'Maisi vaļā': Meierovici Minsterē izjokojuši aģentu 'Viva'; Mūrnieks atbild par VDK
Foto: F64/DELFI

See more

Bijušās LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) pretizlūkošanas elektroniskajā datubāzē "Delta Latvija" ("Delta") atrodami 29 aģenta ar segvārdu "Viva" ziņojumu atreferējumi, kas datēti, sākot no 1978. gada. Savukārt pērn decembrī pavērtajos čekas maisos jeb Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) mājaslapā publicēta Padomju Latvijā labi pazīstamā dīdžeja un mūzikas raidījumu vadītāja Arvīda Mūrnieka kartīte, kas apliecina, ka viņš savervēts 1978. gadā un viņam piešķirts segvārds "Viva". Kartītē un ziņojumu atreferējumos sakrīt personas lietas numurs "17642", kas ļauj secināt, ka tieši Mūrnieks bijis konkrētais aģents. Mūrnieks rakstiskā atbildē portālam "Delfi" noliedz, ka apzināti bijis VDK aģents, un uzskata, ka ziņojumi ir falsificēti.

Lielākā daļa ziņojumu, kuros minēts aģents "Viva", ir rakstīti 1987. gada augustā, kad aģents LPSR Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs delegācijas sastāvā viesojās Rietumvācijā. Tobrīd Minsterē notika trimdas latviešu dziesmu svētki, kas pulcēja latviešus no visām pasaules malām. Starp viņiem bija arī vairāki ievērojami trimdas sabiedrības aktīvisti. Tieši šie cilvēki arī interesējuši aģentu "Viva".

Portāls "Delfi" publicē dokumentus, kādi tie krievu valodā pieejami datubāzē "Delta", to tulkojumus latviski, ko nodrošina tulkošanas firma "Skrivanek", un arī aģenta kartītes attēlu.

Trijos no datubāzē "Delta" atrodamajiem "Vivas" ziņojumiem minēts latviešu politiķis, Latvijas pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica dēls Gunārs Meierovics, kā arī viņa sieva Ingrīda Meierovica. Gunārs Meierovics no 1989. līdz 1993. gadam bija Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) priekšsēdētājs, kā arī ilgus gadus bijis PBLA valdē un aktīvi piedalījies citās trimdas latviešu organizācijas.

Trimdas latvieši piedāvā palikt Rietumos


Dziesmu svētku noslēguma ballē kāds latviešu emigrants, ar kuru aģents bija iepriekš ticies Rīgā, paziņoja aģentam, ka ar viņu vēlas iepazīties un parunāt emigrācijā labi zināms cilvēks. Drīz pēc tam aģents "Viva" tika iepazīstināts ar Gunāru Meierovicu. Gandrīz tūlīt viņiem pievienojās viņa sieva Ingrīda Meierovica. "Turpmākās sarunas laikā avotam tika piedāvāts neatgriezties PSRS, un, pēc operatīvā darbinieka domām, aģents tika apstrādāts, lai viņu savervētu," teikts ziņojumā.

Ziņojumā arī precīzi citēts, ko Meierovics aģentam teicis: "Mēs gribējām jūs sakompromitēt, bet mūsu viedoklis par jums mainījās. Tai pašā laikā nevaru saprast, kāpēc jūs sadarbojaties ar KSK [Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs], jums pēc atgriešanās būs jāsniedz pazemojošas atskaites." Savukārt Ingrīda Meierovica piebildusi: "Mēs jums piedāvājam palikt rietumos, esam sagatavojuši līgumu, kas garantē pilnīgu materiālo nodrošinājumu. Ja atteiksieties, mēs varam jūs sakompromitēt, kā to sākotnēji gribējām izdarīt. Mēs varam to izdarīt tā, ka jūsu vainas dēļ jūsu sakarnieks komitejā zaudēs darbu."

Pēc neilgām pārdomām aģents "Viva" Meieroviciem atbildējis: "Kāpēc jūs domājat, ka es varu palikt Rietumvācijā un tādējādi pakļaut savus vecākus represijām un pratināšanām? Saviem vecākiem esmu vienīgais dēls. Ja piekritīšu, es viņus nekad vairs neredzēšu, bet tam es neesmu gatavs." Neskatoties uz šo atbildi, no trimdinieku puses sekojuši vēl vairāki piedāvājumi palikt Rietumos.

