embedded_article_video:49448909

Esiet sveicināti, "Delfi TV" skatītāji. Šodien "Delfi TV" studijā ir Maksims Jegorovs, firmas "Accenture" Latvijas filiāles vadītājs. Es pieņemu, ka lielai daļai, iespējams, ka vislielākajai daļai, neko neizsaka šis vārds, iespējams, ka neizsaka arī firma "Accenture". Salīdzinājumam, lai to raksturotu "Accenture" Latvijā apgroza apmēram tikpat daudz finanses, desmitos miljonu mēramas, kas ir salīdzināmas ar lidostu "Rīga", vadošām Latvijas būvfirmām. Pasaules mērogā "Accenture" ir firma, kas ir ierakstāma pirmajos desmitos starp tehnoloģiju un IT uzņēmumiem. Tā kā tehnoloģijas tas ir viens no 21. gadsimta vadmotīviem un līdz ar to, tas būs Latvijas valsts otrās simtgades vadmotīviem, tad arī šīs nozares pārstāvis ir viesis interviju ciklā pirms 18. novembra "Gads pirms Latvijas simtgades". Labdien!

Labdien.

Es gribētu sākt ar šo jautājumu par šodienu un par nākotni, un par pirmo simtgadi, nu kurai mums vēl gads ir un nākamo. Pirms pārdesmit gadiem, tai skaitā, kad "Accenture" ienāca Latvijā, datori bija, viedtālruņi nebija, Facebook nebija, viss tas IT stāsts viņš bija salīdzinoši vēl neliela sastāvdaļa. Tagad tas ir ikdienas sastāvdaļa, arī šis formātsinterneta televīzija un tā tālāk. Jums ir futuroloģisks skatsvēl pēc 15 gadiem, kas Latvijā notiek tāds, ko mēs nevaram iedomāties?

Es teikšu tā kā ir, jo, teiksim, skatoties uz 20 gadiem atpakaļ, visas tās tehnoloģijas, kuras mēs šodien izmantojam plaši, tās tehnoloģijas jau bija, un tās tehnoloģijas mēs jau redzējām. Tās tehnoloģijas neaizgāja plašumā, tās tehnoloģijas nepielietoja cilvēki, bet bija jau pietiekoši skaidrs, ka mēs varēsim izdarīt daudz ko. Ja, pieņemsim, mēs paskatāmies uz Google Maps, tas, pieņemsim, ir tāds 10 gadu jaunums. 10 gadus atpakaļ it kā likās, ka nu jā tur grūti un tam līdzīgi.

Jā, tu brauc pēc vecajām kartēm un tev nesaka visu priekšā.

Jā, bet tagad visi izmanto tikai un vienīgi to pašu Google Maps vai Apple Maps, mēs izmantojam Waze, un tad mēs braucam ar Taxify.

Pēc 10 gadiem, kas būs tāds, ko mēs nevaram iedomāties, jūsuprāt?

Visdrīzāk, tas būs mākslīgais intelekts un roboti. Visdrīzāk, mēs varēsim daudz labāk aizvietot to, ko šodien dara cilvēks, un visdrīzāk tas notiks arī apmēram tāpat kā tas notika, pieņemsim, ar tiem pašiem Google Maps. Būs nelieli piemēri un pēc tam tie piemēri kaut kādā brīdī aizies, eksplodēs. Un tagad, ja mums brauca trīs mašīnas patstāvīgi bez cilvēkiem, tad, nezinu, pēc kādiem 5 gadiem, tur pēkšņi brauks tūkstošiem mašīnu.

Roboti, mākslīgais intelekts, lai mums nav tāda runāšana starp diviem cilvēkiem ar kaut kādu intelekta pakāpi, paskatīsimies vienu video. Šitas ir tas, kas grauj pasaules uzmanībuintervija, Saūda Arābijas kaut kāds pasākums, intervija ar roboti Sofiju, kura, cik var saprast, ir kaut kādā nesaprotamā statusā Saūda Arābijas pilsone. Paskatīsimies, angļu valodā intervija, kādā publiskā pasākumā pavisam nesen.

[Video fragments ar robotu "Sofija"]

Pēc desmit gadiem, ja man būs jāintervē "Accenture" vadība, es varbūt tad neintervēšu dzīvu cilvēku.

Nu, cerams, ka vēl intervēsiet, vai ne. Ja mēs paskatāmies uz šo robotu, tad tur ir ļoti daudz komponentu, vairāki komponenti, kuri tagad ir atstrādāti. Pieņemsim, tas facial expression, par ko viņa runā, tas ir kaut kas, uz ko ir uzrakstīta ābece, mēs zinām, tas ir tas, ko viņa mēģināja pateikt, respektīvi, mēs ļoti precīzi zinām, kā cilvēks mēģina kaut ko parādīt. Mēs varam to nolasīt no cilvēka un tas pēdējais solis ir, zinot, ko mēs gribam parādīt ar seju, to iedot robotam, un tas vairs nav tik sarežģīti.

Ko Latvijā darīs roboti, jūsuprāt, pēc 10 gadiem, vēl bez tām mašīnām?

Pēc būtības, ja mēs skatāmies, var skatīties pa industrijām, ja mēs skatāmies, pieņemsim, uz izglītību, tātad, izglītības robotizācija vai izglītības automatizācija ļaus daudz labāk saprast, cik lielā mērā skolēns vai cilvēks saprot materiālu. Jo, pieņemsim, to, cik lielā mērā cilvēks saprot materiālu, var saprast pēc tā, kā viņš skatās, pieņemsim, kaut kādu izglītojošo video vai kā viņš skatās ierakstīto lekciju. Pēc cilvēka sejas izteiksmes, izmantojot šo pašu piemēru, var saprast, viņš skatās lekciju, tad mēs varam saprast, kurš no studentiem klausās un kurš no studentiem saprot, to var redzēt. Vai tāpat kā pieredzējis lektors to var redzēt, tāpat arī mašīna var redzēt. Bet tā lieta ir tāda, ka, ja mēs to automatizējam, mēs to procesu varam padarīt pēc būtības no cilvēka atkarīgu.

Labi, pasniedzējs skolā, kas vēl?

Pasniedzējs skolā. Ja mēs skatāmies, pieņemsim, uz tiem pašiem ārstiem, tad, ja mēs iztēlojamies, ka mums ir viens miljards ar cilvēkiem, un mēs mēram visu to, ko mēs šodien varam mērīt, bet mēs visu to digitalizējam, un mēs to visu liekam arhīvā. Pēc būtības, mūža beigās mēs varam nokorelēt, kā gāja visiem tiem cilvēkiem, mēs varēsim pateikt, teiksim, no kā ir atkarīgs, teiksim, viņu veselības stāvoklis. Protams, tur ir tas moments, kad kaut kas...

Bet, ko robots darīs ar to veselības jautājumu?

Tie roboti ir divu veidu, ir tie fiziskie roboti, par kuriem ir vienkārši runāt, ir, teiksim, tie virtuālie roboti, kuri strādā uz parastākiem datoriem, tas ir tas, kas saucas mākslīgais intelekts.

Tātad, robots slimnīcā aizvietos kaut kādu arhīva nodaļu, analīžu nodaļu vai diagnostikas nodaļu, vai vēl kaut ko tādu?

Jā, un atkal, ja šodien mēs par šādām lietam runātu, pieņemsim, ar ārstiem, tas bieži vien izsauc tādu ļoti sarežģītu reakciju no cilvēkiem. Protams, ka tā ir ļoti sarežģīta un cienījama profesija, bet, no otras puses, ja mēs salīdzinām šodienas ārstus ar žurnālistiem 20 gadus atpakaļ, tad tas salīdzinājums ir pietiekošā veidā, tāds tiešs. Ja mēs paskatāmies uz žurnālistu pirms 20 gadiem, tad tie cilvēki, kuri kopš tā laika ir turpinājuši savu karjeru pārsvarā bija tie, kas varēja saprast, kā "Delfi" portāls ietekmēs manu avīzi. Kāpēc "Delfi" portāls ir tik svarīgs priekš manas avīzes, kāpēc "Delfi" potāls var efektīvāk rādīt reklāmu, nekā var mana drukātā avīze.

Bet tas ir retrospektīva uz priekšu, roboti aizvieto žurnālistiku?

