'Maisi vaļā': 'Ābols' ziņo par disidentu; 'Blue Microphones' radītājs Saulespurēns: biju VDK aģents
Foto: DELFI

See more

Bijušās LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) pretizlūkošanas elektroniskajā datubāzē "Delta Latvija" ("Delta") atrodami četri aģenta ar segvārdu Ābols ziņojumu atreferējumi, kas datēti, sākot no 1984. gada. Savukārt pērn decembrī pavērtajos čekas maisos publicētā informācija liecina, ka aģents Ābols ir mikrofonu kompānijas "Blue Microphones" dibinātājs Mārtiņš Saulespurēns, kurš portālam "Delfi" rakstiskā formā atklāja savu versiju, kā un kāpēc kļuvis par VDK aģentu.

Pērn decembrī pavērtajos čekas maisos jeb Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) mājaslapā publicētā aģenta kartīte liecina, ka aģents ar segvārdu Ābols savervēts 1971. gada 29. septembrī. Kartītē veiktie ieraksti liecina, ka savervētais ir 1943. gadā dzimušais rīdzinieks Mārtiņš Saulespurēns, kurš vervēšanas brīdī strādājis Valsts konservatorijas skaņu ierakstu kabinetā. Vervēšanu veicis VDK 2. daļas 2. nodaļas darbinieks Koževņikovs. Aģenta Ābola personiskās lietas numurs ir "14340". VDK 2. daļas galvenais uzdevums bija pretizlūkošanas darbs, lai aizsargātu PSRS un federācijas subjektus pret ārvalstu specdienestu izlūkošanas un kaitniecisko darbību, bet 2. nodaļa nodarbojās ar ārzemnieku uzraudzību, norāda VDK pētnieks Indulis Zālīte.

Šis pats aģenta segvārds un personiskās lietas numurs parādās četros VDK pretizlūkošanas elektroniskās datubāzes "Delta Latvija" ("Delta") ziņojumu atreferējumos.

Portāls "Delfi" publicē dokumentus, kādi tie krievu valodā pieejami datubāzē "Delta", to tulkojumus latviski, ko nodrošina tulkošanas firma "Skrivanek", un arī aģentu kartīšu attēlus.

Aģentam nodod trimdas latviešu adreses


Vecākais ziņojums datēts ar 1984. gada augustu. Tajā stāstīts, ka ASV pilsone Liene Dindone, kura republikā bija ieradusies Kanādas tūristu grupas sastāvā, vienā no sarunām ar aģentu interesējās, vai Latvijā klausās radiostacijas "Amerikas Balss" raidījumus un ko aģents par tiem domā. "Saruna par šo tematu netika turpināta. Aptuveni pirms desmit gadiem aģents iepazinās ar ārzemnieces māsu. L. Dindone ar aģentu sazinājās, zvanot pa tālruni, ko bija saņēmusi no māsas. Pēdējās tikšanās laikā ar aģentu abi apmainījās adresēm," lasāms ziņojuma atreferējumā.

Otrais ziņojuma atreferējums rakstīts 1985. gada decembrī. Tajā norādīts, ka Alfrēds Stinkurs pirms izbraukšanas uz pastāvīgu dzīvi ārzemēs aģentam Ābolam iedevis vairākas trimdas latviešu adreses, kas ziņojumā uzskaitītas. "Stinkurs pateica avotam, ka viņš var sarakstīties ar iepriekš minētajiem ārzemniekiem, tāpat kā ar citiem saviem ārzemju korespondentiem," teikts ziņojumā.

Latviešu emigrantu emisāre kā sakarniece


Trešais ziņojuma atreferējums rakstīts par 1986. gada septembrī notikušu sarunu. Aģents Ābols darbavietā satikās ar latviešu emigrantu centru emisāri Māru Strautmani, kura bija atbraukusi no Zviedrijas. "Ārzemniecei bija papīra lapiņa, uz kuras viņas vīrs A. E. Stinkurs bija uzrakstījis aģentam adresētus jautājumus. M. Strautmane tos nolasīja: ko avots ir saņēmis no A. E. Stinkura? Aģents atbildēja, ka saņēmis četras vēstules, divas no Zviedrijas un pa vienai no Kanādas un ASV. Precīza informācija par nodotajiem ierakstiem (aģents iedeva M. Strautmanei divas A. E. Stinkuram paredzētas kompaktkasetes ar latviešu folkloras ierakstiem), kas jauns latviešu estrādes mūzikā? Ko avots zina par militāro apmācību?" rakstīts ziņojumā.

