'Maisi vaļā': Aģents 'Ozija' ziņo par grāmatniekiem un literātiem; profesors Vecgrāvis: 'Tagad negribu runāt'
Foto: DELFI

See more

1983. gada janvārī LPSR Valsts drošības komiteja (VDK) sāka plašu operāciju ar mērķi apturēt vairāku latviešu disidentu darbību. Kratīšanas notika arī daudzu grāmatu kolekcionāru dzīvesvietās, kuri mājās glabāja tā saukto pretpadomju literatūru. Tieši ap šo pašu laiku ir rakstīti vairāki VDK aģenta "Ozija" ziņojumi, kas stāsta par vairākiem latviešu grāmatu kolekcionāriem un radošās inteliģences pārstāvjiem. Pērn decembrī pavērtajos "čekas maisos" publicētā informācija liecina, ka aģents "Ozija" ir literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis, kurš sarunā ar portālu "Delfi" atteicās sniegt komentārus par savu sadarbību ar VDK, norādot, ka raksta savas atmiņas par šiem notikumiem, kas varētu tikt publicētas nākamgad.

Pērn decembrī pavērtajos "čekas maisos" jeb Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) mājaslapā publicētā aģenta kartīte liecina, ka aģents ar segvārdu "Ozija" savervēts 1972. gada 4. maijā. Kartītē veiktie ieraksti liecina, ka savervētais ir 1948. gadā dzimušais Siguldas iedzīvotājs Viesturs Vecgrāvis, kurš vervēšanas brīdī strādājis Siguldas novadpētniecības muzejā. Vervēšanu veicis VDK Rīgas rajona nodaļas darbinieks Rancāns. Atzīmes aģenta kartītes otrajā pusē liecina, ka 1979. gadā aģenta "Ozija" personiskā lieta aizceļojusi uz VDK 5. nodaļu. VDK 5. daļa bija radīta cīņai ar ideoloģisko diversiju, norāda VDK mantojuma pētnieks Indulis Zālīte. Aģenta "Ozija" personiskās lietas numurs ir "14785".

Šis pats aģenta segvārds un personiskās lietas numurs parādās astoņos VDK pretizlūkošanas elektroniskās datubāzes "Delta Latvija" ("Delta") ziņojumu atreferējumos.

Portāls "Delfi" publicē dokumentus, kādi tie krievu valodā pieejami datubāzē "Delta", to tulkojumus latviski, ko nodrošina tulkošanas firma "Skrivanek", un arī aģentu kartīšu attēlus.

Dzejnieku brīdina uzmanīties no Vecgrāvja


Lielākā daļa ziņojumu ir datēta ar 1983. gadu. Pirmajā no tiem, kas rakstīts 1983. gada februārī, stāstīts, ka operatīvās pārbaudes lietas ar nosaukumu "Pretpadomju aģitācija un nacionālistiska rakstura propaganda" objekts Huberts Andersons, kurš iepriekš ir "profilaktēts" par ideoloģiski kaitīgas literatūras glabāšanu, pavairošanu un izplatīšanu, paliek nacionālistiskās pozīcijās, turpina vākt buržuāziskās Latvijas laikā, Lielā Tēvijas kara laikā un okupācijas laikā izdoto literatūru. "Šo literatūru Andersons iegādājas, pērkot to vai mainoties ar citiem kolekcionāriem, šim nolūkam bieži apmeklē tā saukto "melno tirgu". Atbildot uz aģenta jautājumu par šādas literatūras vākšanas mērķi, Andersons izteica domu, ka ar to autoru darbiem, kas raksta no skaidri redzamām nacionālistiskām pozīcijām, nepieciešams iepazīstināt ne tikai vecāko un vidējo paaudzi, bet arī republikas jauno inteliģenci, jo, pēc viņa domām, jaunie radošās inteliģences pārstāvji noteiks republikas sabiedrisko un kultūras dzīvi pēc 20–30 gadiem," lasāms ziņojuma atreferējumā.

