'Delfi TV ar Jāni Domburu' atbild 'Prāta vētra'. Sarunas teksts
Foto: DELFI

Esiet sveicināti cienījamie Delfi TV skatītāji, mēs šodien sākam ar dziesmu, jo studijā ir grupa "Prāta vētra". Grupa, kam šopavasar iznāca kārtējais, bet ar pauzīti, dziesmu albums "Par to zēnu, kurš sit skārda bungas" ar jaunām dziesmām no kurām vienai šodien šeit tiešraidē būs video klipa pirmatskaņojums pēc ne pārāk ilga brīža. Šopavasar iznāca albums, šovasar zem nosaukuma "Skārda bungu tūre", nepaies pat divas nedēļas, kad Mežaparkā lielajā estrādē būs izskanējis dziesmu svētku lielais koncerts, sāksies tūre: Jelgava, Ventspils, Valmiera, Daugavpils, Rīga – Mežaparks augustā, par to visu arī šodien parunāsim. Klasiskais kvartets studijā: Renārs Kaupers, Jānis Jubalts, Kaspars Roga un Māris Mihelsons. Būtu nepieklājīgi nesākt ar Dziesmu svētkiem, ja mēs sēžam dienā, kad jūs vakar tur stāvējāt ļoti dažādos apģērbos, man jāsaka, un sveicinājāt...

Renārs Kaupers: Ļoti kolorīts kvartets.

Un pēc tam vakarā spēlējāt izlasītajai publikai, kas ir Dziesmu svētku dalībnieki. Nu, ne pirmie Dziesmu svētki pieaugušo un nepieaugušo ir un – jā, vakardienas koncerts tiem, kas vēl neaizgāja gulēt pie televizoru ekrāniem, "Mana dziesma" nu jau kā himna un ar kopā dziedāšanu, un atkārtošanu. Ir kaut kāds kods noķerts?

Renārs Kaupers: "Manā dziesmā"?

Jā.

Renārs Kaupers: Grūti pateikt, grūti pateikt, faktiski, "Mana dziesma" tika radīta 2005. gada jauniešu dziesmu svētkiem, skolēnu dziesmu svētkiem – jā, viņi bija kā triloģija, bija tāds 15 minūšu cikls trīs daļās par mezgliem, "Gavilēt nācu" un "Mana dziesma", kā tāds noslēgums, es atceros...

Nebija plāni pirms 13 gadiem, dziedās kā lielo himnisko noslēguma dziesmu koncertā?

Renārs Kaupers: Plāna nebija, bet protams vakardien, teiksim, "Skonto" stadionā man tas aizkustinājums ir milzīgs. Man jau tā ir vienmēr grūti tikt līdz galam tajā dziesmā, kamoliņš kaklā sakāpj.

Kaspars Roga: Ne tikai tai.

Renārs Kaupers: Ne tikai tai – jā, es esmu vājš uz...

Māris Mihelsons: Dažiem skaņdarbiem.

Renārs Kaupers: Dziedot kļūstu vājš, bet citi dziedot kļūst stipri.

Jo, protams, ka visiem patīk tā vārda spēle, nu ir Dziesmu svētki kā klasika un tad "Prāta vētras" dziesmu svētki ik pa dažiem gadiem, kad viņi iebrauc vai ne. Ir kaut kādu kodi jums no sava žanra, no sava skata punkta jūtat, kas ir dziesmu svētku tā esence, kas turas un iet cauri, latviskuma esence?

Renārs Kaupers. Ū. Man liekas, ka mēs jau visi zinām to atbildi, tur viss tā labi saliekas.

Šorīt vienā intervijā, vismaz grupas līderis esot stāstījis, ka mēs esam, valstī esot emocionālais ķīselis, bet Dziesmu svētki esot mugurkauls tautai.

Kaspars Roga: Es tieši gribēju teikt, ka...

Renārs Kaupers: Jā, jā, jāsaka diezgan prātīgi teikts – jā, jā, enerģijas ķīselis. Tas ir Ziedoņa citāts, jā, jo viņš reiz bija to. Starp citu, vakar koncertā teica, viņš reiz bija ielavījies starp dziedātājiem lielajā koncertā un viņš tad teica, ka tāda enerģija, kas ir Dziesmu svētku lielā koncerta noslēguma koncertā un ka tas esot, vau, nu ka tie dziedātāji dzīvoja tādā enerģijas ķīselī. Jā, un vakar mēs to piedzīvojām, nu tas, man liekas, ka tas ir viens no mūsu tautas tādiem atslēgas punktiem, šie četri, pieci gadi, kad visi reāli satiekas. Teiksim, vakar gājienā, tu jau izjūti šo enerģiju, šo prieku, visi ir sabraukuši no malu malām, ieraudzījuši viens otru, sapucējušies, skaisti, tautastērpā, sagatavojušies, izgājuši skates, sagatavojuši programmas.

Jūs jau esat bijuši, otro gadu desmitu, mainās kaut kas, ir tā sajūta, ka mainās?

Renārs Kaupers: Dziesmu svētkos?

Jo man jācitē ir grupa "Prāta vētra".

Renārs Kaupers: Tā.

Par to kā pasaule mainās un mēs tai līdzi.

Renārs Kaupers: Jā

Jaunajā himnā ir rakstīts tekstā, tad ir tālāk jautājums, nav vairs par ādas krāsu, bet to, kādā valodā runā tev sirds.

Renārs Kaupers: Jā, jā.

Pasaule mainās un jūs tai līdzi?

Renārs Kaupers: Pasaule mainās un mēs tai līdz, un mainās arī mazliet ādas krāsas un varbūt kāds akcents parādās, bet tā kopējā sajūta, man liekas, no tiem laikiem, kad mēs braucām Dziesmu svētkos kā skolēni, tā esence ir tā pati.

Labi. Prāta vētra mainās vai tā pati?

Renārs Kaupers: Nešaubīgi mainās. Man patīk kā viens mūsu draugs teica, nu kā, reizēm ir kritiķi, ir vesela, teiksim, mūsu fanu kopa nu, teiksim, cienītāju kopa, kura par labāko "Prāta Vētras" albumu ever, atzīst šo te "Veroniku", kas ir jauks albums, ierakstīts 1996. gadā...

Un pašam smiekli nāk.

Renārs Kaupers: Ārkārtīgi labā garastāvoklī, bezrūpīgā. Un, jā, viņš tiek, teiksim, uzskatīts par labāko, bet viens mūsu draugs, ko es iesāku, man liekas, labi teica – tomēr, tas pirmrādītājs ir pirmais albums, tas, kā sākās tas viss. Pirmrādītājs kaut kādai grupas kopējai sajūtai, muzikalitātei.

Nē, bet es jau nu arī pārlasījies tagad visus tos slavētājus un kritiķus jau, kas pēdējos mēnešos ir bijuši nu, tomēr tur tās domas baigi dalās, gan jau jūs arī esat tomēr iemetuši aci.

Renārs Kaupers: Jā

Māris Mihelsons: Tas bijis gadu gadiem, tas tā ir vienmēr.

Bet tas kā jūs viņu piesakāt, kopš iznākšanas, nu jūs viņu piesakāt – modinātāja zvans tiek citēts. Renārs Kaupers – vismaz mums pašiem. Nu kur tad bijāt iemiguši?

Jānis Jubalts. Redzi, tā ir, ļoti viedi vārdi veļas tev, teikšu, jo mēs pārējiem vienmēr to arī teikuši, tad kad ir ko teikt, tad tas tieši tā arī jāsaka un jāpiesaka ar tādu pilnīgi, ka lai zvani skan. Jo nav vērts visu laiku uzturēt siltu zupu, kā saka, un runāt, kamēr vēl nekas nav iznācis. Un tāpēc arī starp albumiem mums varbūt ir tāda bedre arī informatīvāka, mēs vienkārši varbūt nestāstām pārāk daudz, ko mēs darām, kā mēs darām.

Tas bija modinātājs mans, vismaz mums pašiem – jūs kur tur, kur čučējāt?

Runā visi kopā.

Tas ir tas ko jūs esat pateikuši.

Māris Mihelsons: Mēs taču arī, mums ir tāds periods vai tā tu jūties emocionāli kaut kādā gadā vai dzīves posmā un atkal...

Kaspars Roga: Bet man liekas, ka "Prāta Vētrai" katrs jauns albums ir labākais un izcilākais.

Māris Mihelsons: Mums nav vērts vispār ko jaunu...

Kaspars Roga: Te nu mēs esam pie tā, ka tā ir tikai loģiska likumsakarība, jo, ja ir kaut kā savādāk, tad baigi jocīgi. Un šis...

Jā, bet nopietni runājot...

Kaspars Roga: Jā!

Domāju, ka daudziem, nu kas mēģina starp faniem un starp noliedzējiem kaut kā pa vidu skatīties, tā mierīgi pēc tam, kad bija filma par jums un ar jums, kur bija diezgan, tādi arī grēksūdzes elementi par to, kādi ir krīzes mirkļi bijuši un vispār lielā jautājuma zīme, ko tālāk un kāpēc, un ko, un kā, tad būtībā jau šis ir tas jautājums, kad atšķirībā no visiem pārējiem, tas ir kaut kāds jau restarta gājiens.

Kaspars Roga: Nu noteikti, jo es teiksim domāju, ka muzikāli šinī albumā "Prāta vētrai" ir kaut kādas jaunas kvalitātes nu, protams, ka pateicoties producentiem, jo kopdarbībā ar viņiem mums nekad nav bijis tā, ka mums sāk piedalīties līdzautori dziesmās un mums šis radošais process bija...

Tas tā – var piedalīties, nu tā nevar teikt.

Kaspars Roga: Jā.

Māris Mihelsons: Jā, tur bija cieņas moments, piekrītu. Deviņus mēnešus garš process, kurā tu jau vari trīs reizes apnikt pats sev un visam tam, kas tur top. Šeit ļoti, ļoti, ļoti ātrā tempā, ļoti koncentrētā veidā un tas priecē, ka tu vari arī tā ierakstīt, nevis to vilkt garumā ilgstoši.

Kaspars Roga: Ar Gustavo tomēr dziesmas tika, ar Arstarulsmirus tagad, ar viņu tomēr viņas tika lipinātas pa gabaliņiem, nu šeit atbrauca meistari, kuriem ir laba pop skola, pop tradīcijas, nu Zviedrija vispār kā tā...

Jā, un to tagad drusku ironizē, ka jūs esat paņēmuši pop skolas tradīciju čaļus un palikuši popsīgāki, un šokolādes saldējums kūst pavisam popsīgi...

Renārs Kaupers: Ā, tas ir, jā.

Kaspars Roga: Sāksim ar to ka pirmkārt, es domāju, ka mēs noteikti spēlējam un radam to, kas mums pašiem patīk, un kāpēc gan lai šeit būtu kaut kāda pretruna, ja mēs klausāmies ikdienā radio, un mēs jau nekad neesam sevi pozicionējuši kā underground grupu. Kamēr sākumā mēs vienkārši tādi bijām, tad vienā brīdī mēs kļuvām par meinstrīmu, tātad, par lielās straumes tecētājiem un tagad mūsu mūziku spēlē pa radio, kaut vai šie paši producenti teica – jūs spēlē pa radio.

Jums jābūt meinstrīmā.

Kaspars Roga: Nē, viņi bija tādā šokā, jo viņiem pašiem ir sava grupa, pie kam ar ļoti labiem skatījumiem YouTube, bet viņus Zviedrijā radio nespēlē, diemžēl.

Jā, bet tas imidža jautājums, kur es arī gribu jūs paķircināt.

Kaspars Roga: Nu bet obligāti, obligāti...

Tie zēni, kas sāka šo grupu...

Renārs Kaupers: Jā.

Pietiek lirikas, atcerieties tos zēnus, nu labi atcerējāties...

Renārs Kaupers: Jā, jā.

Bet pag, četrdesmit pāri gadi, veči sēž tagad šite, nu dīkdieņiem čaļiem viņus nemaz nevar saukt.

Renārs Kaupers: Jā, bet zini, man liekas, nu labi, varbūt mēs nevaram runāt kopumā par visu albumu, jo tur ir gana daudz romantikas galu galā, bet ir tie pāris gabali...

Tā meitenes gaidīšana, tad kad baidīties ņemt aiz rokas, nu tur ir viss tā puiciski...

Renārs Kaupers: Jā, kas būs, būs, jā, studentu laiki, tieši tā. Nu bet, teiksim, tos pašus zēnus spēlējot, man liekas, mēs visi, zini kā, runa jau ir par mirkļiem un tas mirklis, kad mēs mēģinājumu telpā kaut ko spēlējām un tā – eu, nu forši, nu tā kā toreiz.

Piedod, jāiesaista, lai tas balansiņš ir. Mājaslapā "Prāta vētras" oficiālajā, nu vēl tā drusciņ, nu tādi vēl korektāki, neitrālāki viedokļi, mākslinieciski saka, cieti – viens no labākajiem "Prāta vētras" albumiem.

