'Maisi vaļā': Aģents 'Lejiņš' nodod čekai 'šizofrēniķa' vēstuli; arhitekts Dripe to sauc par 'tehnisku kļūmi'
Foto: DELFI

See more

Kādā 1986. gada jūlija dienā LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) aģents "Lejiņš" savā pastkastītē atrod dīvainu vēstuli – tajā kāds Zbigņevs Vladislavs "atmasko krievu darbību Latvijā" un sūdzas, ka ieslodzīts psihiatriskajā slimnīcā. "Lejiņš" nepazīst ne adresātu, ne nosūtītāju un nodod vēstuli čekistiem. Viņi savukārt kā tās īsto autoru sazīmē kādu Jāni Kraini – "šizofrēniķi", par kuru ziņas vāc jau vairāk nekā desmit gadus. Arhitekts Jānis Dripe, kura vārds lasāms aģenta "Lejiņš" kartītē, noliedz, ka būtu šādu vēstuli saņēmis vai nodevis VDK. Faktu, ka nācies ar čekistiem komunicēt, Dripe gan atzīst. Viņš arī nav vienīgais prominentais latviešu arhitekts, kura uzvārds lasāms "čekas maisos". Padomju represīvo psihiatriju pētījušais vēsturnieks Uldis Krēsliņš savukārt atzīst – Kraiņa gadījums izskatās pēc tipiska, jo psihiatrija itin bieži izmantota, lai vērstos pret padomju varai netīkamu cilvēku.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

2018. gada decembrī pavērtajos "čekas maisos" jeb Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) mājaslapā publicētajā LPSR VDK aģentūras kartotēkā atrodama aģenta "Lejiņš" kartīte ar personīgās lietas numuru 22046, kurā lasāms 1953. gadā dzimušā Jāņa Dripes vārds. Kartītē norādīts, ka viņš savervēts 1985. gadā, kad ieņēmis Arhitektu savienības priekšsēdētāja vietnieka amatu. "Lejiņš" savervēts darbam LPSR VDK 5. daļas 2. nodaļā, kas saskaņā ar LNA tīmekļvietnē atrodamo struktūrshēmu "cīnījusies pret ideoloģisko diversiju" radošās inteliģences rindās. Savukārt VDK pretizlūkošanas elektroniskajā datubāzē "Delta" atrodams viens aģenta "Lejiņš" ar šādu numuru ziņojuma atreferējums, kas datēts ar 1986. gada augustu.

Portāls "Delfi" publicē ziņojumu, kāds tas krievu valodā pieejams datubāzē "Delta", tā tulkojumu latviski, ko nodrošina tulkošanas firma "Skrivanek", un arī aģenta kartītes attēlu.

Kļūda un tehniska kļūme

Vienīgais aģenta "Lejiņš" ziņojuma atreferējums, kas saglabājies LPSR VDK datubāzē "Delta Latvija", stāsta par jau minētā Kraiņa vēstuli. Tajā rakstīts, ka aģents "Lejiņš" kādu savā pastkastītē atrastu vēstuli nodevis "operatīvajam darbiniekam". Vēstulē bijusi ielikta kāda avīzes strēmele un rokrakstā rakstīts "ideoloģiski kaitīga satura" teksts, bet to parakstījis kāds Zbigņevs Vladislavs, un tā adresēta kādam Krūmiņam ar lūgumu "nosūtīt uz ASV radiostacijas "Brīvība" konspiratīvo adresi nacionālistiska rakstura materiālus, kas "atmasko krievu darbību Latvijā" un ir paredzēti ANO". Aģents "Lejiņš" šīs personas nepazīstot, bet vēstules nonākšanu savā pastkastītē interpretē kā kļūdu, lasāms ziņojumā. Tikmēr čekisti, "izmantojot anonīmo dokumentu kartotēku", konstatējuši, ka tās īstais autors ir jau minētais Krainis. Aploksnē atradusies arī "privāta vēstule, kurā cita starpā tika teikts, ka autoru par viņa uzskatiem un darbību varas iestādes ir ieslodzījušas psihiatriskajā slimnīcā".