Andersons arī pastāstījis, ka savā dzīvoklī Barona ielā glabā tikai daļu no savas ideoloģiski kaitīgās literatūras bibliotēkas, viņam ir vēl divas vietas glabāšanai. Šādus piesardzības pasākumus viņš iesaka arī aģentam. Līdzīgā ziņojuma atreferējumā Andersons aģentam sīki un smalki stāsta par konspirāciju un taktiku, kā izvairīties no represijām. "Sarunas laikā Andersons ieteica aģentam iespējamas apcietināšanas gadījumā izvēlēties noteiktu taktiku; ja kādā sarunā piedalījušās tikai divas personas, pratināšanā viss ir kategoriski jānoliedz; ja saruna ir notikusi plašākā lokā, pirms pratināšanas ir jāpadomā, kurš no sarunas dalībniekiem varēja par kaut ko atzīties, atkarībā no tā jāizvēlas uzvedības taktika. Ja rodas nepieciešamība atzīties, tas jādara uzreiz, tēlojot izbrīnu, ka par šādu rīcību ir paredzēta kriminālatbildība. Ir nelokāmi jāturas pie versijas, ka padomju īstenību noniecinošie fakti ir ņemti no padomju avotiem, kurus viņš it kā neatceras, vai tie ir dzirdēti restorānā, tirgū, braucienā."

Vēl viens ziņojums, kas arī datēts ar 1983. gada februāri, ir par šo pašu Hubertu Andersonu. Sarunā ar aģentu, atbildot uz jautājumu par Andersona kontaktiem ar jaunatni, viņš atzina, ka šie cilvēki nekādas plašas sanāksmes nerīkojot. Parasti viņiem tiek dota nepieciešamā literatūra un viņi tiek idejiski apstrādāti šaurā lokā. Kā piemēru Andersons nosaucis jauno dzejnieku Guntaru Godiņu.

"Par to, ka ir jāuzmanās no Viestura Vecgrāvja, mani jau brīdināja, bet es neņēmu galvā tos "stukačus". Viņi bija visur," sarunā ar portālu "Delfi" stāsta Godiņš. Viņš neatceras, kādas grāmatas no Andersona saņēmis, bet pieļauj, ka tie bijuši latviešu trimdas autoru darbi. Tieši saistībā ar šo ziņojumu Godiņam problēmu ar VDK nav bijis, tomēr 1986. gadā viņš publiski kaunināts. "Pēc dažu raidījumu noņemšanas radio literārajā redakcijā, kur es strādāju, manu lietu pat izskatīja lielajā radio nama zālē. Vistrakāk kliedza Ivars Ķezberis, bet arī citi. Tajos gados sāka nedrukāt manus dzejoļus, tāpēc vairāk tulkoju igauņus. Šūmēšanās bija arī pēc dzejoļu lasījumiem, īpaši pēc tādiem dzejoļiem kā "Bez savas valodas tu esi sūds", "Zābaku dziesma", "Tribīne" un citiem," atceras Godiņš.

Sīki un smalki ziņo par grāmatu kolekcionāru


1983. gada martā tapušajā aģenta "Ozija" ziņojuma atreferējumā atstāstīts, ka Andersons un Edmunds Auers sarunā ar aģentu viņam daudz stāstīja par latviešu mitoloģiju un latviešu mītisko apziņu, kuras sākumi it kā rodami Indijā, kā arī par latviešu folkloras īpatnībām citu Eiropas tautu starpā. Auers aģentam iedeva Voldemāra Leiša grāmatas par dievu un velnu latviešu mitoloģijā. "Pēc satikšanās aģentam radās iespaids, ka Andersons un Auers cenšas viņu padarīt par savu "domubiedru", iespējams, arī gribēs no viņa nopirkt latviešu emigrācijas izdevumus un dažādus citus materiālus," rakstīts ziņojumā.