Visi smejas.

Nu bet kā, kā!

Māris Mihelsons: Nu kā, tu jau vari pēc tam šo pateikt...

Tas nebija, šitas nebija?

Māris Mihelsons: Nē, nē, nē, tā nē, tu jau vari pēc tam atskatoties uz to, ko mēs agrāk esam, kādas dziesmas tu pēc tam koncertos, kuras iekļauj. Man liekas, ka šajā ir...

Kaspars Roga: Bet skaties, viņš kā politiķis, viņš jau ir pateicis, viens no labākajiem, tātad, vēl ir kādi astoņi...

Ja ne desmit.

Kaspars Roga: Šis ir viens no labākajiem "Prāta vētras" albumiem.

Māris Mihelsons: Nevis domāju, bet tā tas ir.

Kaspars Roga: Viss kārtībā

Māris Mihelsons: Man var nepiekrist, bet es tā domāju.

Es jau tikai jautāju, kas zem tā slēpjas.

Māris Mihelsons: Esi jau noklausījies?

Es esmu vairākkārt noklausījies.

Māris Mihelsons: Fū

Visi: Jā. Paldies

Rūpīgi visu šito te es noklausījos aizvadītajās dienās, jā.

Māris Mihelsons: Nu, un kā?

Bet Dievs palīdzēja.

Māris Mihelsons: Bet, bet, pag, ir viens no labākajiem, ja tu visu.

Godīgi?

Kaspars Roga: Tas ir gaumes jautājums.

Māris Mihelsons: Nē, nav.

Kaspars Roga: Kurš ir labākais tavā...

Renārs Kaupers: Kurš ir viens no labākajiem?

Pag, tagad kvartetintevija sākas.

Māris Mihelsons: Bet interese taču arī, taču interesanti

Bišķi parunājam un tad es nonākšu līdz tam īstajam jautājumam.

Renārs Kaupers: Tad tu tā neuzkrītoši tā...

Māris Mihelsons: Atklās kārtis.

Jā. Vēl atgriežoties pie tā caur bedrīti uz restartu, Rudaka Ulda intervijā pagājušā gada novembrī, tad kad jūs jau sākāt pieteikt, kad jau bija viss, jau paciņas bija gatavas, tad bija tas skaistais virsraksts par "Viagra". Ka vajadzēja "Viagru", "Viagra" bija zviedri, nu baigi skaisti, vispār, tur viss tas sanāk. Zviedru producenti Larsens, Olsons, kas bija tavs citāts – gan lai sevi motivētu, gan vispār gūtu prieku."

Kaspars Roga: Jā.

Nebija prieka?

Kaspars Roga: Tātad, kā ir. Tad kad jūs darāt kaut kādu vienu lietu, jūs vienkārši sākat vienā brīdī muļļāties pa to savu aplīti un ne uz priekšu, ne atpakaļ. Pirmkārt, tāpēc ka ir kaut kāda varēšanas kapacitāte, otrkārt, kaut kādi pieredzes nogulsnējumi, kas vienkārši jums gribot negribot, jūs visu laiku iekāpjat tajās pašās kurpēs un līdz ar to, pieņemsim, šis pienesums, kas nāca no konkrētajiem producentiem, un es tiešām šeit pasvītrošu to, ka viņi ir ar ļoti labu izglītību. Mēs tomēr esam smilšu kastes ansamblis, mums Māris beidzis mūzikas skolu un pārējiem ir kaut kādas nepabeigtas visādas tur privātskolotāju lietas, skolotāju lietas, kaut ko mēs esam mācījušies pa krūmiem, bet te atnāca puikas ar tādām labām akadēmiskām zināšanām. un tas, ziniet, tā kad pie jums atnāk labs skolotājs un pēkšņi viņš sāk ar jums darboties, un tas jūs pašus ļoti, ļoti tā kā uzvelk, uzbudina un motivē tā, kā tur ir rakstīts, un līdz ar to tu atkal sāc gūt prieku.

Ohoho!

Kaspars Roga: Tu atkal sāc gūt prieku no tā, ko tu jau ilgstoši dari, jo tā ir kaut kāda iekšējā attīstība, ja viņas nav, tad tu sāc stagnēt. Stagnācija nozīmē tādu...

Man šis ir diezgan pazīstams, kad tev ir jāmeklē attīstīšanās, tāpēc es arī mēģinu un es domāju, ka arī ļoti daudziem, kas klausās un meklē, jā, un es tagad mēģinu dabūt to padomu, protams, ka tur no otras puses tev ir jāatražo kaut kāds tas tēls, tas imidžs, būtībā, tas ko no tevis sagaida, tad tomēr liela daļa jau jūs turpināt tajā lomā būt.

Māris Mihelsons: Nē, nu mēs jau mēģinām būt mēs paši, vienkārši pieaicinot jaunu skatījumu uz mūsu mūziku tu vari paiet nedaudz arī tālāk un paplašināt to savu kastīti, kur tu atrodies.

Man jautājums ir vai tad kad jūs taisījāt šo savu pēc diezgan lielas ieelpas un izelpas darbu pēc pāris gadiem, vai jūs domājāt par to auditoriju, ko viņa sagaida, vai jūs vispār viņu aizstūmāt prom un teicāt – mēs tagad, kas mums rada prieku.

Māris Mihelsons: Nu baigi grūti būtu, man liekas, sacerēt dziesmas domājot uzreiz par auditoriju, primāri jau tu saceri mūziku un tad pēc tam tas nonāk līdz klausītājam, bet ne otrādāk.

Kaspars Roga: Jā, pirmkārt, tātad, mēs nospēlējam kaut kādu muzikālu tēmu vai nu viņa mūs aizķer, tas ir pirmavots, vai nu viņa mūs neaizķer, ja viņa mūs aizķer, tad tālāk jau mēs varam domāt vai viņa patiks mūsu klausītājiem. Jā, ir tāds filtrs, protams, bet pirmavots pilnīgi noteikti ir tas vai vispār spēlējot – o, šis ir labs, un tas ir pirmais, šis ir labs, tas ir pirmais, ka varam paspēt vēl, jo mums ir tikpat daudz, re kur cilvēks atnāk vai es atnāku ar kādu solo ideju un viņš pat nospēlē ar visiem vārdiem un visi kautrīgi saka – sagaidīsim tavu solo.

Mūzikas ziņā te ir gan smagāks gals, gan vieglāks, gan balādiskāks, gan pavisam salds.

Jānis Jubalts: Es mazu piemēru, piedod, ka pārtraucu tevi, paturpināšu Kasparu, konkrēti dziesma, kas būs šinī albumā, paši zviedru producenti teica, mēs pirms tam taisījām dziesmas kā idejas un te pēkšņi mēs paņēmām instrumentus un sākām spēlēt, un viņi paši čaļi teica – klausies, mēs skatāmies no malas un jūs tiešām tā kā tādā skolas grupā atkal visi ar azartu, acis deg un spēlē.

Bet viņi to teica jau par mūziku vai viņi zināja arī par to meiteni, kas gaida tur, kas būs.

Jānis Jubalts: Meiteni vēl nezināja.

Renārs Kaupers: Mēs paši vēl par meiteni nezinājām, neviens.

Jānis Jubalts: Atgriežoties tas tomēr saslēdzas, tā enerģētika, kas ir no skolas laika bijusi un tas smilšu kastes ansamblis, lai kā arī būtu viņš saglabājas un to enerģētiku, un enerģiju tu nevari apmānīt, kā saka, piemānīt.

Kaspars Roga: Citiem vārdiem sakot, viņi teica tā – kad jūs spēlējat deviņdesmito gadu mūziku, tad jums aiziet uzreiz viss labāk.

Tāda ir formula, jā?

Renārs Kaupers: Patiesībā, lūk ir lielā mērā atbilde taviem jautājumiem, jo mēs esam deviņdesmito gadu čaļi un skaidrs, ka tu, teiksim, uzsūc ļoti intensīvi mūziku, dzīvi tieši, skaidrs, ka bērnībā, bet padsmitnieka gados, 20 un pēc tam...

Kaspars Roga: Hormoni uztur formā.

Renārs Kaupers: Jā, sāk jau rutinizēties.

Un pievelk producēšanā par desmit gadiem jaunākus...

Renārs Kaupers: Absolūti precīzi.

...lai jūs atsvaidzinātos.

Renārs Kaupers: Absolūti precīzi, bet interesanta lieta, es lasīju interviju ar Maksu Martinu, kas ir zviedru, tā kā producēšanas lielģēnijs...

Jānis Jubalts: Raimonds Pauls.

Renārs Kaupers: ...kurš 30 gadus ir popmūzikā un viņam arī jautā – kā jūs spējat noturēt to aktualitāti un viņš saka – nav variantu, ja tu komandā neaicini jaunus cilvēkus, jo laika garu reāli izjūt jauni cilvēki.

Jā. Un tagad no mūzikas uz mesedžiem vai uz vēstījumiem, vai uz tekstiem. Man liekas jocīgi, ka ir ļoti maz runāts par to skārda bungu, nezinu, atsauci.

Renārs Kaupers: Jā, jā, jā.

Neviens tā baigi intervijās un jūs paši nerunājat par Gintara Grasa romānu ar visu viņa ļoti skarbo vēsturisko stāstu. Var saprast cik daudz tas ir...

Renārs Kaupers: Tas ir labs jautājums, jā, jo šo arī, man šķiet, vienā recenzijā, kāds rakstīja, ka pietrūkst šo skārda bungu, kā tu saki, atsauču tekstā. Tur ir interesants moments, ka radot tekstu, faktiski, šī rindiņa "par to zēnu, kas sit skārda bungas", kaut gan es esmu lasījis grāmatu, viņa neradās tik ciešā sasaistē ar romānu, kā tīri ar šo tēlu, ar šo puiku, ar mums pašiem.

Bet skārda bungas bija jau angliskajā savulaik gabalā sen sen.

Renārs Kaupers: Bija rindiņas "Četros krastos", jā.

Kā pirmo reizi "skārda bungas" latviešu vai angļu versijā, kā viņas uzradās, vispār?

Renārs Kaupers: Nē, nē, caur to Gintaru Grasu arī viņas nāca.

Ā, tomēr, nāca caur viņu toreiz.

Renārs Kaupers: Caur viņu toreiz nāca, jā.

Un tagad tas vienkārši kaut kā eksistē.

Renārs Kaupers: Man liekas, viņš kaut kā, kā tāda atbalss nāca. Tas ir liels jautājums, kuru es...

Mesidžs, tas nav tas, jo es domāju, jūs tagad neesat tāds, kā saka, puika, kas dauzās ar kaut kādām... Grasa romāns ar punduri Oskaru, tas ir kaut kas pilnīgi cits.

Renārs Kaupers: Jā, jā, absolūti, pilnīgi, protams.

Mesidžs ir kurš, mesidžs ir par ko?

Kaspars: Renār!

Renārs Kaupers: Mesidžs ir kaut kur pa vidu. Bet, draugi, es jums teikšu tā, tur ir...

Tāpēc ka tagad es citēšu nākamo, ko es esmu salasījies...

Renārs Kaupers: Ar vislielāko interesi.

Kaspars saka par albuma tituldziesmu, tātad, par ko mēs šobrīd runājam ir "Par zēnu, kurš sit skārda bungas": "Šāds zēns sēž, katrā no mums un ir mazs revolucionārs, kurš gatavs atkal un atkal sist savas bungas pret visām pasaules netaisnībām." Kuras pasaules netaisnības tiek apdauzītas šitajā diskā?

Kaspars Roga: Diskā nē, bet es izteicu savu iekšējo sajūtu. Jā, bet patiešām, patiešām, bet arī tā es asociēju, vispār, man vienmēr ir bijusi tā radikālā, es droši vien esmu radikālākais grupas dalībnieks, kuram vienmēr ir gribējies kaut kā visu laiku kaut ko stumt, kaut ko, mēs taču nevaram stāvēt uz vietas. Un es to ļoti, jā, aktīvi izjutu, akūti izjūtu sevī kaut kādu tieksmi pēc izplešanās. Vai attīstības laikos visu laiku šo te citēju.

Tas tikai viņa mesidžs, pārējiem tas mesidžs nav, jā?

Kaspars Roga:Jā.

Renārs Kaupers: Nē, nē, Kaspars ir malacis, Kaspars patiešām kaut kādā ziņā jāsaka kopš divtūkstošajiem gadiem Kaspars, man liekas, ir tāds izteiktākais bungu sitējs un karoga nesējs, kas ir izveidojis, to "Prāta vētru", kas ir šobrīd. Nē, nē, nešaubīgi, mūsu visu ieguldījums, muzikalitāte, menedžmenta nopelns ir milzīgs. Bet, jā, man liekas, ka Kaspars ir tas, kurš visu laiku to latiņu...