Uz pēdējo jautājumu aģents atbildējis, ka parasti studentus karadienestā iesauc pēc iestājeksāmeniem vai augstskolas absolvēšanas. Tāpat Strautmane aģentam vaicājusi, ko viņš vēlas no rietumvalstīm, aģents atbildējis, ka gribētu saņemt radio elektronikas detaļas. Strautmane avotam arī iedevusi divas Valdim Muktupāvelam paredzētas plates ar folkloras ierakstiem.

Ceturtais ziņojuma atreferējums ir no 1988. gada augusta. Māra Strautmane, iebraukusi Latvijā Somijas tūristu grupas sastāvā, apciemoja aģentu Ābolu viņa dzīvesvietā. "Sarunā ārzemniece pastāstīja avotam, ka viņas dzīvesvietā Stokholmā ir apmeties Sergejs Akuraters, kurš Zviedrijā ir ieradies privātās darīšanās. Akuraters iedeva Strautmanei sava Rīgas dzīvokļa atslēgas," teikts ziņojumā.

Margo, Grifs un Fotogrāfs


"Vai jūs zināt, kādu iesauku čekisti bija iedevuši Mārai Strautmanei? Viņa bija "Margo", man bija iesauka "Grifs", bet Sergeju Akurateru, kurš arī bija kopā ar mums, sauca par "Fotogrāfu"," sarunā ar portālu "Delfi" stāsta Alfrēds Stinkuls (iepriekš Stinkurs), kurš šovasar uz Latviju bija atbraucis no ASV, kur viņš šobrīd mīt. Čekas aģentu ziņojumi par viņu Stinkulam nav nekāds jaunums, jau iepriekš viņš daļu no tiem bija redzējis, kā arī zināja, ka vairāku ziņojumu autors ir jaunības paziņa Mārtiņš Saulespurēns. Lai pamestu Padomju Savienību, Stinkuls 1985. gadā fiktīvi apprecējies ar Zviedrijas latvieti Māru Strautmani, par kuru arī ļoti interesējušās valsts drošības iestādes.

"Saulespurēns darbojās Konservatorijas ierakstu kabinetā. Tā bija laba vieta, tur visādi nāca un gāja. Es neesmu viņa aģenta kartīti redzējis un arī negribu to redzēt. Bet tagad es uzzināju, ka viņš ir bijis aģents no 1971. gada. Tas ir ilgstoši. Atceros, ka sešdesmito gadu beigās viņš spēlēja bungas grupā "Jokers" un uzvarēja komjaunatnes sarīkotā mūzikas festivālā Rīgā. Es Saulespurēnu pazinu no kāda 1969. gada, bet nevaru teikt, ka viņš man būtu draugs vai paziņa," uzsver Stinkuls.

'Maisi vaļā': 'Ābols' ziņo par disidentu; 'Blue Microphones' radītājs Saulespurēns: biju VDK aģents
Foto: DELFI

To, ka Saulespurēns varētu būt VDK aģents, Stinkuls jau nojautis padomju laikos. "Jā, virmoja aizdomas, ka viņš ir "klauvētājs". Bija vairāki gadījumi, kas šīs aizdomas radīja. Padomju laikos manā dzīvoklī Pārdaugavā bija ieliktas čekas noklausīšanās ierīces. Mēs tās ierīces atradām. Tad vienu dienu pie manis atnāca vairāki cilvēki mainīties ar mūzikas ierakstiem, arī Mārtiņš Saulespurēns. Un tad viņš tā teatrāli stāstīja, ka mūzikas ierakstu kolekcionāram Jurim Lapinskim čekisti it kā ir likuši nodot ziņu man, ka es nekad netikšu ārā no Padomju Latvijas. Saulespurēns bija kā tāds ziņnesis. Otrs gadījums. Mums bija kāzas ar Māru Strautmani. Nolikām ziedus Rīgā pie Brīvības pieminekļa. Vakarā mums bija ballīte manā dzīvoklītī, tajā tika aicināti tie, kuri bija ar mums dzimtsarakstu birojā. Un tad atnāca Mārtiņš, kurš nebija aicināts. Atnāca, dažas stundas pasēdēja, paklausījās un aizgāja," atceras Stinkuls.

