'Maisi vaļā': Priesteri – gan VDK ziņotāji, gan cietušie; arhibīskaps Stankevičs: kā mēs paši rīkotos?
Foto: DELFI

"Čekas maisos" – aģentu kartotēkā un VDK datubāzes "Delta Latvija" dokumentos – atrodami gan bīskapi un kardināli, gan katoļu priesteri, kuri nav ieņēmuši augstus amatus baznīcas hierarhijā. "Delfi" apkopotie un analizētie dažādie aģentu, kuri paši kalpojuši baznīcā, ziņojumi, kā arī ziņojumi par mācītājiem un ticīgajiem atklāj VDK un baznīcas attiecību pretrunīgo dabu – no baznīcēnu cīņas pret PSRS ateistisko ideoloģiju līdz sadarbībai ar varas iestādēm, un, iespējams, nodevībai. Tomēr pašreizējā Rīgas arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča vērtējums, aicinot vairīties no vispārinātiem spriedumiem, ir vispārīgs un retorisks: "Mēs varam izmeklēt katrs savu sirdsapziņu."

Šajā rakstā aplūkojam, kā čekas aģentu ziņojumi atklāj VDK un priesteru sadursmes un sadarbību dažādās draudzēs Latvijā, kam seko baznīcas vadības un baznīcas vēstures pētnieku komentāri. Tas publikāciju sērijas "Maisi vaļā" ietvaros noslēdz vairāku publikāciju ciklu par Romas katoļu baznīcas Latvijā attiecībām ar VDK. "Delfi" jau analizēja kardināla Jāņa Pujata un čekas pretrunīgās attiecības, par ko kardināls pauda arī savu viedokli. Tam sekoja raksts par Vatikāna kontaktiem ar Latvijas priesteriem un čekas centieniem to kontrolēt.

"Kaut kur jau tās intereses baznīcai un varai sakrita"

Jau vēstījām, ka čekas uzmanību bija piesaistījusi kāda saruna Vatikānā 1978. gadā starp pāvestu Jāni Pāvilu II un tālaika Romas katoļu baznīcas Latvijā vadītāju bīskapu Julijanu Vaivodu. Tajā pāvests bija taujājis par gadu desmitiem represētā bīskapa Kazimira Duļbinska situāciju un paudis neapmierinātību ar Latvijas baznīcas sniegumu šajā jautājumā. Izziņa par šo sarunu, kā arī četru aģentu vēstītā atreferējums par kādu Duļbinska uzrunu bērēs iekļauti arī viņa personīgajā dosjē, kurā čekisti vākuši par bīskapu ziņas kā par personu, kura sodīta par īpaši bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem. "Delfi" publicē dosjē un tā tulkojumu latviski, ko šajā un citos gadījumos nodrošina tulkošanas firma "Skrivanek".

Kazimirs Duļbinskis bija viens no prominentākajiem katoļu garīdzniekiem Latvijā, bīskapa kārtā iesvētīts 1947. gadā, bet jau divus gadus vēlāk notiesāts uz desmit gadiem lēģerī, it kā par sadarbību ar nacistiem. Pēc Staļina nāves Duļbinskis tika amnestēts, bet jau pēc dažiem gadiem atkal notiesāts un izsūtīts. Pēc bīskapa Pētera Stroda nāves 1960. gadā Duļbinskim teorētiski bija jākļūst par katoļu baznīcas Latvijā vadītāju. Tomēr, kaut piespriestā soda termiņš jau bija beidzies, Duļbinskim Latvijā atgriezties neļāva, un par baznīcas faktisko vadītāju kļuva cits bijušais politieslodzītais – Julijans Vaivods.

Vēsturniece Solveiga Krūmiņa-Koņkova, kura pētījusi Duļbinska dzīvi, skaidro, ka liegumu Duļbinskim atgriezties dzimtenē atbalstījusi arī tālaika baznīcas vadība: "Strods un Duļbinskis bija leģitīmi bīskapi, atšķirībā no Vaivoda, kurš kļuva par bīskapu jau krietni vēlāk. Viena daļa katoļu garīdzniecības tajā laikā ļoti aktīvi iestājās pret Vaivodu, jo uzskatīja, ka viņš ir nelikumīgs, padomju varas iecelts. Savukārt padomju varai iemesls bija, ka Duļbinskis bija ļoti harismātiska persona, ļoti populārs Latgalē. Padomju varai nebija vēlami cilvēki, kas varētu stimulēt katoļu baznīcas aktivitāti un atgriezt cilvēkus baznīcā. Kaut kur jau tās intereses sakrita gan baznīcai, gan varai."