Daļēji, teiksim, viss tas, kas ir automātiski rakstāms, tas jau tagad notiek. Viss, kas tagad attiecas uz, pieņemsim, uz sportu, uz sporta ziņām, uz kaut kādiem maziem teksta gabaliem — tas jau notiek. Uz biržu gabaliem, tas arī notiek. Jo, ja mēs saprotam apmēram, ko mēs gribam pateikt, tad mēs varam formēt tos tekstus pietiekoši automātiski.

"Accenture" ir gatavs, jums ir tā kapacitāte programmēt Latvijā. Latvijas skolām pasniedzējus, Latvijas slimnīcām speciālistusrobotus? "Delfi" redakcijai sporta žurnālistikā robotus?

Tas ir tas moments, kur tās lietas ir jāsāk uztvert mierīgāk, jo ir svarīgi uztvert, kur ir tas potenciāls, kur ir tā matemātiskā iespēja, kad kaut kas var notikt un atšķirt to no tā, ko mēs tagad taisāmies darīt un kurš īsti to izdarīs. Jo mēs nekad nevaram pateikt, kurā vietā būs tas pirmais, pieņemsim, ziņu portāls, kurš aizies, to neviens nezina. Mēs zinām, ka bija ziņu portālam potenciāls, bet, pieņemsim, mūsu zemē, teiksim, tie bija "Delfi", kuri tad to lietu parādīja visiem, ka nu ir. Kā tas notiks, tas ir bišķiņ savādāks moments, un šeit, tas ir ļoti saistīts ar sociālām konstrukcijām, kas mums ir uz šo brīdi, pieņemsim, visas tās skolas, kuras šodien strādā vai, teiksim, viss medicīnas sektors, kurš šodien strādā, jo tur strādā dzīvi cilvēki, ļoti labi speciālisti, un viņiem vajadzēs kaut kādā veidā pielāgoties.

Tā ir nākotne, atnākam atpakaļ uz šodienu. Es drusku palēkāšu no futuroloģijas uz tagadni. Cilvēkam ikdienā šobrīd par to tomēr, nu, nav viņam jādomā, bet viņš domā, vai man mainīt datoru vai man mainīt telefonu, vai man mainīt vēl kaut kādus gadžetus. Un viņš metas visā tajā pasākumā. Lai iesaistītu vēl kādu neklātienē, kā jūs zināt, jūsu kolēģis Jānis Bergs ļoti aktīvi blogo. Vienā no viņa izteikumiem viņš rakstīja: "Esmu pasūtījis jauno iPhone X, uz kuru jāpagaida kāds mēnesis, jo ķīnieši nespēj saražot tik daudz, lai apmierinātu fenomenālo pieprasījumu, ja arī nekļūšu produktīvāks, vismaz uz īsu brītiņu sajutīšos mazliet laimīgāks." Kāds ir jūsu vērtējums šobrīd par šīm jaunām tehnoloģijām, kurā mirklī viņi ir mākslīgs labums, un kurā mirklī nevajag viņiem skriet, un, kurā mirklī vajag pakaļ skriet vidusmēra cilvēkam?

Man liekas, ka tagad mēs esam situācijā, kad bieži vien vai vismaz puse no jaunām tehnoloģijām, vismaz tas, kas attiecas uz masveida komunikācijām, ir tāds lieks pasākums.

Puse?

Es domāju, ka jā, jo ļoti, teiksim, to, ko izmanto cilvēki ikdienā, jo to, ko izmanto, pieņemsim, uzņēmumi — tur ir cita lieta. Ja uzņēmums kaut ko iegulda un nesaņem naudu atpakaļ, uzņēmumi ļoti ātri vairs to neizmanto. Bet to, ko izmanto cilvēki, mēs to izmantojam bieži vien laika aizpildīšanai, un ja tās tehnoloģijas nebūtu, mēs tad to laiku neaizpildītu. Man liekas, ka tās tehnoloģijas šodien to mūsu laika pavadīšanu ir novadījušas bišķiņ līdz absurdam, un tad sāk rasties jaunas jēgas. Nu, pieņemsim, 5, 10 gadus atpakaļ mēs runājām par to, ka sociālie tīkli atbrīvos pasauli bezmaz vai. Padarīs to pasauli par atvērtu, demokrātisku un tam līdzīgi. To, ko mēs redzam šodien, ka, pēc būtības, sociālās tehnoloģijas tiek izmantotas pavisam citos veidos.

Un maz-lietderīgos tajā skaitā.

Nu, un daudz maz-lietderīgos, vai ne, un tajā skaitā mēs redzam, ka, pēc būtības, manuprāt, tagad ir jauns pasūtījums no sabiedrības pēc vecmodīgas preses. Tas ir kaut kas, kas nav papīrs, iespējams, tā ir aplikācija, kuru es varu atvērt no rīta, izlasīt un uzticēties teiktajam, kura nebūs atkarīga, es atvainojos, no reklāmas. Kura būs atkarīga no tā, es viņam samaksāju, un es par to naudu atpakaļ saņemu kaut ko, kam es varu ticēt.

Respektīvi, puse uz pusi ir lietas, kas mūs piesārņo, mūsu uztveri jaunās tehnoloģijas, tā jūs vērtējat, un otra puse atkal, kas palīdz dzīvot vai veicina produktivitāti.

Tehnoloģijas tagad mums ir likušas vēlreiz aizdomāties, kas mēs tādi esam, manuprāt, jo mēs tās ziņas un mūziku izplatījām tik daudz, tas viss ir pieejams un tagad ir jautājums — okei, bet kas tu esi?

Jums ir pašam atbilde pēdējos 10, 15 gados, kas es esmu, kur mani tehnoloģijas ieskauj?

Man bija atbilde. Bet es piedalījos visā tajā revolūcijā, sāku strādāt šajā industrijā 1992. gadā, sākot ar mācībām. Man tagad liekas, ka no vienas puses es redzu, ka ātrums, ar kuru attīstās tehnoloģijas, tam, pēc būtības, pats ātrums tikai palielinājās, un tas ātrums neiet uz leju. Un mēs ejam tālāk, tālāk un tālāk ar to pašu mākslīgo intelektu un tamlīdzīgām lietām. Bet, manuprāt, tagad mēs esam punktā, kad mums ir jāuzdod sev jautājums, pieņemsim, meils, es sāku lasīt savu meilu no telefona, kādus 10, 7 gadus atpakaļ, pirms iPhone un tam līdzīgi, un šajā augustā es atslēdzu sinhronizāciju savā telefonā.

Jo? Smadzenes nepavilka?

Tajā skaitā. Jo tas vairs nedod to atdevi, jo to meilu ir tik daudz, ka ir jautājums, vai tu vari kaut ko panākt, jo es drukāju ar desmit pirkstiem šausmīgi ātri, vai tur var kaut ko panākt, turpinot to visu atbildēt pēc tam.

Pie šīs pašas domas vēl viens video, vēl viens aizrobežu, bet faktiski tā bilde varētu būt tādā pašā jebkurā Latvijas lielveikalā, kur ir modelēta šī hiperrealitāte caur tām smalkajām visām brillēm, kur ir visas tehnoloģijas atkal ieintegrētas iekšā. Vienkārši vizualizācijai, mēs varam runāt virsū. Šito versiju, kas ir reālāk nekā mākslīgais intelekts tajās skolās vai slimnīcās, jūs viņu pieskaitāt tā kā pie tās miskastes, kas tā kā būtu par traku jeb pie customer support, pie tā kā pircēju ērtībām.

Mēs līdzīgas lietas arī bijām uztaisījuši, jau kādu laiku atpakaļ. Šeit ir jautājums...

Jūs līdzīgas lietas jau uztaisījāt Latvijas veikalam?

Latvijas veikalam nē, bet citam veikaliem jā.

Aizrobežu veikalam. Un jūsu secinājums tad?

Šeit vienmēr ir jautājums, kam no tā būs pielietojums. Tad, kad tu taisi kaut ko līdzīgu biznesam, tad tu vienmēr ļoti ātri sapratīsi, vai tam ir pielietojums vai tam nav pielietojums. Pieņemsim, mēs bijām, kādus 5 gadus atpakaļ uztaisījuši kopā ar Philips un Google Glass, mēs uztaisījām Google Glass savienojumu ar Philips iekārtu un tad, kad notiek operācija, tad cilvēks, tas ārsts, Google Glass viņš varēja redzēt tā operējamā stāvokli. Un tas koncepts bija, ka tas varētu palīdzēt tam ārstam.

