Maisi vaļā: 'Orions' ziņo par vācu konsulu, bijušais 'Dzintarkrasta' vadītājs Ūdris vaino pārcentīgu kolēģi
Foto: DELFI

Aukstā kara gados vairums rietumvalstu neatzina Baltijas valstu okupācijas likumību un to diplomāti neiesaistījās oficiālos kontaktos ar padomju Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valdībām. "Neatzīšanas tēma" caurstrāvoja arī Rietumvācijas ģenerālkonsula Ļeņingradā Korneliusa Meterniha vizīti Rīgā 1987. gada pavasarī, kuras laikā vācietis LPSR VDK aģentam "Orions" atteica sniegt interviju Latvijas Radio. "Oriona" aģenta kartītē lasāms tolaik Latvijas Radio raidījuma "Dzintarkrasts" vadītāja, vēlāk rakstnieka Jāņa Ūdra vārds. Ūdris "Delfi" apgalvoja, ka neesot bijis čekas aģents, kaut tā ir mēģinājusi viņu savervēt, un apšaubīja arī ziņojuma saturu, saucot to par "cinisma un diletantisma" apvienojumu. Savukārt Vācijas vēstniecība Latvijā "Delfi" izsniedza Meterniha atskaiti par vizīti LPSR, kuru publicējam pilnā apjomā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

2018. gada decembrī pavērtajos "čekas maisos" jeb Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) mājaslapā publicētajā LPSR VDK aģentūras kartotēkā atrodama aģenta "Orions" kartīte ar personīgās lietas numuru 930, kurā lasāms 1945. gadā dzimušā Jāņa Ūdra vārds. Kartītē norādīts, ka viņš savervēts 1966. gadā, kad bijis žurnālists un ieņēmis nodaļas vadītāja amatu. "Orions" savervēts darbam LPSR VDK 1. daļas 2. nodaļā. 1. daļa nodarbojās ar ārējo izlūkošanu, bet tās 2. nodaļa ar ārējo pretizlūkošanu.

"Oriona" kartīti šķērso divas sarkanas svītras un uzraksts "signaļnaja" jeb "signāla". Ilggadējais "čekas maisu" pētnieks Indulis Zālīte skaidro, ka dokumenti, kas skaidrotu tās nozīmi, nav pieejami, tomēr šādas atzīmes atrodamas VDK 1. daļas, galvenokārt 2. un 3. nodaļas, aģentu kartītēs. "Ticams ir skaidrojums, ka šādi atzīmēja aģentus, kuriem nedeva īpašu uzdevumu, bet izmantoja šo aģentu komandējumus dažādas informācijas iegūšanai. Tad, kad aģentam savas profesionālās darbības, kontaktu, komandējumu rezultātā izdevās iegūt VDK interesējošu informāciju, viņš ar to dalījās ar orgāniem. Parasti aģentiem deva uzdevumus, vajadzēja gadā "uzcept" noteiktu skaitu ziņojumu. Uz "signālaģentiem" šādas noteiktas normas neattiecās. Visticamāk, apzīmējumu ieviesa statistikas vienkāršošanas labā. Ir "regulārie" aģenti un "signālaģenti". Izlūkdienestā un 5. daļā (ideoloģiskā pretizlūkošana – red.) vervēšanas process bija liberālāks un intelektuālāks nekā pretizlūkošanā," skaidro pētnieks.

Savukārt LPSR VDK pretizlūkošanas elektroniskajā datubāzē "Delta" atrodams viens aģenta "Orions" ar šādu numuru ziņojuma atreferējums, kas datēts ar 1987. gada jūniju. Portāls "Delfi" publicē ziņojuma atstāstu, kāds tas krievu valodā pieejams datubāzē "Delta", tā tulkojumu latviski, ko nodrošina tulkošanas firma "Skrivanek", kā arī aģenta kartītes attēlu.

Nesekmīga operācija?