Līdzīgās domās ir arī Vaivoda dienasgrāmatu pētījusī vēsturniece Inese Runce, kura gan vairāk uzsver Vaivoda spēju apspēlēt čekistus spiegu spēlēs: "Fakts, ka Duļbinska sēdēšana malā bija Vaivodam vairāk nekā izdevīga, var būt visai precīzs. Daudzas lietas paliek mistērija, vismaz šobrīd. Varbūt tikai Maskavas arhīvi kaut ko noskaidrotu šajā neziņas mākonī. Vienā no saviem dienasgrāmatas ierakstiem Vaivods uzsvēra, ka komunisti ir cilvēki, ar kuriem ir jāprot runāt. Viņš uzsvēra, ka parasti tiem garīdzniekiem, kuriem ir sliktas attiecības ar draudzi, tiem ir arī sliktas attiecības ar padomju iestādēm. Viņa metode bija vienkārša – atšķirībā no Duļbinska un lietuviešu bīskapiem, kas arī dzīvoja trimdā jeb mazās draudzēs, padzīti no bīskapa amata. Ar komunistiem vajag komunicēt, vajag runāt un "pabarot vai piedzirdīt". Un spēlēt savu spēli. Nu, jāsaka, ka tādus manevrus varēja tikai daži, jeb precīzāk, viens – Vaivods. Daži citi mēģināja, un sanāca bēdīgi un stulbi," atzīst Runce.

"Mani spīdzināja Daugavpils pagrabos"

Duļbinskim Latvijā atgriezties ļāva sešdesmito gadu vidū, tomēr pie bīskapa pienākumu pildīšanas varas iestādes viņu nelaida. Savu neapmierinātību ar pastāvošo iekārtu viņš acīmredzot neslēpa. Piemēram, uzrunā, kuru bīskaps 1983. gadā teica priestera Boļeslava Grišāna bērēs, padomju iekārtas kritika bija tieša un nesaudzīga. "[Duļbinskis] paziņoja, ka sociālistiskā revolūcija negatīvi ietekmējusi cilvēku apziņu; teica, ka pēc padomju varas izveidošanās jaunatne noklīdusi uz žūpības, izvirtību un noziedzības ceļa, aizmirstot Dievu un neklausot vecākus," teikts veselu četru LPSR VDK aģentu ziņojumu atreferējumā, kurus pēc šīs uzrunas saņēma čeka. Aģenti arī pacentušies uzsvērt, ka Duļbinska uzruna neesot patikusi ne citiem priesteriem, ne klātesošajiem draudzes locekļiem.

Viens no ziņotājiem bijis aģents "Modo", kura kartītē lasāms 1978. gadā savervētā Daugavpils mūzikas skolas audzēkņa Andreja Vingra vārds. Vervētāja bijusi Daugavpils VDK nodaļa. Vingris portālam "Delfi" apstiprināja, ka šāda vervēšana tik tiešām notikusi, bet uzsvēra, ka tas noticis piespiedu kārtā: "Mani spīdzināja tur Daugavpils pagrabos." Tomēr par Duļbinska uzrunu bērēs Vingris neko pateikt nevarot – viņš tajās neesot piedalījies.

Citi par Duļbinska uzrunu ziņojušie aģenti ir "Gribuļ", "Jānis" un "Paulis". "Jānis" saskaņā ar aģenta kartīti bijis Aglonas katoļu draudzes šoferis Staņislavs Ļisickis, kuru savervējusi LPSR VDK Preiļu reģionālā nodaļa. "Paulis" – Kalupes katoļu draudzes priekšnieks Pēteris Onckulis, kurš savervēts darbam VDK daļas labā, kura uzraudzīja bijušos politieslodzītos. Savukārt "Gribuļ" – Vārkavas katoļu draudzes priesteris Onufrijs Pujats, kuru savervējusi VDK Krāslavas nodaļa. Onckulis ir miris, ziņas par Ļisicki publiskajā telpā nav pieejamas, bet ar Pujatu, kurš šobrīd ieņem Jasmuižas draudzes prāvesta amatu, "Delfi" sazināties neizdevās.