Māris Mihelsons: Jā, jā.

Bet mums vēl par to radikālismu sarunas tālākā gaitā ir jāparunā.

Kaspars Roga: Nešaubīgi. Protams.

Bet liekot to svaigo akcentu par šo albumu, tātad, video klipa pirmatskaņojums, pirmizrādīšana, šeit un tagad dziesmai "Ogles"

Kaspars Roga: Jā.

Kas tā varētu teikt, ka viena no tādām arī smeldzīgākajiem tādiem, ja ne skarbākiem, smeldzīgākiem gabaliem, es pareizi sapratu?

Renārs Kaupers: Labi teikts, jā.

Kaut ko jūs varat pirms tā klipa pateikt, jeb vienkārši skatāmies?

Renārs Kaupers: Obligāti, obligāti, jo ziniet par ko es domāju, es gāju cauri dziesmas tekstam un domāju, skaidrs, ka tas ir attiecību skaņdarbs, bet kaut kā viņš savilkās ar Dziesmu un Deju svētkiem.

Māris Mihelsons: Ak te nu bija, atkal...

Renārs Kaupers: Man liekas, man liekas, ka tā, par ko ir šī dziesma, par kaut ko taču ir jābūt. Četrdesmitgadnieki, varbūt pāri, tie kas jau vairākas reizes piedalās Dziesmu un Deju svētkos un atcerieties skolas laikus vai ne?

Jānis Jubalts: Orķestrīti?

Renārs Kaupers: Orķestrīti, autobusiņš, mēs braucam, mēs spēlējam "Tīgermaršu". Protams, un tad mēs nonākam lielajā enerģijas ķīselī, mēs esam ar visiem kopā, mēs pūšam, pēc tam mēs esam korī, mēs dziedam, mēs stāvam blakus Dobeles meiteņu kolektīvam un tad tur ir visa tā vainagu tur ņemšanās, un ziedi, un tā.

Un tagad "Ogles"

Renārs Kaupers: Un tad ir kaut kas, kas tur iekrīt, kā saka, sirdī un tad tur ir danči vai kas, un tur zini dejošana līdz rītam, un tad visi aizbrauc pa mājām. Un tad paiet atkal laiks, iet gadi un tad tu skaties spogulī vienu dienu un – jā, ir...

Ievadiņš tāds pa rubli vai ne. Un tagad paskatāmies, cerams, ka tehnika nepievils, tagad paskatāmies, kā tas izskatās uz ekrāniem.

Skan dziesma "Ogles"

Dziesmu svētkus arī var just, jā? Sāksim virsū runāt, jo tā tehnika tur var pievilt, bet...

Renārs Kaupers: Bet mēs ne.

Bet tie onkuļi, tajās melnajās cepurēs pie baltā galdauta, viņi tā kā paralēlā dzīvē tur vispār ir.

Jānis Jubalts: Sargeņģeļi, tu domā.

Es gribu saprast, ko viņi tur darās, jā.

Renārs Kaupers: Likteņlēmēji, viņi jau ir tie, kas met tos kauliņus.

Jānis Jubalts:To dzīves spēli spēlē...

Renārs Kaupers: Jā.

Jānis Jubalts: ...starp cilvēkiem

Renārs Kaupers: Jā, te ir lielais jautājums, cik daudz brīvās izvēles ir šim puisim un meitenei, līdzīgi kā lielais jautājums, cik daudz šādas brīvas izvēles ir katram no mums.

Kaspars Roga: Jā, cik skaisti pateikts. Klipa režisors "Papa Chi", mūsu sens draugs, starp citu, kopā ar viņu mēs esam veidojuši arī video klipu "Četri krasti". Arī "Četri krasti" bija lielbudžeta klips, kur režija bija mums "Papa Chi" un man, un tad šis ir pēc desmit gadiem atgriežas, un šis arī mums ir lielbudžeta video, un mēs esam ļoti priecīgi, ka "Papa Chi" ir atkal ar mums, jeb Čižiks, kā viņu vēl zina.

Arī, jā.

Kaspars Roga: Jā, un mēs kopā ar viņu šobrīd strādājam arī pie video satura koncertiem, tā ka interesanti, mums prieks, atkal forša satikšanās, simboliska, desmit gadi pagājuši.

Bet nu tāds mīlas stāsts ar tiem dzīves sistajiem onkuļiem, kas tur štuko pie baltiem galdautiem, kā to veiksmīti uzspēlēt.

Jānis Jubalts: Ļoti labi, tie likteņlēmēji, tas ļoti precīzi, kad saiet spēlē kopā.

Renārs Kaupers: Likteņlēmēji. Tāds "Papa Chi" padziļināts, es domāju, analīzi būtu interesanti dzirdēt, bet kopumā, manuprāt, ļoti jauks, kvalitatīvs.

To visu var vērtēt "Delfi" portālā šobrīd viņš pilnā apjomā ir no šīs sekundes pieejams un skatāms, lai vērtē cilvēki.

Renārs Kaupers: Lai vērtē.

Lai komentē, ko viņi tur saskata un vai viņi redz līdzīgi vai atšķirīgi to, ko mēs noskatījāmies. Tas kas man liekas svarīgi un kas daudziem ir svarīgi, ka ap to galdu tur sēž pieci.

Renārs Kaupers: Jā.

Kas ir daudzkārt minēts, ka...

Renārs Kaupers: Jā.

Ingars Viļums ne visur ir un ne visās bildēs ne visur, bet šeit viņš ir.

Renārs Kaupers: Tjarviņš arī ir, un viņš ir skārda bungās, un cik tas ir forši. Jo, man liekas, mums ir tāda kaut kādā ziņā, protams, tā situācija ir izveidojusies mazliet neparasta, sarežģīta, 2004. gadā mēs zaudējām savu draugu Mumiņu, basgitārists, draugs ar ko mēs kopā iesākām šo grupu. Mēs esam skolas čaļi, 1989. gadā mēs satikāmies, mēs zinājām viens otru jau pirms tam, sākām grupu un viss notika, un mēs spēlējām, un rakstījām albumus, un mums bija daudz priecīgu un skumju brīžu arī kopā un lūk, un vienu dienu Mumiņš vairs nav. Un nu, jā tad, protams, tad ir jautājums vai mēs turpinām, vai neturpinām, kaut kā tīri intuitīvi bija sajūta, ka mums tas ir jādara, kaut kādā tieši tajā brīdī bija piedāvājums spēlēt vienā koncertā un mēs teicām – jā, mēs to darām. Pirms tam pāris koncertus mums pievienojās Norberts Skraucis, basģitārists, bet pēc tam kopā ar mums ir Ingars, nu jau vairāk kā desmit gadus. Bet plakātos un tādās reprezentācijas bildēs parādamies mēs četri, kaut kā turot to ideju par skolas ansambli, par džekiem, kas sāka šo grupu, bet tajā pat laikā muzikāli Ingars ar katru albumu...

Ir iekšā.

Renārs Kaupers: ...viņš ir iekšā absolūti. Viņš ir dziesmu autors, viņš ir viens no mums un muzikāli, nu tas būtu kaut kā nedabīgi it īpaši situācijās, kad mēs spēlējam instrumentus un ja nav Ingara, nu...

Kaspars Roga: Jā, tā ir tā lielākā atšķirība.

Māris Mihelsons: Vēl jo vairāk arī, ka Ingars vienmēr ir laipni aicināts piedalīties arī intervijās, bet Ingars nav tas runātīgākais, es arī neesmu, bet es...

Kaspars Roga: Mēs viņu spiežam, viņu mēs spiežam, Ingaru mēs, Ingars var pagulēt.

Vēl, vēl nespiežat.

Kaspars Roga: Ingars var pagulēt.

Māris Mihelsons: Viņš ir nācis līdzi uz intervijām līdzi, bet to var ļoti labi redzēt kā viņš vienmēr tā mēģina tā...

Labi, bet paldies par to jūsu komentāru. Ejam tālāk, ārpus šī albuma un ārpus klipa. Vēl viens citāts, ko es no tā Unas žurnāla žurnāla gribu noticēt. Ļoti daudz cilvēku manuprāt to tomēr tā nu, uz pauzes bišķi palika, kad grupas ideja, kā tur bija, tas formulēts bija, ka idejiskais tēvs vai tuvu tam, vai ideju ģenerators un viss kopā, viņš saka, ko.

Renārs Kaupers: Ko viņš saka?

Viņš saka: "Arī "Prāta vētra" savā būtībā ir meinstrīma projekts, mēs esam kā lielveikalu tīkls, kurā cilvēkiem viss ir saprotams un kurā gan visu var nopirkt, gan ir arī stāvlaukums. Tā ir "Prāta vētra", kas vienkārši rūpējas par savu pircēju." Nu tāds patērētāju sabiedrības nu teksts, tādā vienkāršā valodā.

Kaspars Roga: Jā, romantikas maz šajā, bet...

Mūzika, tas ir kā bizness.

Kaspars Roga: Jā, bet es arī neredzu tur nekādu pretrunu tajā, manuprāt, ar šo es vienkārši izrādu, es tā domāju, ka šo sakot arī faktiski mēs parādam kaut kādu cieņu savam klausītājam, mēs par viņu rūpējamies visādā ziņā.

Kā par pircēju.

Kaspars Roga: Nu labi, vārdus atpakaļ nepaņemsi, jā, bet arī šis klausītājs nodrošina mūsu iztiku, par ko mēs esam ļoti pateicīgi, ka mēs varam dzīvot tikai no mūzikas. Savukārt atdarīt mēs varam tikai no sirds darot vislabāk, viskvalitatīvāk kā nu mēs to mākam, kā nu tas mums ir iespējams. Un šeit es arī domāju mūsu koncertus un visas tās skatuves, jo es esmu ļoti bieži tik pat dzirdējis – ārprāts, jums tūres budžeti tādi, jūs jau sen varējāt dzīvot pavisam savādāk nekā jūs dzīvojat, bet acīmredzot mūsu aicinājums ir tieši tas.

Kādi ir tūres budžeti?

Kaspars Roga: Šobrīd, virs divi miljoni.

Izdevumu daļa.

Kaspars Roga: Nu ja.

Plānotā ieņēmumu daļa?

Kaspars Roga: Cerēsim. Cerēsim...

Man pat šitā iztikšana tomēr liek bišķi tā paironizēt, otrs virsraksts, kas arī man likās tāds uzmanības vērts bija, Jānis Jubalts: "Ja mēs nebūtu Krievijas tirgū, nebūtu ar ko barot ģimeni." Es tiešām nezinu ar ko tu viņu baro.

Jānis Jubalts: Tur vispār šī intervija, es nezinu, pilnīgi jocīgi, jo jāsaka Dāvids pats tur visu laiku runā kaut ko.

Jā, tu iestarpini.

Jānis Jubalts: Bet, jā, mēs ļoti daudz spēlējam Krievijā un tā arī sastāda lielu daļu tiešām arī manas ģimenes budžetu, nav samelots.

Parunājam par mākslu un naudu, jo maz ka, es šito nesaprotu gan sportā, gan mūzikā daudz kur pasaulē viss normāls, definē šie, nopelnīju šogad šite, nenopelnīju tik, kontrakts ir, nav, Latvijā mēs kaut kā kautrējamies, es mēģināšu nekautrēties. Man kolēģi paņēma "Prāta vētras" ierakstu kompānijas bilances, jūsu četru līdzīpašnieku kompānijas bilances un paskaitīja ciparus nu, teiksim, tur kaut kādi nopietnāki cipari ar pārsvarā peļņām, neskaitot dažu gadu zaudējumus, jurists Jubalts neļauj samelot. Es viņu sāku no 2006., 2007. gada, kopējā peļņa vēl 2017. gada pārskats nav nodots, droši vien vēl tur nav saskaitīti visie tie ceramie stāsti. Kopējā peļņa ir pāri par 2,3 miljoniem summārā.

Kaspars Roga: Vau!

Jānis Jubalts: Kopš kura, tas bija?

Kopš 2006.

Kaspars Roga: Vecīt!

Tīrā peļņa jau pēc nodokļiem, pēc visa, pēc visiem izdevumiem.

Renārs Kaupers: Lieliski.

Tā ka bizness arī ir, vai ne? Būsim reāli, nevarētu teikt, ka iztika tikai.

Kaspars Roga: Jā, bet tāpēc tas, saprotiet, kāpēc sports...

Tu mani – saprotiet, vai vairākus mani uzrunā vai kā?

Kaspars Roga: Kāpēc Amerikā normāli sportu vai mākslu ir uzskatīt par tikpat līdzvērtīgu biznesu, kāpēc šeit nez kāpēc tas ir, kā jūs naudu, kā jūs varat salīdzināt dziesmu un naudā viņu izvērtēt, bet...

Nē, noteikti, nē, es...

