embedded_article_video:49888355

Esiet sveicināti, cienījamie "Delfi TV" skatītāji! Šodien "Delfi TV" studijā ir rakstniece Nora Ikstena. Cilvēks, kura sarakstītais romāns "Mātes piens" aizvadīto pāris gadu laikā, kopš tā iznākšanas, Latvijā ir piedzīvojis tulkojumu pēc tulkojuma un turpina viņus piedzīvot dažādās pasaules valodās. Un nedēļu pēc Lieldienām, pavisam drīz Londonas grāmatu gadatirgū, kur šogad ir viens no speciālajiem tematiem fokusēts tieši uz Baltijas valstu literatūru, Nora Ikstena būs īpašā "Dienas autora" statusā līdz ar diviem Baltijas kaimiņu valstu literātiem. Un aprakstā šajā gadatirgū viņa ir nosaukta par vienu no ietekmīgākajām rakstniecēm un esejistēm Latvijā. Labdien, Nora!

Ikstena: Labdien!

Nu, kā tev ir šobrīd? Paskatoties uz to grafiku – Londona, tagad tikko Itālija, tur, tur, intervijas tur, vēl kaut kas, vēl kaut kas, es saprotu, par rakstnieci tādā praktiskā izpratnē vairs nav laika būt?

Ikstena: Jā, nu, savu laiku dubļus bridu, savu laiku rotājos, nu.

Ā, nu tagad tu rotājies, ja?

Ikstena: Nē, nu, vienkārši tā ir sakritis, ka man, protams, izejot grāmatai pasaules tirgū, man ļoti daudzās vietās ir jābūt klāt, jo izdevēji to ļoti vēlas.

Tāds, nu, es teiktu, slavas posms tev nav bijis dzīvē? Nu, šis ir augstākais slavas un atzinības posms?

Ikstena: Nu, teiksim, ja runā par tādu pasaules, teiksim, vai Eiropas... Eiropas atzinību, tad jā, tad tā tas varētu būt, jo...

Latvijā ir bijis augstāk, ja?

Ikstena: Nē, nu, Latvijā... Man bija ļoti liels prieks par manu pirmo romānu, par "Dzīves svinēšanu", kas bija ļoti lasīts romāns, bet, protams, "Mātes piens" ir īpašs stāsts, jā.

Kāda ir sajūta tajā, nu, es tā drusku ironizēju...

Ikstena: Jā.

... par sevi domājot. Kāda ir tā sajūta, kad tu sasniedz to atzinības pīķi, nu, kad tu esi uzmanības super centrā?

Ikstena: Nu, tu zini, es kādreiz uzrakstīju grāmatu par Bruni Rubesu, un Brunis Rubess mani toreiz tajā grāmatā apmācīja dažādos, kā saka, biznesa un mārketinga knifos. Man tas kā jaunai rakstniecei bija ļoti veselīgi, un viņš teica, ka visgrūtāk ir menedžēt sekmes. Un es viņam piekrītu, ka principā ir, nu, ir vienkārši jānoturas, un es cenšos... Es cenšos kaut kā cilvēciski būt pēc iespējas pieticīgāka, lai mani tiešām, nu, lai nenāktu viss, kas nāk līdzi parasti šādiem, kā saka... Tādiem, nu, tādiem varbūt atzinības momentiem.

Kāda tev ir Bruņa Rubesa mācība? Kā menedžēt sekmes?

Ikstena: Nu, man jau vēl nav, es jau to tikai daru! Es cenšos.

Bet ko viņš iemācīja tev? Ko tu centies nomenedžēt?

Ikstena: Viņš man iemācīja, ka tad, kad tu esi kaut kādā savā tādā, nu, diezgan augstā varbūt profesionālā atzinības posmā, tad tev ir jādomā tālāk. Tu nedrīksti izdomāt, ka tas ir tagad viss, ja, tu esi sasniedzis savus griestus. Tev ir jādomā tālāk. Un es, piemēram, arī, es zinu, ka man paies kaut kāds laiks tagad ceļojot un piedaloties, un lasot visas šīs recenzijas, kas man, protams, ir tik lielā apjomā jauna pieredze, bet, protams, es rakstīšu tālāk.

Jā, pie tā mēs vēl nonāksim, bet šī brīža sajūta par to domāšanu tālāk, nu... Atkal, ja no otras puses paskatās, tevi nav vēl izvirzījuši starptautiskajām tām balvām, par ko pat tiek runāts, nu, sākot no Bukera balvas, nu, it kā prestižākās, ja, tā kā ir, kur tiekties vēl!

Ikstena: Nē, nu, protams, vienmēr ir, kur tiekties, bet es domāju, ka šinī posmā man ir ļoti svarīgi tas, ka grāmata "Mātes piens" – vai britu tirgū "Soviet Milk", vai itāļu tirgū "Il latte della madre", un citos tirgos, kā nu to grāmatu sauc –, ka tā ir atradusi savu diezgan iespaidīgu lasītāju loku, un arī, teiksim, tas, kā reaģē turienes kritika, ļoti interesanti. Tīri profesionāli es atrodos pašreiz tādā ļoti interesantā posmā – es nedomāju, teiksim, par balvām vai par kaut ko citu. Man ir ļoti interesanti redzēt šo veidu, kā grāmata darbojas citās vidēs.

Bet par to balvu tomēr ir interesanti – tu sajūti kaut kādās kuluāru sarunās kaut kādu virtuvi, kā nominē? Tāpat ir "Oskaram" filmu jomā... Kairišs Viesturs šeit sēdēja pirms dažiem mēnešiem un teica – nav variantu, nav izredžu tāpēc, ka tur holokausta tēma pret deportāciju tēmu vienkārši nekonkurē!

Ikstena: Es nezinu, es neesmu sajutusi tādu kaut kādu...

Konjunktūru...

Ikstena: ... konjunktūru vai izvirzīšanu, kā tas notiek. Es vienkārši domāju, ka balvas – tas tiešām arī ir, nu, tas ir tāds veiksmes moments, un tikpat labi, kad Hemingvejs saņēma Nobela balvu, viņš pateica savā runā, ka šī balva patiesībā pienāktos Karenai Bliksenai. Nu, tas ir spēles moments, un tiešām nevajag to arī uztvert pārāk tā nervozi un saspringti.

Labi! Tu pieminēji dažādos tulkojumus, nu, atskaņoji divus, te ir viens no tiem apkopojumiem, kur ir redzami pieci vāki, un tu teici, kā nu kurā valodā sauc, bet patiesībā ir tā, ka ir "Mātes piens" latviskā versijā, tad ir, nu, cik var noguglēt un kolēģi tur mēģināja iziet cauri tiem, pārsvarā Austrumeiropas tulkojumiem un pieminētajam itāļu tulkojumam, un visur tā vai citādāk, bet ir "mātes piens", un šiten ir "sovjet piens". Un tas tomēr ir... Tas ir kaut kas, nu, mana sajūta, ka tas ir kaut kas cits, nu, tādā vāka līmenī.

Ikstena: Jā, Jāni, tas ir kaut kas cits, bet es tev varu arī izstāstīt iemeslus, kāpēc...

Tāpēc, ka ar "Mother's milk" ir iznākusi grāmata, tas ir tavās intervijās bijis.

Ikstena: Jā, un īstenībā tas bija tāds mans joks, jo es biju ļoti dusmīga uz savu britu izdevēju sākumā, un es, ejot prom no viņa, teicu...

... tad izdomā citu!

Ikstena: "Let's call it "Soviet milk"! – es teicu. Kā joku. Viņi aizsūtīja to nosaukumu britu bukinistiem un britu literatūras speciālistiem, viņi visi vienā balsī vienkārši nobalsoja, ka "jā, jā, jā, tas ir super nosaukums".

Bez citiem variantiem?

Ikstena: Nē, bija citi varianti, bet tie nebija tik labi varianti. Tā kā tas, nu... Protams, protams, ka tas var... Var kāds man teikt arī, ka tas varbūt tā kā... Tas nosaukums tā kā pavelk uz konjunktūru, bet, no otras puses, saturs no tā nemainās un tas, ka tas nosaukums Lielbritānijā strādā fantastiski, tas ir acīmredzams.

Nav šaubu! Nu, kā tu to acīm redzi? Recenzijās?

Ikstena: Es to redzu daudzos blogos un recenzijās, jā.

Nu, jā, un redzi, es gribēju jautāt... Es arī dažus paskatījos, droši vien es nepretendēju uz pilnu kontentu, bet, nu, starp psiholoģisko, nosacīti, vēstījumu un politisko vēstījumu, nu, tas "sovjets", nu, vairāk uzspiež to akcentu uz politisko.

Ikstena: Ē, varbūt. Jā, tas, protams, uzreiz noliek to tajā politiskajā kontekstā, bet jāteic, ka pārsvarā, deviņdesmit procenti recenzētāju un blogeru uzsver šīs grāmatas psiholoģisko un eksistenciālo saturu, nevis šo politisko kontekstu, un viņi uzsver to, ka tas ir ļoti interesanti, nu, ka tas, kas notiek grāmatā, būtu varējis notikt jebkurā režīmā, ne tikai padomju režīmā.

Nu, viens, ko es lasīju, viens savā komentārā runāja par Padomju Savienību kā ļauno un apspiedošo māti.

Ikstena: Nu, jā, protams, ka tas nāk līdzi, tas konteksts. Bet nu, grozies kā gribi, tas ir 69.–89. gads padomju Latvijā. Un tas, protams, kaut kur simboliski tas arī ir tas "padomju piens", tas mazliet apindētais, saindētais piens, ko mēs saņēmām.

Tajās recenzijās un blogos ir kaut kas tāds, nu, kas tevi pārsteidza, ka tu negaidīji, ka tā var paskatīties uz šo grāmatu?

Ikstena: Man ļoti patīk, ka briti, tāpat kā itāļi, viņi savās recenzijās neuzsver to, kā tas ir Latvijā ierasts, pateikt tur – ļoti labi vai ļoti slikti, kaut gan beigās viņi dara kaut kādu rezumējumu, ko viņi domā par šo grāmatu, bet viņi tā skrupulozi un interesanti analizē grāmatas saturu. Tātad, protams, man tur ir ļoti interesanti atklājumi par to, kādā veidā tur tiek interpretēts Jeses tēls, kā tur ienāk Vinstons, kas britiem ir ļoti, protams, būtiski, ja, ka tur netiek minēts vārds "1984", bet visiem ir skaidrs, par ko ir runa, ja. Ļoti interesantas interpretācijas ir par Serafimas tēlu, jo, teiksim, lielākā daļa šo blogeru un recenzentu, viņi īsti nezina to, ka padomju laikā... Kādas bija padomju cilvēka attiecības ar reliģiju, ka tas nebija tīri atļauts, ka tas bija jādara klusiņām, ka baznīcas pārvērta par, es nezinu, par minerālmēslu glabātuvēm un grāmatu noliktavām. Tā kā caur šiem tēliem viņiem nāk gaismā arī dažādas tādas padomju laiku epizodes, par ko viņi nav dzirdējuši.

Itālija pēc Anglijas ir otrā Rietumu, Rietumeiropas valsts. Es saprotu, būs Zviedrija un potenciāli kaut kas vēl...

Ikstena: Jā, jā.

Un vairākums šobrīd ir Austrumeiropas valstis, respektīvi, Lietuva, Igaunija, Gruzija, Horvātija, nu, tā kā vēl dominē Austrumu bloks, kas ir pirmais tulkojis.

Ikstena: Jā, bet...

Tas ir vēstījums?

Ikstena: Jā un nē, jo tagad jau, pēdējās divās nedēļās, ir izlīdzsvarojies, nu, teiksim, tiesības ir nopirkušas daudzas Rietumeiropas valstis, ja. Tā kā tas ir izlīdzsvarojies, bet nav nekāds... Tas ir īstenībā tikai saprotami, ka, protams, ka pirmā interese bija tieši no bijušās Austrumeiropas bloka valstīm ar līdzīgu vēsturi.

Kuras valstis ir nākamās tagad, ja tu saki – pēdējās divās nedēļās?

Ikstena: Nu, nākamās ir Vācija, Francija, Sīrija...

Nesaki, ka tikai Rietumu valstis, ja, tikai.

Ikstena: Nē, nē, nē, nu jā... Tad, nu, man jau vispār mazliet jūk tagad. Nu, tās ir tās, kas ir tagad, kā saka, rindas kārtībā. Bet, jā...

Ja tu saki, ka tuvākas valstis saprot – nu, tiešām mēs varam prezumēt, ka Lietuva, Igaunija saprot, un, iespējams, ka Gruzija vai Horvātija arī saprot. Vai tu jūti no tām atsauksmēm, ka Rietumi vai tālākas valstis nesaprot kaut kādu kontekstu?

Ikstena: Nē. Es to nejūtu, un tas man ir vislielākais, tāds vispatīkamākais pārsteigums, ka ir milzīga interese, jo, kā man ir izteikušies arī daudzi tie recenzenti Anglijā un Itālijā, ka statistiski jau viņi zināja, kas notika pēc Otrā pasaules kara, bet no personisko stāstu viedokļa viņi īstenībā... Viņi nevarēja iedomāties un nezināja, kādi likteņi raisījās, kas notika, kā cilvēki... Jo ļoti daudz man šīs tikšanās ir arī... Ne jau es runāju tikai par savu grāmatu, es runāju par Latvijas vēsturi 20. gadsimtā, un ļoti ir interesanti redzēt cilvēku reakcijas, kā tas notika.

Vai tu vari viņiem, ja tu saki, ja viņi izprot, vai tu vari viņiem izstāstīt, nu, kaut ko ārpus romāna tādu, kas, tavuprāt, viņiem ir lietderīgāks, vajadzīgāks, jeb tu paliec tajā vienā romāna ietvarā?

Ikstena: Nē, es, protams... Mēs esam daudz stāstījuši par to neseno vēsturi, par to, kā, teiksim, Latvijas nāciju ietekmēja sadalīšana divās daļās: tajos cilvēkos, kas aizbrauca trimdā, tajos, kas palika zem padomju režīma; kāda bija literatūra padomju režīma laikā; kas joprojām notiek ar mūsu čekas kartotēkām, ja, kas noteikti, noteikti Vācijā būs kaut kāds punkts, par ko runāt, jo viņiem bija Austrumeiropā "Stasi", kas ar visu... Viņiem ir ļoti daudzas filmas par to uzņemtas, ja. Mēs vienkārši... Īstenībā tu tikko pieminēji arī Viesturu Kairišu, arī viņa "Melānijas hronika" ir tāds, nu, gandrīz varētu teikt, tāds vizuāli poētisks pirmais ļoti spilgts vēstījums par to, kas notika izsūtījumā, kas ir balstīts uz Melānijas Vanagas grāmatām.