Jānis Dripe "Delfi TV ar Jāni Domburu" telefonsarunā norādīja, ka viņam par šo gadījumu nekas nav zināms un, ja vēstules nodošana VDK darbiniekam "pierakstīta" viņam, tā acīmredzot esot tehniska kļūme. Vēlāk rakstveidā viņš papildināja: "Šādas vēstules atrašanos savā pastkastē noteikti atcerētos. Pilnīgi noteikti tāda vēstule nav bijusi manā pastkastē, un tāpat neloģiska būtu mana rīcība to nest uz VDK. Šajā ēkā vispār nekad neesmu bijis."

Dripe akcentē, ka viņa kontaktiem ar VDK pārstāvjiem bijis "cits raksturs": "No viņu puses bija neveiksmīgs vervēšanas mēģinājums 70. gadu beigās un tad VDK t.s. Arhitektu savienības kuratora vairākas vizītes 80. gadu nogalē Arhitektu namā Torņa ielā 11. To zināja arī mani darba kolēģi."

Dripe arī uzsver, ka pats jau iepriekš ir publiski runājis par saviem kontaktiem ar VDK un paudis nožēlu par tiem, bet sabiedrības reakcijas dēļ vairs nevēloties to darīt, jo pēc tam "publiskās vietās, uz ielas un kultūras pasākumos tiku skaļāk vai klusāk saukts par čekistu un stukaču". Dripe Latvijas Televīzijas Kultūras raidījumu redakcijas veidotajā interviju ciklā "Pašlustrācija" tik tiešām komentējis savu un citu latviešu inteliģences pārstāvju sadarbību ar čeku. Šajā raidījumā viņš norādīja, piemēram: "Varbūt labi, ka daudzi no mums bija tādi mierīgi savā izteiksmē, un varbūt arī kaut kur tas kompromiss bija attaisnojams, lai saglabātos." Uz žurnālistes jautājumu, kas tieši viņam bijis jādara – vai nācies ziņot vai nodot kādu slepenu informāciju –, Dripe atbildējis: "Paldies Dievam, nē! Tā saruna no viņu puses bija tādā inteliģentā manierē ieturēta, un neviens nekad neteica – tagad mēs ar jums runājam un jūs kļūstat par kaut kādu aģentu, un, lūdzu, pasakiet to vai to."

Dripe "Delfi" arī norādīja: "Šo kontaktu dēļ upurēju veiksmīgu profesionālo karjeru 2006. gadā." Jāpiebilst, ka Dripe ir bijis Latvijas vēstnieks Zviedrijā un Lielbritānijā un pēdējo amatu pameta 2005. gadā. Iepriekš publiskajā telpā nav plaši izskanējis, ka Dripes aiziešana no diplomātiskā dienesta būtu bijusi saistīta ar atrašanos "čekas maisos".

"Šizofrēniķis", kurš bēg uz Somiju

Kas bija aģenta "Lejiņš" čekistiem nodotajā vēstulē minētais Krūmiņš, "Delfi" noskaidrot neizdevās. Tikmēr par Jāni Kraini apjomīgu dosjē ievākusi pati VDK. Tajā norādīts, ka viņš ir "psihoneiroloģiskā dispansera uzskaitē kā garīgi slimais". LPSR VDK par Kraini pirmās ziņas ievākusi vismaz 1973. gadā, kad ar dažu mēnešu atstarpi saņēmusi divus ziņojumus, kuros viņam, tolaik tehnikuma studentam, pārmesti pārlieku nacionālistiski izteikumi un nepatika pret krieviem.