Bija uztraucies pirms maisu atvēršanas


Skaidrojot, kādēļ viņš devis Saulespurēnam ārzemju latviešu adreses, Stinkuls norāda, ka Saulespurēns bijis tāds "šiverīgs" un bijis arī gatavs ar trimdas latviešiem sarakstīties un mainīties ar mūzikas ierakstiem. "Bet tas viss ir pupu mizas. Bija krietni dziļākas lietas, par kurām neviens viņam neteica," piebilst Stinkuls. 1999. gada rudenī viņš atbraucis uz Latviju un no Totalitārisma seku dokumentēšanas centra saņēmis kādas astoņas lapas ar informāciju, ko čeka par viņu ir vākusi. Šajos dokumentos bija arī Saulespurēna vārds.

"Mārtiņš ir "štelmanis". Tāds viņš ir joprojām. Es nevarētu teikt, ka viņš man ir nodarījis kaut ko ļaunu. Kāpēc viņš to darīja? Varbūt, lai saglabātu savu darbu un labāk dzīvotu. Pēc neatkarības atjaunošanas ar Mārtiņu neesam par to runājuši, viņš nav man atvainojies. Bet mēs bieži ASV satiekamies, viņš nedaudz palīdzēja manā uzņēmējdarbībā. Mums ir smieklīgas attiecības. Pirms gadiem sešiem, kad sāka tos čekas maisus kratīt un skatīt, viņš atnāca pie manis Losandželosā uz galeriju, un sākām tā kā runāt par tiem maisiem. Bet Mārtiņš neteica, ka viņš tur ir. Bet viņš bija ļoti uztraucies, tas bija labi redzams. Es viņam neko nejautāju, viņš arī neko neteica. Es uzskatu, ka viņam pirmajam bija jāsāk runāt. Un tā joprojām turpinās tāda spēlīte. Es saku – noņem beidzot to sūdu no savām iekšām nost un sāc runāt," emocionāls ir Stinkuls. Viņš nevēlas, lai Saulespurēns tagad atvainotos vai taisnotos, bet gan vienkārši godīgi izrunātos.

Viņaprāt, čekas maisus vajadzēja atvērt, jo tas "visu nolika savās vietās". "Vienīgi paliek jautājums par čekas aģentu motivāciju, jo nav zināms, kurš ir bijis ziņotājs pašlabuma dēļ, bet kurš citādi nevarēja, jo tad čeka sačakarētu viņa dzīvi," saka Stinkuls.

Ziņojumā minētā Māra Strautmane portālam "Delfi" atzina, ka Saulespurēnu nemaz nav īsti pazinusi un ar viņu Rīgā satikusies tikai pēc toreizējā vīra Alfrēda Stinkula lūguma. "Jā, viss bija tā, kā tajos ziņojumos rakstīts. Es viņam nodevu ziņas no Alfrēda, kā arī mūzikas ierakstus. Saulespurēns bija tāds ļoti simpātisks, un toreiz man nebija ne mazāko aizdomu, ka viņš varētu būt VDK aģents. Galvenais jautājums, kas mani interesē, – vai Saulespurēna ziņojumi kādam ir nodarījuši reālu ļaunumu," atzīst Strautmane.

Kļūst par VDK intereses objektu


Mārtiņš Saulespurēns pēc sarunas ar portālu "Delfi" piekrita rakstiski izstāstīt par savu sadarbību ar VDK. Portāls "Delfi" ar Saulespurēnu vienojās, ka publicējam viņa rakstīto atbildi nesaīsinātā veidā.

"1956. gadā, 1957. gadā sākās tā sauktais Hruščova atkusnis. No izsūtījuma Sibīrijā atgriezās mans vectēvs un mātes māsa. Neatgriezās mana vecmāte un mātes brālis. Bet ne viss izmainījās tā, kā PSRS pilsoņi/iedzīvotāji cerēja. Manam tēvam bija jāatstāj mūziķa darbs "Intūrista" viesnīcā "Rīga", jo viņš atteicās parakstīt dokumentu, kuru apstiprinot viņš kļūtu par VDK ziņotāju/aģentu. Tomēr cilvēkiem radās iespēja veidot kontaktus ar rietumvalstīs dzīvojošajiem, galvenokārt – ar vēstuļu palīdzību.