Aģents precīzi atreferē sarunas


Nākamajā ziņojumā atreferēts šīs pašas sarunas turpinājums. Gunārs Meierovics aģentam esot stāstījis, ka viņam ir tieši kontakti ar ASV Centrālo izlūkošanas pārvaldi, kā arī rādījis aproču pogas, kuras viņam uzdāvinājis ASV prezidents Ronalds Reigans. Tāpat Meierovics norādījis, ka ir organizējis grupas "Helsinki-86" aktīvista Rolanda Silaraupa uzņemšanu Rietumos un dienas laikā viņam izgādājis Rietumvācijas vīzu.

Meierovics arī esot sācis izprašņāt, kā aģents "Viva" iepazinās ar savām kontaktpersonām latviešu emigrantu vidū. "Aģents īsumā izstāstīja, tomēr, kad Meierovics sāka uzdot konkrētākus jautājumus, pārbaudot avotu, viņš atbildēja: "Jūs taču vienmēr varat pats izjautāt viņus par mani." "Mēs to izdarīsim," atbildēja Meierovics un uzdeva nākamo jautājumu: "Kā jūs iekārtojāties darbā radio un televīzijā?"" teikts aģenta ziņojumā. Uz pēdējo jautājumu aģents "Viva" atbildējis, ka viņu rekomendējis kāds cilvēks, kura vārds ziņojumā joprojām ir aizklāts.

Sarunas noslēgumā Meierovics ar aģentu pārgājis uz "tu" un piebildis: "Ja ar tevi Rīgā notiks kas slikts, jebkādā veidā padod ziņu. Mēs vienmēr varēsim tev palīdzēt. Ceru, ka tiksimies vēlāk." Gunāra Meierovica sieva Ingrīda šajā sarunā nav piedalījusies, tomēr visu laiku bija līdzās un no malas vēroja aģenta sejas izteiksmi.

Trimdinieki izprašņā aģentu


Trešajā ziņojumā aģents stāsta, ka stundu pēc šīs sarunas Meierovics vēlreiz vērsies pie "Vivas" un aicinājis parunāt. Abi uzkāpuši Minsteres svinību nama otrajā stāvā, kur viņus gaidījis kāds vīrietis, kurš iepazīstoties nosaucis savu vārdu – Ilgvars Spilners. No 1975. gada līdz 1982. gadam viņš bija Pasaules Brīvo latviešu apvienības priekšsēdētājs un arī pirms un pēc tam aktīvi darbojies trimdas latviešu sabiedrībā.

Spilners aģentam vaicājis, kāds noskaņojums ir Latvijā pēc 14. jūnija, kad Rīgā notika cilvēktiesību aizstāvības grupas "Helsinki-86" Liepājas filiāles organizētā ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa, pieminot 1941. gada Latvijas pilsoņu deportācijas upurus. Tāpat trimdas latvieti interesējuši konfliktu piemēri starp latviešiem un krieviem. Drīz vien pie aģenta "Viva" un Spilnera pienākuši vēl divi trimdas latvieši un apsēdušies pie viņu galdiņa. "Šajā laikā pie galdiņa pienāca vīrietis ap 35 gadiem, kurš ar fotoaparātu ar zibspuldzi vairākas reizes fotografēja. Turklāt "Viva" pamanīja, ka visi trīs emigranti sēdēja tā, ka fotogrāfijās būs redzamas viņu sejas," teikts ziņojumā. Sarunas noslēgumā Spilners vēl pajautājis par Latvijas komjaunatnes darba efektivitāti un komjaunatnes sekretāru Ivaru Priedīti.

Nenopietna un bezjēdzīga saruna


"Mans vienīgais pārsteigums, uzzinot par Mūrnieka ziņojumiem VDK, bija tas, ka viņš visas sarunas ar mums, iespējams, ierakstīja," sarunā ar portālu "Delfi" atzīst Ingrīda Meierovica. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Gunārs Meierovics no Totalitārisma seku dokumentēšanas centra saņēma VDK ziņojumus, kur ir minēts gan viņš, gan viņa kundze Ingrīda Meierovica.