Nu jā, bet viņa tas, tomēr tas apskatītais posms tā vai citādāk ir, pirmkārt, senāks...

Ikstena: Jā.

... otrkārt, laikā ierobežots. Nu, no tā, ko tu saki, ja tu liec klāt tam vēl turpmāko divdesmitpiecgadi, tas nozīmē, ka tu esi tagad tāds, nu, viegls politiskais... Latvijas politiskais vēstnieks pasaulē.

Ikstena: Jā, tā iznāk, jā, tā iznāk, jo ļoti daudz iznāk runāt par vēstures tēmām un ļoti daudz iznāk runāt par to, kā mēs vispār to, kā mēs vispār šo gandrīz pusgadsimtu dzīvojām, un kāda... Starp citu, arī tas ir jaunatklājums, ka Latvija trīsdesmito gadu beigās bija absolūti attīstīta, plaukstoša, saimnieciski spēcīga Eiropas valsts, kuru...

Viņi neko vispār nezina par vēsturi, nemācās vēsturi, ja, viņi jau tur piedalījās.

Ikstena: Jā, viņi maz zina par vēsturi, un, jā, tiešām, tā nu tas ir, jāatzīst.

Vai ir arī tādas kritikas, kas ir tiešām kritiskas kritikas, no kurām tu kaut ko iegūsti šobrīd?

Ikstena: Nē, nu pagaidām tādu, kaut kādu iznīcinošu kritiku nav bijis, bet es no tām kritikām... Piemēram, bija brīnišķīga itāļu recenzentes kritika itāļu "Vanity Fair", kas ir, nu, tā kā tomēr sieviešu tāds... Bet ļoti, nu, tāds augstas klases sieviešu žurnāls, un viņa bija fantastiski tur... Nu tā pat, varētu teikt, nebija kritika, tā bija tāda eseja par to mātes un meitas attiecību stāstu, un kā viņa to visu apskatīja, un kā viņa... Cik viņa pati kļuva, kā saka, emocionāla tās esejas laikā, tas bija ļoti interesanti. Pēc tam "La Stampa" bija viens tāds diezgan īgns vīrietis kritiķis, bet kurš... Kurš atkal teica, ka viņš to grāmatu ir lasījis tā kā, nu, kaut kāda vesela laika posma... Vēstījumu par veselu laika posmu caur šo... Caur personīgajiem cilvēku likteņiem. Un, protams, manī vienkārši... Nē, nu, kad man... Ja man uznāk kaut kāds mazliet drūmums, tad es skatos tos britu blogus, kur tie superīgie jaunie blogeri, kur viņi vicinās ar Latvijas karodziņiem un tur to grāmatu priekšā un stāsta, ko viņi tur ir izlasījuši, tādi eksaltēti, mirdzošām acīm.

Tu pieminēji pati, uzrunāji sieviešu...

Ikstena: Jā.

... nu, respektīvi, dalījumu: īgnais vīrietis bija rakstījis īgno gabalu, un sievietes bija rakstījušas "Vanity Fair". Cik lielā mērā tu šo dalījumu pēc dzimuma, nu, tā kā redzi, apzinies un atzīsti, nu, ka ir sieviete, kas raksta par māti, meitu, mātes māti, un, kā vienā Latvijas recenzijā, kuru taču arī tu droši vien esi lasījusi, pieminēts, ka tēva tēls kaut kā ir pazudis, cik tu šo atzīsti kā dalāmu?

Ikstena: Tu zini, es par to diezgan daudz domāju, man bija intervija ar "The Guardian" redaktori Klēru Armitstedu Anglijā, un viņa vienkārši man... Viņa man uzdeva, vai es šo grāmatu... Viņa teica – es tā nedomāju, bet vai jūs pati šo grāmatu sajūtat kā feministisku grāmatu? Bet īstenībā tas mans vēstījums, ka tās ir sieviešu balsis un vīrieši ir tā kā mazlietiņ, kā saka, nu, margināli, tas arī ir veltījums no manas puses Latvijas vēsturei, jo tad, kad izsūtīja uz Sibīriju ģimenes un sadalīja ģimenes, šķīra vīrus un sievas, un tēvus un meitas, tad vīrieši nonāca tajās smagajās Gulaga nometnēs un viena līdz pusotra gada laikā aizgāja bojā, bet sievietes tajos citos apstākļos izdzīvoja un atgriezās.

Tev ir feministisks vēstījums?

Ikstena: Nē, nav feministisks!

Nav!

Ikstena: Ir, teiksim tā, vēstījums sievietes balsī, bet tas nav feministisks vēstījums, un vispār es, nu, man... Es nekad neesmu jutusies kā feministe un arī negribu justies.

Bet tevi atkārtoti šajā vietā definē?

Ikstena: Nē, nu mani jau nedefinē kā feministi; feminisms jau ir vairāk tāda sociāla, kā saka, sociāla kustība, es saku...

Es citēju: "Ikstena ir drosmīga feministe un vārdu māksliniece." Tas ir par tevi!

Ikstena: Nu...

Tas ir tev tuvo trimdas latviešu laikrakstā "Jaunā Gaita" rakstīts labu laiku atpakaļ, par "Dzīves stāstiem".

Ikstena: Nu jā, nu lai tā būtu. Es saku, ka es vēstu sievietes balsī, bet es negribu, lai mani asociē ar feminismu un lai mani sauc par feministi, es tāda nejūtos.

Ar ko sievietes balss atšķiras no vīrieša balss, neskaitot tembru?

Ikstena: Sievietes balss no vīrieša balss? Nu, droši vien ar intuīciju, ar spēcīgāku emocionalitāti, ar, jā, ar intuīciju un dziļāku un spēcīgāku emocionalitāti. Bet galvenokārt ar intuīciju.

Vai Noras Ikstenas sievietes balss ir mainījusies būtiski un, ja ir, tad kā? "Nieki un izpriecas" – nu, pirmais stāstu krājumiņš, te tāds apbružāts man viņš ir, es no mammas aizņēmos, atzīšos. Deviņdesmit piektais gads. Nora Ikstena raksta uz vāka pati par sevi un lieto šo vārdu, starp citu, tikko kā mēs apskatām: "Visi svētie, kuru izpriecas šajā grāmatiņā aprakstītas, ir svēti tikai daudz, cik naivi viņi pārdzīvo lielās lietas, un femīnie nieki, ar kuriem te noņemas sievietes, ir radušies tāpēc, lai noskaidrotu, vai tie galu galā ir nieki. Es nevaru teikt, ka man viss būtu skaidrs par šiem niekiem un izpriecām." Kas tev ir skaidrs pa divdesmit... Vairāk kā divdesmit gadiem kļuvis, un kā tava balss mainās?

Ikstena: Nu, pirmkārt, Jāni, ir atšķirība starp vārdiem "feministisks" un "femīns".

Protams.

Ikstena: Un, otrām kārtām, nu, protams, ka vairāk kā divdesmit gadu laikā, rakstot no grāmatas uz grāmatu, daudz kas ir izkristalizējies, daudz kas ir kļuvis varbūt tāds, nu, melnbaltāks, un es domāju, tas, ka es caur šīm savām vairāk kā divdesmit grāmatām tagad četrdesmit-cik-tur gadu vecumā nonācu pie "Mātes piena" vēstījuma, tas ir būtībā tikai normāli, jo, strādājot valodā un rakstot, tev ir vajadzīga ne tikai dzīves pieredze, bet tev ir vajadzīga valodas pieredze, un tu jau nevari tā uzreiz apsēsties un uzrakstīt. Kaut gan, nu, es nenoniecinu nekādā veidā arī savu pirmo grāmatu "Dzīves svinēšana", bet tas tomēr ir cits vēstījuma veids, un, tā kā tu dzīves laikā mainies, tā tu arī mainies savā literatūrā.

Es vēl pajokošu par šito un tad iešu prom.

Ikstena: Jā, labi, labi, labi, jā.

Femīnie nieki – vai par viņiem tu esi noskaidrojusi kopš tā laika vairāk? Vai tie galu galā ir nieki?

Ikstena: Nu, es tev teikšu tā – tie nav nekādi nieki.

Labi. Melnbaltums, ko tu saki, nu, tas tā izklausās robustāk, raupjāk, vai es arī nepareizi to uztveru?

Ikstena: Jā, tīrāk, robustāk, lakoniskāk, kaut kā varbūt arī godīgāk pret sevi, varbūt tur nepeldot visu laiku tajā metaforu jūrā, nu, vārdu sakot, pats, kā saka... No sarežģītā uz vienkāršo.

Par pieminēto "Dzīves svinēšanu". Arī ir kaudzē. Ja visu, visu kaudzi sanestu, tad galdu vajadzētu atsevišķu, Bet par "Dzīves svinēšanu" Guntis Berelis toreiz, nu, pirms apmēram divdesmit gadiem, ir rakstījis: "Izfiltrēt racionālus slēdzienus no Ikstenas darbiem ir pagalam nepateicīga un droši vien arī nevajadzīga nodarbošanās." Cik tas, tavuprāt, ir adekvāti tam laikam, un vai tas varētu būt attiecināms uz šo laiku, tavuprāt? Ja tas melnbaltums ir iestājies.

Ikstena: Nē, es domāju, ka, teiksim, arī no formas viedokļa "Mātes piens" ir jau daudz, daudz racionālāka grāmata, un... Dzintars Sodums kādreiz rakstīja savās piezīmēs, ka Norai nav prāta, un es ceru, ka viņš to domāja par manām pirmajām grāmatām. Bet, tas prāts, protams, ir nācis klāt, un tas kaut ko arī, kā teikt, nu... To nevar nepamanīt arī manis rakstītajā.

Pievērsīsimies Londonas grāmatu gadatirgum, kur tu līdz ar diviem baltiešu kolēģiem esi tajā "Dienas autora" statusā Baltijas fokusa ietvaros. Es gribu pieķerties pie tā apraksta. Tagad mēs noskaidrojām precīzi, kā tu esi izdomājusi "Soviet Milk" nosaukumu. Kā ir izdomāts tas, ka tu esi viena no ietekmīgākām rakstniecēm, un, ja jā, tad uz ko tev ir ietekme tieši?

Ikstena: Nu, redzi, tā izvēle, "Dienas autora" izvēle, bija tomēr britu padomes ziņā, viņi bija tie, kas katrā valstī izvēlējās, un, protams, tas, kādi teksti tiek rakstīti, arī ir viņu ziņā. Es ne... Nu, es neuzskatu sevi par ietekmīgu latviešu autori, es uzskatu, ka es esmu daudz ko darījusi ne tikai literatūrā, bet arī lai šai literatūrai apkārt būtu tas auglīgais vējš, kā to literatūru menedžēt pat uz vietas Latvijā un arī ārzemēs, un es domāju, ka tas varbūt viss ir saslēdzies kopā, kāpēc viņi... Un arī plus grāmatas panākumi jau pirms Londonas gadatirgus Anglijā, kāpēc viņi no Latvijas izvēlējās mani, bet tas... Tā arī tomēr ir apstākļu sakritība.

Labi. Pat ja tu paškritiski vai kautri noliedz ietekmi, tas, vienalga, ir... Ir runa par to, ka tu iekļaujies latviešu visas tās literatūras plejādes spektrā, tai skaitā vairāku Latvijas autoru un viesu plejādē, kuri zem nosaukuma "introvertie latvieši", introvertuma kampaņā, un tev ir krekliņš, es saprotu, no introvertuma kampaņas, ko tu pielaiko jau uz Londonu, nu, kaut ko vēstīs un mēģinās ietekmēt varbūt arī turienes domas. Tad kas būs tas virziens?

Ikstena: Tas virziens būs tāds: es vienmēr, jau pirms divdesmit gadiem, kad es saku, ka es kā vientuļais skauts ar mugursomu sāku apceļot literatūras festivālus Eiropā un man nebija... Varbūt man bija kaut kādi dažu darbu fragmenti iztulkoti. Es vienmēr esmu ticējusi, ka baltiešu literatūra un latviešu literatūra stāv līdzās Eiropas literatūrām. Bet tikai šī iemesla dēļ, ka tulkojumu process bija lēns, visu mūsu sarežģītās kultūrpolitikas attīstības rezultātā, kad nebija tā atbalsta tieši šim segmentam, kurš tagad ir izrādījies, kā saka, par tādu vienu milzīgu latviešu kultūras brendu, jau piecdesmit autoru grāmatas iznāks Anglijā, mūsu autoru grāmatas, uz grāmatu gadatirgu. Es esmu ticējusi, ka šai literatūrai ir, ko vēstīt Eiropai un pasaulei...

Ko?

Ikstena: ... un tas ir pierādījies.

Ko? Introvertumu?

Ikstena: Nē, introverts, tas ir... Tas ir tāds labs mārketinga triks, un es uzskatu...

Tas ir kā mārketinga triks, paliksim pie tā!

Ikstena: Nē... Jā, bet "Latvian Literature" platformas fantastiskās meitenes, es uzskatu, viss, kā viņas vispār taisa to mārketingu tieši uz Londonas grāmatu tirgu... Tas introvertums, tas jau ir tas, tā ir kaut kāda latviskā īpašība, ko šādā kontekstā var konvertēt, un tas ir lieliski, ka viņām tas ir ienācis prātā.

Vai, tavuprāt, tā reāli, bez mārketinga, mēs tiešām esam Eiropā introvertākie?

Ikstena: Mēs neesam introvertākie, bet mēs esam vieni no introvertākajiem.

Ar ko mēs konkurējam?

Ikstena: Nē, nu, kā, nu, ar ko mēs...

Nevienu...

Ikstena: Varbūt somi vēl ir introvertāki, jo, piemēram, man ir desmit pēdējos dzīves gadus... Labi, tā nav Eiropa, es braucu regulāri uz Gruziju, nu, salīdzinot ar tām tautām, salīdzinot ar dienvidu tautām...

Ar tām noteikti nē.

Ikstena: Nē, nē, bet mēs tiešām esam iekšupvērsti un savrupi. Mēs tādi esam.

Tātad tas ir gan mārketinga triks, tas introvertums, vēstījums, gan arī reāls.

Ikstena: Tas ir, jā, tas ir arī tas vēstījums. Teiksim tā, tur nevar, protams, palikt apakšā visu latviešu literatūras spektru, bet reāli jau par latviešu literatūru runās tās izdotās grāmatas. Un tas būs katrs konkrēts literārs, literatūras stāsts un katrs konkrēts autors, kas ir pats labākais, autors, kurš raksta latviešu valodā, bet kurš ir spējīgs uzrunāt starptautisku auditoriju.

Autoru, nu, tajā četriniekā, latviešu četriniekā, jūs esat kopā ar Ingu Ābeli, Kārli Vērdiņu un Luīzi Pastori. Cik tas, tavuprāt... Es saprotu, viņš tāds "uz kantes" jautājums, lai vienus paceltu vai citus paceltu, bet cik viņš ir reprezentatīvs, tavuprāt? Cik viņš ir adekvāti reprezentatīvs?

