'Maisi vaļā': 'Karūzo' ziņo par draugiem no trimdas; operdziedonis Poļakovs: 'Kāds kārto rēķinus!'
Foto: DELFI

Pagājušā gadsimta 80. gados Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātra solists Aleksandrs Poļakovs un viņa toreizējā sieva vijolniece Aīda Grieze baudīja trimdas latviešu uzticību un draudzību. Aizvadītā gada nogalē publiskotajā LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu kartotēkā atrodams gan Poļakova, gan Griezes vārds – tie lasāmi aģentu "Karūzo" un "Diāna" kartītēs. Datubāzē "Delta" pieejami vairāki šo aģentu ziņojumu atreferējumi, taču Poļakovs piedāvājumu skaidrot iespējamo sadarbību ar VDK noraidīja.

Pērnā gada nogalē publiskotajos tā dēvētajos čekas maisos jeb bijušās VDK arhīvā atrodama 1980. gada septembrī savervētā aģenta "Karūzo" kartīte. Tajā norādīts, ka aģentu savervējis VDK 5. daļas 1. nodaļas darbinieks Aldis Plaudis. Atbilstoši kartītē rakstītajam aģents ir Aleksandrs Poļakovs, tobrīd – Latvijas PSR Valsts operas un baleta solists. Aģenta personiskās lietas numurs ir "18853".

VDK aģentu kartotēkā ir atrodama arī aģentes "Diāna" kartīte ar personiskās lietas numuru "22159". Tāpat kā "Karūzo", arī "Diānu" savervējis VDK 5. daļas 1. nodaļas darbinieks Aldis Plaudis. Tas noticis 1985. gada novembrī. "Diānas" kartītē lasāms, ka aģente ir Aīda Grieze, Filharmonijas orķestra vijolniece. Abu aģentu kartītēs norādītā dzīvesvietas adrese Rīgā, Lienes ielā sakrīt. 2000. gadu pirmajā pusē mirusī Aīda Grieze savulaik bija precējusies ar operdziedoni Aleksandru Poļakovu.

VDK 5. daļas 1. nodaļas galvenais uzdevums bija ideoloģiskā pretizlūkošana ārzemēs. Tās uzmanības lokā bija latviešu emigrantu centri Rietumos, iepriekš norādīja VDK mantojuma pētnieks Indulis Zālīte.

VDK pretizlūkošanas elektroniskajā datubāzē "Delta" atrodami trīs aģenta "Karūzo" ziņojumu atreferējumi, kuros sakrīt gan aģenta segvārds, gan personiskās lietas numurs. Vēl trijos ziņojumu atreferējumos "Karūzo" norādīts kā viens no avotiem. Vienā atreferējumā viņš un vēl vairāki citi aģenti VDK informējuši par "Gaismas akcijas" aktīvistu Pāvilu Brūveri. Vienīgais no šiem aģentiem, kura kartīte atrodama VDK aģentu kartotēkā, ir "Karūzo". Divi atreferējumi tapuši, balstoties uz aģentu "Karūzo" un "Diāna" sniegtajām ziņām. Abos šajos ziņojumu atreferējumos atrodamie aģentu personisko lietu numuri sakrīt ar aģentu kartītēs norādītajiem numuriem.

Portāls "Delfi" publicē dokumentus, kādi tie krievu valodā pieejami datubāzē "Delta", to tulkojumus latviski, ko nodrošina tulkošanas firma "Skrivanek", un arī aģentu kartīšu attēlus.

Meklē Černobiļas 'pēdas' Latvijas sēnēs


Vēl divi ziņojumu atreferējumi balstās uz ziņām, ko aģenti "Karūzo" un "Diāna" snieguši VDK pēc tam, kad pie viņiem dzīvoklī viesojušies trimdas latvieši.

Ar 1986. gada novembri datētais ziņojums tapis, kombinējot aģentūras – aģentu "Karūzo" un "Diānas" – sniegtās ziņas un ārējā novērošanā iegūto informāciju. Tajā vēstīts, ka "reakcionārās latviešu emigrācijas" pārstāves Liene Liepiņa un Astrīda Kļaviņa, apciemojot aģentus viņu dzīvesvietā, stāstījušas, ka ieradušās Latvijā, lai sniegtu materiālu palīdzību cilvēkiem, kurus represējušas PSRS varasiestādes.