"Arvīdu Mūrnieku pirmo reizi satikām 1987. gadā dziesmu svētkos Minsterē, viņš bija tāds jauns cilvēks blondiem, lokainiem matiem. Mūs sapazīstināja Vilis Vītols un Kārlis Ātrens, un kaut kā iesākās sarunas. Bet mēs jau zinājām, ka Mūrnieks ir VDK aģents. Bija skaidrs, ka jebkuram, kurš padomju laikos izbrauca uz ārzemēm, ir jāmaksā mesli. It īpaši, ja tā nebija grupa, bet gan daži cilvēki," stāsta Meierovica. Minsterē 1987. gadā no LPSR bija ieradusies trīs cilvēku delegācija – Arvīds Mūrnieks, Jaunatnes teātra aktrise Ninuce Leimane un Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs pārstāvis Ēriks Gruntšteins.

"Faktiski mēs par viņiem ņirgājāmies," atzīst Meierovica. Par to liecina saruna, kurā it kā Meierovici mēģina Mūrnieku vervēt un aicina viņu pārbēgt uz Rietumiem. "Tas nebija nopietni, mēs jokojām. Tagad, lasot aģenta ziņojumus, saprotu, ka viņš to nav tā uztvēris un stāsta par vecākiem un iespējamām represijām pret viņiem. Bet es pieļauju, ka viņam tomēr bija kārdinājums palikt Rietumos," norāda Meierovica, piebilstot: "Bet ko viņš tur Rietumos būtu varējis darīt, nekāds dīdžejs viņš tur nevarētu būt. Mūrniekam tas būtu bijis liels kritiens, jo padomju Latvijā viņš "peldēja pa virsu" pastāvošajā sabiedrībā.

Atceroties 1987. gada notikumus Minsterē, Ingrīda Meierovica atzīst, ka viņai un Gunāram Meierovicam tobrīd jaunā cilvēka palicis žēl. Viņa vairs precīzi neatceras, ko Mūrnieks ar Meieroviciem runājis, tomēr saruna palikusi atmiņā kā nenopietna un bezjēdzīga. "Mēs visi trīs tobrīd jutāmies neērti," piebilst Meierovica. Viņa brīnās, kā tik precīzi Mūrnieks varēja atreferēt viņu sarunas, pieļaujot, ka aģentam bijusi līdzi slepena ierakstīšanas tehnika. Pārlasot aģenta "Viva" ziņojumus, viņa arī neatminas, ka Meierovics būtu stāstījis, ka viņam it kā ir kontakti ar Centrālo izlūkošanas pārvaldi. Pēc neatkarības atjaunošanas Meierovici vairs ar Arvīdu Mūrnieku nav kontaktējušies.

Portāls "Delfi" jau rakstīja, ka pērn decembrī pavērtajos čekas maisos jeb Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) mājaslapā publicētā aģenta kartīte liecina, ka aģents ar segvārdu "Viva" savervēts 1978. gada 23. jūnijā. Kartītē veiktie ieraksti liecina, ka savervētais ir 1957. gadā dzimušais Mārupes iedzīvotājs Arvīds Mūrnieks.

Mūrnieks: "Stūra mājai" neesmu piedāvājis savu sadarbību


Šonedēļ pēc pirmās publikācijas par aģentu "Viva" Arvīds Mūrnieks portālam "Delfi" rakstiski izklāstīja savu skatījumu uz iespējamo sadarbību ar VDK.

"Vislabāk par sevi mēs zinām paši, ko esam darījuši, runājuši vai rakstījuši. Un nevar būt tā, ka pats sevi nespēj atpazīt kā autoru rakstītajam, taču tieši tāda pārliecība rodas, lasot informāciju, kas vienkārši savietota ar personas pseidonīmu. Tas rada ne tikai aplamu viedokli, bet to arī nevar uzskatīt par pētījumu, kas balstīts uz loģiku, un no tā neveidojas patiesība, vismaz šim gadījumam ir cits algoritms.

Lai arī tas šķiet pretrunā profesionāļu vēstītajam, par kartiņas izveidošanu nekad nav prasīta mana piekrišana un es šajā procesā neesmu piedalījies. Iespējams, tāpēc tajā ir nekorekti pases dati – izmantots tikai mans publiski zināmais vārds. Kartiņu ir sastādījis, ja pareizi esmu izlasījis, "Mazais", taču cilvēku ar tādu uzvārdu vai iesauku nekad neesmu pazinis. Nav saprotams arī princips, pēc kura ir izvēlēts pseidonīms. Man "Viva" asociējas ar kādreiz tik populāro mūzikas kanālu, un šis pseidonīms neizskaidrojamā veidā ir ticis piešķirts jau 15 gadus pirms mūzikas kanāla dibināšanas.