Minētajā aģenta "Orions" ziņojuma atreferējumā vēstīts par Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) ģenerālkonsula Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburga) viesošanos Latvijā 1987. gada pavasarī Brēmenes dienu Rīgā ietvaros. Tās laikā aģents "Orions" viņu uzrunājis sniegt interviju Latvijas Radio, bet Meternihs atteicis un tā vietā piedāvājis parunāt "vienkārši tāpat". Šajā sarunā Meternihs skaidrojis, ka nevēlas uzstāties radio, jo negrib "veicināt maldīgu priekšstatu", ka Brēmenes dienas Rīgā kādā veidā saistītas ar Vācijas valdību – šis esot tikai divu pilsētu savstarpējo attiecību jautājums. Meternihs atsaucies uz Baltijas valstu okupācijas neatzīšanas politiku, vairākkārt uzsverot, ka nepiekristu tikties ar LPSR valdības pārstāvjiem, un norādot, ka Rīgā tiekas tikai ar vienu amatpersonu – "ar Rubika kungu, jo viņš ir pilsētas, nevis valsts galva".

Pētnieks Zālīte to komentē: "Nekādas sensacionālas informācijas nav, vācietis stāsta vispārzināmas lietas. Varbūt uzdevums bija nevis iegūt informāciju, bet pacensties vācieti izmantot PSRS propagandas nolūkos. Neizdevās."

"Atzīšanas jautājums netika skarts"

Baltijas valstu ārlietu ministri un ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo šovasar, 23. jūlijā, izplatīja kopīgu paziņojumu, kurā kārtējo reizi nosodīja Krievijas centienus attaisnot Baltijas okupāciju, pieminot Samnera Velsa deklarācijas 80. gadadienu. Bendžamins Samners Velss bija ASV valsts sekretāra jeb ārlietu ministra vietnieks, kurš 1940. gada vasarā publiski formulēja ASV oficiālo nostāju – tās nosoda PSRS veikto Baltijas valstu okupāciju un atsakās atzīt Latvijā, Lietuvā un Igaunijā izveidotās padomju marionešu valdības. Pie šādas nostājas ASV turējās visu padomju okupācijas periodu, un ar laiku tai pievienojās vairāk nekā 50 pasaules valstis, arī VFR.

Plašāku ieskatu vācu diplomāta vizītē sniedz viņa paša rakstītā atskaite par tās laikā padarīto, ko "Delfi" izsniedza Vācijas vēstniecība Latvijā. Jau tās ievadā Meternihs atklāj savu nostāju, par ārlietām atbildīgās ministrijas nosaukumu liekot pēdiņās: "Latvijas "Ārlietu ministrijas" Protokola daļa, kuru, kā parasti, aktivizēja Ļeņingradas Diplomātiskā aģentūra, uzņēmās programmas tehnisko īstenošanu un nodrošināja pavadoņus un automobiļus. Tādējādi atzīšanas jautājums netika skarts."

Šeit publicējam diplomāta atskaiti oriģinālajā – vācu – valodā, kā arī atskaites tulkojumu latviski, ko nodrošina tulkošanas firma "Skrivanek".

"Braucot pa Latviju un Igauniju, pavērās plaša, reti apdzīvota, ar smilšainām pludmalēm un priežu mežiem bagāta ainava. Tīras, nabadzīgas apdzīvotas vietas ceļa malā lielākoties cēlušās no cara vai "buržuāzijas" (1919–1940) laikiem. Lauksaimniecība gandrīz nebija redzama, rūpniecības nebija vispār. Padomju līmenim pieklājīgā piekrastes šoseja galvenokārt tiek izmantota militāriem mērķiem; retā civilā satiksme to gandrīz nemaz nenoslogo," tā laika ainavu uzbur diplomāts.

Savu iespaidu stāstu par Rīgu Meternihs sāk ar vēsturiskām atsaucēm, uzsverot tās saiknes ar Vāciju, – arhitektūra atgādina vācu provinces pilsētu, Jēzus baznīcā sludinājis apgaismības filozofs un rakstnieks Johans Gotfrīds Herders, operā diriģējis Rihards Vāgners. Par spīti tam, "attieksme pret vāciešiem man šķita par pāris grādiem vēsāka nekā Tallinā", raksta diplomāts. Viņš to skaidro ar vēsturiskajiem faktoriem, kas, viņaprāt, veicinājuši "pielāgošanos krieviem" un noveduši pie tā, ka "daži latvieši izskatās kā uzticami padomju sabiedrības līderi". Tas gan vairāk attiecoties uz veco paaudzi, kamēr jaunatne "demonstrē vispārējas simpātijas Rietumiem".