Cits ziņojums 1983. gada martā tapis, apkopojot aģenta "Ozija" un aģenta "Kristaps" (īstajā vārdā Jānis Endzeliņš, kurš vervēšanas brīdī bijis Teodora Zaļkalna memoriālā muzeja vadītājs) sniegtos datus. Ziņojumā stāstīts, ka jau minētie Andersons un Auers sarunā ar aģentu pieminēja kādu Andri vai Andreju, kas ir viņu labs draugs un interesējas par fašistiskās okupācijas perioda pretpadomju izdevumiem. Viņi ir gatavi šos izdevumus pirkt minētā Andra vārdā. "Andersons un Auers lūdza aģentam pārdot viņa rīcībā esošos šāda satura izdevumus un garantēja pilnīgu šāda darījuma konspirāciju, kā garantu nosauca sevi. Pēc Andersona teiktā, viņi ir daudzkārt pratināti VDK, tomēr viņi, it kā, vienmēr visu ir nolieguši. Pēc tam, kad aģents sākotnēji ārēji it kā nereaģēja uz šo piedāvājumu, abi ieteica viņam uzmanīgi apdomāt viņu priekšlikumu," teikts ziņojuma atreferējumā.

Andersons arī esot brīdinājis aģentu par to, ka ir bīstami šādus izdevumus glabāt pie sevis mājās, un ieteicis tos glabāt slepenos dzīvokļos vai pie radiem. Pēc aģenta domām, šī saruna esot iepriekš sagatavota.

Nākamais ziņojums, kas datēts ar 1983. gada februāri, atkal stāsta par grāmatu kolekcionāru Andersonu. "Sarunā ar aģentu minēja, ka viņam ir nodibinājies ciešs kontakts ar Viļa Lāča Valsts bibliotēkas darbinieku (dati netika nosaukti), kas viņam piegādā lielu daudzumu grāmatu un sīkus apskatus par buržuāziskās Latvijas laika literatūru, kā arī ziņas par izdevumiem emigrācijā (tirāža, cena, izdošanas gads, lappušu skaits un tematiskais saturs). Andersons arī paziņoja aģentam, ka viņam ir salīdzinoši brīva pieeja gaismas kopēšanas aparatūrai "Era", un piedāvāja nepieciešamības gadījumā sniegt palīdzību kopiju veidošanā," teikts ziņojuma atreferējumā.

Grāmatnieki cenšas izskaitļot "stukaču"


Ziņojumos minētie Huberts Andersons un Edmunds Auers ir jau miruši. Savukārt bijušais Saeimas deputāts un viens no Latvijas Tautas frontes Liepājas nodaļas dibinātājiem Jānis Lagzdiņš, kurš jau pamatskolas laikā sācis kolekcionēt pirmskara laikā izdotās grāmatas, portālam "Delfi" apraksta grāmatnieku vidi padomju Latvijā, laika posmā, par kuru rakstīti aģenta "Ozija" ziņojumi. "Dzejnieks Gunārs Freimanis, ar kuru mani iepazīstināja mans klasesbiedrs un grāmatnieks Gunārs Subačs, ieteica mums apmeklēt melno grāmatu tirgu Biķernieku mežā. Tur pamazām iepazinos ar Rīgas grāmatniekiem, kolekcionāriem un grāmatu tirgotājiem," stāsta Lagzdiņš.

"Grāmatnieku intereses bija atšķirīgas, bet gandrīz visi centās iegūt pirmās brīvvalsts izdevumus, specfondos esošas grāmatas par Latvijas vēsturi, kultūru, latviešu folkloru. Tāpat liela interese bija arī par padomju varas aizliegto latviešu rakstnieku un dzejnieku darbiem. Grāmatnieku aprindās apgrozījās visdažādāko profesiju cilvēki, galvenokārt strādnieki, vienkāršā darba darītāji. Bija arī dažs inženieris, skolotājs un students. Maz bija cilvēku no radošās vai zinātniskās inteliģences. Grāmatu tirgos Biķerniekos un vēlāk Babītes mežā ievēroju vienīgi dzejnieku Juri Zvirgzdiņu, rakstnieku Andri Kolbergu. Nevarēja neievērot arī keramiķa Edvarda Detlava vareno stāvu un inteliģento aktieri Āri Rozentālu. Tur arī iepazinos ar grāmatniekiem Hubertu Andersonu un topošo zinātnieku Andri Čapiņu," atceras Lagzdiņš, kurš uzsver – grāmatnieki saprata, ka VDK seko tam, kas notiek nelegālajos grāmatu tirgos.