Esmu pārliecināts, ka daudzos tā saucamajos "ziņojumos" ir iestrādāta no vēstulēm zagta informācija, kas papildināta ar dažādu nepatiesu informāciju, tāpat arī sarunu fiksācija – daļēji stāstītā atstāstījuma pieraksts ar papildinājumiem, kuri man ir sveši. Lielākā daļa tā saukto "ziņojumu" radušies tādā kā "kluso telefonu" spēlē, sadzirdētais atstāstījumā pārveidots, interpretēts un pierakstīts, pievienojot it kā reālus faktus. To ir darījis kāds, kurš ir beidzis politiskas skolas un labi pārzina komunistu leksiku, izmantojot vārdus, kādi man ir sveši.

Es neesmu bijis ne "stūra mājā", ne tās darbiniekiem piedāvājis savu sadarbību. No izlasītā esmu sapratis, ka pietika arī ar sarunu vai paskaidrojuma uzrakstīšanu milicijas iecirknī, lai šī informācija aizceļotu uz Valsts drošības komiteju.

Līdz 1987. gadam man atteica vairākus braucienus uz Rietumvāciju un Ameriku, vīzu daļā paskaidrojot, ka man nav tuvas radniecības. Laikā, kad jau visiem bija ļauts doties uz ārzemēm, kaut pie kanibāliem, ar nosacījumu, ka ir saņemts tā saucamais "izsaukums", arī es 30 gadu vecumā pirmo reizi devos paša apmaksātā grupas braucienā uz Rietumvāciju. To organizēja Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, un tolaik es nezināju, ka tai ir saistība ar Valsts drošības komiteju. Pēc atgriešanās brauciens tika saukts jau par komandējumu, pieprasot par to rakstīt atskaiti. Kā noprotu, pēc pamatīgiem labojumiem rakstītais tika pārvērsts par lugas cienīgu ziņojumu un tas iegūlis pavisam citas iestādes plauktos, bet manis veidotais ceļojuma apraksts tika publicēts presē un intervija ar grupu "Scorpions" iekļauta raidījumā "Video ritmi".

Diemžēl tikai tagad esmu izpratis jēgu savai "draudzībai" ar kādu radio darbinieku. Radio intervijām viņš lūdza iepazīstināt ar man zināmiem ārzemēs dzīvojošiem un te atbraukušiem latviešiem. Šis cilvēks arī vēlējās ik pa laikam satikties, lai "parunātu par dzīvi". Mēs runājām ne tikai par mūziku, bet par visu notiekošo, arī politiku. Viņš teica, ka sakarā ar manu tam laikam neraksturīgo darbību radio, lai nesanāktu nepatikšanas, viņam par mani esot jāatskaitās vadībai. Es nevarēju iedomāties, ka no vienkāršām sarunām var radīt stāstu, to papildināt ar izdomājumiem un nodot to tālāk kā patiesību. Pēc tik daudziem gadiem es to lasīju, nespējot atcerēties aizdomīgi daudzus tur minētos "faktus", liela daļa no rakstītā vispār nav manis runātais. Dīvaini, ka no sarakstītā nevaru atpazīt pieminēto cilvēku, šķiet, ka pierakstīta nesaprotama krusteniska informācija, pie kuras strādājis vēl kāds rakstītājs, paužot savus komunista uzskatus. Līdz ar to esmu pārliecināts, ka pseidonīmu "Viva" pēc vajadzības ir apdzīvojuši vairāki ļaudis.

Izskatās, ka arī par mani pašu tika vākta informācija un biju turēts tādā kā pavadā, jo valdīja uzskats, ka varu saindēt sabiedrību ar Rietumu mūziku. Es nevaru apgalvot, ka dzīve Latvijā tolaik būtu bijusi labāka bez tam laikam provokatīviem mūzikas raidījumiem kā "Būsim pazīstami", "Videoritmi", "Varavīksne"... un tagad esmu sapratis, ka katram no tiem bija piesaistīti ierobežojoši un dažkārt atbalstoši "neredzamie cilvēki", līdz ar to veidojoties dažādām sakarībām, paralēlēm, pat krustcelēm. Cilvēki zināja, ka, valdot divkosībai un meliem, bija gandrīz neiespējami nelaipot, jo, nenoturot līdzsvaru, varēja nosisties svešā tautā. Diemžēl izdzīvojušie un pazemojumus izturējušie pašlaik tiek izmesti sišanai.