Tāpat kā daudzi citi puikas, es, mācoties pamatskolā, sāku krāt pastmarkas. Vēlāk Rīgas filatēlistu klubā man izdevās iegūt ārzemju kolekcionāru adreses. No 1958. gada sāku sarakstīties, mainīties ar pastmarkām un žurnāliem. 1963. gadā aizrakstīju uz populāro mūzikas žurnālu "Gramophone". Novembra numurā tika publicēts mans aicinājums uz saraksti un skaņuplašu maiņu ar kolekcionāriem no visas pasaules. Likumsakarīgi, ka mana aktīvā sarakste ar ārzemēm nepalika nepamanīta modrajām VDK acīm.

1964. gadā uzsāku skaņu plašu maiņu ar Džonu Goldvoteru Arizonā. Sūtīju viņam "Melodijas" katalogus un saņēmu pasūtījumus, kuros bija rindas ar skaņuplašu numuriem, kas izskatījās sekojoši: X0037A, C13256 un tā tālāk. Kad uzzināju, ka viņš ir attālos rados ar Bariju Goldvoteru, kas kandidēja uz ASV prezidenta amatu, sapratu, ka tādas vēstules VDK nevar nepamanīt. Tā arī bija. Mani izsauca uz kara komisariātu, kur kāds armijnieks pārliecinājās, ka esmu īstā persona, un tad ieveda mani citā telpā – it kā pie priekšnieka. Vīrs tumšā uzvalkā iepazīstināja ar sevi, krieviski nosaucot vārdu un tēva vārdu. Man bija skaidrs, ka viņš nav priekšnieks, bet ir no "stūra mājas". Vīrs man jautāja, vai nevēlētos nolasīt jauniesauktajiem lekciju par mūziku. Neuztvēru to nopietni, tomēr godīgi izstāstīju viņam par savu aizraušanos ar skaņuplatēm un sakariem ar ārzemēm. Pieminēju arī Džonu Goldvoteru: teicu, ka viņš ir slikts vēstuļu rakstītājs un par sevi neko nestāsta, tikai sūta no kataloga izrakstītus plašu numurus. Mana atklātība sarunu biedram acīmredzami patika. Saruna beidzās, tikai noslēgumā viņš man ieteica pārāk neaizrauties ar Rietumu mūziku. Nodomāju, ka vīrs tic lozungam "Šodien tu klausies džezu, bet rīt nodosi dzimteni". Aizgāju ar atvieglojumu, ka esmu viegli ticis cauri. Nezināju, ka esmu kļuvis VDK acīs par to, ko viņu terminoloģijā sauca par "objektu"

Segvārds kā padomju spiegam


Pirmajai tikšanās reizei diemžēl sekoja nākamā, par kuru vairs smiekli nenāca. Atceros emocionālo pārdzīvojumu, bet neatceros konkrētu laiku un tikšanās vietu. Neatceros, kā saņēmu uzaicinājumu, bet tas noteikti vairs nebija no kara komisariāta. Mana aģenta kartīte datēta ar 1971. gadu, bet tikšanās noteikti notika ātrāk. Saruna notika krieviski – ar gadus piecdesmit vecu gara auguma vīrieti lokainiem matiem. Dažus momentus atceros. Bija pieklājīgs lūgums uzrakstīt sarakstu ar saviem draugiem un paziņām. Tādu arī uzrakstīju. Jutu milzīgu psiholoģisku spiedienu. Saruna bija ļoti prasmīgi veidota. Atceros, ka mani urdīja doma, vai biedrs pašrocīgi šāvis nacionālos partizānus, toreiz sauktus par "bandītiem". Tajā reizē uzrakstīju, ka piekrītu sadarboties ar VDK un nevienam sadarbības faktu neizpaust. Vārdu "Ābols" izvēlējos pats un tāpēc, ka atcerējos Rūdolfu Ābelu – PSRS spiegu, kuru 1962. gadā samainīja pret lidotāju Frensisu Geriju Paueru, kura izlūklidmašīnu Hruščova laikā notrieca virs PSRS teritorijas.