Renārs Kaupers: Man patika, ka tu arī sportistus pieminēji, jo faktiski arī no visa mūsu lielie sportisti, viņiem ir lieli līgumi, bet lai, kā saka, līdz šim līgumam tiktu iegulda milzīgu darbu. Tu ieguldi darbu arī šo līgumu...

Jūsu vecumā viss jau ir cauri, jā.

Jānis Jubalts: Vēl viena lieta, kur beigās salīdzina pareizi sportu un Kaspars kā teica, ka mēs tiešām, šī ir vienīgā lieta, ko mēs arī dzīvojam un tas viss ieguldījums ar ko tu pelni, tiek filmēti klipi, tiek uzturēti biroji, tā visa nauda...

Tas jau ir izdevumos, tas jau ir pirms šī cipara.

Jānis Jubalts: Jā, bet tā ir vienīgā lieta ar ko mēs varam arī dzīvot.

Nav šaubu. Es jau neprasu taisnoties.

Jānis Jubalts: Jā.

Es prasu paanalizēt, kā tas ir mainījis, tātad, ja tie nav citi cipari, kurus mēs neredzam un varbūt mēs tagad uz nākamo jautājumu varam droši paklusēt, bet principā Krievijā pa balto strādāt, nu es neticu, ka 100% var.

Kaspars Roga: Kāpēc?

Tāpēc ka es neticu.

Kaspars Roga: Organizators, tātad, vēršas pie "Prāta vētras" skaņu ierakstu kompānijas, pasūta koncertu, tālāk pārskaita naudu, mēs braucam spēlējam, mēs nekas nespēlējam, faktiski, bez avansa, jo tas vienkārši ļoti liels risks.

Tur tajos portālos kolēģi skatījās, tur 100% priekšapmaksa, vispār nav diskusijas.

Kaspars Roga: Jā, jā, jo tie ir ļoti lieli riski, tu aizbrauc uz vietas utt., tur ir vesela rinda promo pasākumu, kur tu vienkārši brauc pa velti, ir ļoti daudz.

Ko es gribu teikt, ja tas 12 gadu senais vēstures mirklis īsti ir tāds, ka jums parādās brīvi līdzekļi vai tas, ko tu saki, tu vari guldīties iekšā cita mēroga, vienalga, klipā, tūrē, scenogrāfijā, gaismās, skaņās kaut kādos citos izgājienos, sevi neapdalot.

Kaspars Roga: Jā.

Un teorētiski nauda dod lielāku brīvību radošu.

Kaspars Roga: Protams.

Bet tu viņu vari neizmantot, respektīvi, cik lielā mērā jums šis posms, ka jūs soli pa solim dabūjāt naudas rezervītes mainīja radošos piegājienus?

Māris Mihelsons: Tas ir bijis jau no pašiem pirmsākumiem, man liekas, atkal Kaspara paša izdomāts piegājiens, ja nemaldos. Jā, jo tas ir būtiski, ka mēs jau no seniem deviņdesmitajiem, ja mums ienācās kāda naudiņā par koncertu, viņa netika sadalīta, vienkārši ka mēs sadalām un braucam pa mājām, vismaz puse, vismaz, ja ne vairāk tiek atlikta kasē, un tā kā tev pieminētā peļņa, turpat arī tajā kasē palikusi, lai mēs varam turpināt.

Tik liela nav.

Kaspars Roga: Nē, nē, tik liela nav. Protams, ka tiek sadalīts kaut kas dividendēs.

Māris Mihelsons: Es runāju par ideju, ka tajā kasē paliek ļoti liela procentuāli daļa, lai no kuras tu atkal tālāk vari kaut vai zviedru puikas paņemt vai arī šis klips nupat redzētais.

Jā, un tad ir jautājums par Jubalta ģimeni, kura jābaro.

Kaspars Roga: Tur mēs visi sametamies.

Renārs Kaupers: Es vakar redzēju Jubalta ģimeni un viņi labi turējās visi.

Jānis Jubalts: Es pat redzēju savu sievasmāti arī, kura gāja gājienā, tā ka tur arī viss kārtībā.

Esot kārtīgi pasveicinājis.

Renārs Kaupers: Ļoti skaisti bija jauni lindraki.

Bet tas ir tas jautājums, kad es domāju, ka visi varēja ar lielu respektu teikt – čaļi, ja jums veras Krievijas tirgus un tas bija tas laiks, kad arī viņš vērās tā riktīgi pēc "Skolskije ulici" un, ka nopelnāt to naudu, tad vienā mirklī, kad tev tā nauda jau griežas un 2015. gads jau ir arī laba peļņa Latvijā no lielās iepriekšējās tūres, tu vari Krievijā nestrādāt tik daudz naudas pēc, kā tu darīji to iepriekš.

Renārs Kaupers: Tas nav iespējams, jo tu esi kaut kādā apritē un tu nevari vienkārši teikt – es atvainojos, es uz brītiņu iziešu, es nākšu tikai tad, kad man sagribēsies. Tu esi iekšā tajā ritenī un tu dari, un tu esi procesos, jo mums visu laiku pārmet, ka mēs esam par maz.

Cik jūs esat vidēji gadā Krievijā, cik ir koncertu, daži desmiti?

Renārs Kaupers: Ir bijuši koncerti, man liekas, kaut kāds 2011., 2012. gads, kad man liekas mums bija kādi 60, 70 koncerti.

Kaspars Roga: Tas ir rekords.

Renārs Kaupers: Tas bija...

Izklausās tā solīdi.

Renārs Kaupers: Tas bija, jā, tas bija ļoti aktīvi un tā mums vidēji ir kādi, es nezinu, 35, 40 koncerti.

Jānis Jubalts: Bet tas arī praktizēšanās, priekš praktizēšanās ļoti labi, jo iedomājies, ka tev ik pa trīs gadiem tikai Latvijā jānospēlē tā kā olimpiādē, bez maz jānostartē ir labi, tev kaut kur ir jāstrādā, tev jāspēlē, tev visu laiku.

Nekur nav zvanīts, ka Latvijā nevar biežāk.

Visi: Nu...

Jānis Jubalts: Tā ir, jābūt reālam.

Māris Mihelsons: Tas ir rūpīgi domājot un plānojot izdomāts cikls, kādā mēs ejam ar savām tūrēm un albumiem.

Renārs Kaupers: Jo tas jau ir, tev ir pilnīga taisnība, pēc idejas mēs varētu spēlēt klubos katru piektdienu, sestdienu.

To es neteicu.

Renārs Kaupers: Nē, nē, to tu neteici, mēs varētu, bet deviņdesmito gadu beigās mēs izdomājām, nē, nevis izdomājām, mēs vienkārši sajutām, mēs laidām šo ciklu pa klubiem un mēs sapratām, tam nav gala, un bišķiņ arī tu iestrēgsti tajā, un tev arī vairs nav īsti izaicinājuma. Tu vienkārši tā kā kaut kādu naudiņu nopelni par to, nu labi, tad tā arī darām, viens par juristu, viens par žurnālistu, viens par tiesu izpildītāju, un laižam, bet tā ambīcija bija lielāka. Un tad mēs sākām dziedāt angliski un mēs gribējām paplašināt tirgu, un braucām un darījāmies, darbojāmies. Un tad Eirovīzija bija viens no tādiem.

Tas vispirms ir secīgi, ja tā skatās.

Renārs Kaupers: Jā, jā, jā, bet nu pirms tam jau bija tādi centieni, kas bija tādi centieni.

Jānis Jubalts: Ambīcija.

Šobrīd caur šo pašu, tātad, nu Latvijas publikai varbūt tas mazāk interesē, bet vienlaicīgi iznāk trīs albumi vai viens un tas pats albums ar variācijām, tur mūždien var strīdēties, kā to pareizāk nosaukt.

Renārs Kaupers: Jā. Jā, tātad, ir angļu versija, ir angļu-krievu versija un latviešu versija.

Jā un tomēr nu tā sajūta ir, speciālais klips tieši ar Rjazanski, ar kosmonautu, nu tā kā gabals tajā kontekstā, nu ka jūs jau arī ražojat vairāk tam austrumu tirgum un tā angļu versija ir tāda, ka nu protams, arī tur mēs esam, bet nu otrkārt.

Kaspars Roga: Protams, ka primāri mēs kopjam tirgu, kurš mūs ņem pretī, nu ņem pretī, aicina, mīl, skaidrs, ka mēs to kopjam, bet mēs jau tā kā tādi tūdaliņi, kā saka uz tiem rietumiem, bet mums ir bijuši ļoti labi panākumi cik gadus, tātad, atpakaļ gan Zviedrijā, gan Polijā, gan Beļģijā, tā ka top viens un mēs esam izbraukājuši tūres pa šīm valstīm. Nu nevar teikt, ka mums tur nekas nav sanācis, nekad nav nekas sanācis centralizēti, par to jau ir daudz runāts. Bet – jā, konkrēti ar kosmonautu Rjazanski un dziesmu "Wonderfull day", vispār, tas bija gadījums, jo nebija plānots video klips tai dziesmai, mēs vienkārši bijām radio stacijā un radio cilvēki sāka stāstīt šo stāstu, ka rekur augšā kosmonauts, viņš ir jūsu fans. Un no tā aizgāja šī ideja un tad arī tas uz ātro tapa šis klips.

Un pēc tam tapa teksts "pirmais latvietis uz mēness", jā?

Kaspars Roga: Ne gluži.

Ā, tas aizgāja paralēli, jā?

Kaspars Roga: Nē, nē.

Renārs Kaupers: Jā, jā, tas bija tikai pēc tam kontaktējam – hei, kaut kā tā kosmiskā tēma mūs ir uzrunājusi.

Kā jūs jūtat auditoriju, mūzika tā pati, mēs viņu tur iepriekš pārrunājām, bet tā mūzika ir priekš latvieša, priekš Krievijas, pie tam priekš dažādas Krievijas dažāda krieva, kurš arī ir tomēr ar, lielpilsēta tomēr, tā kultūras vide vai mūzikas vide un tālākas Krievijas krievi, un vienalga vai tuvākas Eiropas, vai tālākas Eiropas, vai ārpus Eiropas. Cik tā auditorija šobrīd līdzīga vai atšķirīga, jūs jūtat kāda viņa ir?

Māris Mihelsons: Viņa reģionāli ir ļoti atšķirīga, piemēram, mēs ar Jāni, kad bijām nupat Uzbekistānā, tur tu dzirdi pa radio ļoti, ļoti nacionālu mūziku, ļoti etniski pat varētu teikt. Un tad tu aizbrauc uz Krieviju un atkal tur ir tāds izteiktais krievu roks, kas skan lielos festivālos un tad kaut kā mēs tur kaut kur arī parādāmies un kaut kādā brīdī pie kaut kādām notīm pie kaut kāda akordu salikuma ļoti daudziem cilvēkiem saslēdzas kaut kas viens, nekad to nevar zināt.

Kaspars Roga: Es domāju, ka austrumi noteikti vairāk ar sirdi tver, rietumiem ir tas pats, bet viņi tomēr pragmatiskāki, viņi tātad skatās – tu nodziedi šādi, tu nospēlē šādi, slāvu tautai viņiem ir tā, ja tu iekrīti sirdī, viņi tev atdod visu uzreiz un tā arī tevi mīlē. Rietumos ir, pieņemsim, Somijā arī interesanti ir, mums tur bijusi liela, plaša pieredze ar iesildīšanu lielām pasaules grupām, kā zināms, un tad mēs esam ļoti daudz redzējuši. Itālijā bija viens ļoti interesants gadījums, mēs iesildījām "The Cranberries" un mēs uzgājām, un nu Itālijā tāda liela arēna, viņa visa ir pilna...

Bet labi, tur jau internacionāla publika, ne jau tikai itāļi.

Kaspars Roga: Jā, bet viss un mūs uzņem tā, ka – nu ko jūs te, kāpjat nost, mēs gaidām "The Cranberries". Un mēs sākam spēlēt, nu un tad viena dziesma, divas dziesmas, trīs dziesmas un tu jūti, ka tas nu dienvidnieki, un austrumnieki, slāvi, tie uzreiz ņem ar to sirdi, viņiem ja tu kaut kā trāpi, tad beigās viss. Un beigās mūs pavadīja nost ar ovācijām, nu tu paņem. Bet tad ir tādas tās vēsās, ziemeļu teritorijas, kur visi tomēr, viņš tā stāv, nav ar ko aplaudēt, labi, bet man patika.

Es atcerējos, par to sirdi viens politiķis, arī uzreiz atruna, "Prāta vētra" ir apolitiska grupa, bet par to mēs tagad parunāsim.

Kaspars Roga: Jā.

Viens politiķis nesen man teica un viņš gluži nejauši Latvijas Republikas ārlietu ministrs jau ilgus gadus, ka Krieviju saprast ar sirdi, es viņam prasīju, vai var saprast, un viņš teica – nevar ne ar sirdi, ne ar prātu. Viņš tur stipri mazāk nekā jūs viņš tur ir, kā jums šķiet?