Kad Duļbinski 1988. gadā beidzot oficiāli reabilitēja, viņš jau bija pārāk vecs, lai ieņemtu sev pienākošos vietu baznīcas vadībā. Neilgi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas – 1991. gada oktobrī – viņš mira.

"Arturs" ziņo par ticīgajiem

Kā jau minēts, starp čekas aģentiem netrūka arī vienkāršu priesteru. Aģenta "Arturs" ar personīgās lietas numuru 20725 kartītē lasāms 1983. gada 12. decembrī savervētā Rīgas Svētā Antona draudzes priestera Romana Grantovska vārds. Datubāzē "Delta Latvija" atrodami divi aģenta "Arturs" ziņojumu atreferējumi, kas gan sadalīti vairākās daļās. Tie datēti ar laiku, kad viņš ieņēma Brunavas katoļu draudzes priestera amatu.

Vienā aģenta "Arturs" ziņojumā, kas datēts ar 1987. gada septembri vēstīts par kādu tūristi no Kanādas uzvārdā Suntaža. Viņa priesterim teikusi, ka pēc aptuveni pieciem gadiem, sasniedzot pensijas vecumu varētu pārcelties uz pastāvīgu dzīvi LPSR. Tajā pašā sarunā viņa gan slavējusi Rietumu dzīvesveidu, pretstatot to rindām pēc produktiem LPSR. Tāpat kundze paudusi bažas, ka viņu izseko VDK. Atsevišķi no šī ziņojuma izdalīta cita detaļa – sieviete Grantovskim pastāstījusi, ka 1977. gadā, kad viņa no PSRS pārcēlusies uz dzīvi Kanādā, viņu tur rūpīgi iztaujājuši vietējo specdienestu aģenti.

Savukārt otrā ziņojumā "Arturs" atskaitās par kādu Rīgā bez pieraksta dzīvojošu Juri Kevreli, kurš sācis bieži apmeklēt Brunavas draudzes priesteri. Sarunā ar Grantovski Kevrelis esot piesolījis viņam nelegāli sadabūt šaujamieroci. "Grantovskis pasūtīja divas pistoles, tomēr naudu Kevrelim priekšlaikus neiedeva. Pēc Grantovska domām, Kevrelis ir aktīvs "darbonis" ar spekulanta nosliecēm, ko secina no tā, ka viņam patīk labi un moderni ģērbties, taču nekur nestrādā," vēstīts ziņojuma atreferējumā. Ar šajos ziņojumos minētajām personām portālam "Delfi" sazināties neizdevās.

Atmodas laikā Grantovskis kļuva par Latvijas nacionālās neatkarības kustības un Latvijas Tautas frontes biedru un kopā ar Brunavas draudzes locekļiem piedalījies akcijā "Baltijas ceļš", kur uz Latvijas un Lietuvas robežas viņu iemūžinājis fotogrāfs Vitālijs Stīpnieks.

Foto: Vitālijs Stīpnieks

Foto: Vitālijs Stīpnieks

Šobrīd Grantovska un baznīcas ceļi gan pašķīrušies. Kā "Delfi" paskaidroja Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins, Grantovskis aptuveni pirms gada atstādināts no priestera pienākumu pildīšanas saistībā ar disciplīnas pārkāpumiem. Kādiem tieši – to Stulpins nevēlējās atklāt. Izpildot baznīcas izvirzītos nosacījumus, Grantovskis jebkurā brīdī varētu atgriezties amatā, norādīja bīskaps.

Ar pašu Grantovski sazināties neizdevās – viņa telefona numurs ir atvienots, bet uz vēstuli sociālajā tīklā "Facebook" Grantovskis neatbildēja.

"Izmest bezdievjus no baznīcas"

Pretēja aina paveras, pētot čekas rezidenta "Danko" atskaites par konfliktiem starp baznīcu un komunistiskās varas pārstāvjiem citviet Lietuvas pierobežā – Skaistkalnē. Konflikts starp vietējo priesteri Julianu Butānu [čekas dokumentos priestera vārds kļūdaini minēts kā Blians – red.] un varas iestādēm izveidojies tādēļ, ka viņš aktīvi centies ticībai pievērst jaunatni. "Danko" novērotāji saskaitījuši, ka 1983. gadā dažādos Butāna vadītos dievkalpojumos piedalījušies 12–14 bērni un pusaudži.