Piekritu sadarbībai, bet panācu vienošanos, kurai daudzi varētu neticēt. Vervēšanas laikā man bija jāsaprot, ka var tikt pieprasīti arī ziņojumi par cilvēkiem no mana Latvijas paziņu un draugu loka. Es stingri uzstāju, ka to nedarīšu, teicu, ka nebūšu Pavļiks Morozovs. Saruna un vienošanās nebija viegla, jo man bija jāizturas kā padomju varai lojālam pilsonim. Savu nostāju saglabāju visās tikšanās reizēs ar VDK pārstāvjiem, kā arī kompānijās, kur, manuprāt, varēja atrasties kāds cits aģents. Mani ziņojumi, gan tie, kuri ir saglabāti, gan tie, kuri nav saglabāti, atainoja tikai manus sakarus ar rietumvalstīm un personām, kuras ar tām bija saistītas vai nāca no tām. Ziņojumus sniedzu latviski, tāpēc rodas jautājums, kur ir oriģināli, vai krievu valodā tulkotie dokumenti precīzi atkārto ziņotāja tekstu.

Vai ieguvu uzticību VDK acīs? Noteikti nē. Kad pie manis ieradās ciemos skaņu plašu kolekcionārs no ASV, pēc mūsu pastaigas pa Kirova parku pavadīju viņu līdz viesnīcai "Latvija". Biju pamanījis, ka mums seko kāds jaunietis. Atvadījies no sava ASV drauga, es nesteidzīgi devos uz savu komunālo dzīvokli, kurš atradās sētas mājā. Iegājis sētā, ātri ieskrēju savā dzīvoklī un, neiededzis gaismu, piegāju pie loga. Redzēju pagalmā savu sekotāju vērojam ēkas logus. Droši vien vēlējās ieraudzīt, kurā stāvā iedegsies uguns, lai varētu nobeigt savu ziņojumu ar norādi, kurā stāvā "objekts" ieradies.

Plāno bēgšanu uz Rietumiem


1968. gada pavasarī pie manis ieradās cits kolekcionārs, arī no ASV. Pirms Latvijas apmeklēšanas viņš bija apciemojis kādu savu vēstuļu draugu Leipcigā, VDR. Tajā gadā Čehoslovākijā sākās tā dēvētais Prāgas pavasaris. Es, kā daudzi citi, ar lielām cerībām gaidīju pozitīvu risinājumu, kas varētu ietekmēt arī dzīvi PSRS. Zināju, ka uz tā sauktajām demokrātiskajām valstīm varēja doties individuālā braucienā, ja vien bija atbilstošs izsaukums. Es palūdzu savam ciemiņam no Kalifornijas palūgt, lai viņa Leipcigas draugs atsūta man izsaukumu. Tādu arī saņēmu un bez problēmām nokārtoju vīzu, saņemot PSRS ārzemju pasi. Diemžēl neatceros, kādi paskaidrojumi un ziņojumi man bija jādod VDK, bet noteikti tādi bija. Biļete bija nopirkta jau jūlijā, un izbraukšanas datums paredzēts augusta beigās. Atceros, ka tas bija pēc 21. augusta, jo šajā datumā notika PSRS un citu brālīgo Varšavas pakta dalībnieču armiju iebrukums Čehoslovākijā. Biju dziļi šokēts un zaudējis cerības. Tomēr ceļojumu uz Leipcigu un Berlīni neatcēlu, jo bija naiva doma no Austrumberlīnes nokļūt Rietumberlīnē, kaut mūris jau bija uzcelts. Tad vēl nebiju nodibinājis ģimeni, nebiju precējies.

Ierados Leipcigā, kur mans jaunais paziņa (Leipcigas Operas baletmeistars) bija ļoti pārsteigs, ka situācijā, kura līdzinās karastāvoklim, esmu ieradies pie viņa. Nedalījos ar viņu par savu nodomu, neizslēdzot varbūtību, ka viņš varētu būt STASI aģents. Aizbraucu uz Berlīni, pastaigājos gar mūri, sajūtot sargtorņos esošo kareivju skatienus. Biju vienīgais cilvēks savā maršrutā. Ieraudzīju netālu kafejnīcu, kurā iegāju pārdomāt savus turpmākos soļus. Bija jauka atmosfēra, skanēja mūzika no "Beatles" albuma "Sgt. Pepper's Lonely Hearts Club Band", garastāvoklis uzlabojās, bet labā noskaņa pazuda, kad kafejnīcā ienāca vairāki VDR zaldāti bruņucepurēs, ar kalašņikoviem plecos. Attapos, cik muļķīga ir mana iedoma tikt uz Rietumberlīni, un plānus pat nemēģināju īstenot. Interesanti, ka manas prombūtnes laikā mani dzīvoklī meklēja vecākiem nepazīstams krieviski runājošs vīrietis, kurš pēc vizuālā apraksta varēja būt tikai mans kurators, vervētājs. Ja esmu pareizi sapratis pēc lasītiem stāstiem par VDK darbību, šāds apmeklējums ir stingri aizliegts. Kas pamudināja VDK darbinieku uz aizliegtu soli, to es nekad neuzzināšu.