Kaspars Roga: Jā, es domāju, ka tā ir liela nianse, jo tad kad cilvēks sāk runāt par kādu valsti tur neesot vai tur nedarbojoties, vai neesot saskarē ar šiem cilvēkiem reizēm tu redzi, ka nu vajag aizbraukt. Vajag aizbraukt un apsēsties kaut kur pie galda ar tiem cilvēkiem un tad pēc tam atbraukt un stāstīt, kas tie ir par cilvēkiem.

Nav obligāti Kamčatkā tur jābrauc...

Kaspars Roga: Jā, nav obligāti Kamčatkā.

Tur nav jābrauc.

Kaspars Roga: Jo viena lieta ir mediju telpa un tātad mēs zinām, ir tur tāda fronte, tāda fronte, katrs aizstāv savu un ja tu no tā tikai barojies un veido no tā priekšstatu, tad manuprāt tas ir nedaudz...

Jānis Jubalts: Kā, piemēram, pastāstīja Sandijs Semjonovs bija atbraucis mums līdzi uz Maskavas koncertu, mēs spēlējām ārā atvērtā vietā un viņš arī pirms tam mēģināja mūs intervēt, uzdeva dažādus jautājumus arī tieši par Krieviju, kā tās sajūtas. Un tad mēs spēlējām koncerta laikā dziesmu "Rudens", kas krieviski "Veter" un fani, kas ir krievu cilvēki, viņi uztaisīja no tādām mazām lapiņām sarkanbaltsarkano karogu...

Šito jo jūs atražojat visās intervijās.

Jānis Jubalts: Nē, bet tas ir tāds...

Izejam cauri, jo tas visur ir.

Jānis Jubalts: Ā, tas ir ok.

Jā, jūsu laiks, es esmu pārlasījies un pārklausījies pāri šito.

Jānis Jubalts: Tas reāli arī parāda to, ko cilvēki, ja tu neesi uz vietas, tu to nevari pat saprast, kā tas ir. Jo arī mums uzdod, piemēram, jautājumu Krievijas žurnālists, ko jūs dariet ar krieviem Latvijā un tur stāv, un tu nesaproti par ko ir runa, vispār.

Ka tu neko nedari, jā.

Jānis Jubalts: Tieši tā.

Mēs nebijām saskaņojuši, bet tas video ko es biju sagatavojis, lai nospēlētu ir nu ne no tām latiņām, bet es speciāli atradu, kur ir ar roku filmēts, tāds dabiskajā variantā, lai vienkārši parādītu, kā tā zāle uzvedas. Bet es arī uzreiz teikšu, es speciāli atradu šito emocionālo video un tad pretī ir festivāla "Našestvije" tanki.

Skan dziesmas "Veter" video no festivāla "Našestvije"

Ir kaut kādi gadījumi, kad tu vēl mazāk esi dziedājis, šeit tu vairs nedziedi, būtībā, tu tur ļauj jau viņiem.

Renārs Kaupers: Bija.

Ir, jā?

Renārs Kaupers: Bija tikko burtiski, man aizgāja ciet balss, tad mēs šo dziesmu izmantojām kā tādu mirkli, ka vienkārši saprast, ko mēs darīsim tagad, bet nu...galva griežas. Jā.

Un aizgāja, jā?

Renārs Kaupers: Nē, nu tur bija vau, vai dieniņās.

Jā, šitais atkal kā ar kādu kroni jūs esat izpildījušies. Tā ir?

Māris Mihelsons: Fanu dāvana tā ir.

Renārs Kaupers: Debesīm šitāds klasisks moments, mēs nospēlējām dziesmu un tad mēs bišķiņ atkārtojām, ka dzied faktiski tikai zāle.

Jā, jā, jā, tas ir otrais piegājiens.

Renārs Kaupers: Jā, jā, un šis ir viszināmākais gabals.

Nu jā, tieši tā un ir šis zināmais gabals, un ir emociju jūra. Man liekas, tas piemērs ir ļoti, ļoti labs un lai cik tas ir malts, bet es tomēr gribu pamalt vēl vienu reizi, ir tās bildītes nu no kurām teiksim viena te ir uz ekrāna, ka tas rokfestivāls uz ko jūs aizbraucāt "Našestvije" pēc visas Krimas okupācijas lietas ir propagandas pasākums. Filmā tas ir atrunāts, intervijās tas ir atrunāts, ka mēs apsēdāmies, izspriedām, izšķīrāmies, muguru negriežam, nezinu, bībeliski vai nebībeliskā principā, braucam visur, kur mūsu auditorijas ir, bet nav jau runa par nebraukšanu uz Krieviju, nav runa par Alvi Hermani divi, kas boikotē Krieviju, ir runa par atsevišķiem pasākumiem, līdz ar to tas mans jautājums ir absolūti novērtējot to, ko mēs redzam ar "Veter" un to, kas notiek šādos pasakāmos, kas ir būtībā kultūras un politikas vai nu popkultūras, vienalga, sapludināšana. Vai jūs esat tajās savās sarunās sev nosprauduši kaut kādu robežu, ka šitādas lietas – nē? Es nesaku par konkrēto, kas bijis, bijis.

Renārs Kaupers: Protams, ka mēs esam runājuši ļoti daudz un mēs esam sprauduši robežas. Konkrēti šis gadījums ir, par šo es esmu ļoti daudz domājis, manuprāt tas ir krietni pārspīlēts un savā ziņā ļoti vienpusīgi parādīts, konkrēti, šis te gadījums. Protams, tas bija laiks, kad uz viņu bija milzīga lupa virsū, bet būtībā tas ir rokfestivāls, tas vienkārši viens no rokfestivāliem, kas notiek Krievijā.

Jānis Jubalts: Katru gadu viņš notiek.

Renārs Kaupers : Katru gadu un mēs pirms tam viņā esam spēlējuši un katru gadu...

Un Makarevičs arī spēlējis un viņš pasaka tajā reizē, es nespēlēšu.

Renārs Kaupers: Viņš pasaka tajā reizē, ka nespēlēšu, bet tur arī nav tik viennozīmīgi, kāpēc tas ir noticis, jo aizkulisēs ir saruna par to, ka viņš gribēja spēlēt tajā laikā, kur viņam neļāva. Es tagad negribu šajā, jo es neesmu bijis klāt, es nezinu. Bet aizkulisēs ir vēl varianti, jo pēc tam, ja es nemaldos, kādā no "Našestvija" viņš ir spēlējis, atkal. Līdz ar to, šie te tanki vai tās ir lidmašīnas, ko rādīja "Panorāmā", es neko no tā neredzēju, tas esot bijis kaut kāds tur nostūrītis, kur Iekšlietu Ministrija iepazīstina ar, burtiski, tā kā mums krastmalā, teiksim, ir mūsu tanki un helikopteri, un cilvēki var iet, un apskatīties, un bērniem tas vienmēr interesanti utt. Es biju šajā festivālā, es neredzēju lidmašīnas, es neredzēju šos tankus.

Tikai meitenes.

Renārs Kaupers: Bet zini, kas bija forši un kas bija viens no tādiem mierinājumiem tajā laikā, kad viss šis gāja vaļā par "Našestvija", Uldis Siliņš vienīgais žurnālists, kas bija tur klātienē un kas rakstīja vairākus rakstus, un viņš pauda savu pozīciju, un man liekas, ka lūk tas bija gadījums, kad cilvēks bija bijis uz Mēness un viņš var runāt par to, kas notiek uz Mēness.

Labi, tomēr jūs esat visi bijuši un es vienalga atkārtoju to jautājumu, kas ir tā robeža, jo te skrāpējot cilvēkiem cauri visus preses arhīvus vienīgais tāds idejiskais atteikums ir 2014. gads, kad tu atsakies spēlēt vienā krievu filmā "Mami 3", kas ir saistīts ar Krimu, tajā brīdī kaut kādā.

Renārs Kaupers:: Tas bija tas laiks, jā.

Šobrīd eksistē kaut kāda robeža, nu sankcijas ir pret Krieviju, jā?

Renārs Kaupers:Jā.

Tur visāda veida citas epopejas, kas vairs nav tā kā tīras politiskas, tās ir tādas globālas lietas principā, jeb jūs vienkārši esat tirgū apolitiski un apokaliptiskumu gaidāt līdz pēdējam. Kas ir tā robežā, jo Deniss Rodmens brauca pie Kima viesizrādēs arī, var braukt visur.

Renārs Kaupers: Var braukt visur, protams. "Našestvije" bija viens no gadījumiem, kad mēs ļoti nopietni pārdomājām šīs robežas un savu pozīciju. Protams, ideāls gadījums ir tavs koncerts, jo tu spēlē savas dziesmas, atnāk tavi cilvēki, tie kas tevi grib dzirdēt. Festivāli, kuros mēs piedalāmies, protams, ka mēs ļoti tagad padziļināti inspicējam, kas tad tur notiek un vai tas tiešām ir tikai rokfestivāls.

Respektīvi, jūs mēģināt čekot vai tas nav kaut kāds slēptais...

Renārs Kaupers: Nu, protams.

...maigās varas manipulācijas gājiens.

Renārs Kaupers: Protams.

Kaspars Roga: Mēs vienmēr arī Latvijā, kopš mums ir tāda bijusi viena pieredze ar Zaļo un Zemnieku partiju, kurā mēs piedalījāmies, arī Latvijā mēs ļoti rūpīgi sekojam, kas, kādi plakāti karājas aiz skatuves vai skatuves priekšā, tas ir fakts un arī jebkurā citā valstī mēs no tā ļoti uzmanāmies, jo tieši šīs te pieredzes dēļ. Un tāpēc, ja mēs gribam, lai vētra ir ilgdzīvojoša, tad labāk mēs esam vienojošais faktors jebkur, nekā mēs esam kaut kāds šķirošais faktors vai vēl kaut kas.

Nav laba kvalitāte saglabājusies, bet nu lai publika atcerētos, vismaz viens stopkadrs no tā 2002. gada klipa, tur bez tas kreklu krāsošanas un tamlīdzīgām lietam. Tur krekls jau nokrāsots.

Visi: Jā.

Bet man brīžiem ir sajūta, ka jums ir tā trauma, tā nebeidzas no šitā notikuma.

Kaspars Roga: Jā, tas nav slikti.

Jā?

Kaspars Roga: Saprotiet, es vienmēr esmu teicis saviem kolēģiem, ka paldies Dievam, ar mums tas notika tik ātri. Tik agrā grupas vecumā vai stadijā, jo faktiski visas tās aizkulises, ko mēs ieraudzījām un kā tas viss darbojas, kā notiek, man godīgi sakot, kā tādam jaunietim, ideālistam vispār par politiku, par valsti, man vienkārši sabruka viss, tajā brīdī.

No šīs vietas sīkāt, tieši kā tas notiek?

Kaspars Roga: No šīs vietas sīkāk, atbrauca divi ebreju kungi un es nezinu no kurienes viņi atbrauca, viņi sēdēja pretī mums pie galda un teica – skaidrs, puikas, mēs iztaisīsim tā un iztaisīsim šitā un pēc tam tapa šīs te reklāmas, nu viss, nu...

Renārs Kaupers: Un kāpēc mēs to darījām? Jo mums vajadzēja naudiņu.

Jā, jā, jā.

Renārs Kaupers: Mums vajadzēja naudiņu, mēs gribējām rakstīt jaunu albumu, bet šo arī mēs esam daudz teikuši, ka mēs par to samaksājām ar šo pašu naudiņu ieguldot viņu kāda investīciju fondā un tur arī to visu pazaudējam. Tā ka...

Kā jums šķiet, tas ir drusku turpinot to sākuma mirkli par radikālāko vai mazāk radikālo cilvēku vai revolucionāru tajos puikās vai puikām, kam ir jāprotestē pret netaisnību un šobrīd tā, ja globāli paskatās, nu labi, pirmkārt, Tramps palīdzēja kino, mūzikas cilvēkiem un kam viņš tik nepalīdzēja, lai ietu ārā tādā politiskā kontekstā. Nu īstenībā "Depeche Mode" tas pēdējais izgājiens, kur ir revolūcija arī ir tāds, nu tāds, nu... nebijis īsti tāds.

Renārs Kaupers: Nebijis, bet man tas simpātijas neraisīja, jo...

Es gribēju vienkārši teikt, kurā mirklī tomēr tas ir labi un vajadzīgs.

Kaspars Roga: Es nezinu.

Otrkārt, kas ir uzticības cilvēki.