Visas šīs peripetijas ar kartotēku izskatās pēc sen izstrādāta scenārija, lai komunisti, kuri vadīja Valsts drošības komiteju, varētu valdīt vēl ilgi. Pat mans paziņa, "Saskaņas" virziena atbalstītājs, pēc kartotēkas publicēšanas teica: "Nu ko, "latiši", uzkāpāt uz sen atstātas mīnas..., nu, i vēl gadiem ilgi ēdīsiet viens otru." Savukārt izķepuroties laukā no svešu ļaužu kādreiz ar meliem savītiem nepatiesības tīkliem un izkāpt tīram no it kā "nejauši aizmirsta" samazgu spaiņa ir neiespējami.

Es ceru, ka uzzināsim motīvus, kāpēc šis maisu šovs tika uzsākts un tiek tik enerģiski uzturēts, sējot ļaunumu.

P. S. Par Vītolu ģimeni. Tā ir viena no skaistākajām un latviskākajām ģimenēm Latvijā, un kaut mēs spētu līdzināties tai."

Vai Mūrnieka apgalvojumi ir pamatoti?


Kā liecina portāla "Delfi" izpēte, VDK sistēmā katram aģentam bija savs segvārds, sava personiskā lieta un tās numurs. Aģenta ziņojumi tika identificēti ar aģenta lietas numuru. Datubāzē "Delta" ir daudzi dokumenti, kuros izmantota vairāku aģentu sniegtā informācija, – tādos gadījumos atreferējumos minētas atsauces uz vairākiem aģentiem un norādīti viņu personisko lietu numuri. Piemēram, "Delfi" rīcībā esošajos VDK dokumentos ir saglabājies arī kāds ziņojums no 1984. gada par pagrīdes mūzikas ierakstu izplatītāju, kurā kā avots minēts gan aģents "Viva" (personiskās lietas numurs "17642"), gan arī aģents "Ket" (personiskās lietas numurs "20416").

Ilggadējais VDK mantojuma pētnieks Indulis Zālīte portālam "Delfi" saka, ka dažās struktūrvienībās aģenta kartīti bija iespējams noformēt bez aģenta līdzdalības un piekrišanas – jomās, kas saistītas ar ideoloģiju, izlūkošanu, intelektuālo sfēru. Šādu kartīšu varēja būt līdz 10%. Savukārt, piemēram, pretizlūkošanā pieeja bija nopietnāka, tur šādā veidā kartītes netika noformētas.

Jāuzsver, ka sistēmā "Delta" nav lasāmi precīzi aģentu ziņojumi, bet gan to atreferējumi, kurus sistēmā ievadīja VDK Arhīvu un operatīvo uzskaišu daļas darbinieki. Tādēļ šo ziņojumu teksti var atšķirties no tā, ko aģents precīzi stāstījis savam VDK kuratoram.

"Delfi" rīcībā esošie aģenta "Viva" ziņojumi nav tikai no 1987. gada dziesmu svētkiem Minsterē. Datubāzē "Delta" atrodami vairāki šī aģenta ziņojumi, sākot no 1978. gada, kuros lasāma informācija gan par cilvēkiem, kuri vēlas aizbēgt no PSRS, gan trimdas latviešu viesošanos Rīgā un viņu kontaktiem ar Latvijas iedzīvotājiem. Kādā no ziņojumiem aģents pēc fotogrāfijas atpazinis personu, kura 1987. gada 14. jūnijā piedalījusies "Helsinku-86" organizētajā ziedu nolikšanā pie Brīvības pieminekļa. Šos ziņojumus "Delfi" analizēs turpmākajās publikācijās.

Kā zināms, saskaņā ar likumu decembrī ikvienam interesentam tīmekļvietnē https://kgb.arhivi.lv kļuva pieejama daļa no tautā vispārināti dēvētajiem "čekas maisiem" – aģentu kartotēka un daļa citu LPSR VDK dokumentu. Taču tas radīja jaunus jautājumus par to, kā sabiedrībai vērtēt kartotēkā atrodamās personas, ja nav zināmi nekādi citi fakti par viņu sadarbības būtību. Vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki jau steidza skaidrot savas sadarbības formālo – tātad nevainīgo – dabu.