Liene Liepiņa "Delfi" apliecināja, ka, tā kā viņas un Astrīdas Kļaviņas tēvam – "Gaismas akcijas" iniciatoram Paulim Kļaviņam – PSRS teritorijā iebraukt bija aizliegts, sakaru uzturēšanā ar Latviju aktīvi iesaistījušies vairāki no astoņiem Kļaviņa bērniem. Liepiņa uz Latviju braukusi vairākkārt, taču brauciens 1986. gada vēlā rudenī viņai atmiņā palicis vairāku iemeslu dēļ: "Tas bija ārkārtīgi interesants brauciens. Novembrī bija pusgads pēc Černobiļas katastrofas. Mūs interesēja, kas no visiem radioaktīvajiem nokrišņiem ir nokritis Latvijā, tāpēc mēs gribējām paņemt no šejienes līdzi proves – sēnes un dažādus augus, kas varētu būt uzņēmuši to radioaktīvo piesārņojumu."

Vēl viens iemesls, kādēļ šis brauciens iespiedies atmiņā, esot gaisotne, kas tolaik valdījusi Rīgā. Aģentu ziņojumā minēts, ka viešņas bijušas pārliecinātas, ka tiek izsekotas. Liepiņa apliecina – tā tiešām bijis. Šāda pārliecība radusies vairāku iemeslu dēļ, arī tādēļ, ka viesnīcas garderobiste – gados vecāka sieviete – iespiedusi māsām rokā zīmīti, kurā rakstīts, ka viņu drēbes ir pārmeklētas. "Mēs zinājām, ka tā notiek, bet jaunums bija tas, ka viņa to izdarīja, jo nemaz mūs nepazina," stāsta Liepiņa.

Ziņojumā aprakstīto viesošanos atceras gan Liepiņa, gan viņas māsa Kļaviņa. Ziņojumā aprakstītas arī viņu darba metodes, proti, tikties ar iespējami plašāku cilvēku loku, lai "jauktu pēdas". Poļakovu Liepiņa pazinusi vēl kopš septiņdesmitajiem gadiem un, viesojoties Latvijā, regulāri kontaktējusies gan ar viņu, gan ar Aīdu Griezi.

"Apmēram reizē ar Egila Levita ģimeni uz Vāciju atbrauca tāds Marks Opeskins ar savu sievu Ritu. Viņi bija mūziķi. Tad, kad mēs braucām uz šejieni, prasījām, ar kuriem cilvēkiem varētu tikties, iepazīties, jo mums ļoti gribējās iepazīt Latvijas ļaudis, jaunus cilvēkus. Un viņš iedeva tos kontaktus. Mēs ar viņiem diezgan daudz lustējāmies kopā, braucām uz Jūrmalu, pirtī gājām, bet es nedomāju, ka jebkad ar viņu būtu runājusi par kaut ko vairāk kā mūziku un tādām lietām," atminas Liepiņa.

Poļakovs esot atstājis visai patriotiski noskaņota cilvēka iespaidu. Reiz dziedātājs Liepiņai žēlojies, ka kritis varasiestāžu nežēlastībā, jo kādā pasākumā izpildījis latviešu dziesmas un tādēļ viņam liegta iespēja mācīties dziedāšanu Itālijā. "Likās, ka viņš nav tāds, kas tagad visu darīs, lai tikai tiktu karjerā uz priekšu. Tā šķita. Bet, protams, bija acīmredzami, ka viņam ļoti gribējās dziedāt. No šī viedokļa raugoties, es nebrīnītos, ja viņš būtu ļāvies savervēties, jo viņam ļoti gribējās dziedāt," atminas Liepiņa.

Ar laulātajiem draugiem viņa neesot apspriedusi kontaktus ar šeit mītošajiem disidentiem. Viens no šādiem disidentiem, ar kuru kontakti bijuši regulāri, ir 1986. gada ziņojumā pieminētais "Helsinki-86" aktīvists Jānis Vēveris. Par abu māsu došanos pie viņa VDK noskaidrojusi pēc ārējās novērošanas datiem, tas ir, izsekojot. "Mēs ļoti mēģinājām atdalīt tos cilvēkus, ar kuriem var runāt par šīm lietām, no tiem, ar kuriem nevar," stāsta Liepiņa.

Viņu un arī Astrīdu Kļaviņu mulsina ziņojumā minētais, ka viņas pulksten 3.30 naktī no aģentu dzīvokļa devušās uz tikšanos ar Jāni Vēveri. Abas ir pārliecinātas, ka tik vēlā stundā noteikti būtu devušās uz viesnīcu.