Ikstena: Es domāju, ka... Ņemsim vērā, ka apkārt šiem četriem autoriem notiks ļoti daudz literatūras festivālu, tikšanos, kur piedalīsies ļoti daudz citi latviešu autori. Bet, piemēram, par Ingu Ābeli es varu teikt, ka es uzskatu, ka Inga Ābele ir pasaules mēroga rakstniece, varbūt ne vēl tik ļoti daudz iztulkota, bet jau tulkota, un es domāju, ka, ja viņai, teiksim, tas Londonas grāmatu gadatirgus būs šis, kā saka, tramplīns ceļā uz angliski runājošo pasauli, tad tā pasaule būs ieguvēja no Ingas literatūras.

Tur nav kāds piektais, kas baigi pietrūktu, nu, lai parādītu latviešu literatūru, vai kas nav...

Ikstena: Man pietrūktu... Man pietrūktu kaut kas no klasikas, bet šī ir, kā saka, dzīvu autoru satikšanās. Kaut gan es zinu, ka arī no latviešu literatūras klasikas daudzu autoru darbi iznāks. Nu, tādi vārdi, kā, es nezinu, Ēriks Ādamsons vai Regīna Ezera, vai Vizma Belševica, ja, protams, bet šis ir vairāk tāds, kā saka, nu, šī ir mūsdienu autoru dalība, bet tas nenozīmē, ka netiek strādāts pie klasikas darbu tulkojumiem.

Pāris jautājumi par lietišķām, organizatoriskām un arī finansiālām lietām.. Viens ir tas, ka, nu, es nezinu, varbūt tas ir sīkums, bet tomēr vizuāli ir interesanti skatīties, uz ekrāna mēs tūlīt ieraugām, ka tajā hallē lielajā, milzīgajā, ir stends, kur tomēr ir atzīmēti, ka ir Lietuvas kultūras institūts un ir igauņu izdevēju asociācija, un latvieši ir zem "International Writers" mājas. Un tās ir sekas tai Latvijas iekšējai jezgai, kurs ko dala, kurš ko pārdala, kurš kuru naudu apsaimnieko, neveiksmīgi, Literatūras fonds, Rakstnieku savienība, grāmatizdevēji... Tas nav tā kā bišķiņ tā kā kaut kā tā "stulbi sanāca"?

Ikstena: Nē, tas nav, jo, protams, tā stenda saturs būs tāds, kā viņš būs, un, jāteic, ka pēc Latvijas Literatūras centra bēdīgā gala, kuras dibinātājos es arī biju pirms vairāk kā desmit gadiem, beidzot šis literatūras menedžments, sadarbojoties Ventspils Starptautiskajai tulkotāju mājai, kurai ir brīnišķīga reputācija šo gadu laikā izveidojusies Eiropā, cilvēki stāv trīs gadus rindā uz turieni, autori, lai pierakstītos. Latvijas Rakstnieku savienībai, Grāmatizdevēju asociācijai ir izveidojušies tie trīs vaļi, kas sadarbojoties ļoti veiksmīgi ir spējuši īsā laikā pārņemt un veidot šo latviešu literatūras atpazīstamību un tēlu pasaulē.

Ja šī bilde neattiecas uz lietu, cik lielā mērā tas, lietosim vārdu tomēr "tirgus" – arī gadatirgus ir tirgus, arī izdošanas tiesību pārdošana visās uzskaitītajās valstīs – tā ir tirdzniecība. Cik lielā mērā tas ir, nu, tā kā komerciāli reāli produkts, vai cik lielā mērā tas ir tomēr, nu, tāds... Viena valsts atbalsta savējos, otra – savējos, vieni vairāk, vieni mazāk. Jo "Mātes piens" tai skaitā daudzajās tulkojuma versijās arī ir dotēts.

Ikstena: Jā, bet Eiropā tā ir ļoti normāla prakse, ka to pirmo starta punktu, un to dara visas lielās Eiropas valstis...

Arī mazās!

Ikstena: Arī mazās. To dara arī Francija un Vācija – šajā pirmajā posmā viņi cenšas tā kā iekārdināt izdevēju ar to, ka kaut kāda nauda tiek dotēta no nacionālās valsts puses, kurā grāmata ir uzrakstīta. Protams, ka katrs izdevējs gaida tur peļņu un skatās, lai tā grāmata būtu... Tomēr lai tā grāmata kaut kādā veidā "aizietu", bet tā ir absolūti normāla prakse, jo šīs dotācijas – tas ir tas pirmais solis, lai vispār, kā teikt, tā grāmata tiktu laukā, un tad jau ieslēdzas varbūt tur citi spēles noteikumi. Un tas ir ļoti labi, ka Latvijā ir šī programma, kas dotē, ne tikai ārvalstu izdevēji; viņi, protams, dotē kaut kādu ļoti nelielu daļu, bet arī tulkojumu iespējamību.

Bet tu saki – tad ieslēdzas kaut kas cits. Tev ir līdzšinējā pieredzē vairāki tulkojumi tavām grāmatām bijuši. Ir ieslēdzies tas posms, ka tavas grāmatas aiziet ar riktīgi augstu rentabilitāti?

Ikstena: Jā. Nē, nu, es to tagad sāku pamazām just, es nezinu, kā tas turpināsies, tad jau... Tad jau es tev pastāstīšu!

Ne, bet tu sāc just par šo "Mātes pienu" gadījumu vai tu sāc jau just par iepriekšējiem?

Ikstena: Es sāku just, ka pēc "Mātes piena" sākas interese arī par citām manām grāmatām. Bet tas ir, teiksim...

Ā, tā kā nākamais riņķis aiziet?

Ikstena: Jā. Jā. Tas ir tagad tas, ko es patiešām tagad jau tajā virpulī, ja, kad izdevēji sāk interesēties arī par citām grāmatām.

Bet ne iepriekš? Nu, respektīvi, tas nebija tāds...

Ikstena: Nē, nu, iepriekš bija, protams, bija tādi gadījumi. Nu galu galā ir taču arī grāmatas iznākušas ne jau man vienai jau Eiropas valstīs, un ir bijuši arī tomēr tādi... Nu varbūt nav, kā saka, kaut kādu prestižu balvu kontekstā, bet ir bijuši arī panākumi, tā kā tas viss ir tomēr tāds kaut kāds kaut kāda laika posma darbs, kas beidzot nes augļus.

Nē, es vienkārši domāju, nu, interesanti... Nu, teiksim tu runā ar izdevējiem, nu, ko viņi saka? Cik pirmā tirāža, cik atkārtotā, cik plānojam pārdot, cik ilgā laikā – ir tāda saruna reāli, nu, normāli par biznesu?

Ikstena: Nē, nē, nē, nu, tāda saruna, protams, ir, bet to sarunu jau mani ārzemju izdevēji runā ar manu pārstāvniecību, kā saka, ar "Dienas Grāmatu", jo manas autortiesības Latvijā uz citām valodām pārstāv "Dienas Grāmata".

Ā, tad tu nemaz nezini šobrīd, cik eksemplāros ir nodrukāts šis?

Ikstena: Pagaidām nezinu, nē, bet es domāju, ka es drīz uzzināšu.

Vienkārši autortiesību tajā savā kontā sāksi sajust apmēram, pēc kā tas izskatās, ja? Bet, respektīvi, tas, kas šobrīd notiek tajā autortiesību pārdošanā, tas ir biznesa pasākums šobrīd?

Ikstena: Nē, nu, tas ir arī biznesa pasākums, protams, ka tas nav tikai, kā saka, tikai valsts dotēta labdarība.

Ja mēs atgriežamies atkal no racionālās daļas uz idejisko daļu – grāmata "Mātes piens" Latvijā, kā mēs zinām, ir seriālā, grāmatu sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts", vienmēr ar to atrunu, ka tev viņa jau esot bijusi iecerēta iepriekš. Lai nu kā būtu, bet vienu fragmentu es gribu nospēlēt – pirms dažiem mēnešiem mēs tikāmies šeit pat ar Gundegu Repši, kas ir šī seriāla, nu, tā kā krustmāte vai kā lai to sauktu, un viņai bija sekojošs komentārs par sākotnējiem mērķiem un sākotnējo nostāju grāmatu sērijas tapšanai Latvijas literatūrā.

[Video fragments]

Repše: Tas tika iecerēts stipri vien kā avantūra un kā pretošanās forma tā brīža konkrētai literārai, psiholoģiskai un valstiskai atmosfērai, kas tolaik bija. Bet pārvērtās tas gluži neticami.

Kam pirms, nu, jāprasa precizēt, kurā gadā, pret ko jūs gribējāt pretoties?

Repše: 2010. gads. Nihilisms augstākā pakāpē. Pamatideja – beidzam rakņāties pagātnē, kaut nebija pamanāms, kur būtu tā rakņāšanās notikusi. Pilnīgais latviešu literatūras noliegums pat no dažādu tur kultūras ministru un visādu... Latviešu literatūrā nekā nav, tā ir nīkulība...

[video fragmenta beigas]

Protesta formu? Nihilisms?

Ikstena: Nē. Nē, es domāju. Nē, nē, nē, es domāju, ka Gundega šeit vairāk runā par to kopējo sajūtu, jo tiešām sakrita arī ar to rakstnieku dumpi, kad mēs cīnījāmies pret iepriekšējo kultūras ministri un, paldies Dievam, izcīnījāmies, kā teikt, uzvarējām, un tas...

Tu runā par Jaunzemi-Grendi kā kultūras ministri?

Ikstena: Jā. Un tas varbūt viss sakrita kopā, jo rakstnieki varbūt arī saņēma no tiem pašiem arī "Delfi" komentētājiem tādus nīgruma pilnus komentārus: jūs, liekēži, kāpēc jums te jāmaksā kaut kādas algas, kāpēc valstij jūs jāsponsorē. Bet, redz, cik labi, ka tā grāmatu sērija pierādīja pilnīgi pretējo – ka latviešu lasītājam ir vajadzīga latviešu oriģinālliteratūra, un ka latviešu lasītājs ir gatavs stāvēt bibliotēkās rindā dienām uz šīs sērijas darbiem, ka šīs sērijas darbi, vairāki un lielākā daļa no tiem, kļuva par bestselleriem. Un tas nozīmē, ka no šī nolieguma, no šī nihilisma rakstnieki ar saviem darbiem pierādīja, ka mēs esam šeit nepieciešami.

Iepretim šiem taviem patosa pilnajiem vārdiem ir viena tabuliņa, kolēģi te taisīja, skats uz ekrāna. Ļoti svaigi tika dabūta kopējā summa, tās ir kopējās tirāžas... Kritums, ja, nu deviņdesmito gadu sākums ir kosmosā – divdesmit, divdesmit pieci miljoni, un tagad ir divarpus miljoni, ja... Un te ir tas izdotais, nu, ieskaitot visāda veida brošūriņas, bet nu viņš tas apmēram tur turas. Nav jau nekāda baigā lēciena bijis.

Ikstena: Jā, bet, Jāni, tu...

Nu nav jau tā, ka rindas veikalos, būsim reāli.

Ikstena: Nē, nē, bet, Jāni, tu nevari salīdzināt šo grāmatu un brošūru tirāžu ar nacionālās literatūras oriģināldarbiem. Ja tu uztaisītu šādu, kā teikt, "Infogram" to tabulu par nacionālās literatūras darbu, prestižu un augšanu, es domāju, ka tā būtu ievērojami savādāka, jo šeit...

Re, kur ir līdz sešpadsmitajam gadam oriģinālizdevumi latviešu valodā, nu tepat viņi tā arī stāv, nekas jau... Līdz sešpadsmitajam ieskaitot, ja.

Ikstena: Jā.

Nu, nekas briesmīgi tur nav uzlēcis, "Mātes piens", re-ku, bija piecpadsmitajā.

Ikstena: Jā. Nē, nu... Es tev nevaru tā baigi komentēt tagad šitos skaitļus, bet, katrā gadījumā, ja tu aprunātos ar izdevējiem, tad viņi pateiktu, ka latviešu oriģinālliteratūru tagad izdot jau ir arī komerciāli izdevīgi, ne tikai tas ir kaut kāds... Izdevēju brīvā griba vai brīvprātība, vai...

Es domāju, ka pēc šiem vārdiem noteikti vajadzēs pārjautāt viņiem. Tajā kontekstā ir vēl viens jautājums par bestselleriem jeb kases grāvējiem, jeb saucam, kā gribam. Pagājušā gada oficiāli izdevēju akceptēts un fakts, ka ir tieši divas grāmatas, kas ir pārdotas visvairāk. Ne-rakstnieces, lai viņa man piedod, bet ne-rakstnieces Karīnas Račko erotiskais izdevums "Saplēstās mežģīnes" un Guntara Rača, dzejnieka, muzikanta, viss kopā, dzejoļu krājumiņš mazais "365". Ko tu par to saki?

Ikstena: Es par to saku, ka tās ir grāmatas, kur ir ļoti... Kur ir ieguldīts ļoti spēcīgs mārketings. Ja tu paraudzīsies, kā, teiksim, tiek atspoguļotas "Mēs. XX gadsimts" grāmatas, tad šo grāmatu vienīgais mārketings ir paši to autori, kas ir vienā vai otrā veidā interesanti preses izdevumiem vai arī, teiksim, raidījumiem, uz kuriem viņus aicina, ja, bet, teiksim, manā uztverē tā ir tāda... Turklāt Račs – kā tu Raču vari salīdzināt, teiksim, ar Vigulu vai ar Vērdiņu?

Nevaru! Es arī nesalīdzinu.

Ikstena: Račs ir rokmūziķis, ja...

Jā.

Ikstena: Viņš raksta dziesmu vārdus un tautai patīk, un tur viss ir kārtībā. Un par tavām pieminētajām "mežģīnēm" es neko nezinu, es nevaru komentēt, es neesmu šī segmenta literatūras ne lasītāja, ne piekritēja, bet acīmredzot ar attiecīgi labu mārketingu, attiecīgā auditorijā arī tādai grāmatai, kā redzam, ir vieta.

Bet pēc būtības, nu, ir divas paralēlās pasaules Latvijas literatūrā – ir kaut kāda viena literatūra un cita literatūra. Viņa nav taču visa vienota latviešu literatūra.

Ikstena: Nē, bet viņai arī nav jābūt vienotai latviešu literatūrai, nav arī tādas vienotas britu literatūras, tāpat tur ir, kā teikt, ir tādi... Tāda veida bestselleri, kā tu tikko minēji, ir nacionālā literatūra, kas ir literatūra literatūras nozīmē, un tas ir... Es nedomāju, ka tas kaut kādā veidā viens otru apdraud vai ka mums tā kā būtu jāsaskata kaut kāds tur ienaidnieks iepretim. Es uzskatu, ka tam visam kopā ir tiesības eksistēt, kamēr cilvēkiem ir interese par vienu, otru vai trešo lietu.