Palīdzēja?

Tas it kā palīdzēja, bet kaut kāda lietderība no tā nebija, un to konceptu tālāk neizmanto. Ir ļoti svarīgi šādus konceptus taisīt un skatīties, kā tas darbosies dabā, bet pēc tam, tas nākamais jautājums ir atšķirt, vai tā ir spēle vai ar to var kaut ko izdarīt. Pieņemsim, The New York Times tagad spēlējas ļoti daudz ar 3D, ar virtuālo realitāti, viņi speciāli veido saturu, kuru tu vari izmantot no sava telefona, pieņemsim, tu vari pastāvēt kaut kādā Hilarijas Klintones vēlēšanu kampaņā, un tu vari sajust un dzirdēt. Viņi spēlējas, viņi nezina ar ko tas viss beigsies, bet viņi apzināti meklē formu.

Tad šie ir arī meklējumi, un vienas atbildes uz to nav.

Atbildes nav. Un, pieņemsim, viens no meklējumiem bija tas Foursquare pielietojums, kur bija tas pats, bet tas bija tikai uz telefona.

Kā jūs salīdzināt, jūs teicāt, ka šito jūs taisījāt, bet citai valstij, un tas man liek aizķerties uzreiz par to, kas tad ir mūsu valsts atšķirībā no citām valstīm. Tur ir tās vienkārši lielākas, viņi ir tālāk tikuši tehnoloģiskā attīstībā, tās ir kaut kāda cita izpratne par tehnoloģiju pielietojumu? Ar ko Latvija atšķiras vai neatšķiras?

Tur ir tas biškiņ vēsturisks konteksts. Tad, kad mēs ienācām Latvijā, tas bija 2002. gads, un uz to brīdi Latvijā bija pietiekoši attīstīta IT industrija, un tā mūsu stratēģija bija strādāt uz eksportu pašā sākumā. Jo Latvijas IT tirgus pēc dažādiem novērtējumiem tas varētu būt 10% no, pieņemsim, Somijas IT tirgus. Un tie uzņēmumi, kuri uz to brīdi bija Latvijā, tie uzņēmumi it kā piekrita. Tā stratēģija bija pietiekoši veiksmīga, mēs tagad esam izauguši līdz 1200 cilvēkiem. Mēs strādājam pēc būtības ar visām valstīm, bet kā liels uzņēmums mums arī ir jāskatās uz to, ka ir jāstrādā ar, visdrīzāk, līdzīga izmēra klientiem, tas ir tas moments.

Latvija ir par mazu.

Nav par mazu, bet pagaidām mēs nebijām tik aktīvi Latvijā, mēs pagaidām Latvijā tikai veidojam produktu. Mums Latvijā ir inovāciju centrs, mums Latvijā ir izstrādes centrs.

Labi, parunājam mazliet par jūsu biznesu. Jūs no augšas sākāt, es sākšu no lejas. Delfos ir komentāri, viņi saka: "Lēto vergu uzņēmums un vēl krievvalodīgs". Nākamais raksta: "Vēl ļaunākangļvalodīgs". Tātad, angļvalodīgs ir ļaunāk par krievvalodīgu. " "Accenture" slikta slava, lēto studentu paverdzināšanas kantoris," es nesaku, protams, ka es esmu dziļi pārbaudījis un uzskatu, ka tas reprezentē, bet, nu, viegli provocējot, ko jūs sakāt par šādiem komentāriem?

Nu kā, ja mēs paskatāmies uz IT tirgu, tad Eiropa ir...pēc būtības, ir Rietumeiropā ar kaut kādu vienu cenu līmenī, un ir Austrumeiropā ar citu cenu līmeni. Tas mūsu cenu līmenis, kas ir Latvijā, tas ir absolūti tāds pats kā Slovākijā, Polijā, tas ir absolūti tāds pats kāds ir Neapolē, kāds ir Malagā.

Cik tas ir, programmētāju samaksas kaut kādos līmeņos, nolīdz?

Nu, tas ir, ļoti rupji runājot, tur 30 eiro stundā, tā varētu būt pašizmaksa, kaut kas uz to pusi. Tātad, bet tie cipari, tie plūst, ja saskaitītu vidējo uz komandu, tad tur atšķirība starp mums, Poliju un Malagu būs, pieņemsim, par 1€. Tajā pašā laikā, pieņemsim, Rumānijā būs vēl lētāk, līdz ar to man ļoti patīk šie komentāri ar to, ka, teiksim, ja ir komentārs, tad par to var runāt. Tad ar to lētumu, tad vairs nesanāk, mēs paskatāmies, pieņemsim, uz to pašu Indiju, kuru arī uzskatīja par lēto programmēšanas valsti, teiksim, tā tēma tur arī vairs neiet, jo aiz lētuma uz Indiju tagad neviens neiet no klientiem.

No kurienes, kas tagad nāk pie jums, jo jūs nodarbināt arī ārzemniekus.

Mēs nodarbinām cilvēkus no 37 valstīm, un tās ir ļoti dažādas valstis, tur ir, pieņemsim, tie paši itāļi, kuri pie mums strādā, ir spāņi, kuri pie mums strādā. Kad bija krīze, 2009.gadā, mēs sev par pārsteigumu sapratām, ka mēs varam pieņemt darbā cilvēkus no Spānijas, un tie cilvēki labprāt piekrita, atbrauca. Vienīgais, kas viņus šeit traucē — temperatūra pēc būtības.

Tad jūs noliedzat, ka jūs esat lēto studentu paverdzināšanas kantoris?

Tas neatbilst, es domāju, ka šeit ir ļoti liels moments, par ko cilvēki Latvijā domā, vai mēs esam lēti? Ja mēs paskatāmies uz savām izmaksām un paskatāmies uz savām algām, tad mēs it kā esam spiesti konstatēt, ka mēs saņemam mazāk. Un tādos pirmajos 20, 30 gados, tas visdrīzāk bija okey, bet tad, kad mēs sākām skatīties uz priekšu, tas vairs nav okei. Mums vajadzētu par to runāt, ja mēs negribam būt lēti, kā mums liekas, pieņemsim, ka mums ir taisnība, tad ko mēs ar to darām, kā mēs varam ieiet tajā Eiropas tirgū. Kāpēc, pieņemsim, kaut kāds IT uzņēmums Somijā vai Zviedrijā, nevis pasūtīs kaut kādu darbu uz vietas, bet pasūtīs to Latvijā.

Bet tur, Skandināvijā vai Anglijā, jau vēl aizvien ir dārgāk, nekā 30 eiro stundā.

Tur būs dārgāk, protams, jā.

Jā, tāpēc tur vēl ir, tur mēs esam vēl priekš viņiem mēs esam vēl lētākas izstrādes vieta.

Jā un nē, jo tur viss ir dārgāk, bet tur dzīve arī ir dārgāka, un ja mēs savu cilvēku sūtam uz Zviedriju, un viņš strādā no Zviedrijas, tad tās izmaksas, kas ir cilvēku sūtīt turp-atpakaļ, pat ja viņš nebrauc katru dienu, viņš brauc vienreiz nedēļā vai divreiz mēnesī, viņš tur izmaksās tikpat daudz kā zviedrs. Līdz ar to, tas jautājums par to lētumu un kā mēs varam tikt līdz Rietumu iztikas līmenim, tas ekonomiski ir superjautājums. Vienīgais, ka par viņu ir mierīgi jārunā, jo ja mēs paskatāmies uz to, cik mēs pelnām šeit IT industrijā Latvijā un cik cilvēki peļņa, pieņemsim, tajā pašā Londonā, un cik viņiem izmaksā dzīvot Londonā, tad tā situācija priekš Latvijas ir ļoti laba.

Ja jums ir laba situācija, ja jūs katru gadu publiski ziņojat, ka jums nāk vairāki simti jaunu darbinieku, bet šie jaunie darbinieki ir no 20+ dažādām valstīm, tad tas iemesls ir kas? Latvijā vietējie ir par sliktu kvalificēti, viņu vienkārši ir par maz, kur ir problēma?

Mēs Latvijā parādījām jaunu iespēju. Tātad, Latvijā gada laikā izsniedz IT diplomus apmēram 500 cilvēkiem. "Accenture" Latvijā gada laikā...