"Šad tad spriedām, kuri varētu būt "stukači". Dažiem aizdomīgajiem bija pat iesaukas, piemēram, kādu drūmu vīru ar kailu galvu saucām par Zaļo nāvi, bet citam, kurš vienmēr klusēja un uz mežu nāca melnā, garā mētelī, saucām par Melno. Parasti ar aizdomām skatījās uz tiem jaunpienākušajiem grāmatniekiem, kuri izturējās pārdroši vai provokatīvi. Piemēram, atklāti piedāvāja nepārprotami pretpadomju satura grāmatas vai latviešu trimdas izdevumus. Vairums bija piesardzīgi, centās nepārkāpt sarkanās līnijas, proti, neriskēt ar savām kolekcijām. Bija zināmi gadījumi, kad čeka izdarīja kratīšanas un konfiscēja bibliotēku vērtīgāko daļu," stāsta bijušais politiķis.

1983. gada sākumā VDK izvērsa plašu represiju kampaņu pret disidentiem. Janvāra sākumā tika veiktas kratīšanas daudzu cilvēku dzīvokļos, kā arī veikti pirmie aresti, aizturēja Ģedertu Melngaili, Lidiju Doroņinu-Lasmani un Jāni Vēveri. VDK operācija skāra arī grāmatniekus, norāda Lagzdiņš: "Čeka Liepājā kratīja arī mana klasesbiedra Gunāra Subača dzīvokli. Arestēja viņa darbabiedru, dzejnieku Gunāru Freimani un disidentu Gunāru Astru. Čeka sāka vajāt arī Andri Čapiņu un Hubertu Andersonu. Šķiet, Andersona dzīvokli čeka izkratīja. Tā kā biju pazīstams ar daudziem vajātajiem un Gunārs Freimanis bija viesojies pie manis Liepājā, baidījos zaudēt savu bibliotēku, tādēļ tās bīstamāko daļu noslēpu sava krusttēva māju bēniņos." Viesturu Vecgrāvi Lagzdiņš pazinis tikai "pēc sejas" un grāmatu tirdziņos nav ar viņu kontaktējies. Viņš arī neatceras, ka padomju gados grāmatnieku aprindās Vecgrāvja vārds jebkad būtu minēts saistībā ar VDK.

Ziņojumu vērtē kā sausu atskaiti


Kāds cits ziņojums tapis 1985. gadā. Tajā stāstīts, ka, pēc novērojumiem, Albertam Sarkanim ir negatīva attieksme pret Latvijas vēsturi un tās pašreizējo valstisko statusu: "Viņš izteicās pilnīgi noliedzoši par padomju ārpolitiku un bruņošanos; ka 1940. gada jūnija notikumi Latvijā ir tipisks lielas valsts ekspansionisma un invāzijas piemērs; ka Latvijas atdalīšanās nākotnē ir neizbēgama un PSRS kā mākslīgi izveidota valsts nevar ilgi pastāvēt. Noliedzošus izteikumus parasti atļaujas savu tuvu kolēģu – jauno valodnieku un literatūras kritiķu – vidū."

Sarkanis, kurš tobrīd bija Valodas un literatūras institūta jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks, portālam "Delfi" atzīst, ka nav zinājis par šāda ziņojuma eksistenci. "Cik varu atminēties, šādas atsevišķas sarunas nav bijis, jo ar Viesturu Vecgrāvi divatā nekad kafiju nebijām dzēruši. Es tolaik strādāju valodniekos, viņš literātos – ikdienā ceļi nekrustojās. Taču par viņa ziņojumā minēto gan nebūs bijis melots. Šad un tad Valodas un literatūras institūtā atzīmējām kolēģu dzimšanas dienas, un es nebiju gluži tas klusējošais. Bet vēl ticamāk, ka tas varēja būt Zinātņu akadēmijas augstceltnes kāpņu telpā – tolaik tur bija ļauts smēķēt, ko mēs, daži kolēģi, arī darījām. Gluži neatminos, vai Viesturs Vecgrāvis ir kādreiz bijis klāt," stāsta Sarkanis.