Nav šaubu! Es vienkārši tikai jautāju par to, ka šīs grāmatas tomēr, nu, iepretim šādiem vai tādiem skaitļiem, iepretim Latvijas sarūkošajam, bet tomēr iedzīvotāju skaitam, nu, rāda, ka viņas lasa tomēr relatīvi maz. Tajā skaitā pat "Mātes pienu" arī, nu, ja tā paskatās.

Ikstena: Nē, nu, tu zini – jā un nē. Es domāju, ka, tagad braucot arī pa Eiropu, pa pasauli, ja, tad es domāju, ka šīs tirāžas, ko ir sasnieguši "Mēs. XX gadsimts" grāmatas, ja, Latvijas apstākļiem, Latvijas tirgum tās tomēr ir ļoti augstas tirāžas.

Tu zini tagad, cik tev ir "Mātes piens" Latvijā?

Ikstena: Jā, apmēram divdesmit pieci tūkstoši.

Nu, divdesmit pieci, jā, tas ir cienījami, tas ir cienījami

Ikstena: Jā.

Respektīvi, ka tu, nu, tu redzi, ka tas ir atbilstoši pret to iedzīvotāju skaitu, salīdzinot ar citām valstīm?

Ikstena: Absolūti, absolūti, jā. Nē, nu, "Arēnu", kā Račs, es nesavākšu, bet tas jau nav arī mans mērķis.

Vienmēr jau ir arī, kur tiekties, vai ne? Labi. Paturpinot vēl šo situāciju par cilvēku patēriņu, un tas ir ekrāns, tie ir mobilie smartfoni vai viedtālruņi, tas ir milzīgs daudzums televīzijas kanālu, portālu – "YouTube", "Netflix" un tā tālāk, un tā tālāk, visas tās konkurences. Kā tu uz to skaties, nu, caur savu prizmu, bet caur vienu reālā, modernā pasaulē dzīvojošu cilvēku – vai tā kā vairāk lasīt literatūru un mazāk skatīties seriālus, tas vienmēr tā ir labā gaume, vai nav tik traki?

Ikstena: Nu, tu zini, es pati ļoti daudz skatos seriālus, tā kā būtu ļoti nesmuki tagad kādam norādīt – lasīt vai skatīties seriālus. Es domāju, ka tā ir katra paša izvēle, es tikai domāju, ka ir kaut kāds dzīves posms... Man ir bijuši vairāki tādi dzīves posmi, kuros ir dominējusi grāmatu lasīšana. Šis nav tas dzīves posms, kurā tik ļoti dominē grāmatu lasīšana, bet tas varbūt vairāk ir tāpēc, ka es, nu, ka man ir vajadzīgs arī pēc tām ļoti intensīvajām sarunām, kuras pārsvarā, protams, ārzemēs notiek angļu valodā, man varbūt vajadzīga kaut kāda atslēgšanās un, piemēram, man ļoti palīdzēja britu seriāls "The Crown", ko es skatījos, lai uzlabotu savu angļu valodu. Tā kā tur ir visādi praktiski...

Bet ne tikai tāpēc? Nu, būsim godīgi, ja?

Ikstena: Ne tikai! Ļoti labs seriāls, ļoti labs seriāls.

Ko tu vēl skaties no seriāliem?

Ikstena: Tu zini, man ir tā – es, lai uzturētu kārtībā savas divas pamatvalodas bez latviešu valodas, krievu un angļu, es tā vienkārši sērfoju no krievu seriāliem uz britu seriāliem, un man ir jāteic, ka krieviem arī ir fantastiski seriāli par vēsturi un par tieši... Tas laiks, piecdesmitie, sešdesmitie gadi, "Optimisti" vai "Atkusnis", vai... Ļoti izcili, vienkārši izcili vēsturiski seriāli. Un britiem atkal tur viņu melnais humors, amerikāņiem atkal, protams, par visiem Baltā nama skandāliem. Vispār man ļoti patīk, es skatos seriālus, jā.

Respektīvi, tas ir kaut kāds, nu, tas stāsts... Tu saki – pat, ja cilvēkiem nepiespiež, nu, pārfrāzējot, nepiespiež mīlēt Raini, nepiespiež literatūru patērēt, nu, es domāju, jaunākajai paaudzei, tad seriālos ir ļoti daudz kā arī jēdzīga un svētīga.

Ikstena: Jā, jā. Vēsturiskajos seriālos... Protams, tas ir, kādus seriālus cilvēki skatās, bet šajos vēsturiskajos vai biogrāfiskajos seriālos, tur ir ļoti daudz kā jēdzīga, un es ceru, ka varbūt kāda no šīm "Mēs. XX gadsimts" grāmatām pārtaps kādā labā latviešu nacionālā seriālā.

Tas ir ļoti labs punkts, jo...

Ikstena: ... jo pietrūkst.

... jo patiesībā es domāju, ka arī tos rietumu seriālus, ko arī mēs un jebkurš, kas šo skatīsies un skatās, ir redzējis, viņš nav izlasījis tās grāmatas, balstoties uz kurām tie seriāli uz uztaisīti.

Ikstena: Jā, tieši tā.

Grāmatas tur ir, droši vien, vesela kaudze.

Ikstena: Mums būtu otrādāks ceļš – grāmatas būtu izlasītas, un varētu taisīt seriālus.

Kā kuru reizi. Dažreiz noskatās filmu un pēc tam lasa grāmatu, bišķiņ pat domā, ka, eh, tā filma pat veiksmīgāka ir. Nu, ja tā godīgi.

Ikstena: Jā.

Bet tad tu aicini Latvijas seriālu veidotājiem skatīties grāmatās šajās te?

Ikstena: Jā. Jā.

Vēl viens jautājums par starptautiskām lietām, ko es gribēju tev pajautāt, vai tas ir kontekstā ar Londonu un to vēstījumu, ko Latvija nes un varbūt ko Baltija nes, vai arī varbūt tas ir pilnīgi atšķirīgi. Vēl viens fragments no intervijas, kas bija šeit novembrī, no cita žanra, tas bija Pēteris Vasks, kurš pats bija vienā intervijā citējis versiju par Austrumeiropas, nu, klasisko mūziku, tai skaitā piesaucot... Un Austrumeiropas virzienu, piesaucot gan Arvo Pērtu, gan Giju Kančeli, citstarp, ja, un es, viņam, lūdzot komentēt, dabūju šādu atbildi, ko viņš par to saka:

[video fragmenta sākums]

Vasks: Bet Austrumeiropas mūzika, jā, tās ir visas, arī šie minētie komponisti un citi ir auguši totalitāras diktatūras laikā. Labi, poļiem tas nebija tik traģiski kā mums, baltiešiem, bet tas, manuprāt, arī komponistiem tajā situācijā, kāda vispār visām mūsu tautām bija, vai nu tu turies pretī un atrodi kaut kādus spēkus sevī, vai tu laidies dibenā."

[video fragmenta beigas]

Paliksim pie šī skaistā izteikuma. Tu redzi līdzību tādam redzējumam par Austrumeiropas literatūru?

Ikstena: Nu, noteiktā laika posmā, līdz deviņdesmitajiem gadiem, noteikti. Un man ir tagad tāds ļoti labs piemērs, ja man jautā, teiksim, par grāmatām, ko es... Par padomju laikā uzrakstītām grāmatām varu britu izdevējiem ieteikt, es vienmēr esmu ieteikusi Regīnas Ezeras "Zemdegas", kas ir uzrakstīta gandrīz vienā laikā ar Tonijas Morisones "Zālamana dziesmām", bet Tonija Morisone rakstīja aiz dzelzs priekškara angļu valodā, bet Regīna Ezera rakstīja latviešu valodā...

... šai pusē.

Ikstena: Padomju režīmā, šai pusē.

Bet Vasks tur tālāk... Tas mans jautājums bija... Viņš saka, ka arī šobrīd, viņš saka, ka trīsdesmit gadus pēc priekškara, burtiski tas tur minūti tālāk ir, arī pēc priekškara nekas nav mainījies. Nu, pamēģinām noskatīties to vietu!

Ikstena: Labi.

[video fragmenta sākums]

Vasks: Pievienojos tam, ka es ar esmu...

Arī divdesmit piecus gadus pēc dzelzs priekškara krišanas, vai pat trīsdesmit, vēl aizvien tas paliek?

Vasks: Jā, jā, jā. Tas tomēr palika lielā mērā, jo atkal tas pats jautājums ir, ja.... Rietumeiropas mūzika, kur ir interesantas lietas un gudras, bet viņas ir par daudz gudras, par daudz racionālas, viņas ir vienkārši, nu, tāda... Ai... Es neredzu tur to garīgo vertikāli.

[ieraksta fragmenta beigas]

Ikstena: Nē, nu es par Rietumeiropas literatūru tā nevarētu teikt, ka es tur neredzu garīgo vertikāli, bet es redzu, ka līdz ar šo tagad baltiešu masīvo ienākšanu britu tirgū, tā vertikāle būs citādāka.

Baltieši ir vienādi vai atšķirīgi? Nu, līdzīgi, es teiktu tā.

Ikstena: Baltieši ir.... Teiksim tā, tēmas varbūt ir līdzīgas, bet, protams, atšķirīgi, jo lietuviešiem ir fantastiska proza, vairāk tas katolicisma elements, igauņiem arī fantastiska literatūra, ar ko mūs ir visu šo gadu laikā iepazīstinājusi lieliskā tulkotāja Maima Grīnberga, tuvāki varbūt somiem. Bet katram ir tāds savs, ja, bet tomēr... Un šis, starp citu, ir arī pirmais gadījums, kad Baltijas valstis startē kopā. Visu laiku viena no otras...

Literatūras tajā saimniecībā, ja?

Ikstena: Bet, es domāju, visās saimniecībās.

Nu, paga, šur un tur...

Ikstena: Nē, nu, ne jau politiskajā saimniecībā, bet literatūras saimniecībā noteikti. Pirmais gadījums, kad Baltijas valstis startē kopā.

Tu pieminēji somus. Nu, ja mēs paplašinām skandināviskos mērogos, nu, ir taču pat atzīts žanrs tas skandināvu krimināltrilleris.

Ikstena: Detektīvs, jā. Viņiem ir... Redzi, ar ko kuram ir izdevies tajā pasaules tirgū izsisties. Nu, zviedriem tā sanāca, ka tas ir tas trilleris vai detektīvs.


Bet sanāca! Vai tas bija kaut kas apzināts?

Ikstena: Es domāju, ka bija, protams, pirmās bezdelīgas, kuras varbūt bija tās lokomotīves, un es domāju, ka tad valsts arī centās to lietu attīstīt.

Jo es vienkārši domāju tagad – nu, interesanti, vai ir sanācis tagad tā, kā ir, vai Latvijas literatūra tagad sāks mēģināt iekarot ar vēsturisko literatūru pasauli?

Ikstena: Nē, Jāni, šo piecdesmit grāmatu vidū, kas tagad iznāks, ir ļoti dažādi darbi.

Nē, nu skaidrs, ka bērnu literatūrā nav vēsturiskie romāni, protams.

Ikstena: Bet tas, ka briti jau pagājušo gadu, kad mums bija tāda priekšdiskusija par to, kas notiks 2018. gadā Londonā, tas, ka briti atzina, ka šī ideja par vēsturisko romānu sēriju... Zināmam skaitam mūsdienu rakstnieku apskatīt vienu valsts vai zemes vēstures periodu – ir unikāla ideja. Jā, to viņi atzina.

Tā ir sanācis, teiksim to tā. Bet tas skandināvu detektīvs – kaut ko līdzīgu tu redzi, ka latviešu literatūrā varētu panesties kaut kāds virziens?

Ikstena: Nu, mums pagaidām... Nē, mums kaut ko līdzīgu, man liekas, dara, starp citu, un ļoti, ļoti veiksmīgi Arno Jundze ar "Sarkano dzīvsudrabu", kas arī ir šajā sērijā. Un vispār viņš, man liekas, iet to ceļu, un – kas to zina, varbūt būs tāds detektīvs, ko visa pasaule nopirks.

Nē, es vairāk domāju nu jau kā žanru, ko dara daudzi autori, nu, tādu kā tendenci.

Ikstena: Nē, nē, kā žanrs tas mums nav, nē.

Ejot atkal, lēkājot no idejiskā uz racionālo, aktuālo notikumu kontekstā tai skaitā, ir sērijas ģenerālsponsors "Mātes pienam", un tad vēl ir Noras Ikstenas ieraksts: "Autore no sirds pateicas Valērijam Belokoņam." Nu, un tālāk jau citas pateicības. Es šito pašu jautāju Gundegai Repšei. Nu, tagad mums ir stāsts par nerezidentu bankām, par naudas atmazgāšanu, par visām problēmām, kas Latvijas tēlam ir radušās no naudas atmazgātāju gadījumiem, un tagad ir šī banka viena no, ne "ABLV", bet "Baltic International", kura ir sponsors. Tur nav kaut kāda tāda bišķiņ problēmiņa?

Ikstena: Nu, ja es gribētu būt... Ja es uztvertu šo interviju ar tevi kā "hard talk", tad es tev atbildētu ar pretjautājumu – vai man labāk naudu vajadzēja ņemt no Latvijas Bankas un...

Tev bija iespēja paņemt? Viņi nemaz nevarētu iedot. Nebija, no kā cita paņemt?

Ikstena: Nē, nē, tas ir retorisks jautājums. Tā ir viena sadaļa.

Labi. Šiten sākas "hard talk" tagad, šite sākas.

Ikstena: Okei, jā. Otra sadaļa ir tā, ka es Valēriju Belokoņu uzskatu par ļoti spēcīgu un ļoti izcilu kultūras mecenātu. Viņš ir atbalstījis ļoti daudzas labas lietas, ieskaitot šīs grāmatas sēriju. Būtībā Dzintara Soduma izstādi Valērijs Belokoņs atbalstīja arī personīgi, bet tas... Viņš atbalstīja arī Ilmāra Blumberga lielās izstādes un filmas veidošanu...

Nav šaubu! Vai cilvēks, kam pieder banka, kuru Latvijas valsts uzraugi, lai kā viņus tagad kritizētu, un es piederu pie kritizētājiem, kura banka ir sodīta ar vairāk kā miljonu soda naudā par naudas atmazgāšanas normu pārkāpšanu, kuri figurēja jau pirms "Mātes piena" pat uzrakstīšanas vai vismaz uzrakstīšanas laikā, bet ne iznākšanas laikā, Magņicka, saucamajos "Magņicka lietas" sarakstos, un tas bija publiski zināms – vai tādu cilvēku tiešām tu nosauc par izcilu mecenātu? Nauda nesmird?