"Nekad nerunāju par aģentu Ābolu"


Par konkrētiem ziņojumiem varu teikt, ka atmiņā nav saglabājušās detaļas, kā tie ir tapuši. Informācija ir nākusi no aģenta Ābola, bet neatceros, vai visus ziņojumus sniedzu mutiski vai iesniedzu rakstiski latviešu valodā. Būtisks jautājums ir, vai tajos paustā informācija bija svarīga un kādu reālu ļaunumu tā nodarīja ziņojumos minētajiem cilvēkiem. Par pēdējiem ziņojumiem – manuprāt, es tiku veicis arī kādas pret LPSR vērstas darbības, kuras Ābola ziņojumos nav minētas. Tas varētu būt saistīts ar kādu saņemtu pretpadomju grāmatu un tās nodošanu neminētai personai. Informācija, kura minēta ziņojumos, nebija slepena, un to VDK varēja iegūt arī bez manas palīdzības. Vienmēr vadījos pēc principa, lai manis izpaustā informācija nevarētu nodarīt reālu kaitējumu manam "objektam". Manuprāt, sekmīgi izvairījos no situācijām, kurās varētu kādam sabojāt dzīvi. Ja arī kāds aģents mēģināja mani izprovocēt, es no sarunām vai darbībām savlaicīgi spēju izvairīties.

Runājot par grāmatām, astoņdesmito gadu sākumā manās rokās nonāca autora Džona Barrona grāmata "KGB The Secret Work of Soviet Secret Agents". Kad to izlasīju, izpratu, kādā bīstamā situācijā esmu nonācis. Grāmatu iznīcināju, jo bija aizdomas, ka mana komunālā dzīvokļa kaimiņiene varētu apmeklēt mūsu istabas manas ģimenes prombūtnes laikā. Vēlāk atklāju, ka 1975. gadā "Grāmatu Draugs" Ņujorkā to izdeva latviešu valodā ar nosaukumu – Džons Barrons, "KGB". Tas bija sarežģīts, briesmīgs laiks, un man ir paveicies, ka esmu tam izgājis cauri daļēji sveikā. Ne katram tā veicās, bija pašnāvības, apcietinājumi, sabojāta profesionālā karjera gadījumos, ja nevēlējās sadarboties, – to pieredzēja arī mans tēvs. Nevēlos sevi attaisnot, lai par mani runā mani reālie darbi. Kad viens no Latvijas ārlietu ministriem paziņoja par savu sadarbību ar VDK, es savā naivumā iedomājos, ka notiks lustrācija un arī man būs, ko teikt. Tajā posmā noteikti manā atmiņā bija daudz vairāk faktu, nekā to ir šodien.

Brīvvalsts laika notikumi manā personīgajā dzīvē ir aizēnojuši veco, ir palikušas tikai drumslas, ar dažām tagad padalījos. Pirms uzzināju par dokumentiem, nejutu vajadzību kādam stāstīt par aģentu Ābolu. Dažreiz privātās sarunās stāstīju par savu pieredzi ar VDK, bet nekad nerunāju par aģentu Ābolu."

Kā zināms, saskaņā ar likumu decembrī ikvienam interesentam tīmekļvietnē https://kgb.arhivi.lv kļuva pieejama daļa no tautā vispārināti dēvētajiem "čekas maisiem" – aģentu kartotēka un daļa citu LPSR VDK dokumentu. Taču tas radīja jaunus jautājumus par to, kā sabiedrībai vērtēt kartotēkā atrodamās personas, ja nav zināmi nekādi citi fakti par viņu sadarbības būtību. Vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki jau steidza skaidrot savas sadarbības formālo – tātad nevainīgo – dabu.