Lappuķe: Čeka 'čakarēja' dzīvi maniem draugiem


Ar 1987. gada 21. jūliju datētajā "Diānas" ziņojumā stāstīts par Rolanda Lappuķes viesošanos aģentu "Karūzo" un "Diānas" dzīvoklī. Viesis aģentiem stāstījis par savu līdzdalību latviešu emigrācijas organizāciju darbībā, sakariem "Brīvās Eiropas" latviešu redakcijā un trimdas latviešu laikrakstos un atklājis, ka ir iesaistījies Pasaules Brīvo latviešu dziesmu dienu un kultūras svētku organizēšanā Minsterē.

Tāpat Lappuķe interesējies par 1987. gada 14. jūnija notikumiem pie Brīvības pieminekļa, vaicājis, kas aģentiem zināms par organizācijas "Helsinki-86" darbību. Ziņojumā norādīts, ka Lappuķe izvairījies atklāt aģentiem konkrētus savas vizītes mērķus, vien norādījis, ka "šajās dienās ir tik aizņemts kā vēl nekad". No "Diānas" piedāvātās palīdzības viņš atteicies.

Bijušais vēstnieks, Valsts prezidenta Egila Levita ārštata padomnieks Rolands Lappuķe pēc iepazīšanās ar ziņojuma saturu "Delfi" atzina, ka jūtas gandarīts, ka šajā tikšanās reizē bijis tik diskrēts un nav sarunājis lieku. "Par spīti tam, ka tie bija draugi, nav jārunā par visu ar visiem. Es gan neatceros, ka biju tik aktīvs, kaut gan mēs visi, Minsteres dziesmu svētkiem gatavojoties, bijām aktīvi," sacīja Lappuķe.

Ar Aleksandru Poļakovu viņš iepazinies 1975. gadā. Viņus netieši iepazīstinājis kordiriģents Marks Opeskins, kurš 1973. gadā emigrēja uz Vāciju. Viņš bijis labi pazīstams ar Poļakova pirmo sievu Baibu. "Viņi visi bija mūziķi. Tad nākamajā braucienā, 1977. vai 1978. gadā, viņš vairs nebija ar viņu, viņš bija ar Aīdu," atminas Lappuķe.

Lappuķe neizslēdz iespēju, ka tieši kontakti ar viņu varēja būt par iemeslu tam, kādēļ Poļakovs un viņa toreizējā sieva nonāca VDK redzeslokā: "Kādā 1978. gadā mēs tikāmies pie viena cita dziedātāja un dziedājām visādas tautasdziesmas pie atvērtiem logiem. Abi – gan tas, pie kā tas notika, gan Aleksandrs – man atsevišķi teica, ka sakarā ar to viņi tika izsaukti uz čeku." Otra šī notikuma līdzdalībnieka vārdu Lappuķe atklāt nevēlas, taču ir pārliecināts, ka viņš sadarbībai ar VDK nav piekritis.

Reiz Poļakovs Lappuķem stāstījis, ka saņēmis piedāvājumu stažēties Milānas operā "La Scala", taču VDK iebildumu dēļ viņam šī iespēja gājusi secen. Lappuķe pieļauj, ka, iespējams, tas noticis tādēļ, ka VDK jau zinājusi par Poļakova un viņa sievas kontaktiem ar trimdas latviešu organizāciju aktīvistiem. "Mana klātbūtne ir bijusi apgrūtinājums viņu dzīvē. Jau toreiz man bija tādas dusmas pret režīmu, ka es katru reizi apsolīju, ka vairs neatgriezīšos šeit. Tas ļaunums bija tas režīms, tie čekas virsnieki, kas dažkārt tagad ir miljonāri (piemēram, VDK 5. nodaļas darbinieks Aldis Plaudis pievērsās nekustamo īpašumu biznesam un daudzkārt iekļauts Latvijas miljonāru un lielāko zemes īpašnieku sarakstā – red.) un kas ir piedalījušies tajā. Čeka "čakarēja" visiem maniem draugiem dzīvi. Lai es viņus tagad par to nosodītu? Man ir žēl, bet es nenosodu. Tas, ka tu negribi, lai tev sabojā dzīvi, tas ir saprotami. Cik no mums ir varoņi?" spriež Lappuķe.

Ziņo par saņemtām platēm un 'uzdevuma izpildi'


Senākais no "Karūzo" individuālajiem ziņojumiem tapis 1983. gadā. Tajā atstāstīta aģenta saruna ar kādu ASV pilsoni A. Granti. Sarunas gaitā viņa "Karūzo" izstāstījusi, ka pirms dažām dienām nodevusi koktēlniekam Uldim Salakam trīs "pretpadomju" satura žurnālus. 1927. gadā dzimušais bijušais leģionārs Salaks miris 2003. gadā, bet ziņojumā minēto Granti portālam "Delfi" neizdevās identificēt.