Bijušais diplomāts atceras, ka šīs sarunas bijušas neformālas: "Domas par to, ka tā impērija agri vai vēlu sabruks, patiesi bija manu izteikumu tēma. Jo PSRS iegrābās Afganistānā, 1982. gadā mira Brežņevs, 1984. gadā Andropovs, tad vēl 1985. gada martā Čerņenko. Ja jau valsts vadībā šādi bija vadītāji, tad sistēma neturēsies ilgi – tā es nereti arī minēju. Taču manas spriešanas jau nav jāsaista ar kādu sabiedrisku vai apzināti politisku darbību, tas bija tā ikdienišķi un privāti. Tas disidentisms bija personīgs."

Aģenta "Ozija" ziņojumu viņš raksturo kā vienkāršu atskaiti, drīzāk atreferējumu, kuru ir rakstījis kāds cits. "Tik sausi un ideoloģiski diez vai viņš būtu rakstījis. Tas tikai mans iespaids," norāda Sarkanis. Pēc aģenta ziņojuma nekādas sekas gan nav bijušas. "Es nekad netiku aizturēts vai pratināts, izņemot vienu konkrētu gadījumu viesnīcā "Latvija" 1989. gadā, kad 3. stāvā pēc aizturēšanas un stundu garas visai asas pratināšanas VDK darbinieks jau gandrīz sarakstīto protokolu manā klātbūtnē saplēsa un piedraudēja, lai nekad netuvojos viesnīcai, jo tā "esot slēgta zona". Iemesls aizturēšanai bija kuriozs – biju aizgājis nopirkt angļu avīzi "Morning Star", gatavojoties aspirantūras eksāmenam. Šo starpgadījumu arī nemaz neslēpu un uzreiz, atgriezies institūtā, kolēģiem izklāstīju," atceras Sarkanis.

Ziņojuma sekas – dramatiskas


Vēl vienā ziņojuma atreferējumā, kas datēts ar 1984. gadu, stāstīts par bērnu literatūras izdevniecības "Liesma" vecāko redaktoru Andri Čapiņu, kurš jau iepriekš esot divreiz "profilaktēts" par ideoloģiski kaitīgas literatūras izplatīšanu un nacionālistiskiem izteikumiem. "Čapiņš tiecas uzsvērt nacionālo tradīciju nozīmi literatūrā, mākslā un sadzīvē. Labprāt lepojas ar savām zināšanām par buržuāziskās Latvijas politisko un kultūras dzīvi. Uzsver Latvijas "nelikumīgo" pievienošanu PSRS 1940. gadā. Šādus uzskatus Čapiņš izsaka tikai "uzticamu", viņam labi pazīstamu personu klātbūtnē. Priekšniecības klātbūtnē izliekas par "mērenu" nacionālistu, vienlaikus rūpīgi vēro apkārtējo cilvēku reakciju," teikts ziņojumā.

Saskaņā ar aģenta sniegtajām ziņām, sākot no 1984. gada septembra, Čapiņš sācis aktīvi papildināt savu bibliotēku ar nacionālistiska satura literatūru: "Kopā ar avotam nezināmu draugu brauca vieglajā automašīnā uz Vidzemi un par zemu cenu iepirka attiecīgo literatūru, daļu no tās atstāja sev, pārējo nodeva antikvariātā vai pārdeva par spekulatīvu cenu. Avotam iedeva palasīt trīs daiļdarbus, kas izdoti emigrācijā."