Kaspars Roga: Jo es jums teikšu tā, man vienmēr ir licies komiski, ka popzvaigzne kāpj un sāk stāstīt, kas ir jādara politikā kādam, nu tas...es tam... nu ziniet, man simpatizē, cilvēki, kas dara savu darbu, sportisti spēlē basketbolu, jo labāk viņš to dara, jo labāk viņš var, nu to mēs arī esam daudz maluši pa riņķi. Jo šeit lielajā politikā pie kā tad slieties, pie mūsu stratēģiskajiem partneriem, kad ekonomiskie kari Austrumos, kas tur notiek, kur tad ir tā taisnība.

Vai tad ir tā, ka uzreiz katrs pop vai rock, vai vienalga elektroniskās mūzikas cilvēks, kas kaut ko pasaka vai tad viņš uzreiz saka, kā jādara politikā, viņš vienkārši rūpējas par sabiedrību.

Renārs Kaupers: Nē, nē, viņš pauž pozīciju, protams, bet tur jau tas moments ir tas, ka "vētra" kā grupa ir, tevis pieminētais vārds apolitiska, jo arī mūsu starpā, arī mēs esam mazs pasaules modelis, mēs esam atšķirīgi.

Bet ko tas nozīmē – apolitisks, par atkritumu savākšanu pirms tur cik daudziem gadiem kaut kādi izteikumi, tā arī politika, atkritumu politika, piedošanu

Kaspars Roga: Redziet, man ir, personīgi man, tagad nekā grupa, bet man ir ļoti grūti vispār iesaistīties šajās diskusijās, jo valdošais, pieņemsim arī mediju telpā, valdošais duālisms, nu vieniem ir cilvēktiesību pārkāpumi, kamēr otriem ir demokrātijas ieviešana un tad, kad es to redzu, es jau redzu abas puses. Un tad kad es to redzu, tā kā mēs esam šinī mediju telpā, tad mūsu stratēģiskie partneri ir vieni un mēs viņus atspoguļojam tā, bet ja patiesībā, ja tu visu to aizvāc prom, tad paliek divas kailas patiesības, ja tu paskaties, tie dara to – tie dara to, viņi atbild pilnīgi vienādi.

Sanāk viņiem ir viss tas iekšā, viss ir.

Kaspars Roga: Lūk, lūk, bet – jā, tu saproti un ja mēs sākam iesaistīties šajā retorikā, nu tam nav gala un tam nav rezultātu, tam nav iznākuma, nu es neredzu kā es varu ar to palīdzēt kādam.

Šitais viens liels jautājums, ko es noteikti gribēju prasīt, ne tikai šajā kontekstā, bet muzikālā, idejiskā un jebkādā ejot āra, jūs apzināties, ka jūs esat ietekmīgi cilvēki un ietekmīga grupa, kā jūs to jūtat?

Kaspars Roga: Paldies, jā un te es atkal gribētu teikt, tad lai mēs esam ar savu ietekmi tie, kas vieno nevis šķeļ, tas ir viss, ko vajag, nu kā, nu metam tos zobenus pie malas un – čau, mani sauc Andris, kā tevi.

Māris Mihelsons: Māris.

Es nezināju, ka tevi sauc Andris

Draudzēsimies!

Māris Mihelsons: Mēs to noteikti apzināmies, bet es šaubos vai mēs to vēl jel kā pielietojam šo te savu.

Ejam plašāk.

Renārs Kaupers: Izņemot to, ka mēs spēlējam koncertus.

Mūzikā jūs esat ietekmīgi.

Māris Mihelsons: Nu jā, bet...

Renārs Kaupers: Bet...

Māris Mihelsons: Mūsu aicinājums acīmredzot nav tāds, ir mūziķi, kas iet ar savu to vēstījumu...

Kaspars Roga: Tu domā, ka mūziķi sāk sludināt...

Nē, tu tā kā balts – melns, es vairāk domāju, vispār tā apzināšanās, ka tu ietekmē cilvēku vērtību sistēmu.

Kaspars Roga: Jā, jā un tad taisni tas ir tas, ko es šobrīd, kā ietekmīgs cilvēks mēģinu programmēt "Delfi" auditorijai, esiet vienoti...

Pareizi, pareizi.

Kaspars Roga: Draudzējamies, mēģinām pa labam un tā, jo īstenībā mūs kā maziņajiem, mēs esam maza valsts starp divām lielvarām un vēl tur no visām pusēm ir lielas intereses cilvēkiem.

Renārs Kaupers: Mūsu valstī mēs esam dažādi un tautas ir dažādas, un vakardien Dziesmu svētkos Jānis Streičs iepazīstināja mani ar Daugavpils universitātes rektoru un viņš saka – Veči! Man liekas viņš arī lietoja vārdu – cik jūs esat ietekmīgi, cik forši, ka jūs atbraucāt uz Daugavpili un, ka jūs spēlējāt "Skolskije ulici" un "Na zare". Un viņš saka – man pēc šī koncerta nebija jautājumu par kaut kādu cilvēku, kā Kaspars teica, vienotību, mēs visi bijām tajā laukumā.

Bet tās ir ietekmes sastāvdaļa, tieši tā un ietekmes sastāvdaļa ir cik bieži jūs aizbraucat uz Daugavpili vai uz Rēzekni.

Kaspars Roga: Nu tagad mēs būsim un visticamāk par savu naudu, jo šie Latgales koncerti viņi budžetā...

Ir mīnusi.

Kaspars Roga: Konkrētai tūrei mīnuss un mēs to apzināmies jau pirms šīs tūres un tā ir mūsu tāda mazā misijas apziņa, un tas ir tas mūsu pienesums kopējai Latvijai, un tas pats ir ar krieviem, mēs aizbraucam, mums Krievijā saka – jums tur krievus sit, jā? Mēs sakām – nu ko jūs runājat. Un jūs saprotat, ka šis veido kaut kādu īstāku, patiesāku realitāti, jo...

Jānis Jubalts: Sakropļota informācija, vienkārši.

Kaspars Roga: Jā, bet nu mēs esam, tātad, šeit mēs izmantojam savu ietekmi un labā veidā.

Neiesiet tajā smagajā pirms ejam pie futbola, pāris jautājumi, kas arī nāca no kolēģiem, kuri bija skatījušies arī ietekmīgu cilvēku citās valstīs intervijas un tur bija pāris lietas, kas man likās interesanti pajautāt, ko jūs par to sakāt. Viens bija, tam pašam Širmim bija jautājuši, nu viņš tur ātri kļuva superbagāts, jūsu tie peļņas cipari nav.

Kaspars Roga: Mēs cenšamies.

Bet jautājums bija foršs – a ko tu, kas tev bija sapnis, ko tu beidzot varēji nopirkt? Bija smieklīgi.

Jā.

Bet es vēl šobrīd neteikšu. Ko jūs esat nopirkuši, ko jūs esat varējuši atļauties, tādu kaut ko foršu.

Renārs Kaupers: Nu...

Māris Mihelsons: Es atceros vienu lietu, kas man patiešām izraisīja tādu ārkārtīgu gandarījuma sajūtu un tas bija pēc "Karlshannas festivāla", kas tas bija par gadu varbūt jūs atceraties, Zviedrija, "Karlshannas festivāls", mēs uzvarējām un mums bija balva, balvā bija naudiņa.

Kaspars Roga: Mūs gandrīz ar kaunu padzina.

Māris Mihelsons: Bet pag, bija naudiņa un mēs to naudiņu sadalījām un es atceros, ka es nopirku mājās veļasmašīnu mammai un tas man bija tāds, nu ka es to varu izdarīt, jo man sanāk. Man sanāk par ko tajā brīdī un tas man bija tiešām tāds ļoti, ļoti gandarījums no tā, ka ir arī... nu...vārdu sakot...

Viņš vieglāk ņēma, viņš kaut kādus Lego milzu tur konstruktorus bija nopircis, kas bija baigais sapnis.

Māris Mihelsons: Jā, jā, redzot ko viņš instagram liek, tas man pirmais, kas man nāk prāta, nē nu ir bijis viskautkas pēc tam arī, bet tas bija tāds, kad...

Nav kāds jautrais stāsts šitāds te, kā izklaidējas.

Renārs Kaupers: Īsti nē, es skatos uz jums visiem un es tā, mēs esam diezgan pragmatiski, nē nu visiem ir tīri labas mašīnas.

Kaspars Roga: Klišejiski, jā.

Renārs Kaupers: Ir ļoti jauks lauku īpašums, ir kafejnīca, kur Kaspars realizējās ar draugiem.

Jā, realizējās, precīzs vārds, realizējās. Jo Dons jau tajā rudens intervijā tur tā viegli pateica, nu ne tā, ka baigi aizgāja.

Renārs Kaupers: Jā, kas Jančukam, Jančuks plāno...

Jānis Jubalts: Nē, man nē, man meža lietas patīk, es tā tiešām..

Renārs Kaupers: Meža lietas.

Māris Mihelsons: Man vakardien parādīji četru mēnešu savu projektu, kurā tu biji ieguldījies.

Kaspars Roga: Kas tas tāds ir?

Māris Mihelsons: Zemgaļu tērps, mēs viņu redzējām.

Jānis Jubalts: Ā, piedošanu, jā, tas bija fantastiski, vispār, baigi, paldies, meistarēm un meitenēm...

Renārs Kaupers: Tā bija kolosāla bilde, to ko tu tur noliki.

Jānis Jubalts: Tērpu darināja, jo es par godu suitu sievu dejas...

Jā, jā, jā, te viņi tā no sāniņa vēl brošiņu nevar redzēt no tā visa.

Renārs Kaupers: Paskaties cik eleganta.

Salikums, vispār.

Renārs Kaupers: Mums ir savs priesteris, jā, mums ir pirmais priesteris, otrais uzsaukumu teicējs, tad ir politiķis. Jā? Kreisajā pusē.

Jā.

Renārs Kaupers: Andris. Un uzņēmējs

Māris Mihelsons: Atvainojos politiķim Andrim ir manas drēbes vēl... es biju aizmugurē pirms braukšanas uzkāris visu uz pakaramā un atbraucis līdz Rīgai bez sava tērpa, kā rezultātā man vajadzēja dalīties.

Kaspars Roga: Balto kreklu biju sagatavojis, bet...

Jānis Jubalts: Es Mārai Zālītei vakar stāstīju, ka tā sajūta mums bija tāda, ka mēs ar Māri atnācām, kad Berlīnes mūris krita, kad abas Vācijas satikās, vienkārši, tad diezgan līdzīgi arī bija...

Kaspars Roga: Jūs no austrumiem abi divi.

Nu labi, tātad, tu pāriesi uz vienkārši ieguldījumiem tautas tērpos tagad.

Jānis Jubalts: Jā. Nē, bet tautastērps, tas bija arī idejiski, jo par godu simtgadei un es zināju, ka mēs arī uzstāsimies.

Kaspars Roga: Jautājums bija cits, bet labi.

Jānis Jubalts: Nē, tieši jautājums arī bija par...

Nu jā, ja tas sakrīt, tad sakrīt.

Māris Mihelsons: Eda gadījumā bija kas?

Man liekas, ka Lego, ja tagad es kļūdīšos, man ausī labos, man liekas, ka bija Lego konstruktoru kaut kāds mega komplekts,

Māris Mihelsons: Nu bet forši nu.

Renārs Kaupers: Es domāju Eda gadījums ir mazliet savādāks, jo es domāju, ka viņam diezgan spēji, tas viss notika.

Nu milzīgā ātrumā, jā.

Renārs Kaupers: Milzīgā ātrumā, "vētras" stāsts tomēr ir ļoti pakāpenisks un...

Māris Mihelsons: Garš un plašs.

Renārs Kaupers: Garš un plašs un sākas no veļasmašīnas un kā saka, to jau attiecīgi...

Otrs bez naudas, Stinga intervija, ko es arī palaidis garām biju, bija dikti interesanta Krievijā, tad kad viņš brauca, cik septiņi gadi atpakaļ un intervija pie Poznera bija un viņš runāja par to, ka viņš mūziku klausās, nu ka tas viņam ir darbs, ka viņš mūziku jebkādu, tur viņš dzird to akordu, tur viņš zina to risinājumu, aranžējumu, viņš nevar atiet. Jums ir līdzīgi?

Māris Mihelsons: Skarbi. Nē. Tas ir traki.

Jā, jā, jā, viņš neizskatījās laimīgs no tā.

Māris Mihelsons: Tas ir drausmīgi, tas ir tā kā, es nezinu kā režisori vai aktieri skatās filmas, bet kad tu analizē vai grima mākslinieks, visu laiku skatās, kā tur skropstas pieliktas, es nezinu, nu traki.

Kaspars Roga: Reizēm, tas notiek, reizēm.

Māris Mihelsons: Vārds reizēm ir pareizs, bet tā.

Kaspars Roga: Bet reizēm tu vienkārši baudi, nav tā, es domāju, ka to slēdzīti var pārslēgt sevī iekšā.

Renārs Kaupers: Es domāju, labs, aizraujošs darbs viņš paņems arī lielāko profiņu.