Vēl divi "Karūzo" ziņojuma atreferējumi ir datēti ar 1984. gadu. Vienā no tiem stāstīts, ka Eiropas Latviešu jauniešu apvienības aktīviste Astrīda Lappuķe viesnīcā Francijā satikusies ar "Rīgas Kinostudijas" operatoru Juri Podnieku, kam nodevusi aģentam "Karūzo" paredzētas skaņu plates. Lappuķe lūgusi tās nodot aģentam vai viņa sievai, kā arī devusi mājienu, ka gribētu, lai par to neviens neuzzina. Podnieks nomira 1992. gadā, tādēļ uzzināt, vai plašu nodošanas dēļ viņam bijušas kādas nepatikšanas, vairs nav iespējams. Savukārt Astrīda Lappuķe atminas, ka ar Podnieku tikusies astoņdesmito gadu pirmajā pusē, kad viņš plašākas delegācijas sastāvā viesojies Francijas galvaspilsētā Parīzē.

Otrs atreferējums balstās uz "Karūzo" ziņojumu par kādu M. Krieviņu, kuru portālam "Delfi" nav izdevies identificēt. "Karūzo" ziņojis, ka tikšanās laikā Krieviņa viņam nodevusi sveicienus no ASV dzīvojošā Valda Krāslavieša (īstajā vārdā Valdis Grants, dzejnieks un vairāku "Čikāgas piecīšu" dziesmu tekstu autors, miris 1994. gadā Čikāgā, ASV, – red.). Krāslavieša uzdevumā Krieviņa "Karūzo" nodevusi arī magnetofona lenti un lūgumu tajā ierakstīt mūziku, ko izpilda latviešu operdziedātāja un folkloras ansambļi. Izpildot VDK uzdevumu, aģents viņai sūrojies par savu grūto materiālo stāvokli, savukārt Krieviņa uz to atbildējusi ar mājienu, ka "Karūzo" būtu izdevīgāk dzīvot kādā no kapitālistiskajām valstīm un, izmantojot savu pazīšanos ar latviešu emigrantiem, viņš diezgan viegli varētu iegūt oficiālu atļauju pārcelties uz dzīvi Rietumos.

Poļakovs: 'Neesmu iepazinies ar šīm lietām'


Portāls "Delfi" sazinājās ar Aleksandru Poļakovu, kurš kopš Latvijas neatkarības atgūšanas savu operdziedātāja karjeru galvenokārt saistījis ar Vāciju. Līdzīgi kā citiem, kuru vārdi atrodami VDK aģentu kartotēkā, bet ziņojumu atreferējumi – datubāzē "Delta", "Delfi" viņam piedāvāja iespēju izklāstīt savu viedokli par notikušo rakstveidā, tiekoties klātienē vai studijas intervijā "DELFI TV ar Jāni Domburu".

Uz šo piedāvājumu Poļakovs atbildēja noraidoši, uzsverot: "Es nezinu, kāda informācija tur ir iekšā, un domāju, ka tur nevar būt iekšā tāda informācija, kas kādus cilvēkus nomelnotu, pazemotu vai aprunātu."

Taujāts, vai pats bijis VDK interešu lokā, Poļakovs atbildēja: "Par to nav nekādu šaubu, ka "kantoris" interesējās par mani. Beigu beigās, es kādreiz biju "Boļšoj teatr" (Maskavas Lielais teātris – red.) solists. Man bija caurlaide ieejai Kremlī 24 stundas diennaktī. Es varēju divos naktī iet pačurāt uz Kremli. Tas viss ir bijis. Skaidrs, ka tur bija cilvēki, kas kaut ko skatījās, kaut ko ziņoja."

Viņš vēl mudināja portāla "Delfi" redakciju aizdomāties par to, kam ir izdevīga VDK aģentu kartotēkas publiskošana. "Kādam tas ir ļoti vajadzīgs, un kāds grib nokārtot savus rēķinus," atbildot uz piedāvājumu izklāstīt savu versiju par kartīšu un ziņojumu izcelsmi, sacīja Poļakovs.

Kā zināms, saskaņā ar likumu decembrī ikvienam interesentam tīmekļvietnē https://kgb.arhivi.lv kļuva pieejama daļa no tautā vispārināti dēvētajiem "čekas maisiem" – aģentu kartotēka un daļa citu LPSR VDK dokumentu. Taču tas radīja jaunus jautājumus par to, kā sabiedrībai vērtēt kartotēkā atrodamās personas, ja nav zināmi nekādi citi fakti par viņu sadarbības būtību. Vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki jau steidza skaidrot savas sadarbības formālo – tātad nevainīgo – dabu.

