā caur to prizmu kaut kur ar vienu aci visu laiku esam skatījušies arī, arī šo albumu kontekstā.

Popmūzikas albuma sekotāja koncerts rokmūzikas koncertā stadionā, tā tas būtu tā nosaucams, ja?

Zaķis: Atkal jau, kas ir popmūzika? Nu mēs varam...

Jā, jā, jā, jā, jā, bet, respektīvi, šim žanram Mežaparks nederēja vienkārši tāpēc, ka nederēja?

Šipkēvcs: Mežaparks, Mežaparks ir divkārt lielāks.

Sējāns: Kaut kāds, protams, saprāts, saprāts ir arī mūsos vēl mītošs un mēs protams saprotam, ka cilvēka dabā ir, ir, ir aptvert kaut kādu teritoriju, un, un, un skaidrs, ka mēs šajā brīdī, kurā mēs ar savu mūziku esam, un ar savu "Instrumentu" stāstu esam nonākuši, man liekas, ka Mežaparku mēs vienkārši neaptveram. Tas vienkārši nav, tas ir objektīvi, tā tas ir.

Vembliju, Mežaparku – nē, Daugavas stadionu – jā. Ir vēl...

Sējāns: Jā!

Šipkēvcs: Daugavas stadionam manuprāt arī tā, tā gaisotne vai konotācija, kas ar to kopa saistīta, manuprāt, arī tas, ka Daugavas stadionā nav mūsu laikā notikuši koncerti, izņemot Dziesmusvētku deju koncertu...

Zaķis: Tas ir ļoti slikts tāds kultūrslānis, kas, fu, es teicu, slikts?

Šipkēvcs: Jā!

Zaķis: Es domāju – labs.

Sējāns: Vau!

Šipkēvcs: Tas ir, jā, tas ir indie, indie producents.

Sējāns: Viņš jauc labu ar sliktu...

Šipkēvcs: Un tā, jā, tā ir ļoti svarīga tendence un otrs ir tas, ka mēs vēstures annālēs atradām, ka "Pērkons" pirms 30 gadiem tieši ir spēlējis Daugavas stadionā un tas ir ...

Sējāns: Un savāca 34 tūkstošus...

Šipkēvcs: Jā!

Tagad pats pieminēji...

Šipkēvcs: Divi koncerti.

Tagad diviem cilvēkiem varbūt es kaut ko palaižu garām, nenolasu, bet diviem cilvēkiem vismaz šis ir. Cik daudz ģimene ir noteicošais vai ietekmējošais, kāpēc jūsu mūzika ir tāda vai citāda, un viņa mainās vai nemanās.

Sējāns: es domāju, ka tas, to jau es esmu 100 reizes teicis, ka man, man, mana mūzikas uztvere un vispār par to, uztvere par to, kas ir mūzika, ka tas, ka tas nav tikai ieraksts kasetē, bet tas ir kaut kas vairāk, ka tas ir tāda, nu, tas ir... Paliksim pie tā, ka tas ir kaut kas daudz vairāk un tas, es domāju, pilnīgi noteikti ir manī, manī iemantojies caur, caur būšanu klāt koncertos vecumā, kurā es vēl vispār nesapratu, kur es atrodos, un tas, tas protams, visas šīs estrādes un braukšanas ar LAZikiem uz, uz, nu bez maz...

Un rezultātā ir atgriešanās Daugavas stadionā "Pērkona"...

Sējāns: ...rezultātā... jā...

Šipkēvcs: ...atpakaļ mājās.

Sējāns: ...un kaut kādas tās, tās vibrācijas tur ir, bet tajā pat laikā es varu teikt to, ka vecāki, es domāju, vislabāko darbu ko viņi ir paveikuši manā sakarā, ir tas, ka viņi man ir pilnīgi uzticējušies un ļāvuši doties bez maz jebkurā pasaules virzienā un, un vai nav simboliski? Šī visatļautība kaut kādā savā ziņā un šis moments, kad es esmu atgriezties tur, kur man liekas, kur ir, kur ir tā īstā lieta. Jā, nezinu. To ir grūti izskaidrot.