Ikstena: Mmm... Es teikšu tā – pirmām kārtām, mēs neesam... Teiksim, no tiesiskuma viedokļa – "Baltic International Bank" joprojām Latvijā darbojas. Šī banka nav likvidēta.

Nav.

Ikstena: Un es, neraugoties uz to, ka varbūt šajā finanšu jomā Valērijam Belokoņam, kā tu saki, un ka bankai ir bijušas problēmas ar šīm kaut kādām finanšu plūsmām, es tomēr uzskatu, es tomēr uzskatu viņu par izcilu kultūras mecenātu. Tas nenozīmē, ka nauda nesmird, bet vienkārši domāju, ka es varbūt neesmu tik ļoti... Tik ļoti sīki saprotu vai neesmu tik ļoti sīki, kā saka, iesvaidīta šīs tīrās un netīrās naudas plūsmās, nu tad, Jāni, tas nenozīmē, ka nav nekādu robežu...

Tādas ir?

Ikstena: ... no kā kultūra naudu var ņemt vai neņemt.

Kādas ir robežas?

Ikstena: Robežas ir, nezinu, intuitīvas robežas. Es, piemēram... Nu, tādā gadījumā mēs varam apskatīties Mediči galmu, kas bija ne tikai sava laika izcils mākslas sponsors, bet bija slepkavas, ja. Tās ir robežas.

Tas ir jautājums: kurš ir galmā un kurš viņā nav.

Ikstena: Kurš ir galmā un kurš nav? Kādā galmā?

Tu saki – mēs varam apskatīties galmu, un pie tā galma piedalās vieni, un citi nepiedalās. Ar viņu sadarbojas vieni, un citi nesadarbojas.

Ikstena: Nu, tu man vari pateikt kādu, kas apzināti nav sadarbojies? "Baltic International Bank" un Belokoņs personīgi ir Latvijas Literatūras gada balvas sponsori.

Jā, jā, es to visu zinu, un pazīstu Belokoņu. Man liekas, tas vienkārši ir mūsu jaunāko laiku vēstures šobrīd ļoti interesants temats par to, kā mēs attiecamies viens pret otru, neatkarīgi no viņa amatiem un naudas.

Ikstena: Nu tad man tev būs, tad man tev būs tāds pretnostatījums: es domāju, ka šie privātie sponsorējumi, kas ir glābuši Latvijas kultūru daudzu gadu garumā, ieskaitot Teterevu fonda sponsorējumus gan teātriem, gan Rundāles pilij, Belokoņa kunga sponsorējumi, Valērija Maligina, aizsaulē diemžēl aizgājušā, sponsorējumi – viņi ir glābuši Latvijas kultūru gadu garumā, un tas ir pretjautājums varbūt arī valsts politikai. Ja, teiksim, valsts...

Tagad es runāju ar bijušo Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētāju!

Ikstena: Jā!

Vo, parunājam! Ja?

Ikstena: Ja valsts... Tātad, ja politiskā līmenī politiķi, kas Saeimā tad vai tad, vai tad varēja nobalsot par kultūras finansējumu tam un tam, un tam, tad loģiski blakus rodas privātie sponsori, privātie mecenāti, kuri piedāvā un kuri iegulda savu naudu kultūrā.

Šobrīd nu tāds jau, patiesībā, populārs stils ir teikt, ka ņemt naudu mūzikā, tur, sportā, vismaz kā viedoklis, ņemt naudu no ātro kredītu kompānijām ir tā kā nesmuki un varētu arī neņemt, un man liekas, ka tās ir salīdzināmas kategorijas, jo ir ātrie kredīti, kas izdara labas un sliktas lietas, ir nerezidentu bankas, kas izdara valstij vai cilvēkiem labas vai sliktas lietas. Droši vien, ka azartspēles ir nākamais uzreiz sarakstā, droši vien pēc tam alkohola tirgotāji ir nākamie sarakstā, es domāju, ka to sarakstu var tā lēnām veidot. Tu redzi ؘ– tu pieminēji robežas ؘ– tu redzi robežas? Jo nu nebija tā, ka bija pēckara krāsmatas pēdējo desmit vai piecpadsmit gadu laikā, tu saki ؘ– kultūra bija jāglābj, ka viņa mira galīgi nost, nu, tik briesmīgi nebija – Kultūrkapitāla fonds eksistēja, principā kaut kas bija. Tu redzi robežu?

Ikstena: Jāni, bija briesmīgi!

Bija briesmīgi. Kā to izmērīt?

Ikstena: To var izmērīt tā, ka vēl pirms... Pēckrīzes laikā Latvijas kultūras finansējums, un to tu vari apskatīties visos "Instagram" tajos, ja, vienkārši noslīdēja nenormāli strauji, nenormāli strauji.

No cik sākas "nebriesmīgi"?

Ikstena: Kultūra... Nē, nu kā, no cik sākas nebriesmīgi... Briesmīgi vai nebriesmīgi tas, ka būtībā ar valsts finansējuma palīdzību autori vai mūziķi, vai rakstnieki, viņi vienkārši nevarēja atļauties ne rakstīt, ne sacerēt jaundarbus. Un igauņi nobremzēja to savu, kā saka, krīzes minimumu, un viņi sāka to audzēt, audzēt, audzēt, jo viņi saprata, ka tas ir vienīgais veids, kā paglābt nacionālo kultūru. Latvijā tas ne-no-ti-ka! Jo vēl tad, kad mums bija rakstnieku dumpis, kad mēs cīnījāmies par finansējuma pieaugumu, kopējos skaitļos tev varbūt liekas – kultūrkapitāls izdalīja to un to, bet tu nevari iedomāties, kāds bija pieprasījums un cik visādām sfērām, ne jau tikai rakstniekiem – bibliotēkām, izdošanām, radošajam procesam – tā nauda bija nepieciešama. Tas mēs tikai tagad lēnām valstiskā līmenī sākam rāpties ārā no tās krīzes, ko mēs kultūras finansējumā piedzīvojām.

Bet tāpēc es jautāju tev, vai tu redzi to robežu...

Ikstena: Es redzu robežu.

... kur vienā mirklī naudu var sākt šķirot, ja briesmīgās situācijas vairs nav?

Ikstena: Ja briesmīgās situācijas vairs nav, naudu var sākt šķirot, es tev pilnībā piekrītu.

Viņa ir šobrīd vēl aizvien, briesmīgā situācija, vai vairs nav?

Ikstena: Nē, es vienkārši domāju, ka te ir mazliet cita lieta. Redzi, es nekad publiski un arī vispār, ne publiski, ne personiski... Es vienkārši, es nenoniecināšu tos cilvēkus, kas man ir palīdzējuši tikt cauri grūtiem laikiem. Es vienkārši to nedarīšu. Tāpēc, ka es uzskatu, ka tas ir negodīgi. Es uzskatu, ka vispirms paņemt naudu no sponsora un pēc tam pateikt, ka vainīgs ir kāds cits, jo es nezināju šīs netīrās naudas izcelsmi – es to nerunāju. Es vienkārši nevēlos noniecināt cilvēkus, kas man kā rakstniecei ir palīdzējuši iziet cauri grūtiem laikiem, un es nekad to nedarīšu.

Tu runā, arī vairākās intervijās, šajā naudas kontekstā lieto vārdu "mecenātisms".

Ikstena: Jā.

Mecenātisms pēc būtības ir klusu iedot naudu un nekur nezīmēties.

Ikstena: Kā kurš to dara. Piemēram, mūsu pieminētie, kā teikt, nu, varbūt Teterevu fonds jau ziedo tik lielas naudas summas, ka ir loģiski, ka viņi... Bet, piemēram, arī citi pieminētie mecenāti, viņi nav... Es neteikšu, ka viņi būtu kaut kur ļoti zīmējušies par savām iedotajām naudas summām. Piemēram, Valērijs Maligins, aizsaulē aizgājušais, bija ļoti daudzu fantastisku kultūras notikumu un kultūras izpausmju mecenāts, bet viņš nekur skaļi apkārt par to nerunāja.

Nu, kaut kādās preses konferencēs jau bija redzams, tā jau nebija. Kaut kur pieņemšanās.

Ikstena: Nē, nu, protams, jā, bet, katrā gadījumā, es nedomāju, ka mums būtu tagad... Es neesmu saskārusies Latvijas mecenātisma vidē ar to, ka mecenāti, kas darbojas Latvijā, kaut ko pieprasītu par to, ka viņi, vārdu sakot, ka viņi ir vienas vai otras lietas...

Bet viņi jau tajā mirklī ir ieguvuši! Viņi ir ieguvuši savu atrašanos uz vienas skatuves ar šiem te cilvēkiem.

Ikstena: Tas ir labi! Bet Gugenheims un Friks, un visi pārējie Ņujorkas lielie uzņēmēji? Frika muzejs, "Frick Collection" uz 5. avēnijas, kur ir brāļu Latūru lielākā kolekcija? Kas bija Friks? Viņš bija uzņēmējs un biznesmenis, kurš, iespējams, kā tu saki, ļoti netīrā veidā bija uztaisījis savu pirmo naudu, bet pēc tam to ieguldīja šādas kolekcijas veidošanā un kļuva par, kā teikt, tur par atzītu mecenātu un uzņēmēju, un tamlīdzīgi. Nē, nu visur, Jāni, ja mēs tā paskatāmies, visur, kur ir liela nauda, nāk līdzi, protams, šīs lielās naudas aizdomu ēna. Bet es uzskatu, ka tur, kur šī lielā nauda tiek pārvērsta mākslas faktos, tur, kur tā palīdz labdarībai, tur, kur tā palīdz, teiksim, es nezinu, izglītībai vai kur, tad tā daļa tevis pieminētās netīrās naudas pārvēršas baltajā naudā, tīrajā.

Vai šī tava atbilde attiecas arī uz stāstu par Ventspils Rakstnieku māju, kura, nu, tas nav stāsts par biznesmeni Lembergu, ja, tātad tas bija pirms pārdesmit gadiem, tātad, priekšlikums sadarbībā ar Venstpils Domi un Lembergu radīt šo projektu, projekta krustmāte sēž man pretī, projekta krusttēvs vai, es nezinu, kā lai sauc citādāk, Aivars Lembergs vienlaicīgi ir amatā vēl aizvien un vienlaicīgi tiek tiesāts par, nu, teiksim to tā – varas ne pārāk labu izmantošanu savtīgiem mērķiem.

Ikstena: Nu, Jāni, tagad būsim precīzi. Tātad – nauda Ventspils mājas atjaunošanai, 500 000 lati, tika iegūta Valsts budžeta grozījumos, tā nebija Ventspils nauda, tā bija nauda, ko mēs kopā ar toreizējo kultūras ministri Helēnu Demakovu, kā saka, izprasījām Valsts budžeta grozījumos, un 500 000 latu aizgāja tam, lai saremontētu un izveidotu Ventspils Rakstnieku māju.

Paga, nu, neba nu nejauši Ventspils tieši tur bija. Ventspils arī tur piedalījās.

Ikstena: Ā, nejauši. Zini, kāpēc nejauši? Nē, Ventspils tajā brīdī tur nepiedalījās, tā bija valsts budžeta nauda, un vieta — Ventspils — tika izvēlēta tāpēc, ka es vedu cilvēkus rādīt starptautisko rakstnieku un tulkotāju centru Gotlandē, un tika izlemts, ka vistuvākā un tāda patīkamākā vieta būtu Ventspils, tāpēc ka tā ir arī neliela pilsēta pie jūras, cilvēki var dabūt dabu, cilvēki... Un, protams, bija pretimnākšana no toreizējā un vēl tagadējā Ventspils domes priekšsēdētāja, viņš laikam vietnieks, Alda Ābeles, kurš šo ideju uzķēra pilnīgi tā kā, nu, viņam tas...

Bet pagaidi, kā tad tagad tas viss noslēdzas ar to, ka trešdaļā līdzīpašnieks ir Ventspils pašvaldība? Nu, tu tā runā, it kā viņi tur vispār nepiedalītos pasākumā.

Ikstena: Nē, nē, es nesaku, ka viņi nepiedalās, protams, ka tad, kad māja... Tā bija Ventspils pašvaldības, nu...

Nu ja. Īpašums.

Ikstena: ... īpašumā esoša māja, viņa tika atjaunota par valsts budžeta naudu. Skaidrs, ka tur... Es nesaku, ka viņi nepiedalās, es tikai saku, ka, iniciējot šo projektu, pat pirmā ideja bija, ka mēs vēlējāmies māju, kas piederēja Ventspils luterāņu draudzei, bet to...

Labi, tā ir pagājusī desmitgade, pienāk šī desmitgade, ir, nu, tur, sākot no Šlesera neizdošanas kratīšanai un rīkojuma Nr. 2, un "Oligarhu kapusvētkiem", un kas tik viss tur nebija, un turpinoties ar pagājušo vasaru, ar oligarhu sarunu skandālu. Nu, mēs runājam par to pašu Aivaru Lembergu. Ir cilvēki, kas saka – es tur nebraukšu uzstāties, ir cilvēki, kas saka – mēs noņemam tur kaut kādus muzikālos pasākumus, tur vairs nerīkojam; ir cilvēki, kas saka – turpinām! Ko tu saki par šīm divējādām attieksmēm?

Ikstena: Es pieņemu abas divas attieksmes.

Kāda ir tava?

Ikstena: Mana attieksme ir tāda, Jāni, ka pirms... 2006. gadā, teju pirms divdesmit gadiem, izveidota starptautiska rakstnieku māja, kas ir ieguvusi absolūti lielisku reputāciju visas Eiropas rakstnieku māju tīklā, kas ir kļuvusi par vienu no atpazīstamākajām literatūras mājām Eiropā. Es tur braukšu! Es lepojos ar šo māju kā rakstnieku māju.

Noņemam šitos jautājumus, paliekam uz kaut kādas tādas nots, nu, ko es teiktu, vismaz es redzu tur zināmas līdzības starp padomju laiku un šiem laikiem. Tas, par ko tu raksti, ir būtībā dubultmorāles laiki vai dubultstandartu laiki, vai saucam, kā gribam. Cik lielā mērā tu redzi, ka dubultstandarti, un kādi... Nu, nerunājot par to, ka sistēma, vienkārši politiskā pārvaldes sistēma, totalitārā sistēma vairs nav, bet cik lielā mērā sabiedrībā tu redzi, ka kaut kāda dubultstandartu morāle? Kuri ir aizgājuši mēslainē, un kuri no viņiem tā vai citādāk, vienalga, cilvēku attiecībās, principos vai vēl kaut kur, ir palikuši?