Kaspars Roga: Pa priekšu noklausies emocionāli, pēc tam izanalizēs.

Jānis Jubalts: Albuma procesā ļoti bieži tā gadās, ka vienkārši var aiziet pēc studijas mēs paši pat sēžam vēl runājam, analizējam, kas tur, kādi akordi.

Renārs Kaupers: Savas lietas vai kaut ko klausoties.

Jānis Jubalts: Par mūziku arī analizējam, ka tu jau ieklausies savādāk.

Māris Mihelsons: Sacerot, bet ikdienā klausoties kaut ko...

Renārs Kaupers: Bet ziniet ko, es gaidu, kad Jānis, kā saka, vienu no tiem albumiem uztaisīs, izvēlēsies.

Jā, nu labi, bet mums vēl ir drusciņ laiks parunāt, ja jums to ļauj.

Renārs Kaupers: Protams, protams.

Iemīļotā vēl viena jūsu gadiem ilgi tēma – futbols.

Visi: Futbols!

Svaigā bildīte pirms Jāņiem, kur jūs kā izrādās tiekat padziedāt Kaļiņingradā pirms Horvātijas – Nigērijas spēles.

Visi: Jā.

Bet paskatīties jūs, es saprotu, to futbolu tur nelaida.

Māris Mihelsons: Nē, tur ir ļoti vienkārši. Tev lai tiktu uz futbolu ir vajadzīgs "FunID" saucas, tev ir jāpiereģistrējas internetā savlaicīgi ļoti, pēc tam tu ej kaut kādās tur akreditācijās izņemt šo te karti, kas ir reāli tava fotogrāfija, tāda kārtīga.

Kaspars Roga: Drošības apsvērumu dēļ.

Māris Mihelsons: Jā, un mēs par to nebijām pat iedomājušies, mēs zinājām, ka mēs tur brauksim, varbūt mums pat laikā, īsti nevarēja saprast, mēs tiekam uz to spēli savlaicīgi vai netiekam un tad, kad mēs jau sapratām, ka – jā, mēs it kā varētu paspēt, pusstunda bija pēc mūsu koncerta sākās futbols, bet tev nav variantu.

Bet te par čempi, visi viens pēc otra krīt ārā, nu speciālisti, eksperti, stāstiet.

Kaspars Roga: Vakardienas lielākā sensācija Spānija – Krievija. Kurš to varēja paredzēt.

Kurš spānis to varēja paredzēt.

Kaspars Roga: Jā.

Renārs Kaupers: Bet nu uz ko liekam, uz ko liekam?

Māris Mihelsons: Nu jau uz ko liekam?

Renārs Kaupers: Jā. Tev ir beļģi.

Vai šodien vispār beļģi vinnēs.

Renārs Kaupers: Jā, es teiktu beļģi, Urugvaja vai Anglija un es par Angliju.

Kaspars Roga: Jā, a brazīļi, nē. Jā?

Renārs Kaupers: Brazīļi... Vēlēsim veiksmi brazīļiem arī.

Kaspars Roga: ok.

Ir citas versijas? Interesanti.

Māris Mihelsons: Ir Horvātija un tie ir tādi ļoti simpātiski.

Kaspars Roga: Paliek par čempionu.

Māris Mihelsons: Nu es gribētu.

Kaspars Roga: Ok.

Jānis Jubalts: Tu vakardien par Kreipānu kaut ko runāji, ka viņi vienmēr ir bijuši tik jaudīgi, cik atceros.

Māris Mihelsons: Nu jā. Mums bija arī iespēja ar Anatoliju, kopš kaut kāda gada viņi ir sākuši to savu uzrāvienu. Bet man ļoti patīk, kā viņi spēlē. Es biju par Vāciju.

Kaspars Roga: Es nē, es neesmu...

Bet zin kā, kolēģi taisa futbola raidījumu, mēs vienkārši iedodam viņiem vienu viģiku, lai viņi piespēlē. Jā, taču interesanti.

Kaspars Roga: Es neesmu redzējis Brazīlijas spēli, bet kaut kādā vienā intervijā es pateicu, ka es ar Renāru esmu par Angliju, lai tad paliek pagaidām tā.

Ok.

Kaspars Roga: Jo man patika viņu stāja laukumā, ļoti patika kā viņi tā, nu...

Jā. Kamēr viņi tur ir laukumos tikmēr Latvijas valsts FIFA un visos rangos ir tur, kur viņi ir, bet tomēr ir bijis nu jau pirms pāris gadiem, bet viens skaistais klips reklamējot "Synottip" virslīgu...

Skan video fragments.

Kaspars Roga: Nu tā, Jubi.

Jānis Jubalts: Šite mums vajadzēja samainīties lomām.

Māris Mihelsons: Šite Kaspars ir aktieris, Kaspars reālais šitā nedarītu. Nekad. Eu, tu atdod bumbu.

Kā šobrīd ir ar jūsu futbola aktivitātēm un atbalstiem, un visu pārējo?

Kaspars Roga: Nu tā kā mums ir ļoti labi draugi Māris Verpakovskis un Kaspars Gorkšs – federācijas šobrīd priekšnieks, faktiski, tā saziņa ar futbolu un par futbolu ir teorētiskā līmenī, šobrīd, prakse ir kaut kur pagājusi nost, jo tie kontakta sporta veidi man, piemēram, ir ļoti jāuzmanās. Nē, nu vienkārši bumbu spēlē arī ar kājām...

Nē, bet man liekas, ka šis bija vēl pieticīgi – labi draugi. Pag, Kaspars Roga kopā ar diviem pieminētajiem džentlmeņiem...

Kaspars Roga: Jā.

...ir valdes loceklis Kaspara Gorkša futbola fondā.

Kaspars Roga: Jā.

Nu tas cienījams amats.

Kaspars Roga: Ļoti cienījams amats...

Ko tu tagad darīsi, lai Latvijas futbola sabiedrība uzzina.

Māris Mihelsons: Es ir jaunums.

Nu ja.

Māris Mihelsons: Mēs kā Latvijas futbola sabiedrība, mums tas ir jaunums.

Kaspars Roga: Es visu laiku gaidu, kad Kaspars man dos pirmo uzdevumu.

Šis nedod.

Kaspars Roga: Jā viņš vēl nedod, bet mums ir bijušas sarunas par "Mītavas" čempionāta kaut kādu reanimēšanu, bet vēl mēs neesam līdz tam nonākuši.

Māris Mihelsons: Kas ir "Mītavas" čempionāts?

Kaspars Roga: Amatieru futbola čempionāts.

Renārs Kaupers: Tas būtu jauki. Tas, tātad ilga piecus gadus.

Kaspars Roga: Tas ilga piecus gadus, jā.

Renārs Kaupers: Tas bija amatieru čempionāts, kas pakāpeniski kļuva par neamatieru čempionātu, tas nonāca jau tik profesionālā līmenī, ka...

Kaspars Roga: Jā, un tad sāka griezties vieni un tie paši cilvēki, bet atgriežoties pie lielā futbola, nu es ļoti ceru, ka es esmu priecīgs, ka beidzot ir reāli futbolisti pie futbola federācijas stūres, kas...

Bet nedod uzdevumus.

Kaspars Roga: Es gaidu, es kā mūziķis gaidu uzdevumus.

Uz šī fona tāds apvienojošs jautājums par to, kas ir ārpus "Prāta Vētras", nu ir labi Engure, pasmējāmies.

Kaspars Roga: Jā.

Ir futbola uzdevumi.

Renārs Kaupers: Forša kafejnīca, nevajag smieties.

Nē, kafejnīca nav šaubu, reāli bizness iet.

Kaspars Roga: Bizness, jā.

Tātad, futbols gaida uzdevumus, kino, teātris pēdējos gados visādos žanros, visādos statusos, tur režijā un scenārijos.

Kaspars Roga: Būs dokumentālā filma.

Nu un kamēr vēl tikai būs "Svingeru" stārs ir mūsu priekšā...

Kaspars Roga: Visu cieņu, nominēts biji, jā?

Jānis Jubalts: Es biju nominēts, jā.

...turpinot tomēr pagastmāju mistēriju pirmrindnieku aiz trejdeviņiem gadiem. Bet kino vairs nefilmējas, bet tomēr Likteņdārza posms un īpaši fonds "Viegli".

Māris Mihelsons: Tu jau nezināji, jo filmējas un mēs nupat nofilmējāmies divās filmās kā grupa, tā ka...

Kaspars Roga: Kurās?

Stāstiet.

Māris Mihelsons: Nu kā, Māra Martinsona filmā.

Kaspars Roga: Bet tas jau ir izgājis.

Māris Mihelsons: Nu jā, bet viņš nezina.

Renārs Kaupers: Jā, "Maģiskais kimono".

Māris Mihelsons: Un otra ir Krievijas kino.

Kur jūs spēlējāt sevi koncertā.

Renārs Kaupers: Mēs spēlējām sevi, jā.

Kaspars Roga: Tas jau tā īsti neskaitās, jo tomēr konkurēt ar viņu aktieru lomām,

Vienīgais par tevi neesmu dzirdējis tik loti aktīvu darbību.

Māris Mihelsons: Es tādās tik smalkās lomās...

Kaspars Roga: Es ļoti gribētu, bet mani neaicina neviens.

Bet tas kopējais iespaids, tur jau var palikt arī maz nu ja ne laika, tad spēka priekš "Prāta Vētras", jo viskautkas ir.

Māris Mihelsons: Ir jau mūsu aktīvās koncertdarbības, tad ir mums aktīvie ierakstu kaut kādi mirkļi, bet ir jau arī tādi brīvāki brīži, tad arī...

Renārs Kaupers: Nē, nē, kaut kāds cikliskums jau mums piemīt, man liekas, jau vairāk kā izsenis, kopš 2000. gada albumi iznāk ar regularitāti reizi trīs gados.

Tāds ir plāns, ja mēs sākam skatīties, reizi trīs gados.

Renārs Kaupers: Tas sanāk organiski.

Kaspars Roga: Ļoti organiski un arī kaut kā ir sajūta, ka cilvēkiem, jo mēs tās tūres uztaisām tik vērienīgas un cilvēkiem ļoti ilgi paliek tā pēcgarša, līdz ar to uzreiz kaut ko taisīt labāk tad bišķi tā atkal aizmirstas un tad atkal tā kā.

Vai nu uz futbola līdzībām vai nu uz aktieru nomināciju vai vienalga kādām līdzībām jebkurš albums, singls vai jebkas, tas ir konkurss, tur tādi ieraksti, šitādi Latvijas plašā tirgus konkurencē. Cik jums ir svarīgi šobrīd vēl šī sacensība, ka jūs nepaliekat otrie, bet jūs esat pirmie, bet tikko palikāt otrie, kā mēs pamanījām aiz Busuļa...

Kaspars Roga: "Muzikālajā bankā"?

Jā.

Kaspars Roga: Mūs žūrija vienkārši izšauj.

Noteikti.

Renārs Kaupers: Mēs jau pa gaiteņiem viņus ķeram visus, vienu pēc otra. Nē, nu zini kā, ja pavisam godīgi – nē, nav tik svarīgi, bet es domāju, tam sacensību garam viņam ir nešaubīgi kaut kādā veidā jāpiemīt, jo es tikko, es atzīšos jums uzreiz, es tikko kādā intervijā "Ievai" teicu, ka manī ir maz ambīciju uz ātrāk, augstāk, tālāk, bet kopā ar jums manī šis izaicinājums mostas un es jau domāju, ka tas ļoti veselīgi, tomēr arī mums visiem, visām komandām gan "Sound Poet" un "Instrumentiem" un "Astronaut" un Donam. Es domāju, ka viens otru mazliet pavelkam, pakacinām, jo viss taču viens, ko tad Busuļa kungs ir uztaisījis, kas notiek.

Bez tā tomēr nevar, jā, jā.

Renārs Kaupers: Nu protams, protams, un tā ir mūsu vide, tas ir kur mēs dzīvojamies.

Kaspars Roga: Parasti, tad visi tur ir vienā tādā telpā un tad jau tur arī notiek šīs te.

Uz šī fona jaunā tūre, šīs vasaras tūre ar pieciem koncertiem ir sacensība ar viesiem pārējiem un ar sevi, jāpārspēj pašiem sevi iepriekšējās reizēs.

Kaspars Roga: Jā, tas vienmēr tik skaļi izklausās un reizē tas mūsu tāda...

Izstāstiet vairāk, jo šobrīd ir ļoti maz, ir iesildītāji pieminēti.

Kaspars Roga: Paldies viņiem, ka piekrita, mēs esam ļoti priecīgi, Latviešu grupa piedalījās arī "Supernovā", palika otrie, ja nemaldos tur.