"Tautsaimniecības sasniegumus" veikalos neatrod

No Meterniha rakstītā par vizītes laikā notikušajām sarunām gan rodas iespaids, ka VFR tobrīd interesēja ne tik daudz LPSR kultūrvēsturiskais mantojums, kā ekonomiskais potenciāls un Mihaila Gorbačova pasludinātās pārbūves politikas jeb perestroikas ietekme uz to. Par to viņš runājis, gan tiekoties ar Rīgas pilsētas galvu jeb izpildkomitejas priekšsēdētāju Alfrēdu Rubiku, gan Latvijas Valsts Universitātes rektoru Visvari Milleru, gan Mākslinieku savienības valdes sekretāri Maiju Tabaku un citiem.

"Rīgas pilsētas galva un LKP Latvijas Centrālās komitejas loceklis A. Rubiks izlaida ar vāciešiem saistīto 700 gadus ilgo Rīgas vēsturi un sāka ar mūsdienām: 58% no "republikas" rūpnieciskās produkcijas tiek ražoti Rīgā, galvenās nozares ir iekārtu ražošana, elektronika un ķīmiskā rūpniecība. Par perestroiku: ģenerālsekretārs Gorbačovs savas vizītes laikā Rīgā (1987. gada februāra vidū) pauda pamatotu kritiku, ka Latvijas potenciāls netiek pilnībā izmantots," rezumē Meternihs.

Kopumā par Latvijas PSR ekonomiskajiem sasniegumiem vācietis bijis skeptisks: "Izstādes "Latvijas tautsaimniecības sasniegumi" apmeklējums rosināja veikt nejaušas pārbaudes: nevienu no bagātīgajām, gaumīgi prezentētajām patēriņa precēm nevarēja atrast tirdzniecībā."

Ūdris: "Es nebūtu demonstrējis tādu debilitāti"

Vācu diplomāts ticies arī ar Latvijas PSR Žurnālistu savienības priekšsēdētāju Jāni Britānu, kurš lepojies ar vietējo preses izdevumu lielo skaitu un milzu tirāžām ("Cīņai" vien tā bijusi 263 000), tomēr citas sarunas ar LPSR preses pārstāvjiem Meterniham nav šķitušas pieminēšanas vērtas. Tostarp par faktu, ka aģents "Orions" vācieti aicinājis uz interviju, vienīgā liecība ir jau minētais čekas ziņojums.

Pats Jānis Ūdris komentārus "Delfi" izvēlējās sniegt rakstiski. "Ja mistiskā kartīte, ko ieraudzīju 2018. gada decembrī, manī pēc pirmā šoka izraisīja dziļu aizvainojumu, tad tagad Jūsu atsūtītais "Deltas" ieraksts pārsteidz ar VDK cinisma un diletantisma apvienojumu," raksta Ūdris.

Viņš neizslēdza, ka būtu aicinājis Meternihu uz interviju, tomēr arī neapstiprināja to – Rīgas sadraudzības pilsētu, tostarp Brēmenes, dienu atspoguļojums atbildis viņa raidījuma profilam, tādēļ, iespējams, viņš intervējis kādus delegācijas locekļus. Vai Meternihs bijis viens no viņiem, Ūdris vairs neatceroties. "Nevaru atcerēties visus, ar ko runāju pirms vairāk nekā 30 gadiem, jo 40 žurnālista darba gados bijuši vairāki tūkstoši tikšanos," uzsver Ūdris, piebilstot, ka atsevišķa intervija ar diplomātu nebūtu atbildusi raidījuma specifikai.