Ikstena: Nu, redzi, dubultstandartu morāle – tas ir mūsu, teiksim tā, attīstītā kapitālisma laikā...

Nē, jautājums, vai attīstītā vai mežonīgā?

Ikstena: Es domāju, ka viņa vienkārši ir kaut kā transformējusies, bet tas, ka tie dubultstandarti joprojām pastāv, tas ir skaidrs, jo, vienalga, labi, padomju laikā tu nevarēji pretī runāt politiski, tagad tu nevari, teiksim, runāt pretī savam šefam, lai viņš varbūt tevi... Bet tie ir, saproti, Jāni, tie ir ļoti individuāli stāsti, tā ir katra cilvēka individuāla izvēle.

Bet šie visi ir individuāli stāsti, un arī miljoni neaprakstīto stāstu ir individuāli stāsti.

Ikstena: Jā, arī miljoni neaprakstīto stāstu, jo es nekad, nu, teiksim tā, es nekad neuzstāšos par... Zini, man liekas, ka tie tribūni un tie patiesības, vienīgās taisnības sludinātāji, viņi vienmēr pēc tam ar tādu pliku pakaļu uz kaila ledus vienkārši attopas, ja. Un es vienkārši... Es nemetīšu akmeni pirmā kaut kādas attiecīgi konkrēta stāsta dubultmorāles virzienā, kamēr es nesapratīšu šo stāstu no tīri personiskā viedokļa – kas vienu vai otru cilvēku pavedināja uz to un to, un to, kas, starp citu, attiecas arī uz daudz pieminētajiem čekas maisiem, ja. Jo arī "Mātes pienā" ir ļoti sāpīga epizode, kurā septiņpadsmitgadīgu meiteni iztaujā čekas aģents, un viņa, saprotot to, ka viņa saka patiesību, atbild patiesi, viņa zemapziņā nojauš, ka viņa nodod savu skolotāju.

Vai septiņpadsmitgadīgā, Nora Ikstena šajā gadījumā, ir atrisinājusi to situāciju nevis caur romānu, bet arī reālā dzīvē?

Ikstena: Jā, es esmu atrisinājusi, es esmu izrunājusies ar savu skolotāju Egīlu Blūmu, kuram joprojām ir alternatīvā skola, un es domāju, ka tā ir situācija, kurā mēs tikām iemesti un tā ir arī situācija, kurā šis skolotājs, pats negribot, tajā laikā, darot bērniem, saviem skolēniem, Blūma grupai, tikai labu, viņu no skolas, kā teikt, protams, padzina, un īstenībā tie bērni tika uzmesti uz sliedēm, bet ne jau viņš tur bija vainīgs, ja, jo, viņš jau mums mācīja tikai to labāko.

Kā ar to otru pusi? Ar tiem dusmīgajiem vai pro-varas cilvēkiem – skolotājiem, direktoriem un "vīriem pelēkajos vadmalas svārkos"?

Ikstena: Nu, man ir tur ļoti, ļoti sarežģīti, jo man ir arī sajūta, ka es nevaru... Saproti, tas nav... Kā saka, mana redzes atmiņa liek man domāt, ka es ļoti labi zinu cilvēku, kurš mani pratināja, kurš joprojām ir, kā saka, pie ruļļiem, tā teikt, bet tā ir tikai mana redzes atmiņa.

Pat pie ruļļiem?

Ikstena: Jā, pat... Jā, tiesu sistēmā. Un tāpēc man vienkārši... Bet tā ir tikai mana redzes atmiņa, tāpēc es nevaru tev te saukt vārdu, ja.

Bet tad uz šī fona un uz tās vēsturiskās situācijas čekas maisu kontekstā, kur mēs atrodamies, kādu tad tu redzi šo ceļu? Jo tavi publiskie komentāri ļoti neviennozīmīgi ir, tu saki – varbūt jā, varbūt nē. Bet tas, ko tu tagad pasaki – ka it kā man ir atmiņa, es līdz galam nezinu, bet vienlaicīgi sajūta nav laba, nu, tas liecina par neatrisinātu situāciju.

Ikstena: Jā, es, Jāni, es par to daudz esmu domājusi, jo tas deķītis tiek visu laiku valkāts šur un tur, un vēl šī Rokpeļņa atzīšanās, kas, protams, bija baigi šokējoši tomēr arī, nu, cilvēkiem apkārt, viņa draugiem un līdzgaitniekiem. Es esmu nonākusi pie secinājuma, ka vajadzēja un joprojām vajag atvērt sadaļu, kas attiecas uz čekas maisiem, kur ir profesionāļi, kas apzināti strādāja šajā sistēmā, kas vervēja ziņotājus, kas saņēma par to naudu, tātad viņu apzināta izvēle, ja, totāli apzināta izvēle. Kas notika tajā otrajā segmentā, kur vienu vai otru iemeslu dēļ cilvēki tika vervēti ar šantāžām, ar piedāvājumiem, ar visu kaut ko, es nezinu. Es zinu tikai to, ka mans tēvs, Jānis Rubenis, kurš ir visu mūžu bijis, tā teikt, īsts darba rūķis, viņš permanenti sūtīja, kā teikt, vienu māju tālāk gan partiju, gan čeku, ja, un viņš par to arī savā dzīvē daudz cieta, bet es lepojos ar viņu.

Nav šaubu! Bet tas nozīmē, ka tu saki – virsnieki vispirms? Respektīvi, čekas virsnieki vispirms?

Ikstena: Čekas virsnieki, tālāk visi, visi, visi, kas apzināti tur strādāja, kas saņēma par to naudu, kuru darbs tas bija, un arī vervētāji, kuri nodarbojās ar to, ka viņi cilvēkus visādos veidos tur, kā saka, šantažēja un ko viņi tikai tur nedarīja, ja.

Bet kā tu redzi, kas notiek... Piemēram, ja to, es nezinu, kādā veidā, publisko. Kā tu redzi, kas notiek tālāk? Jo es arī drusku esmu to čekas tēmu pētījis, nu, kā reiz mēs ar Kairišu te smējāmies, ka mēs esam drusku par jaunu, tiesa, lai vienkārši nebūtu nekādos maisos, ja. Un man likās ļoti interesanti, ka Rokpeļņa atzīšanās kontekstā, te daudzi apsprieda Rokpelni, un neviens nekur neapsprieda pieminēto virsnieku, kas bija vervētājs!

Ikstena: Jā. Jā.

Un, faktiski, man liekas, vienīgā... Varbūt es esmu kaut ko palaidis garām, bet Māra Zālīte savā intervijā pusotru gadu atpakaļ bija vienīgā, kas stāsta par to, kā viņu tas pats Miļevskis mēģināja vervēt un kas tur ir noticis un kas nav, respektīvi, nav jēgas pārstāstīt, bet viņa to apspriež, ja. Kā tu iedomājies tālāk? Nu, mēs nopublicējam... Nu, šis uzvārds ir, bet nekas jau ar viņu nenotiek, pat redzes atmiņā viņš ļoti daudziem ir zudis. Nu, nopublicējam mēs šos uzvārdus, un?

Ikstena: Nu, redzi, bet tas ir pirmais solis ceļā uz kaut ko, tas vismaz nav tas, ka mēs vienkārši mīcāmies, kā saka, kaut kādā pelēkā miglā un nesaprotam vispār, kur tālāk iet.

Tātad kaut kur jāiet ir?

Ikstena: Ir jāiet. Un čekas virsnieki, un tie cilvēki, kas profesionāli čekā strādāja, tas ir pilnībā... Tas ir sabiedrībai jāzina, un jāzina arī viņu metodes, kā viņi, teiksim, šos cilvēkus vervēja un ko viņi darīja. Un tikai nākamais segments tad ir... Tad var iet kaut kur tālāk. Bet tas ir pirmais solis.

Bet, redzi, tu saki par saprašanu, un es tagad citēšu tev, ko tu teici intervijā "Satori" pavisam nesen, ja, par Rokpeļņa atzīšanos. Tu saki, ka tu nevari saprast, tu nevari saprast...

Ikstena: Nē, es nevaru, jā.

Un ne tikai nevari saprast, kāpēc, bet, respektīvi, tu būtībā saki, ka tu tā arī neesi sapratusi, ko viņš uzzināja, ko neuzzināja, tev ir divējāda attieksme. Tātad, kas tev liek domāt, ka kaut ko tagad nopubliskojot vienkārši, mēs kaut ko sapratīsim?

Ikstena: Nē, nu mēs varbūt sapratīsim to veidu, kā cilvēki tika vervēti, bet mēs vismaz uzzināsim tos vārdus, kas varbūt arī joprojām, kā es tev saku, šis mans pieminētais pratinātājs, kur mana redzes atmiņa skaidri šo cilvēku, kā saka, atceras, bet vienīgi mana redzes atmiņa. Galu galā es domāju, ka tādiem cilvēkiem gan nebūtu vieta, un nebija vieta, mūsu redzamos amatos, politiskos un tiesu sistēmā, un visur citur.

Apgriežam no otra gala. Ja ir rakstnieki, dzejnieki, tulkotāji, žurnālisti, neaizmirsīsim arī šo arodu, ja, kuri ir bijuši nevis "Miķelis" vārdā, kā bija Rokpelnim aģenta segvārds, bet kuri bija citos vārdos, latviešu un nelatviešu.

Ikstena: Nu, nepatīkama aina.

Ja mēs viņus... Nu, no tevis teiktā es tā kā dzirdu, ka viņus tā kā nepubliskot?

Ikstena: Nē, es nedomāju, ka nepubliskot. Es domāju, ka mums ar kaut ko jāsāk. Un tad mums ir jāiet tālāk. Bet nu, Jāni, ir skaidrs viens, ka mēs nevaram tagad neviens no mums, ne tu, ne es, ne, kā saka, Kristus no debesīm, kurš vēl nav šogad augšāmcēlies, nevar pateikt, kas Latvijā notiks pēc tā brīža, ja, teiksim, ar joni principā viss, kas ir, visi čekas maisi tiks publiskoti. Es domāju, ka tā būs ļoti smaga, šokējoša un drūma aina, kurai mums, es domāju, ir jātiek cauri pamazām. Un tas, ka mēs vienkārši... Tas, ka mēs to neizdarījām, kad vajadzēja izdarīt...

Tas vilciens ir aizgājis.

Ikstena: Jā, bet tā ir mūsu... Mums jau jācīnās tagad ir ar tām sekām,

Bet tā tikšana cauri pamazām... Es vienkārši domāju, ka arī pēc Rokpeļņa atzīšanās es tādu... Un vienīgie cilvēki, kas varēja tikt cauri kā insaideri, es tagad nevaru atrast latviešu vārdu, bija šī literārā vide. Tie varēja būt rakstnieki, dzejnieki un ar viņiem saistītie. Nu, tu zini, es nevarētu teikt, ka es tur atradu ļoti daudzus, kas mēģina tikt tam cauri. Bija viens otrs, kas uzrakstīja par to, kurš kādu akmeni kurā virzienā varētu mest vai nevarētu, bet tādu īstu sarunu sava ceha starpā, bet vienlaicīgi uz publiku es nesagaidīju,

Ikstena: Jā, bet, Jāni, redzi, tad ir jāņem vērā, ka mēs šeit runājam, kā saka, par dzīviem cilvēkiem, un cilvēki ir ļoti dažādi. Tā kā Jānim šī atzīšanās, kā viņš pats apgalvo, kā kristietim bija vajadzīga, lai viņam nesagadītos, lai viņam, kā saka, simts gadi, lai viņam nesagadītos ar šo grēku aiziet pie Svētā Pētera, ja. Ir cilvēki, kuri, Jāni, ne tādas vien traumas un ne tādus vien nodarījumus sevī glabā visu mūžu, un ar to arī aiziet no šīs pasaules.

Nav šaubu, nav šaubu. Es jau runāju... Es jau neapšaubu, ka tas ir grūti, bet nu, citiem bija grūti tāpēc, ka tā sistēma viņiem traucēja dzīvot, nu, kam viegli, ja, bija, vai ne.

Ikstena: Nē, nu tieši tā, jā.

Un tas, kas, manuprāt, tomēr palika neizrunāts šajā Rokpeļņa atzīšanās gadījumā, ir, par ko tad ko viņš bija ziņojis, jo tas viss tika padarīts par tādu, nu, gandrīz drusku tādu joku. Bet čeka nevervēja joka pēc!

Ikstena: Tieši tā, tieši tā. Es domāju, ka Jānis, viņš jau sniedza tik daudzas publiskas intervijas, es domāju, ka viņš droši vien...

Vai viņš ir atbildējis, ko par ko viņš ziņoja? Nē!

Ikstena: Nē, viņš nav atbildējis, jā. Nu, tas, protams, arī ir viens no tiem jautājumiem, ka kaut kādu daļu sava noslēpuma viņš joprojām patur tītu kaut kādā tādā neziņas miglā.

Bet vai tas nebūtu arī rakstnieku vides jautājums?

Ikstena: Ne tikai rakstnieku.

Jā, es piekrītu, bet arī.

Ikstena: Jā, tas būtu. Bet, redzi, Jāni, es domāju, ka mums vajag tagad saprast, kā mēs koncentrējam savus spēkus, ja. Un šinī brīdī, tu saproti, tie ir trīs segmenti: viens ir rakstnieku vides radošais process, kurš jau tā ir ļoti sarežģīts un ļoti paģērošs, ja, tagad mums sākās šis starptautiskais ceļš, ja, un mums ir jāsaprot, nu, kas tomēr šinī brīdī ir nedaudz primārs, kas varbūt nedaudz sekundārs, bet, ja šādas individuālas atzīšanās sekotu, es domāju, ka tas nāktu tikai par labu procesam.

Un līdzās individuālajam? Tad es no tevis nolasu, ka tu esi tā kā vairāk par publiskošanu visos līmeņos soli pa solim.

Ikstena: Vairāk "par" visos līmeņos, bet ļoti, ļoti pārdomājot un ļoti, ļoti saprotot. Un es vienkārši, redzi... Tas ir atkal jautājums par šo valsts sadaļu, par šo valsts struktūru. Redzi, Jāni, ir bijusi vesela komisija, kas ir strādājusi gadiem, kur ir viņu darba rezultāti? Ja es tā strādātu ar savām grāmatām, kur... Ja es runātu...

Nu, ir viņiem tur sacerējumi, nav tā, ka nav neviena sacerējuma.

Ikstena: Nē, nu ir sacerējumi, bet ir muļļāšanās uz priekšu tāpat kā tiesvedību sistēmā. Nu, bet nevar tā! Ja tu paskaties, ja tu esi sava darba darītājs, vienalga, tu esi rakstnieks, kas raksta grāmatas; tu esi žurnālists, kas ik dienu taisa intervijas un mēģina tās valsts, kā saka, pelavas no graudiem atsijāt, tu esi ārsts, kurš strādā un taisa operācijas; tu esi skolotājs, ja... Nu, nevar vienkārši, vairs nevar izturēt un skatīties to valsts pārvaldības kaut kādu drūmo monstru, kurš netiek galā ne ar ko — ne ar tiesu sistēmu, ne ar čekas maisiem.