"Delfi" te bija pētījuši, es tad speciāli paņēmu, nu tur ir varbūt versija, ka var būt ir 700, bet tas ir "Certus" pētījums, nu nav starpība.

Jā, 700 cilvēki.

Nu, pieņemsim, ka 700.

Mēs darbā paņēmām viena gada laikā, tikai IT studentus, absolventus 350, līdz ar to...

Un vēl ir daži citi uzņēmumi, kam viņus vajag, vai ne?

Jā. Un tā situācija nav īsti veselīga, un mēs neesam priecīgi šādā veidā to turpināt, mēs gribam palīdzēt valstij palielināt to studentu skaitu. Respektīvi, teiksim, tas, uz ko bija noprojektēta šī sistēma, kura gada laikā absolvēs 700 cilvēkus, tas ir par maz. Mēs varam izveidot daudz vairāk darba vietu, mēs varam piesaistīt daudz lielāku biznesu.

Bet kā jūs to iedomājaties? Tagad ir studējošo skaits, gadu veci dati, bet vienalga, studējošo skaits pie 5 tūkstoši, nu, cik Latvijā jāstudē ir tehnoloģijas, 10 tūkstošiem?

Jautājums ir, cik mēs varam pacelt, jo tas ir bizness.

Jā, jā, jā.

Tur var radīt naudu, tur var taisīt karjeru, starptautisku karjeru. Tas bizness saka, ka ja jums būtu tagad lieki 10 tūkstoši cilvēku, kuri zinātu, kā programmēt, tad nebūtu tikai "Accenture", būtu vēl citi lieli uzņēmumi, visiem tiem cilvēkiem...

Ir citi lieli uzņēmumi, nepārslavēsim "Accenture", ja jums ir...

Tādā nozīme, ka būs vēl jauni IT uzņēmumi, kuri nāks vēl Latvijā, kuri izveidos vēl darba vietas, par to jau iet runa.

Bet kā jūs redzat no savas skata perspektīvas, cik Latvijā liels ir šis potenciāls, jo ir blakus kaimiņvalstis, tie paši mūžīgi pieminētie igauņi, vēl kaut kas, vēl kaut kas, kur arī tas var notikt. Labi, "Accenture" ir viens liels pasaules spēlētājs, kuram ir salīdzinoši liela Latvijas filiāle.

Viņš ir pret mūsu valsts izmēru ir, rupji runājot, bezgalīgs tas potenciāls. Pēc dažādiem novērtējumiem tikai matemātiķu, tie nav programmētāji, tā ir vēl pakāpe, teiksim tā, uz augšu, vajadzīgi kādi 500 tūkstoši. Šis te potenciāls ir neizsmeļams, mums tagad ir, cik tur 20 tūkstoši IT cilvēku, kuri eksportē uz āru un kuri eksportē vērtības vairāk nekā "Latvijas dzelzceļš", kuri eksportē uz āru vairāk nekā Igaunija eksportē IT uz āru. Mēs varam eksportēt divreiz vairāk, un tik un tā būs tik pat daudz vietas, tā ir iespēja.

Šī iespēja, runājot par otro simtgadi, tas nozīmē ko, jūs redzat, ka Latvija var, es tagad ciniski teikšu, Latvija var pārkvalificēties?

Latvijai tas ir viens no lielākajiem uzdevumiem, pārkvalificēties, ja mēs skatāmies plašāk, ne tikai par IT tēmu, bet mēs skatāmies ļoti plaši, tad Latvijai ir salīdzinoši liels, tas saucamais strukturālā bezdarba līmenis, kad mūsu cilvēku prasmes un zināšanas neatbilst tirgus prasībām. Es runāju par visu tirgu, mēs redzam, ka tirgus un tehnoloģijas mainīsies. Mēs redzam, ka būvniecība un pārvadājumi notiks savādāk, viss notiks savādāk.

Un cilvēkiem vienkārši ir jāpārkvalificējas gribi vai negribi, tā es to saprotu.

Un, ja mēs salīdzinām sevi, pieņemsim, ar to pašu Dāniju, tad, cik es zinu, Dānijā katru gadu cilvēki nedēļu, divas visās industrijās mācās un bez maz vai par valsts naudu, kas Latvijā visdrīzāk tuvākajos laikos nebūs tik iespējams.

Gribat valsts naudu dabūt, lai viņus pārmāca?

Nē, mēs paši pamācām, bet runa par mums tik lielā mērā neiet, jo mūs piespiež pārmācīties tehnoloģijas. Ja mēs nemācāmies divus, trīs gadus, mēs esam prom no tirgus, neviens vairs mūs nepirks, mēs to darām paši.

Vēl viens komentārs, kas man likās interesants, kas ir šorīt no rīta atnācis. Edīte raksta: "Man ir 40 gadi, vēlos kļūt par programmētāju, izglītība augstākā, sociālās zinātnes, kādas tieši iespējas "Accenture" piedāvā? Publiskā telpā esat minējuši, jūsu mērķis ir piesaistīt sievietes." Lūdzu!

Jā, mēs piesaistām sievietes. Šeit ir divi jautājumi. Viens jautājums ir — cilvēkam ir 40 gadi, cilvēks ir kaut ko iemācījies, kaut ko ir darījis savā dzīvē un tagad grib mainīt kaut ko, un, manuprāt mūsu sabiedrība plaši, teiksim, pa pasauli nav tam, es pat teiktu, pieradināti, ka cilvēks varētu vairākas reizes savā mūžā mainīt savu darbības virzienu.

Bet jūs ejat uz to?

Mēs to darām jau sen, protams.

Četrdesmitgadīgie un piecdesmitgadīgie?

Protams.

Un sešdesmitgadīgie? Cik jūs esat sešdesmitgadīgos padarījuši no sociālām zinātnām par programmētājiem?

No sociālām zinātnēm, viss ir atkarīgs no tā, cik cilvēks ir gatavs iemācīties, pieņemsim, to pašu matemātiku.

, jā, jā. Cik mums ir sešdesmitgadīgie programmētāji?

Es tagad nepateikšu. Mums ir pietiekoši daudz cilvēku, kuri ir, pieņemsim, 50+, 60+.

Cik ir pietiekami daudz?

Es nepateikšu, es varētu pēc tam pārbaudīt.

Jo es velku to jautājumu, tas būtu interesanti. Tāpēc, ka es velku uz to jautājumu, vai šeit neveidojas diezgan objektīvi arī paaudžu plaisa. Nu, tur nosacīti līdz 40 un pēc vai līdz 50 un pēc.

Es varēti to, teiksim, pagriezt pret sevi. Es, pieņemsim, jau sen gribētu iemācīties spēlēt mūzikas instrumentu, un mans mazākais dēls mācas spēlēt mūzikas instrumentu. Un es kaut kādā brīdī sevi pieķēru pie domas, ka pēc būtības es savam bērnam iedošu kaut kādu 5, 6 gadu izglītības programmu, tad viņš aizgāja skolā, un nu, tad viņš tur mācās tā kā visi bērni mācās, un, ja es tiešām godīgi gribu iemācīties spēlēt mūzikas instrumentu, vai tad es nevaru kā pieaudzis cilvēks pa 2, 3 gadiem, pie tā strādājot, katru dienu spēlējot, iemācīties? Protams, ka varu. Kāpēc, es to nedaru? Tāpēc ka visdrīzāk es tam vēl neesmu līdz tādai pakāpei gatavs. Līdzīga situācija ir šeit, lai programmētu. Programmēšana tas ir, pieņemsim, dentisti, mēs negribam, lai mūsu zobus labo cilvēks, kurš īsti nemāk to darīt. Tas pats ir ar programmēšanu, mēs negribam, lai programmē cilvēki, kuri īsti nemāk, pieņemsim, rēķināt, kuri nezina matemātiku.

Un te ir tas āķis. Es mācījos klavieres spēlēt, un, ieskaitot bērnu mūzikas skolu un vēl gatavošanos, nu, tur 8 gadi apmēram tā, kurā mirklī es sāku mācēt, es nezinu, vai pēc trim gadiem es sāku mācēt, pie tam bērns it kā mācās ātrāk nekā pieaugušais cilvēks. Jautājums, vai var to izdarīt pāris gados?