Andris Čapiņš, kurš no portāla "Delfi" uzzināja, ka par viņu ir šāds ziņojums, norādīja, ka tajā paustās ziņas atbilst patiesībai. Savu viedokli viņš vēlējās paust rakstiski: "Kad publiskoja Valsts drošības komitejas arhīva aģentu kartītes un ieraudzīju Viestura Vecgrāvja vārdu un uzvārdu, biju, kā saka pieklājīgi latvieši, nepatīkami pārsteigts. Bet, kad pirms dažām dienām izlasīju, ko par mani un citiem Viesturs Vecgrāvis ziņojis čekai, sapratu, ka viņa darbība aģenta lomā bijusi īpaši nekrietna, proti, viņš ne tikai ziņojis par "nelabām" grāmatām, bet arī atklājis, piemēram, kā es izvairos no VDK visur esošās acs un auss. Sekas? Dramatiskas – atņemtas daudzas grāmatas, karjeras neiespējamība. Sekas citiem, par kuriem ziņojis? Dramatiskas, pat traģiskas, bet par to šajā formātā sīkāk vairs nevēlos izteikties. Skumji, nožēlojami! Vēl jo vairāk tāpēc, ka Viesturs Vecgrāvis bija vedējtēvs mana brāļa Jura Čapiņa kāzās."

Vecgrāvis grib skaidrot, bet ne tagad


"Es saprotu jūsu interesi, bet varu jums norādīt, ka es pats rakstu. Tas iet lēni. Es domāju, ka pats vislabāk varu to situāciju izstāstīt un izskaidrot, kā tas notika. Šo notikumu vēsture ir pietiekami plaša, un es pats gribu to izstāstīt. Tas rezultāts varētu būt kaut kad nākamgada vidū vai vēlāk. Veselības apsvērumu dēļ es tagad negribu par to runāt. Es būtu pateicīgs, ja jūs to nerakstītu šobrīd. Piedodiet man, bet es negribu nomirt tā dēļ," portālam "Delfi" sacīja Vecgrāvis.

Literatūrvēsturnieks, Latvijas Universitātes asociētais profesors Viesturs Vecgrāvis (1948) ir daudzu grāmatu redaktors un izdevējs, arī priekšvārdu, pēcvārdu un komentāru autors. Viņš ir sagatavojis daudzu latviešu autoru darbu izlases un pēc ilgāka laikposma izdevis piemirstu rakstnieku literāros darbos. Vecgrāvis ir arī mācību grāmatu literatūrā 10. un 11. klasei līdzautors. Viņš ir studējis Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē, strādājis vairākos muzejos, skolās, laikrakstā "Skolotāju Avīze", Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā un dažādās izdevniecībās. Kopš Atmodas laika Vecgrāvja pētniecisko interešu lokā ir latviešu trimdas dzejas procesi un personības.

Teātra kritiķe Silvija Radzobe intervijā "DELFI TV ar Jāni Domburu" stāstīja, ka pēc 1968. gada Prāgas pavasara no Latvijas Valsts universitātes tika atskaitīti vairāki viņas studiju biedri, arī Leons Briedis un Viesturs Vecgrāvis. Pēc pusgada abi mēģinājuši atsākt studijas augstskolā, Vecgrāvim tas izdevies, savukārt Leonam Briedim nav veicies un viņš aizbraucis uz Moldāviju. "Iespējams, bet es to nezinu, Vecgrāvim tas izdevās par šādiem apsolītiem pakalpojumiem," raidījumā pieļāva Radzobe, kurai Vecgrāvja atrašanās "čekas maisos" bija neaprakstāms pārsteigums. Jāatgādina, ka saskaņā ar aģenta kartīti Vecgrāvis tika savervēts 1972. gadā.

Esam aicinājuši un aicināsim tos cilvēkus, kuru vārdi jau ir publicētajās VDK aģentu kartītēs, bet segvārdi un personas lietu numuri atrodami "Delta Latvija" datubāzes ziņojumos, komentēt šos ziņojumus, skaidrot un vērtēt savu tālaika rīcību. Tāpat aicinām ikvienu, kuram ir informācija par šajā rakstā minētajiem notikumiem, informēt redakciju.