Bet valsts pārvaldība un vēsturnieku komisija – tas jau nav viens un tas pats! Tur viņi jau savā starpā viens ar otru nesaprotas.

Ikstena: Nu jā, nu redz, tātad viņi kasās vēl tur... Vēsturnieki dara savu darbu, atkal valsts pārvaldība netiek galā. Un tas ir tas, kas varbūt ir tāds, nu, tiešām tāds frustrējošs un kaitinošs. Lai gan es arī saku un vienmēr esmu teikusi – es negribu nekur citur dzīvot kā Latvijā, bet kaut kāds tāds samilzums tajās valsts pārvaldes birokrātijas šausmās, nu, tas ir pilnīgi acīmredzams.

Šiten atkal uzcepās jau labi pazīstamā Ikstena, kas trako par to, kas notiek, bet kura vienlaicīgi, un tas mani aizķēra, pāris mēnešus atpakaļ "Latvijas Radio" intervijā teica: es esmu tik daudz bijusi lielgabalu gaļa, kas ir cīnījusies par literatūras interesēm, es tur vairs, es savu laiku tur netērēšu, un vēl kaut ko, vēl kaut ko. Un tagad pilsone šeit faktiski parāda, ka viņa nevar būt mierīga.

Ikstena: Nē, literatūras jomā lielgabalu gaļa vairāk nebūšu.

Bet pilsoniskajā jomā?

Ikstena: Jā, ja vajadzēs, būšu.

Pilsoniskajā jomā jā? Ja paplašina tagad šo te valsts aparātu, par kuru tu tikko uzcepies... Un būtībā atkal tā pozīcija ir "mēs un viņi". Nu vai nav tomēr tā, ka viņi... Man liekas, ka tas bija tevis "scenārijētā" filmā "Varonis Dainis Īvāns", kurš vienā raidījumā savulaik teica, ka jebkura vara, jebkura vara, arī demokrātiskā vara, atļaujas vai neatļaujas tikai tik daudz, cik viņu piespiež. Respektīvi, vai viņa kļūs labāka vai sliktāka – tik, cik viņu piespiež. Un ka mēs, vienalga, mēs esam tie, kas to varu piespiež vai nepiespiež.

Ikstena: Nu... Jā, kā teiktu, kā citētu mūsu valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, bijušo: "Katrs viens". Viņai bija tāds "katrs viens", ja.

Jā, jā, jā, labs.

Ikstena: Jā, katrs viens mēs esam, bet tu saproti, tu nekad nevari tajā demokrātijas procesā saprast, kā tas katrs viens kļūst par kaut kādu kopumu, kas ietekmē vai neietekmē kaut kādu lietu virzību uz labu vai uz sliktu. Un kā katrs viens es varu būt ar savu noteiktu pozīciju, es varu aizsākt kaut kādus aizmetņus un cīņas, es nezinu, tur sociālajos tīklos vai kur, bet, kā teica Dainis Īvāns, būtiskāk par to, ko tu tagad pateici, viņš teica – nav svarīgi, kurš piecelsies pirmais...

... svarīgi, kurš otrais.

Ikstena: Svarīgi, kurš otrais.

Jā, to es arī lasīju, ka tu citē.

Ikstena: Jā, un redzi, tad, kad pieceļas tas otrais, trešais, ceturtais un piektais, tad mēs varam runāt par kaut kādu segmentu, kurš iespējamā veidā varēs ietekmēt, uz labu vērst kādas šīs valsts pārvaldības varbūt lietas, kas neiet tik labā virzienā.

Respektīvi, ir runa par to, ka izveidojas pietiekami liels kopums?

Ikstena: Jā. Jā.

Nu, viņš neveidojas Latvijas sabiedrībā!

Ikstena: Neveidojas.

"Mātes piena" tās pēcapspriešanas komentējot un braukāšanas pa bibliotēkām un skolām, tu esi runājusi par to, ka, nu, no vienas puses tu runā, ka tur ir dziedināšanas sajūta no cilvēkiem, bet, no otras puses, ka ir tā latviešu nespēja līdz galam runāties.

Ikstena: Jā. Un es domāju, ka tas ir arī iemesls, kāpēc mums ir tik gauss un tik iesīkstējis šis politisko partiju veidošanās process.

Gauss viņš nav, saveidots jau ir miljons partiju...

Ikstena: Nu jā, bet nu tādu, rīcībspējīgu, teiksim tā, rīcībspējīgu, profesionālu, politiķu cilvēki, kuri jau ir ieguvuši kaut kādu zināmu statusu, kuri ir profesionalizējušies, kuriem ir pieredze, ja. Ir ļoti grūti atrast šo konsensusu un kopīgo valodu. Un tas jau nav nekas jauns, tas jau mums ir "Pie bagātās kundzes", mēs jau redzējām, ja, kur šie partiju saraksti, ja.. Un tā ir arī varbūt tāda nācijas iezīme, ka mums ir ļoti grūti... Tikko mēs sajūtamies kā domubiedri, mēs atkal, kā saka, tā kā aizejam katrs uz savu pusi.

Kāpēc tā ir, tavuprāt?

Ikstena: Es nezinu. Nu, teiksim tā – tā ir mūsu nacionālā īpatnība, nu, mums ar to ir jācīnās.

Tu lietoji tikko vārdu "nācija". Vaira Vīķe-Freiberga savulaik mēģināja veidot "latvijiešu" vārda iedzīvināšanu, nekas nesanāca. Par nāciju tu runā kurā izpratnē: etniskajā vai politiskajā?

Ikstena: Mmm... Nu, tu zini, es tomēr par nāciju laikam runāju etniskajā izpratnē.

Par latviešiem?

Ikstena: Par latviešiem. Jā, es runāju par latviešiem, jo tomēr mēs nošķiram... Ir latvieši, ir, teiksim, ir cittautieši, un, protams, ja mums latviešiem jau ir tik grūti vienoties, tad tu iedomājies, kas notiek vēl tajā otrajā līmenī, vai ne.

Ko tu kā cilvēks, kas, nu, daudz tagad tomēr ir sajutis un arī personiski sajutis, gan Gruzijā, vai ne, vēstures, un cilvēcisko attiecību lietas, gan visur kur pa pasauli dzirdot, es pieņemu, visdažādākos stāstus, ko tu šajā mirklī, kaut kur izmezdama arī, ka tu esi, no vienas puses, nacionāli noskaņots cilvēks, no otras puses – ar nacionālistiem ik pa brīdim nākas paplēsties, teiksim to tā, ko tu domā par latviešu-krievu jautājumu Latvijā?

Ikstena: Redzi, es domāju, ka, protams, tā ir pilnīgi nenormāla situācija ؘ– par cilvēkiem, kuri pusgadsimtu dzīvo Latvijā un nerunā latviešu valodā. Bet tas integrācijas jautājums, tur mēs atkal politiskā līmenī varam jau no šiem pirmsākumiem, tā kā mēs tagad, kā saka, cīnāmies ar sekām par čekas maisiem, mēs tomēr arī šajā integrācijas jautājumā... Varbūt tam vajadzēja būt daudz spēcīgākam un stingrākam, kā tas bija pie igauņiem, un mēs tagad ar tām sekām necīnītos un nebūtu tāda iespēja, ka puse Rīgas vai liela daļa Rīgas joprojām runā tikai krievu valodā, ja. Jo es esmu, kā teikt, liberāls cilvēks un kosmopolītisks, un internacionāls cilvēks.

Pat kosmopolītisks tu esi?

Ikstena: Nē, nu, tajā līmenī, ka es gribu, aizbraucot... Es pat... Man ir labi, aizbraucot uz angliski runājošām zemēm, runāt angļu valodā, un uz krieviski runājošām zemēm – krievu valodā, un es vienkārši nesaprotu vice versa, kāpēc šie cilvēki nav integrējušies valodā, kas ir tikai normāli. Starp citu, tikko bija pēdējā mana interviju ar vienu britu žurnālistu, un viņam teicu – vai viņš var iedomāties cilvēkus, kas ir dzīvojuši piecdesmit gadus Londonā un nerunā angļu valodā. Viņš vienkārši iepleta acis kā šķīvjus un teica, ka nē, ka tas nav iespējams. Bet tur arī ir bijis... Tur ir bijusi kaut kādā nobīde mūsu politikai, mūsu nacionālajai politikai vajadzēja būt spēcīgākai, izteiktākai, stingrākai, nosakot šiem cilvēkiem, ka viņu attīstības iespējas šajā valstī, nerunājot nacionālajā valodā, būs ļoti limitētas.

Ir kāda, vai mentāla vai ļoti racionāla mācība, ko tu šajā vai kaut kāda cita veida sabiedrības attiecību organizēšanas aspektā esi iemācījusies par to, kā Gruzijā ir?

Ikstena: Jā.

Kas tā ir par mācību?

Ikstena: Neliekties kumpu muguriņu. Un, tu zini, tad, kad mums bija referendums par valsts valodu, kur mēs, Eiropas Savienības valsts, gājām balsot par to kā jēru bars, jo mums nebija citas iespējas, ka mūsu valstī vienīgā valoda ir latviešu valoda, oficiālā valoda, tad es atcerējos to, kas notika Gruzijā septiņdesmitajos gados, kad PSRS vēlējās mainīt konstitūciju un ierakstīt konstitūcijā, ka blakus nacionālajām valodās visās valstīs otra valoda ir krievu valoda. Un viņi sāka ar Gruziju. Un zini, kas notika Gruzijā? Ševardnadze tolaik bija "augšās" Krievijā. Vienas nakts laikā, Padomju Savienībā uz ielas bija visa Gruzija. Visa Gruzija sabrauca Tbilisi, vienkārši kā kopums parādot, ka, vai nu mēs atstāsim padomju konstitūcijā, ka vienīgās valodas ir šīs, vai nu mēs esam šeit, un mēs nekur prom neiesim. Un Ševardnadze nobijās, un tolaik tiem lielajiem padomju večiem pateica – ni, ni, ni, neaiztiekam konstitūciju!

Un aizvadītajos divdesmit piecos gados kaut kas līdzīgs ir bijis tur?

Ikstena: Zini, es domāju, ka tā... negausties. Negausties par to, kā mums dzīvē nav, bet pieņemt to, kas mums dzīvē ir. Jo man sakrita laiks ar tieši Gruzijas iepazīšanu, 2008. gada laiks, un es uz turieni aizbraucu, un pirmais, ko es dzirdēju, bija stāsts Imeretijā, kur bija bijusi pamatīga zemestrīce, un mēs te visi tikai šausmās: mums krīze, mums nekā nav, mums nav, ko... Mums viss bija īstenībā, mums bija grūti laiki, bet mums viss... mums daudz kas bija. Un tur bija vienkārši sabrucis Imeretijas kalnu ciems, un pilsētas radi veda ūdeni, maizi un visu pārējo. Un tad, kad viņi iegāja tajā ciemā, tad visas mājas bija drupās, bet, paldies Dievam, neviens cilvēks nebija aizgājis bojā, un viņi bija uzklājuši dzīru galdu drupās un svinēja dzīvi.

Bet varbūt latvieši arī to izdarītu, ja būtu, piedod, riktīgi sūdi!

Ikstena: Nē, nu, to jau mēs esam pierādījuši, nav jau tik slikti ar mums, tikai negausties visu laiku, iet uz priekšu!

Tu pieminēji referendumus. Ir skaists vēsturiski... Mēs abi izskatāmies tur pavisam citādāk, nekā tagad, 2003. gads, ir mirklis, kad Nora Ikstena ir skeptiska par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Noskatāmies vienu fragmentu, kā viņa toreiz to raksturo raidījumā "Kas notiek Latvijā?"

[video fragmenta sākums]

Ikstena: Manuprāt, šis nav balsojums par kopīgām idejām un pārliecībām Eiropā; šis ir balsojums par kopīgu tirgu, kopīgu politisku sistēmu un kopīgu birokrātiju, un kā tādā es tajā saskatu ļoti daudzus trūkumus un nepilnības, ļoti daudzas lietas, kas ir novecojušas, kas vairs nav elastīgas, un tāpēc ir pamats daudziem cilvēkiem nevis no tā baidīties, bet ar diezgan racionāliem argumentiem raudzīties uz šo pretbalsojumu.

[ieraksta fragmenta beigas]

Ikstena: Man nav nekas iebilstams!

Tu paliec tādās pašās pozīcijās?

Ikstena: Es palieku tajās pozīcijās, ka tas ir balsojums par kopīgu tirgu, ka tas ir balsojums par visu šo ekonomisko zonu, kur būs ļoti daudzas nepilnības un ļoti daudz problēmu, un tas arī jau tolaik ļāva cilvēkiem daudziem uz to raudzīties skeptiski.

Bet bija sliktāk, nekā tu bažījies, vai tomēr labāk?

Ikstena: Labāk.

Tomēr labāk?

Ikstena: Labāk. Un es domāju, ka ir, bija un joprojām ir daudz labāk, un es arī varu pateikt to, ka es arī uzskatu, ka "Brexit" nav pareizais solis, kā to uzskata arī ļoti daudzi briti, kas diemžēl, kā saka, palika mazākumā.

Mhm. Tad man jānospēlē vēl viens fragments no tā paša raidījuma, kur tu runā par... un kur es uzdodu jautājumus par nākotni.

Ikstena: Nu, bet ko tu runāji pirms desmit gadiem?!

Es uzdevu jautājumus, tieši tāpat!

Ikstena: Labi, labi!

[video fragmenta sākums]

Ikstena: Es tomēr ceru, ka, pievienojot šīs Austrumeiropas valstis un arī Baltijas valstis, ļoti drīz šī esošā Eiropas Savienības sistēma sairs, pārveidosies, un izveidosies kaut kāda cita, jauna forma.

Jūs cerat uz Eiropas Savienības sabrukumu?

Ikstena: Jā. Jā.

[video fragmenta beigas]

Un jauns un priecīgs Šadurskis! Tu vēl aizvien ceri uz Eiropas Savienības sabrukumu?

Ikstena: Nu, tu zini, laiki ir ļoti mainījušies, un, redzi, ir nākusi klāt... Kas tolaik, mazliet panaivi skatoties uz nākotnes iecerēm, visa šī drošības sajūta, terorisms. Nē, es neceru uz Eiropas Savienības sabrukumu, tāpēc ka es uzskatu, ka šo, nu, tas ir apmēram laikam pirms cik gadiem, pirms piecpadsmit?

Piecpadsmit, nu, gandrīz piecpadsmit.