1981. gadā Krainim noteikta diagnoze šizofrēnija, bet četrus gadus vēlāk PSRS robežsargi viņu pieķēruši, kad viņš mēģināja šķērsot robežu ar Somiju. Aptuveni gadu vēlāk aģenta "Lejiņš" pastkastītē nonākusi jau aprakstītā Kraiņa vēstule, bet tā paša gada decembrī viņš citu vēstuli nodevis, noslēptu puķu pušķī, kas pēc koncerta Rīgas filharmonijā pasniegts Londonas kamerorķestra diriģentam, – par to čekai ziņojusi kāda uzticības persona.

Saskaņā ar publiski pieejamo informāciju Krainis miris 1999. gadā, un ar viņa tuviniekiem "Delfi" sazināties neizdevās. Viņa dzimtajā pagastā Latgalē, kuru Kraiņu ģimene gan pametusi jau sen, vairāki cilvēki Jāni Kraini atminējās kā īpatni, kurš vismaz kopš atskaitīšanas no mācību iestādes uzskatījis, ka tiek vajāts. Kādreizējā vietējās pasta nodaļas darbiniece arī norādīja, ka viņš bieži rakstījis sūdzības dažādām iestādēm ierakstītās vēstulēs, līdz viņa atteikusies tās pieņemt, lai neļautu viņam lieki tērēt naudu.

Vēsturnieks Uldis Krēsliņš, kurš pētījis PSRS represīvo psihiatriju, "Delfi" skaidroja, ka teorētiska iespēja reabilitēt padomju varai netīkamu "šizofrēniķi" pastāv pat tad, ja šī persona ir mirusi. "Ja cilvēks ir miris, tad ekspertīzi var veikt pēc viņa slimības materiāliem, tikai atkal ir jautājums par psihiatru gribu. Man ir zināms viens šāds gadījums Lietuvā: Romas Kalanta, kurš 1972. gadā protestējot pašsadedzinājās, – viņam 1989. gadā tika veikta atkārtota ekspertīze pēc dokumentiem, kurā atzina, ka nekas neliecina par viņa garīgo slimību," ilustrē vēsturnieks.

Iepazinies ar Kraiņa dosjē materiāliem, Krēsliņš atzina, ka šis izskatās pēc gadījuma, kad psihiatrija izmantota kā ierocis pret varai nevēlamu cilvēku. "Lai cilvēku tiesātu, ir vajadzīgi konkrēti pierādījumi (vēstules, lapiņas, grāmatas), bet, ja cilvēks vienkārši izsaka pretpadomju idejas vai tiekas ar ārzemniekiem, tad šādu tiešu pierādījumu nebūs. Tāpat ir ar mēģinājumu pāriet robežu – uzreiz ir jautājums par tādas rīcības motīviem, un, saprotams, režīmam atbildes uz šo jautājumu nepatiks. Tāpēc šādos gadījumos, kad tiesā būtu grūti izvirzīt apsūdzību un to pierādīt, psihiskās diagnozes no režīma viedokļa bija labs risinājums, lai cilvēku apklusinātu un arī pasaulei parādītu, ka par politiskiem uzskatiem PSRS netiesā, nav politieslodzīto," norāda Krēsliņš.

Savukārt pret paziņu atmiņām par Kraiņa personības īpatnībām Krēsliņš aicināja attiekties piesardzīgi: "Būtībā te ir runa par specdienestu cilvēka apstrādes programmu, kas sastāv no divām daļām: notiek cilvēka vajāšana un apkārtējiem tiek izplatīta versija, ka cilvēks ir slims." Viņš atsaucās arī, piemēram, uz gadījumiem, kad cilvēka prombūtnes laikā viņa dzīvoklī tikušas pārliktas mantas, lai viņš pats pakāpeniski sāktu ticēt, ka jūk prātā.