Jautājums, vai var, protams, bet es teikšu tā, ka pirmais jautājums, vai tu gribi, tad tu vari sākt un tad tu redzēsi. Mēs esam pieraduši, vēsturiski mēs tagad esam tādā periodā, ka cilvēks varēja iemācītie kaut ko, pirmajos, pieņemsim, padsmit gados un pēc tam bezmaz vai ar to dzīvot ar tām zināšanām, tās zināšanas bišku uzlabojot. Tagad mums ir iespējas, kad tu vari, pieņemsim, 40 gados paņemt un pārmācīties uz kaut ko citu.

Kā jūs redzat, ja mēs pamodelējam šo potenciālo Latvijas iespējamo IT nozares, tehnoloģiju nozares izvēršanos un liekam pretī Latvijas sabiedrību iedzīvotājus, pilsētu, lauku iedzīvotājus, jaunus, vecus, latviešus, krievus, vienalga. Kā jūs viņus vērtējat starptautiskā salīdzinājumā no tehnoloģiju, es nezinu, bāzes zināšanām, no lietošanas, no spējas mācīties, tas ir konkurētspējīgs potenciāls starptautiski?

"Accenture" Latvijas ofiss ir viens no labākajiem "Accenture" ofisiem visā pasaulē.

Jo?

Tehniski mēs esam viena no labākajām vietām pēc pārvaldības metodēm, mēs esam iekš "Accenture" atzīti kā super vieta vairākos virzienos.

Labi, bet tur arī tie ārzemnieki, jeb to nosaka vietējie.

Ārzemnieki reāli... de facto mums 80%, 90% ir vietējie cilvēki, ārzemnieki tur, pieņemsim, ir tie cilvēki no 37 valstīm, bet kopsummā viņi nesastāda vairāk par 20%, tie ir vietējie cilvēki. Tas potenciāls ir mežonīgs, tie cilvēki, kuri strādā no Latvijas, ir vieni no labākajiem "Accenture" speciālistiem Eiropā. Šeit ir cits temats, jautājums ir, kur es gribēju piesaistīt uzmanību — par sievietēm, jo tā arī ir cita dramatiska situācija.

Lūdzu! Sievietēm nav vienmēr dramatiskas situācijas.

Jo tas ir tas baigais stereotips, ka sievietēm liekas vai sabiedrībai liekas, ka sieviete un IT nav savienojamas lietas. Nezin kāpēc liekas, ka sieviete un finanses ir okei, sieviete un kaut kādas sociālās zinātnes ir okei, bet sieviete un IT ir not okei. Tas tā nav, no kurienes tas ir paņemts?

Respektīvi, tur jūs neredzat nekādu atšķirību, tas ir stereotips?

Tas ir baigais stereotips.

Vēl viena lieta, jūs pieminējāt bērnus, un jūs esat izteicies, kādās intervijās, ka programmēšanai skolā būtu jākļūst kā otrai valodai. Tas ir tā kā vairāk nekā somiem, nekā igauņiem, ka jūsu redzējums ir, ka mums būtu jāpārspēj ar to citus.

Cilvēks iemācās savu dzimto valodu, tad viņš iemācās, pieņemsim, angļu valodu, manuprāt tai trešajai valodai būtu jābūt programmēšanas valodai, un tam ir ļoti daudz pamatojumu. Viens no tiem pamatojumiem ir tas, ka tā programmēšanas valoda ietekmē katru specialitāti. Nav doma tāda, ka visi kļūs par programmētājiem, ne par to iet runa, ir svarīgi, ka jaunie speciālisti visās specialitātēs saprot, kā domā dators. Jo atgriežoties pie tās Sofijas no sākuma, kaut kādā brīdī vajag saprast, kā viņi to iztēlojas.

Uz šīs saprašanas un mācīšanās, pie skolām paliekot, "ruki proč at naših škol", kā jūs redzat kontekstu ar krievu skolu un mācību valodas jautājumu šajā kontekstā, tajā skaitā, jūs kā krievs šajā gadījumā.

Tas ir interesants jautājums, jā, jo mans viens, mazākais bērns, mācās krievu valodas skolā, vecākais bērns, viņš mācās latviski. Un man liekas, ka šis jautājums sabiedrībai ļoti lielā mēra traucē iet uz priekšu, manuprāt, un šo jautājumu mēs būtu ieinteresēti kaut kādā mērā risināt nu savādāk. Šeit, protams, ir jautājums par to, kam sabiedrība ir gatava. Ir dažādi piemēri, pieņemsim, ir Singapūras piemērs, kur ir ļoti liels akcents tiek likts, pieņemsim, uz angļu valodu. Ir Zviedrijas, Somijas piemērs, kur ir somu valoda skolās un priekš zviedru minoritātes ir zviedru valoda.

Bet, lai es saprastu, kā jūs redzat starp biznesu un starp pilsoni vai apvienojot gan biznesmeņa redzējumu par IT, gan pilsoņa redzējumu, traucē kas? Esošā sistēma vai traucē Šadurska kunga un koalīcijas ierosinājums esošā redakcijā?

Nē, mums sabiedrībā ir dažādi viedokļi, un tad visticamāk ir jāsāk ar to, ka tos viedokļus ir jāatzīst par esošiem. Ir, pieņemsim, latviešu puses viedoklis, ka krieviem būtu jāzina latviešu valoda, un tas viedoklis ir pamatots, un tad, ja mēs skatāmies uz to, cik lielā mērā, pieņemsim, krievi pa vecumiem zina latviešu valodu, tad 10, 20 gadus atpakaļ par to, vai varēja runāt daudz vairāk nekā tagad, bet nu arī šodien mēs redzam, ka ne visi runā normālā latviešu valodā. Jo pēc būtības tā cilvēka eksistence vai būšana Latvijā sākas ar to, ka tu māki runāt latviski, un tad, kad tu māki runāt latviski, tad viss pārējais var notikt ar tevi. Tev var būt draugi, tev var būt attiecības, tu vari saprast, pieņemsim, Jauno Rīgas teātri, tu vari dzīvot normāli. Kamēr šis te jautājums nav noņemts no galda, tad nu nekas cits nevar notikt. Jautājums, cik lielā mēra, teiksim, tas ir palicis par problēmu. Teiksim, to ko es redzu vidusskolā šodien, tad nu viens bērns mācās latviski, tur, teiksim, ir notikusi pilna integrācija, cits jautājums ir, teiksim, kas, pieņemsim, tagad notiek krievu skolās, cik lielā mērā mēs esam apmierināti ar to, kādā līmenī tiek pasniegta latviešu valoda. Tur man grūti kaut ko komentēt, bet, pieņemsim, atceroties savus skolas laikus, es pabeidzu angļu valodas skolu, un uz 8. klases beigām mēs visi runājām angliski, bet varbūt 10%, 20% no mums 1991. gadā specializētā skolā runāja latviski. Tātad šeit ir jautājums par sabiedrības konsensusu par šo tēmu, un vai mēs to vispār organizējam.

Neaizejot tālāk detaļās un saliekot šo kopā ar datormācīšanu skolās, vai jūs redzat, ka tam ir savstarpēja sasaiste, tam kādas ir proporcijas valodu mācīšanai skolās vai minoritāšu skolās un bilingvālā mācīšana, un tā datormācīšana vai tās ir divas paralēlas, nesaistītas lietas?

Teiksim tā, man liekas, ka valodas jautājums mums lielā mēra neļauj risināt citus jautājumus, protams, ka viss ar visu ir saistīts dzīvē...

Jā.

...bet visdrīzāk tajā mūsu situācijā mēs nevaram runāt par citām lietām, kuras ir iespējams kopumā, uz nākotni skatoties, svarīgākas lietas, jo mēs neesam atrisinājuši šo jautājumu. Tā ir visdrīzāk tā patiesība, pietam, ja tu strādā, pieņemsim, mums ir kolektīvs, ir skaidra nostāja no visa kolektīva, no vadības, ka valoda ir jāzina — punkts. Tā nostāja ir bijusi vienmēr, un kolektīva ietvaros tas jautājums nu tā īsti nav.

Ir dažādi kolektīvi, līdz ar to visi vienmēr būs atšķirīgās domās.

Nu, jā, bet...

Cits jautājums, bet paliekot pie tā, ko dara valsts vai nedara valsts, pēdējās dienās tagad ir mediju virsrakstos ziņa par to, ka birokrātiju mēs samazināšot.

Mums it kā nesanāk pagaidām.