Esam aicinājuši un aicināsim tos cilvēkus, kuru vārdi jau ir publicētajās VDK aģentu kartītēs, bet segvārdi un personas lietu numuri atrodami "Delta Latvija" datubāzes ziņojumos, komentēt šos ziņojumus, skaidrot un vērtēt savu tālaika rīcību. Tāpat aicinām ikvienu, kuram ir informācija par šajā rakstā minētajiem notikumiem, informēt redakciju.

Tāpat meklējam ziņojumos, iespējams, minētos un jautājam viņiem, kā tālaika notikumi ietekmēja viņu dzīvi. Gan vieniem, gan otriem, gan viņu laikabiedriem tolaik un tagad jautāsim, kādām jābūt notikušā konsekvencēm šobrīd, iegūto informāciju publicējot gan rakstu veidā, gan aicinot personas piedalīties raidījumā "DELFI TV ar Jāni Domburu".

Savukārt "Delfi" šā gada pirmajos mēnešos ir pavadījuši daudzas dienas, lai dažādos aspektos pētītu VDK "mantojumu" informācijas sistēmā "Delta Latvija" – restaurētajā VDK Informācijas analīzes daļas pretizlūkošanas automatizētajā datubāzē, kas gan atšķirībā no kartotēkas, kuru ierasti dēvējam par "maisiem", nav publicēta internetā, tomēr ir pieejama pētniekiem.

"Delta" ietver 9141 aģenta ziņojumu atreferējumus (7765 ziņojumu un 1376 signālu) un VDK darbinieku sagatavotas izziņas vai citu informāciju par personām vai notikumiem un ar to saistīto VDK rīcību.

Atbilstoši aģentu kartotēkā publicētajiem datiem – segvārdiem un personas lietu numuriem – "Delfi" pārbaudīja, vai datubāzē atrodami ziņojumi saistībā ar vairākiem simtiem aģentu, kuru dati atbilst Latvijā agrāk vai šobrīd plašāk pazīstamu vai ar valstij un sabiedrībai būtiskām tēmām vai nozarēm saistītu personu vārdiem.

Lielākajā daļā gadījumu saistībā ar minētajiem aģentiem datubāzē nav nekādas informācijas, tomēr daudzu desmitu aģentu ziņojumi datubāzē ir – visbiežāk saistībā ar vienu aģentu ir viens vai daži, taču atsevišķos gadījumos – arī ap desmit vai vairāk nekā desmit ziņojumiem.

Jāuzsver, ka konkrētu aģentu ziņojumu atrašanās VDK datubāzē nenozīmē, ka šie ziņojumi raksturo konkrēto aģentu darbību pilnībā vai ka šo aģentu sadarbība bijusi aktīvāka nekā citu, jo "Delta Latvija" datubāzē atreferēta tikai neliela daļa no visiem ziņojumiem, kas tapuši VDK darbības laikā. Ziņojumu atrašanās datubāzē rada papildu pamatu plašākam vērtējumam par konkrētu personu sadarbības ar VDK konkrētiem apstākļiem.

Datubāze "Delta Latvija" Latvijas Nacionālajā arhīvā (LNA) pieejama ar daļēji slēptu informāciju, jo Satversmes aizsardzības birojs, balstoties uz likumu "Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu", 2018. gada vidū to šādā redakcijā nodeva VDK zinātniskās izpētes komisijas darba vajadzībām.

Pērnā gada nogalē veiktie likuma grozījumi paredz, ka LPSR VDK dokumenti tagad vēstures vai juridiskās pētniecības nolūkos, akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes, kā arī žurnālistikas vajadzībām pieejami, iekļaujot visus dokumentos minētos personas datus. Taču "Delta Latvija" nerediģētā versija arhīvā vēl nav nodota – tas tiks izdarīts līdz šī gada maijam.

Līdz ar to šobrīd pētniecībai pieejamo ziņojumu tekstos personu dati ir daļēji aizklāti, kas ierobežo iespējas izvērtēt ziņojuma saturu un tā sekas, taču "Delfi" centās iespēju robežās identificēt minētās personas un iegūt viņu vai citu laikabiedru viedokļus par ziņojumos atreferētajiem notikumiem.

Source

www.DELFI.lv

Tags

"Maisi vaļā"
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form