Esam aicinājuši un aicināsim tos cilvēkus, kuru vārdi jau ir publicētajās VDK aģentu kartītēs, bet segvārdi un personas lietu numuri atrodami "Delta Latvija" datubāzes ziņojumos, komentēt šos ziņojumus, skaidrot un vērtēt savu tālaika rīcību. Tāpat aicinām ikvienu, kuram ir informācija par šajā rakstā minētajiem notikumiem, informēt redakciju.

Tāpat meklējam ziņojumos, iespējams, minētos un jautājam viņiem, kā tālaika notikumi ietekmēja viņu dzīvi. Gan vieniem, gan otriem, gan viņu laikabiedriem tolaik un tagad jautāsim, kādām jābūt notikušā konsekvencēm šobrīd, iegūto informāciju publicējot gan rakstu veidā, gan aicinot personas piedalīties raidījumā "DELFI TV ar Jāni Domburu".

Savukārt "Delfi" šā gada pirmajos mēnešos ir pavadījuši daudzas dienas, lai dažādos aspektos pētītu VDK "mantojumu" informācijas sistēmā "Delta Latvija" – restaurētajā VDK Informācijas analīzes daļas pretizlūkošanas automatizētajā datubāzē, kas gan atšķirībā no kartotēkas, kuru ierasti dēvējam par "maisiem", nav publicēta internetā, tomēr ir pieejama pētniekiem.

"Delta" ietver 9141 aģenta ziņojumu atreferējumus (7765 ziņojumu un 1376 signālu) un VDK darbinieku sagatavotas izziņas vai citu informāciju par personām vai notikumiem un ar to saistīto VDK rīcību.

Atbilstoši aģentu kartotēkā publicētajiem datiem – segvārdiem un personas lietu numuriem – "Delfi" pārbaudīja, vai datubāzē atrodami ziņojumi saistībā ar vairākiem simtiem aģentu, kuru dati atbilst Latvijā agrāk vai šobrīd plašāk pazīstamu vai ar valstij un sabiedrībai būtiskām tēmām vai nozarēm saistītu personu vārdiem.

Lielākajā daļā gadījumu saistībā ar minētajiem aģentiem datubāzē nav nekādas informācijas, tomēr daudzu desmitu aģentu ziņojumi datubāzē ir – visbiežāk saistībā ar vienu aģentu ir viens vai daži, taču atsevišķos gadījumos – arī ap desmit vai vairāk nekā desmit ziņojumiem.

Jāuzsver, ka konkrētu aģentu ziņojumu atrašanās VDK datubāzē nenozīmē, ka šie ziņojumi raksturo konkrēto aģentu darbību pilnībā vai ka šo aģentu sadarbība bijusi aktīvāka nekā citu, jo "Delta Latvija" datubāzē atreferēta tikai neliela daļa no visiem ziņojumiem, kas tapuši VDK darbības laikā. Ziņojumu atrašanās datubāzē rada papildu pamatu plašākam vērtējumam par konkrētu personu sadarbības ar VDK konkrētiem apstākļiem.

Datubāze "Delta Latvija" Latvijas Nacionālajā arhīvā (LNA) pieejama ar daļēji slēptu informāciju, jo Satversmes aizsardzības birojs, balstoties uz likumu "Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu", 2018. gada vidū to šādā redakcijā nodeva VDK zinātniskās izpētes komisijas darba vajadzībām.

Pērnā gada nogalē veiktie likuma grozījumi paredz, ka LPSR VDK dokumenti tagad vēstures vai juridiskās pētniecības nolūkos, akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes, kā arī žurnālistikas vajadzībām pieejami, iekļaujot visus dokumentos minētos personas datus. Taču "Delta Latvija" nerediģētā versija arhīvā vēl nav nodota – tas tiks izdarīts līdz šī gada maijam.

Līdz ar to šobrīd pētniecībai pieejamo ziņojumu tekstos personu dati ir daļēji aizklāti, kas ierobežo iespējas izvērtēt ziņojuma saturu un tā sekas, taču "Delfi" centās iespēju robežās identificēt minētās personas un iegūt viņu vai citu laikabiedru viedokļus par ziņojumos atreferētajiem notikumiem.

Source

www.DELFI.lv

Tags

"Maisi vaļā" Lasāmgabali Ronalds Reigans Stūra māja
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form