Jā, nu tas vakardienas paziņojums tagad ir, ka būs birokrātijas samazinājums 2% no valsts pārvaldes jeb 3,5 tūkstošu gadā vai 6% trijos gados. Caur digitālo līdzekļu prizmu, tie ir adekvāti cipari, vai arī caur digitālo līdzekļu prizmu var pilnīgi citādāk ar birokrātiju?

Nu tur ir tehnoloģiju jautājums un sabiedrības jautājums, kaut ko samazināt vienmēr ir grūti, tas vienmēr ir sāpīgi. Un tas, ka tehnoloģija kaut ko atļauj samazināt, nenozīmē, ka tas būs tagad viegli samazināt.

Protams.

To, ko mums vajadzētu tagad iemācīties un, manuprāt, tā ir tāda jauna lieta sabiedrībai tas, ka mēs 1991. gadā sākām kaut ko būvēt, un, man liekas, ka mums bija sajūta, ka nu beidzot mums tagad ir iespēja uzbūvēt pašiem no jauna, mēs to uzbūvēsim, un tas strādās, un tas, kam mēs neesam gatavi, ka mēs tagad esam uzbūvējuši un tagad tas ir jāreformē, un mēs nemākam reformēt. Mēs nemākam kā sabiedrība atzīt, ka, jā, mēs to esam izdarījuši, situācija ir mainījusies, skolas ir jāreformē. Paskatāmies uz cipariem, tas pats ir par medicīnu, ir jāreformējas. Skatāmies un valsts pārvaldi, piemērs no dzīves, mēs strādājām ar vienu no Eiropas emigrācijas dienestiem, mēs viņiem palīdzam ar to, ka mēs veidojam portālu, kur reģistrē cilvēki savu vēlmi iebraukt šajā valstī, un valsts apstrādā šo pieteikumu. Tās sistēmas aizmugure ir pilna ar mākslīgo intelektu, cilvēks piesaka kaut ko, un tas, par ko mēs runājām ar šīs valsts, nu, tā dienesta vadību, tur tas grafiks, kur cilvēkstundu ieguldījums vīzā iet uz leju.

Bet uz šī piemēra bāzesLatvijā, cik jūs redzat tas cilvēkdarbs pret cilvēku darba samazinājumu, ir iespējas nedaudz samazināt, daudz, vidēji, nu 2%, 22%, cik jūs redzat to situāciju?

Šeit rodas bišķiņ starpība starp žurnālistu un matemātiķi, es nevaru uz šo jautājumu atbildēt, jo es nezinu precīzu ciparu, bet visdrīzāk, ka tie cipari varētu būt lieli. Ja mēs skatāmies, pieņemsim, uz lielām institūcijām, lieliem uzņēmumiem, to, ko mēs tagad darām, automatizējot viņu darbu, ka mēs liekam robotus uz datoriem, ļauj samazināt darba spēku no 10% līdz 20%.

10 līdz 20.

Jā, tā ir viena konkrēta tehnoloģija, bet tā tehnoloģija var arī sākt darboties kaut kāda brīdī, pieņemsim, ja Latvijā pilnīgi noņemtu no aprites papīra dokumentus, ka cilvēkam būs jāiemaksā nauda, lai iesniegtu kaut ko, pieņemsim, Rīgas būvvaldē, iesniedzot kaut ko papīriski, vajadzēs iemaksāt naudu, nevis tagad tev ir jāatnes, nezinu, 6 kopijas no tavas jaunās ēkas, bet tev vajadzēs iemaksāt naudu, lai atnestu 6 kopijas. Tad, tikko mēs visu to digitalizēsim, Rīgas būvvalde pieņem to lietu digitāli, tad mēs varam skatīties uz to, cik aiziet uz, pieņemsim, tās būvatļaujas saskaņošanu tajā brīdī, ieviešot, pieņemsim, automatizāciju, tad tur parādīsies jautājums.

Cik jūs mēģināt, jūs kopā ar kolēģiem, jo šeit tāds industrijas jautājums, klastera jautājums, un viens ir teorija, otrs ir prakse. Jūs, jūsu kolēģi pieminētie, nezinu, brāļi Bergi, Mikrotīkls varbūt citā nišā, bet tomēr kopumā no šīs industrijas, vēl kādi citi tie lielie programmētāji, cik jūs mēģināt, jūs personiski un jūsu kolēģi, valstij šo stāstīt?

Mēs stāstām, jā, bet mēs arī cienām to, ka nu mūsu uzdevums ir stāstīt, mūsu uzdevums ir mēģināt vērst uzmanību, mūsu uzdevums ir reāli sniegt informāciju, bet ir jāsaprot, ka ir politiskais process, ir sabiedrības process, kur sabiedrībai vajadzētu par šīm lietām domāt. Pieņemsim, man ir konkrēts piemērs no dzīves, mēs ļoti aktīvi stāstam sabiedrībai par to, ka ir jāmācās IT, ārkārtīgi uzstājīgi, daudz uzstājīgāk, nekā mēs stāstām par visu citu. Kaut kur mums ir veiksmes stāsti, kaut kur mums izdevās sabiedrību pārliecināt, bet plašā mērogā tas pagaidām iet pietiekoši lēni. Un, manuprāt, tur ir tā robeža, ka mēs kā uzņēmumi, mēs kā tehnoloģiju firmas mēs sniedzam informāciju, mēs mēģinām stāstīt par to, kā situācija var attīstīties, bet mums vajadzētu norobežoties no tā, ka mēs sākam piespiest.

Nē, nē, ko nozīmē vārds piespiest, nu demokrātija ir demokrātija, bet jautājums ir, jūs stāstat, process notiek lēni. Blakām ir igauņi, kurus mēs vienmēr salīdzinām, un es domāju, ka tas nav slikti salīdzināties, kuri pasakamēs būsim pirmā e-pārvaldes valsts. Viņi pasaka, viņiem arī kāds stāstīja, bet viņi pasaka, mēs nepasakām. Kas ir iemesls? Mēs taču arī varējām būt pirmā e-pārvaldes valsts vai šobrīd varam būt pirmā e-kaut kāda cita valsts.

Nu, tur ir dažādi jautājumi, manuprāt, viens jautājums ir par to, kāda ir tā labākā stratēģija. Teiksim tā, igauņu stratēģija ir kāda, igauņi ļoti labi reklamē sevi, igauņi ļoti labi, kā saka, taisa mārketingu, igauņiem visdrīzāk ir daudz labāks konsensus, un, ja viņi ir kaut ko nolēmuši, viņi iespējams to var izpildīt. Tajā pašā laikā, ja mēs paskatāmies uz to, kur mēs bijām veiksmīgi un kur mēs labi konkurējām, viens no piemēriem ir, pieņemsim, AirBaltic, tas ir viens piemērs. Cits piemērs ir mūsu IT industrijas eksports, kurš tagad ir lielāks, nekā Igaunijas IT eksports, līdz ar to...

Tas ir privātais sektors, mēs nerunājam par visu valsts organizāciju, tas ir vienkārši privātais sektors, kurš eksportē, kuram valsts netraucē, kā uzņēmēji mēdz smieties.

Un ļoti iespējams, ka tas ir tas jaunais moments, un tā ir ļoti svarīga saruna, un tā saruna ir svarīga visās valstīs, politiski svarīga, ko mēs vispār sagaidām no valsts. Iespējams, ka mums no valsts vajadzētu tā kā sagaidīt mazāk un sākt sagaidīt no sevis vairāk.

Ko jūs sagaidāt no valsts kā uzņēmējs un pilsonis?

Pēc būtības, kā uzņēmējs es sagaidu, pirmkārt, tagad izglītību un tas ir bezmaz vai vienīgais, ko mēs sagaidām...

Respektīvi, paplašināt to IT...

Pēc būtības, manuprāt, tā ir iespēja. Tā ir iespēja ne tikai vienīgi "Accenture", tā ir iespēja sabiedrībai kā tādai uzbūvēt daudz lielāku IT klasteri šajā nozīmē. Manuprāt, valsts funkcionē savās pamatlietās ļoti labi, jo, teiksim, jebko var uzlabot bezgalīgi. Kā saka angliski: "Room for inprovement is the biggest room in the world", tātad, respektīvi, tā vieta — uzlabojumi ir vislielākā vieta pasaulē.