Esam aicinājuši un aicināsim tos cilvēkus, kuru vārdi jau ir publicētajās VDK aģentu kartītēs, bet segvārdi un personas lietu numuri atrodami "Delta Latvija" datubāzes ziņojumos, komentēt šos ziņojumus, skaidrot un vērtēt savu tālaika rīcību. Tāpat aicinām ikvienu, kuram ir informācija par šajā rakstā minētajiem notikumiem, informēt redakciju.

Tāpat meklējam ziņojumos, iespējams, minētos un jautājam viņiem, kā tālaika notikumi ietekmēja viņu dzīvi. Gan vieniem, gan otriem, gan viņu laikabiedriem tolaik un tagad jautāsim, kādām jābūt notikušā konsekvencēm šobrīd, iegūto informāciju publicējot gan rakstu veidā, gan aicinot personas piedalīties raidījumā "DELFI TV ar Jāni Domburu".

Savukārt "Delfi" šā gada pirmajos mēnešos ir pavadījuši daudzas dienas, lai dažādos aspektos pētītu VDK "mantojumu" informācijas sistēmā "Delta Latvija" – restaurētajā VDK Informācijas analīzes daļas pretizlūkošanas automatizētajā datubāzē, kas gan atšķirībā no kartotēkas, kuru ierasti dēvējam par "maisiem", nav publicēta internetā, tomēr ir pieejama pētniekiem.

"Delta" ietver 9141 aģenta ziņojumu atreferējumus (7765 ziņojumu un 1376 signālu) un VDK darbinieku sagatavotas izziņas vai citu informāciju par personām vai notikumiem un ar to saistīto VDK rīcību.

Atbilstoši aģentu kartotēkā publicētajiem datiem – segvārdiem un personas lietu numuriem – "Delfi" pārbaudīja, vai datubāzē atrodami ziņojumi saistībā ar vairākiem simtiem aģentu, kuru dati atbilst Latvijā agrāk vai šobrīd plašāk pazīstamu vai ar valstij un sabiedrībai būtiskām tēmām vai nozarēm saistītu personu vārdiem.

Lielākajā daļā gadījumu saistībā ar minētajiem aģentiem datubāzē nav nekādas informācijas, tomēr daudzu desmitu aģentu ziņojumi datubāzē ir – visbiežāk saistībā ar vienu aģentu ir viens vai daži, taču atsevišķos gadījumos – arī ap desmit vai vairāk nekā desmit ziņojumiem.

Jāuzsver, ka konkrētu aģentu ziņojumu atrašanās VDK datubāzē nenozīmē, ka šie ziņojumi raksturo konkrēto aģentu darbību pilnībā vai ka šo aģentu sadarbība bijusi aktīvāka nekā citu, jo "Delta Latvija" datubāzē atreferēta tikai neliela daļa no visiem ziņojumiem, kas tapuši VDK darbības laikā. Ziņojumu atrašanās datubāzē rada papildu pamatu plašākam vērtējumam par konkrētu personu sadarbības ar VDK konkrētiem apstākļiem.

Datubāze "Delta Latvija" Latvijas Nacionālajā arhīvā (LNA) pieejama ar daļēji slēptu informāciju, jo Satversmes aizsardzības birojs, balstoties uz likumu "Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu", 2018. gada vidū to šādā redakcijā nodeva VDK zinātniskās izpētes komisijas darba vajadzībām.

Pērnā gada nogalē veiktie likuma grozījumi paredz, ka LPSR VDK dokumenti tagad vēstures vai juridiskās pētniecības nolūkos, akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes, kā arī žurnālistikas vajadzībām pieejami, iekļaujot visus dokumentos minētos personas datus. Taču "Delta Latvija" nerediģētā versija arhīvā vēl nav nodota – tas tiks izdarīts līdz šī gada maijam.

Līdz ar to šobrīd pētniecībai pieejamo ziņojumu tekstos personu dati ir daļēji aizklāti, kas ierobežo iespējas izvērtēt ziņojuma saturu un tā sekas, taču "Delfi" centās iespēju robežās identificēt minētās personas un iegūt viņu vai citu laikabiedru viedokļus par ziņojumos atreferētajiem notikumiem.

Source

www.DELFI.lv

Tags

"Maisi vaļā" Rolands Lappuķe
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form