Ūdris pauda versiju, ka aģents "Orions" varētu būt bijis kāds cits viņa kolēģis radio: "Ja VFR diplomāts atteicās atbildēt, atsaucoties uz okupācijas neatzīšanas politiku, tad tas atbilda tā laika realitātei. Ļoti iespējams, ka vēlāk, pēc mana raidījuma par Brēmenes dienām, kāds kolēģis redakcijā vai Vulfsona vadītajā ŽS (Žurnālistu savienības – red.) starptautisko komentētāju sekcijā pavaicāja, kāpēc neesmu paprasījis arī ģenerālkonsula viedokli. Žurnālistu-starptautnieku vidū šāda neformāla pieredzes apmaiņa bija ierasta lieta. (Lieki teikt, ka neesmu par šo gadījumu nekur "ziņojis".) Acīmredzot mana atbilde kolēģiem par saņemto atteikumu būs piesaistījusi kāda pārcentīga "ziņotāja" uzmanību, un atliek vien pabrīnīties par šīs personas nekompetenci un loģiskas domāšanas mazspēju, apaudzējot sīku faktu ar neloģiskiem apgalvojumiem."

Tomēr lielāko daļu savas atbildes Ūdris veltījis tam, lai apšaubītu ziņojuma atreferējumā minētos notikumus, tādējādi postulējot, ka ziņojums ir viltojums. Piemēram, viņš apgalvo, ka Rubiks ar vācu diplomātu nebūtu ticies, jo "komunistiskās nomenklatūras cilvēkam nebija pieļaujama privāta tikšanās ar atbildīgu rietumvalsts amatpersonu, Rubiks par to būtu varējis samaksāt ar karjeru". Tas gan ir pretrunā gan ar čekas ziņojuma, gan paša Meterniha atskaites saturu.

Tāpat Ūdris raksta: "Visvairāk viltojuma "āža kājas" lien ārā apgalvojumā, ka VFR ģenerālkonsuls K. Meternihs "pieskāries jautājumam par t.s. Latvijas vadības emigrācijā pastāvēšanu". Mēs taču zinām, gan Jūs, gan es, kas tajā laikā vadīju programmas latviešiem ārzemēs "Dzintarkrasts" redakciju, ka nekāda "Latvijas valdība emigrācijā" nepastāvēja. Varbūt šī teksta sacerētājs Latviju sajaucis ar Polijas valdību emigrācijā Otrā pasaules kara laikā? Pat hipotētiski pieņemot, ka man ar šo "Deltas" tekstu būtu kāds sakars, es, pieredzējis starptautisko jautājumu žurnālists, nekādā ziņā nebūtu demonstrējis tādu profesionālu debilitāti."

Ja ne valdība pilnā sastāvā, tad neatkarīgās Latvijas diplomātiskais dienests, tostarp vēstniecība Vašingtonā, turpināja darboties visu padomju okupācijas periodu un rietumvalstis tieši to atzina par Latvijas īsto pārstāvi.

Čekas uzraudzītais "Dzintarkrasts"

Reaģējot uz precizējošajiem jautājumiem, vai no komentāra jāsaprot, ka Ūdris noliedz sadarbību ar LPSR VDK, kontaktus ar tās darbiniekiem un to, ka segvārds "Orions" viņam būtu bijis zināms pirms 2018. gadā notikušās "čekas maisu" publiskošanas, Ūdris "Delfi" atsūtīja apjomīgu savu atmiņu pārstāstu. Tajā viņš norādīja, ka ne segvārds "Orions", ne čekas darbinieki Visockis vai Tarasjuks, kuri minēti aģenta kartītē un ziņojuma atreferējumā, viņam neesot bijuši zināmi, taču, vadot Latvijas Radio raidījumu latviešiem ārzemēs "Dzintarkrasts", nācies kontaktēties ar čekistiem. "Man dažkārt nācās kontaktēties ar Radio pirmās daļas vadītāju Hermani Veļičevski, kurš bija VDK darbinieks. Pirmajā reizē, kad biju uzaicināts uz pirmo daļu un man tur sāka prasīt paskaidrojumus par kādu raidījumā izskanējušu faktu, es noprasīju: "Kāpēc jūs tas interesē? Man jau bija skaidrošanās ar galveno redaktoru!" Tad Veļičevskis izvilka VDK apliecību un zīmīgā balsī atbildēja: "Mūs interesē viss!"" atstāsta Ūdris.