Rīgas "Inženieri" uztrauc Bronksas liktenis

Jānis Dripe nav vienīgais prominentais latviešu arhitekts, kura uzvārds atrodams "čekas maisos". Aģenta "Inženieris" ar personīgās lietas numuru 9828 kartītē lasāms 1921. gadā dzimušā arhitekta Vaideloša Apsīša vārds. Aģents savervēts 1949. gadā un no 1967. gada darbojies 5. nodaļas labā, kura nodarbojās ar ideoloģisko pretizlūkošanu.

No LPSR VDK aģentūras izslēgto aģentu un nenotikušo vervēšanu reģistrācijas žurnālā atrodams ar 1976. gada jūliju datēts ieraksts par Vaidelota Apsīša izslēgšanu no aģentūras, tomēr datubāzē "Delta Latvija" atrodamaie aģenta "Inženieris" ar šādu pašu lietas numuru ziņojumi datēti ar 1980 līdz 1986. gadu. Tajos nav norāžu, ka ziņotājs būtu "arhīva aģents", kā citos jau aprakstītos gadījumos.

Apsītis 1944. gadā iesaukts latviešu leģionāru rindās, bet par spīti tam vēlāk veidojis veiksmīgu karjeru padomju Latvijā, ieņemot arī Rīgas pilsētas galvenā arhitekta amatu. Apsītis ir viens no Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltnes projektētājiem un vadījis arī vairāku Rīgas rajonu – Juglas, Purvciema un citu – projektēšanas darbus. Viņš miris 2007. gadā.

Viens no diviem aģenta "Inženieris" ziņojumiem, kas pieejami datubāzē "Delta Latvija", vēsta par cita prominenta latviešu arhitekta – trimdas aktīvista un ASV Kolumbijas Universitātes profesora Sigurda Gravas – vizīti LPSR 1986. gada vasarā. Tās laikā Arhitektu savienības telpās noticis priekšlasījums, kurā Grava stāstījis par Ņujorkas arhitektūru. "Uzstāšanās bija profesionāla, bet tajā izpaudās amerikāņiem raksturīgā tendence lepoties, ka Amerikā viss ir iespējams, ja ir nauda. Skart sociālos jautājumus Grava vairījās, piemēram, viņš nespēja dot nekādu skaidrojumu par Ņujorkas nabadzīgāko Hārlemas un Bronksas rajonu likteni," vērtē "Inženieris". Viņš arī norāda, ka pēc uzstāšanās Grava uzdāvinājis savienībai vairākus arhitektūras žurnālus, bet starp tiem bijuši arī PSRS nelegāli ievesti trimdas izdevumi.

Grava miris 2009. gadā, bet viņa dēls Lāris, kurš tēvu pavadīja šajā vizītē Latvijā, "Delfi" norādīja, ka Apsīti nav pazinis un viņam grūti spriest, vai aģenta ziņojums kādā veidā tēvu ietekmējis. "Neatceros konkrēto tēva uzstāšanos Arhitektu savienībā toreiz, bet tas ir ļoti iespējams, jo viņš vēlāk bija aktīvs pilsētas plānošanas attīstībā Latvijā. Un nepārsteidz tas, ka viņam līdzi bija trimdas literatūra, bet par Apsīša saistību ar šiem notikumiem vai piedalīšanos priekšlasījumā nevaru apgalvot. Neesmu pārsteigts dzirdēt, ka čekas aģents izsekoja manu tēvu, ņemot vērā tēva sabiedrisko aktivitāti," skaidroja Lāris Grava.

Kā zināms, saskaņā ar likumu, 2018. gada decembrī ikvienam interesentam tīmekļvietnē https://kgb.arhivi.lv kļuva pieejama daļa no tautā vispārināti dēvētajiem "čekas maisiem" – aģentu kartotēka un daļa citu LPSR VDK dokumentu. Taču tas radīja jaunus jautājumus par to, kā sabiedrībai vērtēt kartotēkā atrodamās personas, ja nav zināmi nekādi citi fakti par viņu sadarbības būtību. Vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki jau steidza skaidrot savas sadarbības formālo – tātad nevainīgo – dabu.