Šipkēvcs: Par sevi varu teikt, ka, protama, mana, mana tēva muzikālā gaume, kad es augu, noteikti ir mani ietekmējusi, jo mums bija ļoti daudz ierakstu un es domāju, ka es noteikti nebūtu saprogrammējis sevī tās, tās lietas, kas, kas tētim plauktos bija klausāmas.

Kaut ko jau programmēja arī viens radio kanāls, ko viņš vada.

Šipkēvcs: Nu droši vien es nezinu, vai es tik, esmu tik, vairs tik atvērts visiem signāliem, ko, ko raida telpa, bet man protams ļoti būtisks ir viņa kā cilvēka viedoklis un tāpat protams mamma, kas mani izvadāja uz mūzikas skolu. Es domāju, ka tas ir vistiešāk ietekmējis to, ko es, ko es domāju par mūziku un kādu mūziku es asimilēju sevī.

Mēs griežam to vārdu, jūs griežat arī vārdu – mūzika, un, un, lai gan it kā es varbūt atgrieztos pie tā jautājuma, kad tu teici, tas ir kaut kas vairāk un beidzam, bet es tomēr pajautāšu. Es biju aizvadītā nedēļas nogalē uz vienu tikšanos ar, ar studentiem un viņi mani nolika pilnīgi uz pauzes ar jautājumu – kas ir žurnālistika? Kas ir mūzika?

Zaķis: Nu, mūzika, ja tīri tehniski, ja, tā ir, tā ir, nezinu, vai skaitās, bet es teiktu, ka es arī tā domāju, ka mūzika ir visabstraktākais mākslas veids, jo viņā nav dokumentējamu atsauču dabā. Nu izņemot varbūt putnu vīterošanu vai kaut ko tamlīdzīgu. Tātad tas viss ir uz asociācijām balstīts, bez, nu kā, piemēram, skatoties gleznu, tu iedomājies, kā tam būtu jāizskatās reālistiski, tātad tas ir deformēts, tātad tas atstāj uz tevi kaut kādu iespaidu, bet mūzika kā tāda, harmonijas un harmoniju progresijas, viņas nepastāv dabā un tas ir kaut kas, kas mani arī ļoti, ļoti fascinē, tas ir kaut kāds kods, kas, kas iziet caur, kas tiek visātrāk iekšā zemapziņā.

Sējāns: Jā, ļoti labi. Tas ir tā. tajā pat laikā, protams, atgriežoties pie dabas, dabas likumiem, skaidrs, ka tīri matemātiski un harmoniski, protams šie visi zelta griezumi pastāv mūzikā vistiešākajā formā. un skaidrs ir, ka mums šī labsajūta no patīkamas harmonijas veidojas konkrētu iemeslu dēļ. Ne jau fizikālu, vienkārši tie matiņi austiņās, viņi sāk šūpināties tādā pareizā vibrācijā tieši tāpēc, ka ir harmonija, ir saskaņa.

Zaķis: Ir arī saistība, ļoti cieša saistība ar matemātiku tomēr un tas viss, ka...

Sējāns: Jā, jā, tas tikai par to, ka tas ir, atsaucas dabā, viņas nav tik varbūt taustāmā formā kā piesaucot, jā, varbūt vizuālo mākslu, kurā mēs vienkārši varam vismaz, jā, uz kaut ko atsaukties, nezinu, kaut kādu lietu, kas pastāv, bet...

Šipkēvcs: Pat abstrakcionismā.

Sējāns: Pat abstrakcionismā, jā, jā, bet, bet mūzikā tas, tas, tas ir daudz netveramāk.

Zaķis: Tur ir tas foršais arī tas, ka tur ir tā, tā superemocionālā, varētu pat teikt, mistiskā daļa un tā superkonstruktīvā matemātiskā daļa un, un tas pastāv tā kā vienkopus. Tas, man liekas, ir tas, kaut kas, kas ir ārpus saprašanas.

Sējāns: Tas ir Dievišķi.

Paldies, jums par sarunu!

Šipkēvcs: Āmen!

Paldies, jums par sarunu, paldies skatītājiem par uzmanību, gaidīsim jūsu turpinājumu un mūsu turpinājums sekos!

Source

www.DELFI.lv

Tags

Evija Vēbere Instrumenti (grupa) Jānis Šipkēvics (Shipsi) Reinis Sējāns Supernova Zelta mikrofons
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form