Viņš norāda, ka "sadarbība" esot interpretācijas jautājums, tādēļ grūti atbildēt uz jautājumu, vai sadarbojies ar čeku, un uzsver: "Formāli pirmās daļas vadītājs bija Radio administrācijas pārstāvis, es viņam neizpaudu neko tādu, kas jau nebūtu izskanējis manā raidījumā."

Ūdris arī uzsver, ka viņa vārds neesot minēts no PSRS uz Rietumiem pārbēgušā spiega Imanta Lešinska grāmatā, kur uzskaitīti Latvijas Radio un "Dzimtenes Balsī" strādājušie VDK aģenti. Jāpiebilst, ka "Dzintarkrasts" bija Latvijas Radio raidījums, kura mērķauditorija bija rietumvalstīs dzīvojošie latvieši. Lešinskis par to savās atmiņās rakstījis: "Kopš "Latvijas nodaļas" dibināšanas sākumiem 1961. gadā līdz šodienai raidījumi latviešiem ārzemēs (tagadējā programma "Dzintarkrasts") līdzās "normālajai" padomju "Glavļit" cenzūrai ir pakļauti nevienā padomju likumā neparedzētajai KGB un tās filiāles – Kultūrsakaru komitejas – kontrolei. Ik piektdienu uz kārtējā svētdienas raidījuma noklausīšanos Radiokomitejas nama trešajā stāvā pulcējas minētās komitejas priekšsēdētājs, KGB piekomandētais virsnieks, kultūrsakaru komitejas pārstāvis augstā rangā un, protams, "Dzintarkrasta" raidījuma redakcijas atbildīgie darbinieki."

Ūdris arī apgalvo, ka viņam piedāvāts darbs čekā, ko viņš esot atteicis: "Reiz radio pirmās daļas priekšnieks mani pārsteidza ar jautājumu, vai negribu strādāt VDK. Kad atbildēju ar noteiktu "nē", jo man patīk pašreizējais darbs, atstājās, tikai piekodināja nevienam nestāstīt."

Savukārt vēl vēlāk atsūtītā komentārā Ūdris savas liecības papildināja, norādot, ka sešdesmitajos gados čeka neveiksmīgi mēģinājusi viņu savervēt. Tas ir, strādājot pie kāda komjaunatnes kongresa translēšanas, viņam kāds cilvēks no VDK piedāvājis sadarboties. "Es apjucis atrunājos, ka esmu aizņemts, jo paralēli darbam mācos universitātē, un teicu, ka man jāapdomājas. Liekas, tas šo vīru apmierināja, viņš piekrita – lai apdomājos. Šķiroties piekodināja nevienam par mūsu sarunu nestāstīt, pēc kāda laika mani atkal "sameklēšot". Bet tā tas arī palika. Varbūt tāpēc, ka apjukumā paprasīju padomu par mani gadus piecus vecākam kolēģim, kurš man jau bija devis labus padomus. Prātā palikusi šī cilvēka neparastā reakcija: viņš labu brīdi klusēja, bet pēc tam sāka runāt par kaut ko pilnīgi citu, it kā mana jautājuma vispār nebūtu bijis," atstāsta Ūdris.

Jāatgādina, ka aģenta "Orions" kartītē norādīts, ka viņš savervēts 1966. gadā.

Kā zināms, saskaņā ar likumu 2018. gada decembrī ikvienam interesentam tīmekļvietnē "https://kgb.arhivi.lv" kļuva pieejama daļa no tautā vispārināti dēvētajiem "čekas maisiem" – aģentu kartotēka un daļa citu LPSR VDK dokumentu. Taču tas radīja jaunus jautājumus par to, kā sabiedrībai vērtēt kartotēkā atrodamās personas, ja nav zināmi nekādi citi fakti par viņu sadarbības būtību. Vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki jau steidza skaidrot savas sadarbības formālo – tātad nevainīgo – dabu.