Esam aicinājuši un aicināsim tos cilvēkus, kuru vārdi jau ir publicētajās VDK aģentu kartītēs, bet segvārdi un personas lietu numuri atrodami "Delta Latvija" datubāzes ziņojumos, komentēt šos ziņojumus, skaidrot un vērtēt savu tālaika rīcību. Tāpat aicinām ikvienu, kuram ir informācija par šajā rakstā minētajiem notikumiem, informēt redakciju.

Tāpat meklējam ziņojumos, iespējams, minētos un jautājam viņiem, kā tālaika notikumi ietekmēja viņu dzīvi. Gan vieniem, gan otriem, gan viņu laikabiedriem tolaik un tagad jautāsim, kādām jābūt notikušā konsekvencēm šobrīd, iegūto informāciju publicējot gan rakstu veidā, gan aicinot personas piedalīties raidījumā "DELFI TV ar Jāni Domburu".

"Delfi" 2019. un 2020. gadā ir pavadījuši daudzas dienas, lai dažādos aspektos pētītu VDK "mantojumu" informācijas sistēmā "Delta Latvija" – restaurētajā VDK Informācijas analīzes daļas pretizlūkošanas automatizētajā datubāzē, kas gan atšķirībā no kartotēkas, kuru ierasti dēvējam par "maisiem", nav publicēta internetā, tomēr ir pieejama pētniekiem.

"Delta" ietver 9141 aģenta ziņojumu atreferējumus (7765 ziņojumu un 1376 signālu) un VDK darbinieku sagatavotas izziņas vai citu informāciju par personām vai notikumiem un ar to saistīto VDK rīcību.

Atbilstoši aģentu kartotēkā publicētajiem datiem – segvārdiem un personas lietu numuriem – "Delfi" pārbaudīja, vai datubāzē atrodami ziņojumi saistībā ar vairākiem simtiem aģentu, kuru dati atbilst Latvijā agrāk vai šobrīd plašāk pazīstamu vai ar valstij un sabiedrībai būtiskām tēmām vai nozarēm saistītu personu vārdiem.

Lielākajā daļā gadījumu saistībā ar minētajiem aģentiem datubāzē nav nekādas informācijas, tomēr daudzu desmitu aģentu ziņojumi datubāzē ir – visbiežāk saistībā ar vienu aģentu ir viens vai daži, taču atsevišķos gadījumos – arī ap desmit vai vairāk nekā desmit ziņojumiem.

Jāuzsver, ka konkrētu aģentu ziņojumu atrašanās VDK datubāzē nenozīmē, ka šie ziņojumi raksturo konkrēto aģentu darbību pilnībā vai ka šo aģentu sadarbība bijusi aktīvāka nekā citu, jo "Delta Latvija" datubāzē atreferēta tikai neliela daļa no visiem ziņojumiem, kas tapuši VDK darbības laikā. Ziņojumu atrašanās datubāzē rada papildu pamatu plašākam vērtējumam par konkrētu personu sadarbības ar VDK konkrētiem apstākļiem.

Datubāze "Delta Latvija" Latvijas Nacionālajā arhīvā (LNA) līdz 2019. gada 1. maijam bija pieejama ar daļēji slēptu informāciju, jo Satversmes aizsardzības birojs, balstoties uz likumu "Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu", 2018. gada vidū to šādā redakcijā nodeva VDK zinātniskās izpētes komisijas darba vajadzībām.

2018. gada nogalē veiktie likuma grozījumi paredz, ka LPSR VDK dokumenti tagad vēstures vai juridiskās pētniecības nolūkos, akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes, kā arī žurnālistikas vajadzībām pieejami, iekļaujot visus dokumentos minētos personas datus. "Delta Latvija" nerediģētā versija ir pieejama no 2019. gada maija sākuma.

Tags

"Maisi vaļā" Jānis Dripe Lasāmgabali
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form