Ikstena: Tad tas drošības arguments un tas, ka mēs visi esam tajā vienā laivā, runājot par drošību, runājot par pretterorisma draudiem, bēgļu straumēm un visu pārējo, tas ir liels arguments tam, ka es nepieturēšos pie saviem vārdiem. Es ceru, ka Eiropas Savienība nesabruks.

No tām tavām sabiedriskajām aktivitātēm skatoties, man drusku nav skaidrs īsti tas fokuss, kā tu redzi lietu prioritātes – tagad tu runā par šīm lietām, feisbukā tu kaut ko pasaki par citām lietām, un tad, kaut kādā pārskatāmā laika apjomā, mēs ieraugām, ka vienīgā vieta, kur Noras Ikstenas vārds parādās kā "sabiedriskais aktīvists" vārds, ir parakstos par Stambulas konvencijas ratifikāciju. Nevis kaut kur citur. Tā ir tāda īpašā prioritāte tev pēdējos mēnešos bijusi pāri visam citam?

Ikstena: Nē, nē, es neteikšu, ka tā ir bijusi īpašā prioritāte, tā varbūt bija vairāk tāda arī sakritība, kaut gan es esmu par Stambulas konvencijas ratificēšanu, pilnīgi viennozīmīgi. Bet, zini, Jāni, es vispār varbūt esmu vairījusies pēdējā laikā kaut kur tā baigi, kā saka, publiski likt savus parakstus un parakstīties, jo man patiešām ir tagad, man ir tā cita mana radošā prioritāte.

Bet tāpēc es tev jautāju, ka šeit ir tavs paraksts.

Ikstena: Jā, tā bija vairāk tāda sakritība, kur es...

Līdzās... Piedod! Līdzās mācītājiem un teologiem ļoti daudziem tajā sarakstā.

Ikstena: Jo tā vienkārši bija tāda sakritība, kad mums ar Rēziju Kalniņu bija teātrī diskusija, jo viņa ļoti, kā saka, arī cīnās par šīs Stambulas konvencijas ratifikāciju, un viņa man teica – bet, starp citu, mēs parakstām vēstuli, un tas bija tāds... Jā, es teicu, protams, tu vari likt manu parakstu, tāpēc ka es tiešām tā arī domāju, es esmu par šo ratifikāciju.

Līdzās šim ik pa brīdim ir kaut kāds atbalsts, kur liek parakstus, piemēram, Inga Ābele, ar kuru pārstāvat un pārstāvēsiet tūlīt Latviju Londonā, viņa tikko, nu, ne tikko, bet pirms ļoti īsa laika likusi savu parakstu zem aicinājuma Raimondam Vējonim kā Valsts prezidentam apžēlot Ansi Ataolu Bērziņu.

Ikstena: Tur ir arī mans paraksts.

Tur ir arī tavs paraksts?

Ikstena: Jā, jo Inga tos parakstus, tā bija viņas iniciatīva, un Inga parakstus vāca, tas notika kompjūterā, e-pastos starp rakstniekiem, un es.. Nu, es nezinu, vai viņš tur figurē, bet, katrā ziņā, es teicu...

Varbūt tad es redzēju īso sarakstu.

Ikstena: Jā.

Par to garīgo tēmu vēl viena lieta, kas man liekas svarīgi pajautāt – ne par Stambulas konvenciju, bet kontekstā ar garīgumu. Tajā pašā nesenajā radio intervijā tu teici vienu frāzi, kura pēc tam neguva nekādus papildu jautājumus, ka tu pirms desmit gadiem caur Gruzijas pareizticību noformulēji savas garīgās vērtības?

Ikstena: Jā, tā bija.

Ko tas sevī nozīmē?

Ikstena: Tas man nozīmē ļoti daudz, jo es...

Bet kas bija tā noformulēšana, ko tu noformulēji, un kāpēc caur Gruzijas pareizticību?

Ikstena: Redzi, nu, varbūt tā ir... Būtībā ticība ir ļoti intīma lieta, par kuru daudz publiski izteikties nebūtu...

Bet mēs vienojāmies, ka es drīkstu to pajautāt.

Ikstena: Jā, tu drīksti jautāt, jā. Es gribu teikt tā, ka man liekas – jebkurā vecumā, ja cilvēks atklāj sevi šo garīgo dimensiju, šo sajūtu, ka kāds tevi sargā, bet kādu tu arī bijā, un ja viņš to atklāj ar visu savu sirdi un dvēseli, un ar savu iekšējo "es", tā ir ļoti laba sajūta. Un es vienkārši... Man nebija bijis tādas garīgās pieredzes, un es Gruzijā, ceļojot pa kalnu klosteriem un arī dzīvojot kādu laiku Bodbes sieviešu klosterī, es sevī vienkāršu atklāju šo dimensiju. Un tā man ir tikai palīdzējusi, nekas slikts no tā nav cēlies.

Kaut kāda tāda vide, kura pietrūka Latvijā?

Ikstena: Nē, nu vienkārši Latvijā, redzi, es to nesajutu, bet tas jau nenozīmē... Nu, kristietība, nu... Cilvēks var droši vien atklāt tieši kristietību dažādos veidos, vai viņš var neatklāt kristietību, viņš var atklāt kaut kādu citu garīgo praksi vai garīgo pieredzi, kas viņam palīdz un dod spēku turēties šajā pasaulē.

Jā. Vēl viens jautājums par sabiedriskām aktivitātēm, un kur atkal ir tavs vārds kā atbalstītājas vārds, esi paguvusi tomēr daudz ko, ir akcijas, kas saucas "Par zaļu Latviju!", tāds mēģinājums iniciēt referendumu, lai Satversmē ierakstītu vārdu "zaļa". Valsts. Kāpēc?

Ikstena: Nu, redzi, tas ir ļoti vienkārši izskaidrojams. To es teicu arī šī zaļā referenduma rīkotājiem, kad viņi pie manis vērsās, ka ir divas tēmas, par kurām es vienmēr iestāšos: tie ir suņi un ekoloģija.

Super! Bet, ja Satversmē šobrīd jau ir ierakstīts, daudz apspriestajā preambulā: "Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu''. Nu, ko vēl?

Ikstena: Tas ir ļoti labi, bet, Jāni, es domāju, ka šādas iniciatīvas, ja, viņas ir tikai tādas pozitīvi vērstas iniciatīvas, kas var tikai palīdzēt atkal aktualizēt kaut kādus jautājumus. Tas jau nenozīmē, ka tas nonāks līdz Saeimai, bet cilvēki par to runā, un tā ir tēma, par ko mums runāt un runāt, jo, galu galā, cik tad mums, kādi tad mums ir tie Latvijas resursi, ko vispār arī pašiem sajust un ko arī citiem piedāvāt? Tā mūsu zaļā domāšana un ekoloģija, tā taču ir fantastiska lieta, mēs taču to izjūtam būtībā ik solī, un, ja ir kaut kāda cilvēku iniciatīva, tāpat kā labdarība vai kas, ja tas spēj virzīt uz priekšu atkal citu pozitīvu spēku, tad kāpēc nē?

Nav šaubu! Es tikai domāju, vai ir kaut kāds apdraudējums, vai ir kaut kādi riski?

Ikstena: Nē, es domāju, ka viņi to arī neuzlūko kā apdraudējumu, es domāju, ka tā ir tāda iniciatīva, kas vēlas vēlreiz aktualizēt un atkal vēl spēcīgāk, kā saka, pateikt to, ka Latvijā šī zaļā tēma un šī ekoloģija ir ļoti izteikta un vajadzīga.

Līdzās zaļumam melna krāsa bija tavā feisbuka 19. februāra ierakstā, nu, kas sakrīt tā kā ar banku sektora notikumiem un ar Latvijas Bankas prezidenta epizodi. Teksts bija tāds: "Britu mediji vēl pirms nedēļas ziņoja tik daudz labu vārdu par Latvijas kultūru, simtgadi, literatūru, tagad – melna migla." Un pēc pāris teikumiem tālāk: "Esmu turējusies pretī ilgi, bet man ir kauns par cilvēkiem, kuri ir gatavi pārdot savu valsti un likt mums, bez vainas vainīgiem, kaunēties par to."

Tu vari paraksturot to sajūtu, jo viņa ir drusku tomēr liriska?

Ikstena: Nē, nu, tā sajūta, protams, bija tajā vakarā, kad mēs redzējām to, kā no apcietinājuma iznāk Latvijas Valsts bankas prezidents un atsakās dot komentārus žurnālistiem – komentāru nebūs! Un viņš iesēžas...

Nu, viņš ies pagulēt.

Ikstena: Jā, viņš ies pagulēt, un viņš iesēžas melnā mašīnā, un viņa advokāts pasaka, ka komentāru nebūs, ja. Nu, nav nekas tāds iespējams, tāpat kā nav iespējams, ka cilvēks, kurš ir jau tomēr tādā aizdomu ēnā, ka viņš joprojām turas pie šī amata, ja. Viņš varēja vienkārši atteikties no šī amata un turpināt cīņu par sava vārda, kā teikt... Pret sava vārda nomelnošanu, ja viņš zina, ka viņš uzvarēs.

Tu arī uzskati, ka viņam vajadzēja atteikties, atkāpties no amata?

Ikstena: Jā, es uzskatu, ka viņam vajadzēja atkāpties no amata.

Kāpēc par šito nebija parakstu vākšana?

Ikstena: Njā, labs jautājums. Es biju... Nē, nu, Jāni, tas ir jautājums par to, ka tu nevari no viena... Tu jau mani tā šīs intervijas laikā, tu esi mani, kā saka, jau sapreparējis radošajā, politiskajā un visās pārējās jau daudzās sadaļās, ja. Tas ir jautājums par to, ka droši vien nebija cilvēku tajā brīdī, teiksim, no radošās vides, kas uzņemtos visu to praktisko darbu, kā, piemēram, tikko Inga Ābele uzņēmās Anša Bērziņa aizstāvības lietā.

Pāri tam man ir noslēdzošs jautājums par visu šo segmentu izpreparēto, jo man liekas, ka viņš tomēr ir fundamentāli svarīgs. Kas ir jādara inteliģencei, tā sauktajai, man tas vārds vienmēr liekas, nu, tāds... Vienalga, radošajiem, saucam, kā gribam – kas ir jādara kā pilsoņiem, kā sabiedriski aktīviem pilsoņiem valstī, un cik tālu Latvijā viņi to dara vai nedara, tavuprāt?

Ikstena: Zini, es domāju, ka es neatbildēšu tev tikai par radošo inteliģenci, bet par cilvēkiem vispār Latvijā. Es vienkārši domāju, ka, ja mēs visi pieturētos... Vārdi, kas man ir vienkārši iekalti kā tēvreize, ko man ir teicis Dzintars Sodums: "Dzīve ir, lai kalpotu, ne iegūtu." Un, ja mēs pieturētos pie šīs frāzes, ka dzīve ir, lai kalpotu, ne jau tādā kalpošanas nozīmē, ne iegūtu, tad mēs visi – radošā inteliģence, bizness politika –, tad mēs Latvijā kļūtu labāki.

Tas nozīmē – pieturēties ne tikai individuāli, bet arī tajās grupās, par ko mēs runājām, un arī aktīvi, ne tikai pasīvi?

Ikstena: Jā, būtu jauki, ja mēs to spētu.

Šitā varētu būt jau viena no tavām tām bāzes tēzēm uz Simtgades runu Sietlā, vai par kaut ko citu tas būs?

Ikstena: Nē, nē, es to simtgades runu Sietlā mazliet citādāk strukturēšu. Tur galvenais būs tas, ka runāšu par mīlestību uz Latviju kā par mīlestību uz tuvāku cilvēku: ja kādu mīl, tad ar visiem trūkumiem.

Tas tādos kristīgos principos?

Ikstena: Nē, tas nav kristīgos.

Bet arī? Tas viens otru neizslēdz?

Ikstena: Arī ģimenes ietvaros.

Jā, jā, protams, sākums no ģimenes. Ja "Mātes piens" ir tomēr 20. gadsimta, ne tikai sērijas, bet arī satura izpratnē, stāsts, un simtgade jau ir 21. gadsimta vēstījums. Tev ir kaut kāds... Nu, tevis pieminētā mīlēšana ar trūkumiem – tas ir pāri laikiem un pāri gadu tūkstošiem. Bet tev ir kaut kāds fokuss, kur tu redzi, kas ir 21. gadsimta, par ko jāraksta, par ko jārunā, par ko jādomā cilvēkiem?

Ikstena: Es domāju, ka ir jāiet aizvien vairāk tādā emocionalitātes un cilvēka cilvēciskuma dziļumā, jo laiks pats par sevi pieprasa to, kā saka, to virspusējo sajūtu, un es, piemēram, tāpēc esmu iecerējusi rakstīt tādu, varētu teikt tā, psiholoģisku trilleri ar nosaukumu "Dzilvēks".

Respektīvi, pēc "Mātes piena" un pēc "Ārprātija" ar Vilipsōnu būs "Dzilvēks", un tad tas būs par to mūžīgo iekšējo cīņu, ja?

Ikstena: Jā, tas būs par slikto dzīvnieku cilvēkā un par labo cilvēku dzīvniekā. Un, tā kā Vilipsōns mani ar "Ārprātija piedzīvojumiem" vienkārši izvilka, izglāba no tomēr tās "Mātes piena" ļoti, ļoti emocionālās un varbūt arī nostalģiskās sajūtas, un tagad līdz ar "Ārprātija piedzīvojumiem" es esmu sasmēlusies gana vitālos spēkus un pēc visām savām tūrēm ķeršos pie "Dzilvēka".

Un "Dzilvēks" ir tā kā par... Tur vairs ir 20. vai 21. gadsimta...?

Ikstena: 21. gadsimts.

Tas jau ir 21. gadsimta jau tā kā "dzilvēks"?

Ikstena: Tas ir 21. gadsimta cilvēks, un, ja Dievs dos un labi varēšu rakstīt, tad tas aptvers ne tikai Latviju, bet arī citas vietas pasaulē.

"Dzilvēks" Latvijā no citiem "dzilvēkiem" pasaulē atšķiras vai neatšķiras?

Ikstena: Nu, tāds pats "dzilvēks" vien ir!

Paldies tev liels par sarunu!

Paldies cienījamajiem skatītājiem par uzmanību, turpmāk vēl!

Tags

Aivars Lembergs Arno Jundze Baltic International Bank Dainis Īvāns Dienas Grāmata Dzintars Sodums Eiropas Savienība Gundega Repše Inga Ābele Karīna Račko Māra Zālīte Mātes piens Melānijas hronika Nora Ikstena Pēteris Vasks Pie bagātās kundzes Regīna Ezera Valērijs Belokoņs Valērijs Maligins Vizma Belševica

Comment Form