Tāpat meklējam ziņojumos, iespējams, minētos un jautājam viņiem, kā tālaika notikumi ietekmēja viņu dzīvi. Gan vieniem, gan otriem, gan viņu laikabiedriem tolaik un tagad jautāsim, kādām jābūt notikušā konsekvencēm šobrīd, iegūto informāciju publicējot gan rakstu veidā, gan aicinot personas piedalīties raidījumā "DELFI TV ar Jāni Domburu".

Savukārt "Delfi" šā gada pirmajos mēnešos ir pavadījuši daudzas dienas, lai dažādos aspektos pētītu VDK "mantojumu" informācijas sistēmā "Delta Latvija" – restaurētajā VDK Informācijas analīzes daļas pretizlūkošanas automatizētajā datubāzē, kas gan atšķirībā no kartotēkas, kuru ierasti dēvējam par "maisiem", nav publicēta internetā, tomēr ir pieejama pētniekiem.

"Delta" ietver 9141 aģenta ziņojumu atreferējumus (7765 ziņojumu un 1376 signālu) un VDK darbinieku sagatavotas izziņas vai citu informāciju par personām vai notikumiem un ar to saistīto VDK rīcību.

Atbilstoši aģentu kartotēkā publicētajiem datiem – segvārdiem un personas lietu numuriem – "Delfi" pārbaudīja, vai datubāzē atrodami ziņojumi saistībā ar vairākiem simtiem aģentu, kuru dati atbilst Latvijā agrāk vai šobrīd plašāk pazīstamu vai ar valstij un sabiedrībai būtiskām tēmām vai nozarēm saistītu personu vārdiem.

Lielākajā daļā gadījumu saistībā ar minētajiem aģentiem datubāzē nav nekādas informācijas, tomēr daudzu desmitu aģentu ziņojumi datubāzē ir – visbiežāk saistībā ar vienu aģentu ir viens vai daži, taču atsevišķos gadījumos – arī ap desmit vai vairāk nekā desmit ziņojumiem.

Jāuzsver, ka konkrētu aģentu ziņojumu atrašanās VDK datubāzē nenozīmē, ka šie ziņojumi raksturo konkrēto aģentu darbību pilnībā vai ka šo aģentu sadarbība bijusi aktīvāka nekā citu, jo "Delta Latvija" datubāzē atreferēta tikai neliela daļa no visiem ziņojumiem, kas tapuši VDK darbības laikā. Ziņojumu atrašanās datubāzē rada papildu pamatu plašākam vērtējumam par konkrētu personu sadarbības ar VDK konkrētiem apstākļiem.

Datubāze "Delta Latvija" Latvijas Nacionālajā arhīvā (LNA) pieejama ar daļēji slēptu informāciju, jo Satversmes aizsardzības birojs, balstoties uz likumu "Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu", 2018. gada vidū to šādā redakcijā nodeva VDK zinātniskās izpētes komisijas darba vajadzībām.

Pērnā gada nogalē veiktie likuma grozījumi paredz, ka LPSR VDK dokumenti tagad vēstures vai juridiskās pētniecības nolūkos, akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes, kā arī žurnālistikas vajadzībām pieejami, iekļaujot visus dokumentos minētos personas datus. Taču "Delta Latvija" nerediģētā versija arhīvā vēl nav nodota – tas tiks izdarīts līdz šī gada maijam.

Līdz ar to šobrīd pētniecībai pieejamo ziņojumu tekstos personu dati ir daļēji aizklāti, kas ierobežo iespējas izvērtēt ziņojuma saturu un tā sekas, taču "Delfi" centās iespēju robežās identificēt minētās personas un iegūt viņu vai citu laikabiedru viedokļus par ziņojumos atreferētajiem notikumiem.

Tags

"Maisi vaļā" Jānis Lagzdiņš Latvijas Tautas fronte Leons Briedis Silvija Radzobe

Comment Form