Bet, ja mēs paliekam vēl pie šīs līdzības ar Igauniju un no tā, kas ir mārketings vai kas ir tēla veidošana un kas ir būtība, tad vai es pareizi saprotu, ka jūs sakāt, ka varbūt nevajag pārcensties ar valsts mērķiem, piemēram, tajā skaitā, moderno tehnoloģiju jomā nevajag stādīt kaut kādus valstiskus mērķus?

Nu ir valstiski mērķi, bet tie var būt dažādi. Valstisks mērķis var būt, ka mums attīstās IT industrija, kura eksportē, tas ir valstisks mērķis. Ja mēs paskatāmies uz to, ko mēs bijām ierakstījuši Nacionālajā attīstības plānā un kas ir noticis, tās tomēr ir divas dažādas realitātes, un šeit pastāv ļoti normāls jautājums, cik mēs vispār varam kaut ko kontrolēt vai prognozēt, cik mēs varam vispār pamatoti sagaidīt, ka mūsu valsts, pieņemsim, institūcijas, ministrijas kaut ko noprognozēs, pēc tam izlaidīs caur pietiekoši gariem publiskās iegādes, sagādes tenderiem, cik tas bija reālistiski. Tajā brīdī, kad tika pieņemts esošais attīstības plāns, tajā brīdī bija pamats runāt par to, ka mēs gribam ieviest e-pārvaldi vai tur e-veselību. Šodien pēc būtības jau ir tirgus un jau ir gatavas sistēmas, un ļoti iespējams, ka vajag tās sistēmas vienkārši ieviest.

Kāpēc e-pārvalde ir kļuvusi par tik traģisku piemēru, ko mēs neesam izdarījuši?

Kāpēc, nu visdrīzāk arī nav grūti to saprast, jo tas ir milzīgs projekts. Tas ir ļoti sarežģīts projekts, lai paveiktu šo projektu, mums vajag pieredzi. Nav iespējams šādas lietas uztaisīt uzreiz ar pirmo šāvienu, tas ir apmēram kā uztaisīt raķeti un nosūtīt kosmosā. Pirmā raķete neaizies kosmosā, tas nekad tā nenotiek. Mums nebija tādas pieredzes tik lielās sistēmās...

Vienkārši pieredzes trūkums.

Jā. Pieņemsim, ja mēs gribam saražot lidmašīnu, mēs mēģināsim ražot lidmašīnu, mēs jau nedomāsim, ka mēs ar pirmo pasūtījumu vietējiem uzņēmumiem dabūsim lidmašīnu.

Vēl viens citāts no jūsu kolēģa vai konkurenta Jāņa Berga, kad runā par uzņēmumiem, bet tas visupirms ir par valsti, jo šis vārds nevar eksistēt bez valsts: "Cits liels mūsu uzņēmumu zemajai efektivitātei ir korupcija, laiks, kas aiziet shēmojot, kombinējot, nauda, kas tiek nozagta vai aiznesta uz partiju kasēm, vistiešākā veidā samazina Latvijas uzņēmumu konkurētspēju". Jā, nē, nezinu?

Man liekas, ka Latvijai vajadzētu atteikties no struktūrfondiem, jo mēs esam attīstījuši valsti tik tālu, ka tālāk mums vajadzētu darbināt tirgus mehānismus. Jo vairāk mēs darbinām struktūrfondus un jo vairāk mēs tērējam laiku uz to iegūšanu, apstrādi un tam līdzīgi, tas ir pēc būtības zaudēts laiks. Un atgriežoties pie Igaunijas, es domāju, ka tas bija viens no iemesliem, kāpēc mums neizdevās. Mums vajadzētu... Struktūrfondi bija nepieciešami, lai būvētu pamatus un fundamentu, es saprotu, ka tas, ko es saku, tas ir galīgi, iespējams, garām, bet man tiešām lieks, ka jo vairāk mēs iesim uz to, ka mēs atteiksimies no fondiem, jo vairāk mēs sāksim domāt par to, kā mēs veidosim to naudu. Domāt par to, kā mēs veidosim biznesa klasterus, par to, kā mēs tirgosimies, pieņemsim, ar vistas šķiņķīšiem, nevis tikai Latvijā, bet pa visu Eiropu, kā mēs veidosim tos brendus, kuri mums to nesīs, jo labāk tas ies uz priekšu.

Teorētiski skan pareizi, praktiski mēs esam valsts ar vissliktāko demogrāfiju gan pateicoties emigrācijai un nenotiekošai reemigrācijai, gan mēs esam valsts ar visbēdīgāko nevienlīdzību, un tās arī ir paralēlās realitātes, tas ko jūs sakāt un šīs, piemēram, divas nozares.

Jā, bet tas, manuprāt, ja to darītu uzmanīgi, tas varētu arī veicināt šo problēmu risinājumu. Pieņemsim, runājot par demogrāfiju, kāpēc mums bija pēdējā demogrāfiskā krīze, tāpēc ka cilvēki bija aizbraukuši 2008., 2009., 2010. gadā.

Primāri tajos gados, brauca pirms tam un turpināja braukt arī pēc tamtikai mazākos apjomos.

Nu, jā, bet, ja mēs paņemam šo konkrēto epizodi un paskatāmies, kāpēc tieši tur bija palielinājums, tas palielinājums bija tāpēc, ka mēs tērējām daudz vairāk naudas, nekā mēs varējām tajā brīdi atļauties. Mēs pludinājām ekonomikā daudz vairāk naudas, nekā varējām atļauties.

Labi, bet bija kā bija, jautājums, ko šobrīd? Šobrīd jūs esat cilvēks, kas saka publiskiir vajadzīga kontrolēta, bet nu imigrācija, respektīvi, cilvēku iebraukšana, ko jūs ar to gribat teikt?

Nē, es gribu teikt, ka mums ir ļoti daudz iespēju tagad veidot tādas darba vietas, kuras būs konkurētspējīgas Eiropas līmenī, un mēs par šīm darbavietām, par šo industriju mēs runājām ar Latvijas komūnām ārzemēs. Mēs runājām ar cilvēkiem, kuri var pievienoties mūsu ofisam arī no citām valstīm, mēs runājām ar skolām par to, ka ja viņi sagatavos savus skolēnus, ja skolēni zinās biškiņ labāk to matemātiku, jo tagad matemātiku okei zina apmēram 20%, 30%, visi pārējie visdrīzāk zina zem 6 un uz leju. Ja tie cilvēki zinās matemātiku, ja mums būs tik pat laba, ja mums būs labas augstskolas, tad mūsu bērniem nevajadzēs braukt prom. Es par to runāju, ka, ja mēs izveidosim, turpināsim attīstīt IT industriju, tā industrija vien katru gadu prasa apmēram tikpat daudz jauniešu, cik aizbrauc.

Vai jums šajās pārdomās ir viedoklis par to, ko sauc par sociālo plaisu jeb nabadzības risku? Jo ļoti daudz ko runā, starptautiskā mērogā runā, bet Latvija atkal tur diemžēl ir anti-līderis vai līderis no sliktā gala, par to, ka tie cilvēki, viņi vienkārši, nu, viņiem pārmantojas nabadzība, viņi dzīvo kaut kāda tādā līmenī, ka viņi nevar, netiek līdz tai augstskolai, viņš netiek līdz kaut kurienei, viņš paliek nu vienā milzīgā attīstības atpalicības bedrē.

Es ļoti atvainojos, bet nu arī Sokrāts vai Aristotelis teica, ka vienīgais veids, kā mainīt sabiedrību, ir izglītība. Tātad vienīgais sociālais lifts ir izglītība, vienīgais veids, kā mēs varam nodrošināt, ka cilvēks no jebkuras sociālās daļas var pretendēt uz labi atalgotu darbu, ir izglītība. Tas viss sākas ar vidusskolām, ja vidusskolu tīkls ir labs, ja vidusskolās strādā labi apmaksāti, motivēti, profesionāli pasniedzēji. Labi apmaksāti nozīmē, apmēram ko, ka cilvēks, kurš skolā kaut ko māca, mums viņam vajadzētu maksāt atbilstoši sociālajai vērtībai, un sociālā vērtība tam cilvēkam, kurš māca kaut ko vidusskolā, ir mežonīgi liela. Ja mēs paskatāmies, pieņemsim, uz Rīgas algām ofisos, tad mums vajadzētu tikpat daudz maksāt skolās.