Esam aicinājuši un aicināsim tos cilvēkus, kuru vārdi jau ir publicētajās VDK aģentu kartītēs, bet segvārdi un personas lietu numuri atrodami "Delta Latvija" datubāzes ziņojumos, komentēt šos ziņojumus, skaidrot un vērtēt savu tālaika rīcību. Tāpat aicinām ikvienu, kuram ir informācija par šajā rakstā minētajiem notikumiem, informēt redakciju.

Tāpat meklējam ziņojumos, iespējams, minētos un jautājam viņiem, kā tālaika notikumi ietekmēja viņu dzīvi. Gan vieniem, gan otriem, gan viņu laikabiedriem tolaik un tagad jautāsim, kādām jābūt notikušā konsekvencēm šobrīd, iegūto informāciju publicējot gan rakstu veidā, gan aicinot personas piedalīties raidījumā "DELFI TV ar Jāni Domburu".

"Delfi" 2019. un 2020. gadā ir pavadījuši daudzas dienas, lai dažādos aspektos pētītu VDK "mantojumu" informācijas sistēmā "Delta Latvija" – restaurētajā VDK Informācijas analīzes daļas pretizlūkošanas automatizētajā datubāzē, kas gan atšķirībā no kartotēkas, kuras ierastus dēvējam par "maisiem", nav publicēta internetā, tomēr ir pieejama pētniekiem.

"Delta" ietver 9141 aģenta ziņojumu atreferējumus (7765 ziņojumu un 1376 signālu) un VDK darbinieku sagatavotas izziņas vai citu informāciju par personām vai notikumiem un ar to saistīto VDK rīcību.

Atbilstoši aģentu kartotēkā publicētajiem datiem – segvārdiem un personas lietu numuriem – "Delfi" pārbaudīja, vai datubāzē atrodami ziņojumi saistībā ar vairākiem simtiem aģentu, kuru dati atbilst Latvijā agrāk vai šobrīd plašāk pazīstamu vai ar valstij un sabiedrībai būtiskām tēmām vai nozarēm saistītu personu vārdiem.

Lielākajā daļā gadījumu saistībā ar minētajiem aģentiem datubāzē nav nekādas informācijas, tomēr daudzu desmitu aģentu ziņojumi datubāzē ir – visbiežāk saistībā ar vienu aģentu ir viens vai daži, taču atsevišķos gadījumos – arī ap desmit vai vairāk nekā desmit ziņojumiem.

Jāuzsver, ka konkrētu aģentu ziņojumu atrašanās VDK datubāzē nenozīmē, ka šie ziņojumi raksturo konkrēto aģentu darbību pilnībā vai ka šo aģentu sadarbība bijusi aktīvāka nekā citu, jo "Delta Latvija" datubāzē atreferēta tikai neliela daļa no visiem ziņojumiem, kas tapuši VDK darbības laikā. Ziņojumu atrašanās datubāzē rada papildu pamatu plašākam vērtējumam par konkrētu personu sadarbības ar VDK konkrētiem apstākļiem.

Datubāze "Delta Latvija" Latvijas Nacionālajā arhīvā (LNA) līdz 2019. gada 1. maijam bija pieejama ar daļēji slēptu informāciju, jo Satversmes aizsardzības birojs, balstoties uz likumu "Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu", 2018. gada vidū to šādā redakcijā nodeva VDK zinātniskās izpētes komisijas darba vajadzībām.

2018. gada nogalē veiktie likuma grozījumi paredz, ka LPSR VDK dokumenti tagad vēstures vai juridiskās pētniecības nolūkos, akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes, kā arī žurnālistikas vajadzībām pieejami, iekļaujot visus dokumentos minētos personas datus. "Delta Latvija" nerediģētā versija ir pieejama no 2019. gada maija sākuma.

Tags

"Maisi vaļā" Lasāmgabali Latvijas Radio
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form