Kaspars Roga: Jā, tur atkal tā žūrija un jā, viņi ar mums būs visos koncertos, un Rīga mums būs vēl "The Royal Concept" 17. augustā, kas ir producenti mūsu grupai, un viņi arī būs mums īpašie viesi. Tā ka no tādiem muzikāliem pārsteigumiem ir diezgan piesātināts pasākums. Kas attiecas par skatuvēm...

Pag, pag tad būs vēl daudz slepenie viesi, ko jūs tagad neatklājat, piesātināti izklausās.

Kaspars Roga: Nu nepārspīlēsim, bet – jā, protams, ka mēs tā domājam.

Padsmit apjomos.

Māris Mihelsons: Bet vārds pārspēt pašiem sevi, tas ir tāds ne mūsu izdomāts, man liekas, tas nav īsti vietā, jo kā tu vari pats sevi tā pārspēt, protams, vienmēr ir jābūt atkal kaut kam citādākam uz skatuves.

Nē, nu piemēram, Mežaparks ir daļēji pārkonstruēts, tur ir arī laukums, kur pašiem sevi pārspēt šobrīd.

Māris Mihelsons: Tu domā tā, lai uz kvantitāti iet?

Arī uz to visu uzbūvi, toreiz bija bišķi citādāk.

Kaspars Roga: Uzbūve ir un uzbūve ir, teiksim, es domāju, ka labi ir tad, kad viss ir salīdzinoši proporcionāli. Proporcionāli Mežaparkam būs arī uzbūve, jo kaut kādus savus, es nezinu, es domāju, kaut kādus tādus pieklājīgus mērogus mēs esam sasnieguši un tālāk iet kaut kādā lielumā, tas balansēs uz kaut ko tādu...

Renārs Kaupers: Nu tieši tā, var jau palikt neadekvāti nav jau tur aizvien lielāku skatuvi, aizvien garāku mēli, nu tur jau tam nav pamatojuma.

Vai tūre šajā gadījumā brīvdabas estrāžu, brīvdabas koncertu tūre, tas primāri ir šovs, ko ir jādod tam klausītājam, kurš tur puskilometra attālumā kaut ko viņš redz, bet viņš redz ekrānu.

Māris Mihelsons: Bez tā nevar, jā, bez tā.

Kaspars Roga: Diemžēl, vai par laimi – jā, bet lielie mērogi un lieli šovi, lieli koncerti viņi prasa tomēr izklaidēt publiku arī tādu, kas stāv pie telts un priecājas.

Tas jau arī ir labi. Vai var kaut ko atklāt tam, kas ļautu pārspēt pašiem sevi Mežaparkā, nu ka šoreiz mēs iepriecināsim publiku tajā virzienā.

Kaspars Roga: Tā interesanti no ekrāna būs...

Tie bija jau...mēle arī būs.

Kaspars Roga: Nu kau ko jau mēs tā kā domājam, es nezinu, vai ko ta mēs tur pārāk daudz priekšā pateiksim.

Minūte reklāmai netiek izmantota?

Kaspars Roga: Izmantojam, izmantojam, nu mēs šobrīd ļoti daudz filmējam ar "Papa Chi" kopā un cerams, ka no tā kaut kas arī sanāks un ir jau kaut kas sanācis un tātad, būs kaut kādi video papildinājumi, saturiski uz ekrāniem. Bet kopumā man liekas ir izveidojusies ļoti laba koncertprogramma, mēs viņu pusgadu esam tā kā slīpējuši, būs arī kaut kādi ļoti emocionāli brīži koncertā, kur Renārs ļoti baidās, ka viņš nevarēs nodziedāt neraudot.

Renārs Kaupers: Ka nevarēšu nodziedāt šo dziesmu līdz galam bez kamola.

Kaspars Roga: Un tas mums starp citu, šī mums starp citu ir šobrīd lielākā problēma, jo nu kā zināms zem fonogrammas dziedāt ir nepieklājīgi, bet savukārt nodziedāt viņš nevar, jo viņš raud, ko lai dara, un tad mēs risinām.

Bekvokālu vajag.

Kaspars Roga: Jā, nu mēs domāsim, kā to atrisināt.

Banālais jautājums, bet es rūpīgi paskatījos, ka viņš jums ir uzdots un jūs pat sākāt ģenerēt atbildes uz viņu. 30 gadi, lai cik tas neticami nākamgad un Maskavas preses konferencē vienā jūs sākāt apcelties, ka re kur varētu būt organizators galvenais. Toreiz to jūs aizrunājāties skaisti, ka varbūt varētu, tu ar teici, man liekas, vispār, varbūt tā kā varētu, visi tā kā saka, tā kā prasa.

Māris Mihelsons: Kaut kā tāda ir kaut kur parādījusies, bet nu šausmas, tas cipars ir tik...

Aizraujošs.

Māris Mihelsons: Jā, nepieklājīgi aizraujošs, ka varbūt, bet man nekad nav patikuši, personīgi man, es tagad runāju pats par sevi, redzēt afišās šos te – man tur tik gadi vai es jau uz skatuves tik gadus. Tas ir man liekas tik banāli un tik lieki.

Renārs Kaupers: Jā, bet cik interesanti, ka šīs lietas tik ļoti uzrunā cilvēkus, šie jubilejas koncerti vai šīs jubilejas tūres, viņas ir parasti ļoti labi apmeklētas un tāpēc arī aģenti visu laiku mēģina spiest – ieliekam varbūt jubileju.

Jānis Jubalts: Tāpēc ka spēlē to dziesmu izlasi, vislabākās, un tas cilvēks nāk, viņam nav tāda pārsteiguma, viņš nāk klausīties to gadu dziesmas.

Māris Mihelsons: Varbūt neceļam to tēmu.

Renārs Kaupers: Varbūt pavelkam.

Bet neatkarīgi no tā ka jūs, skaidrs, ka nav pienākuma atbildēt, bet vai skatoties uz divdesmitpiecgadnieku un trīsdesmitgadnieku grupām, tajā skaitā, kas jums ir bijušas favorīts un vēl aizvien ir, un kas spēlē, un kas vairs nespēlē vai ir sadalījušās, vai nav sadalījušās, jums ir kaut kādas mācības, kaut kādas atziņas, ko džeki un arī meitenes varbūt vienai otrai, ko ir secinājuši, kas ir jāsecina, kas ir ar sevi jādara, lai tu...

Kaspars Roga: Ilgi spēlētu?

...attīstītos. Droši vien tas nav pašmērķis, lai tu attīstītos, lai tev būtu kaut kāds jauns "Viagra", citējot.

Māris Mihelsons: Tas pats ko mēs runājām, Makss Martins un to ko tu stāstīji vai arī tie zviedru puikas, kas ir par mums desmit gadus vismaz jaunāki, kas pienes to savu šīsdienas redzējumu, tas ir tas ko...

Kaspars Roga: Šīsdienas redzējums...

Baigi racionāli tas izklausās, jo pie visiem šitiem stāstiem, ko jūs atražojat, kā mēs tagad tagad uz Zaķusalu toreiz braucām pirms tiem gandrīz 30 gadiem un gribējām kļūt slaveni.

Renārs Kaupers: Ir tāda lieta.

Tagad ir sapnis jauns?

Māris Mihelsons: Tu jau jautāji, ko mācīties, nevis sapnis.

Renārs Kaupers: Zini kas ir...

Vai viņiem nav "I have a dream"?

Renārs Kaupers: Zini kas ir, skaties...

Kaspars Roga: Lūdzu, lūdzu, mēs gaidām.

Renārs Kaupers: Atvaino par familiaritāti – muzikalitāte, muzicēšana kopā ar citiem mūziķiem kaut kādā aspektā, kāda aspekta, vienkārši būšana, mēs esam izredzēti tāda ziņā, ka mēs kā smilšu kastes ansamblis esam nonākuši līdz tam, ka mēs spēlējam, teiksim, vakardien mēs spēlējām kopā ar izciliem mūziķiem, mēs spēlējām kopā ar orķestri, ar kori.

Tas nozīmē vēl arī tomēr "Alberthall" un to "Maddison Square Garden" saglabāt sarakstā?

Renārs Kaupers: Lai iet, protams...

Jānis Jubalts: Kaut vai ar latviešiem, bet tās zāles...

Kad uzbūvēs.

Renārs Kaupers: ...bet arī šī muzikalitāte par ko es domāju, es domāju, ka mēs to piedzīvosim koncertos ar mūsu zviedru džekiem, jo viņi mums pievienojās arī Krievijā tūrē, jo mēs rakstījām albumu un tur bija tāds posmiņš, kur mēs sakām – sorry, mēs braucam tūrē. Un viņi saka – Hei, mēs nekad neesam bijuši Krievijā. Mēs sakām – ir gadījums, ir iespēja. Viņi pievienojās un tie kļuva tik muzikāli koncerti.

Kaspars Roga: Piesātināti, jā.

Renārs Kaupers: Un mēs viens uz otru skatījāmies cik mēs esam...

Kaspars Roga: Uzvilkti. Es viņam palīdzu.

Renārs Kaupers: Paldies, mazie bundzinieki tevī pamodās, mazie maksimālisti.

Kaspars Roga: Un tad kad atnāk, kāds meistars un tad viņš ar tevi uzspēlē un tu uzreiz – bāc, tu centies, mēģini, jo baigi...Tas ir tas mūzikas brīnums, droši vien, jā.

Vai mūzikas brīnumos, paliekot, protams, pie deviņdesmito gadu grupas saknēm, tur ir kaut kāda sajūta, ka var uztaisīt jaunu opusu pilnīgi citās formās, pilnīgi citos žanros un stilos, un pieejās?

Renārs Kaupers: Citos būs pagrūti, tomēr mums...

Kaspars Roga: "Reigani" to dara ļoti profesionāli, es nezinu vai viņus vispār var pārspēt šajā ziņā. Opusi, viņiem jebkurš žanrs padodas un tas ir fantastiski.

Jānis Jubalts: Viņi operetē nav strādājuši vēl.

Ir kaut kādas ziņas, viņi vēl kaut ko ir pavisam jaunu plāno taisīt?

Visi: Ziņu nav.

Ziņu nav.

Renārs Kaupers: Ziņu nav pēc 2009. gada "Summer sound" Liepājā ziņu par viņiem vairāk nav.

Ziņas par jums tuvojoties skaistam noslēgumam viens fragments no filmas ar un par jums, stopkadrs tāds, ka neko nevar saprast, bet tas ir no dauzīšanās mirkļa.

Skan video fragments, fonā skan dziesma "Lidmašīnas"

Cik daudz ir prāta un vētras šobrīd un skatoties uz priekšu?

Renārs Kaupers: Nu prāta paliek aizvien vairāk, jā, tā vētra visu laiku ir jākultivē apzināti.

Māris Mihelsons: Nu nē, tad kad tikko pieminētajam Krievijas koncertam, kad mums atbrauca Pāvils ar Deividu līdzi...

Renārs Kaupers: Jā.

Māris Mihelsons: Kad uzvelk, un tu, cik tu vari palikt atkal azartisks tajā brīdī...

Renārs Kaupers: Un kad "Pižiks" kopā ar viņiem.

Kaspars Roga: Pēdējais koncerts Londonā, kas bija, kur arī bija Pāvils un Deivids, tas bija baigi, tur laikam visi izgāja no eņģēm ārā, nu tur baigi. Tā ka tur reizēm tā vētra atgriežas un mēs ļoti ceram, ka vasaras tūrē, jo tajos lielajos koncertos vēl viena lieta, viss ir tik ļoti nu atrunāts pa sekundēm un viss tur, tas brauks, tas sāks rādīt, tas tur, nu viss jāsākas, un tad baigi grūti ir klubā, vienmēr tā iespējā manevrēt ir daudz lielāka, jo tur, piemēram, Renārs klubā pat dziesmas maina, tā ka viņš pagriežas un nākamā dziesma tāda... Jo viņš ļoti tā teikt, elpo ar publiku kopā, bet lielajos šovos jau tas viss ir tā kā determinēts, un līdz ar to ir grūtāk, bet es ceru, ka vasarā mēs ieraudzīsim Renāru šādu, ja kaut kur līst lietus, bet labāk, lai viņš nelīst.

Uz šīs pozitīvās nots man ir jānoslēdz ar atbildēšanu uz jautājumu, kas bija man.

Renārs Kaupers: O, jā tiešām.

Es tiešām novēlu, lai vēl un vēl labākais, nemēģinot starp šiem vienu izvēlēties vēl, būtu tur, kur ir. Paldies, tā bija "Prāta Vētra". Paldies, cienījamajiem skatītājiem, lai mums labi Dziesmu svētki, lai tiem, kas dosies labi un pārsteigumiem bagāti "Prāta Vētras" koncerti. Visu labu.

Paldies!

Tags

Dziesmu svētki Jānis Jubalts Kaspars Roga Māris Mihelsons Mežaparks Mūzika Prāta vētra Renārs Kaupers

Comment Form