Ko tehnoloģiju žanra propagandists Jegorovs saka par latvieti laukos, par zemnieku, par lauksaimnieku, par fermeri viņu var saukt moderni, par mežsaimnieku?

Diemžēl ir tās atbildes, ja mēs paskatāmies uz mūsu kaimiņiem dāņiem, Dānija ir viens no lielākajiem cūkgaļas eksportētājiem pasaulē. Viņiem ir cūkgaļas ražošanas klasteris, tur ir fermeri, tur ir institūti, kuri pēta, kā to uzlabot, tur ir startapi, tur ir, kā mēs saucam, fintech, tur visticamāk ir tas porktech, tie startapi, kuri skatās uz to, kā uzlabot.

Cūkutekstas varētu būt labs jauns formulējums.

Un viņi ražo cūkgaļu visai pasaulei, vai mēs varam viņus izspiest ārā no tā tirgus ar to, kā mēs ražojam cūkgaļu šodien, nu, ļoti iespējams, ka nē. Lai mēs varētu konkurēt ar viņiem, cūkgaļas ražošanā, ko mums vajag? Mums vajag automatizētas fermas, mums vajag ļoti zinošus fermerus, mums vajag noteikta izmēra fermas, tā ir vesela lieta. Un, protams, ka tiem cilvēkiem, kuri ražos cūkgaļu pēc 20, 30 gadiem, vajadzēs labu izglītību. Protams, ka tai izglītībai vajadzēs būt digitalizētai, un viņiem vajadzēs saprast, kā notiek programmēšana.

Respektīvi, ar to jūs gribat pateikt, ka tā Latvija ekonomika viņas esošā struktūrā, būtībā visi ir konkurētspējīgi, ja viņi visi dabū pievienoto vērtību, efektivitāti, produktivitāti ar tehnoloģijām, ar automatizāciju.

Un es nezinu tik labi, kas notiek diemžēl ar lauksaimniecību, bet to, ko es zinu, cilvēki pie tā strādā, koksaimniecība pie tā strādā, viņi iet uz augšu, viņi to attīsta. "Rīgas finieris" tirgo ļoti augstas klases finieri pa visu pasauli. Izrādās, ka finieris ir ļoti sarežģīts produkts, jo, teiksim, tas koks, kas ir iekšā, tā ir viena lieta, bet tā ķīmija, kas ir starp to koku, ir pavisam cita lieta. Tā ķīmija ir mainījusies, līdz ar to, nu, tas viss ir iespējams.

Valsts nav tikai ekonomika, valsts ir arī kultūra, valoda...

Tā ir bāze, es teiktu, ka tas sākas ar to, jā.

Kā jūs skatāties uz to otro simtgadi, ko mēs sākām un ko mēs noslēgsim, kā jūs redzat, cik lielā mērā šīs lietas ietekmēs un jau ietekmē valsti kā tādu, kā viņas vienkārši transformāciju acīmredzot arī globālā kontekstā.

Dzīvojot Rīgā, man liekas, ka tas kultūras līmenis un, pieņemsim, tās teātra izrādes, kas veidojas šeit, tās teātra izrādes, ko atved pie mums, opera, mūzika, balets, tas ir tas, ko es apmeklēju regulāri, manuprāt, ir ļoti augstā līmenī, mēs pie tā esam strādājuši, mums ir ļoti labi mākslinieki un, man liekas, ka mūsu ekonomikas līmenis tagad ļauj jaunajai paaudzei kaut kā vienkāršāk ieiet šajā momentā. Kā piemērs, man vienmēr, teiksim, ejot uz Jauno Rīgas teātri, man nereti rodas viens jautājums, vai mums būs "jaunais-jaunais" Rīgas teātris, vai Latvijā varētu izveidoties jauna trupa, kura izveidos kaut ko līdzīgu, nu, tādu izrāvienu.

Bet ārpus jūsu personiskā jautājuma, sistēmiski, kā jūs redzat, vai digitālā revolūcija šīs lietas ietekmē, neietekmē vai tas ir kaut kas atkal paralēls, kas dzīvo pats pa sevi.

Kaut ko ietekmē, kaut ko nē. Pieņemsim, ja mēs paskatāmies uz to pašu teātri, tad tur tā ietekme nav tik liela, ja mēs paskatāmies uz kino — ietekme ir mežonīga, jo kino ražošanas process ir kļuvis daudz lētāks, tas nozīmē, ka mēs varam ražot kino tajās vietās, kur mēs agrāk nevarējām ražot kino. Ja mēs paskatāmies atkal uz tiem pašiem dāņiem, tad viņi tagad ir pietiekoši slaveni ar to, ka viņiem ir vairāki ļoti slaveni režisori un vairāki ļoti slaveni aktieri, un tad, ja papēta šo tēmu, tad tur izrādās tā, ka Dānijā bija ļoti neliela kino skola, mākslas skola, kur viņi reāli ārkārtīgu uzmanību velta tam, ka viņi ļoti nelielu cilvēku skaitu trenēja, un tajā brīdī, kad viņi varēja sākt ražot, viņi sāka ražot, un viņiem tagad ir ļoti labi seriāli, labs kino un tam līdzīgi.

Kāpēc Latvijā tas nav?

Latvijā tas arī būs, bet tas būs ar laiku, jo tagad tā revolūcija pēc būtības ir sākusies, mēs tagad redzam, ka bija "Lielais Kristaps", un mēs redzam daudz vairāk filmu. Dāņiem ir bišķiņ vairāk naudas nekā mums, bet mēs esam turpat, mūsu mākslinieki to sāk izmantot, viņi redz, ka nu tur var uztaisīt filmu, tas vairs nav tik dārgi. Tas nav lēti, bet tas ir bišķiņ vairāk sasniedzams.

Labi, lai tā būtu. Vai, jūsuprāt, skatoties uz Latviju, Dāniju un visiem procesiem, kas pasaulē notiek, vai jūs redzat, ka tehnoloģijas maina arī pasauli? Es nezinu, vienalga, Trampu ievēlēja un runāja par tehnoloģijām un turpina runāt par tehnoloģijām, kas bija apakšā. Brexit un arī bija kaut kāds konteksts ar tehnoloģijām un cilvēku domāšanu. Patiesībā Ziemeļkorejas stāsts arī ir zināmā kontekstā par to, kas ir iespējams globālā pasaulē, kas nav iespējams atvērtā vai neatvērtā pasaulē. Būtībā tas jautājums ir, vai tehnoloģijas maina cilvēku būtību vai arī tehnoloģijas pašu cilvēku būtību nemaina, viņas ir tikai būtībai izpausmes līdzeklis.

Tehnoloģijas ir kļuvušas pieejamākas, un tad tie efekti, kas tika nosaukti, tie piemēri par to, ka tehnoloģijas ir pieejamas. Sazināšanās līdzekļi ir pieejami visiem, līdz ar to mēs nevaram kontrolēt, ko cilvēki domā, tā kā to varēja kontrolēt ar piecām avīzēm 30 gadus atpakaļ. Un tās domas dalās, ja mēs paskatāmies uz ASV, tur bija 10 avīzes, kuras varēja noteikt sabiedrības viedokli, tagad to nav iespējams izdarīt, un tas ir tas, ko mēs ieraudzījām tajās pēdējās vēlēšanās, tas ir kaut kāda ziņā naturāls process. Vai mums vajadzēs tam pielāgoties, noteikti jā, vai līdzīgas situācijas ir bijušas līdz šim, protams, ka jā. Protestantu revolūcija bija par ko, par to pašu tēmu, pieņemsim, avīžu izveide 18. gadsimtā bija par to pašu tēmu, ar ko tas beidzās, ar tiešo demokrātiju 19. gadsimta beigās. Vai tagad notiks kaut kas līdzīgs? Protams. Vai tā ir traģēdija? Diez vai. Bet vai mums vajadzētu uz to skatīties ar atvērtām acīm reālistiski, pragmatiski? Noteikti. Protams, ka cilvēks, kuram ir savs blogs, viņš tagad var daudz panākt, vispār nepiederot ne pie vienas avīzes, un tātad ar to vajadzēs kaut ko darīt.

Paldies par sarunu.

Paldies.

Paldies, cienījamie skatītāji, līdz nākamajai reizei.

Source

www.DELFI.lv

Tags

New York Times Brexit Certus Dānija iPhone Latvijas simtgade Lielais Kristaps Mikrotīkls Philips Taxify
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form