"Par augstākminēto darbošanos Butāns vairākkārt izsaukts uz rajona izpildkomiteju, kur ar viņu notikušas profilaktiskas sarunas. Bet Butāns uz aizrādījumiem un prasībām nereaģē un turpina savu prettiesisko darbību," sūrojas "Danko". Konflikts iekarsis tiktāl, ka 1984. gada pavasarī Butāna vadītu dievkalpojumu apmeklējuši Bauskas rajona kompartijas funkcionāri, bet priesteris aicinājis ticīgos šos "bezdievjus, kuri traucē noturēt dievkalpojumu", izlikt aiz durvīm. Vēl jo vairāk, Skaistkalnes draudzes priekšnieks Alfons Puziņš vēlāk vietējā kolhoza juristam esot piedraudējis – ja vietējās varas iestādes ticīgos neliks mierā, viņi "fiziski izrēķināsies" ar vietējās padomes priekšsēdētāju Līdaku. "Paši viņi to nedarīs, bet kādu uzpirks," skaidrots "Danko" ziņojuma atreferējumā.

Butāns, kurš šobrīd ir Stoļerovas draudzes prāvests, "Delfi" norādīja, ka šie notikumi līdz čekas ausīm aizgājuši tādēļ, ka seši vietējie uzrakstījuši par viņu sūdzību LPSR Reliģijas lietu padomei. Sūdzības detaļas gan viņš apšauba, norādot, ka nekādu īpašu centienu strādāt ar jaunatni neesot bijis, vienkārši daži gados jauni aktīvisti ar priesteri kopā braukājuši pa draudzēm un dziedājuši reliģiskās dziesmas. Tāpat arī epizodi, kad būtu licis draudzes locekļiem izmest no baznīcas "bezdievjus", Butāns neatminējās. Viņš norādīja, ka kopumā pat neesot īpaši iestājies pret padomju varu, vienkārši atklāti sludinājis savu ticību, nekautrējoties kritizēt pastāvošās iekārtas trūkumus. To pašu viņš darot joprojām. "Neesmu ne pret komunistiem, ne pret ko, jo visas varas un valdības no Dieva. Es Bībeli lasu un runāju taisnību, un taisnība visiem nepatīk. Jēzus teica – jūs mani gribat nonāvēt, ka es jums atklāti pārmetu jūsu grēkus, bet es nepildu savu gribu, bet tā gribu, kas mani sūtīja, ko jūs saucat par Dievu," skaidro priesteris.

Pēc sūdzības viņš izsaukts vispirms uz skaidrošanos Reliģisko lietu padomē, kuras sēdē piedalījušies arī "čekas maisos" vēlāk uzietie baznīcas vadības pārstāvji, bet no turienes aizvests uz čeku. "Es viņus noķēru uz tāda āķīša, ka pateicu kā Jēzus mūs mācīja, tā mums vajag rīkoties, Jēzus gribu pildīt. Un viņi tā sašļuka. Es visu laiku Jēzus vārdu pieminēju, viņi kliedza – nerunā, nepiemini! A es otrādi. Tad atsauca vēl dažus, bet arī tie sašļuka, jo es tikai visu laiku par Jēzu."

Beigu beigās čekisti likuši viņam rakstīt paskaidrojumu, priekšā diktējot tekstu, ka "vairāk tā nerunāšu un nedarīšu". Butāns iebildis, ka neko nepareizu neesot darījis, tādēļ nav, par ko atzīties, un beigu beigās savā paskaidrojumā uzrakstījis: "Es atzīstu par lielu godu dzīvot daudznāciju valstī." Tas čekistus ļoti apmierinājis, atminas priesteris: "Viņi sāka aplaudēt – raksti, raksti! – un visi kājās piecēlās."

Ar to arī saskarsme ar VDK beigusies – Butāns atbrīvots un varējis turpināt sludināt. "Jēzus taču mācīja – kad jūs ved valdnieku un tiesu priekšā, jūs nedomājiet, ko runāt, bet mana tēva gars ar jūsu lūpām runās," viņš norāda.

Tikmēr čekas rezidenta "Danko" kartītē lasāms kāda 1925. gadā dzimuša Jūlija Naļivaiko uzvārds. Kaut viņš savervēts darbam čekas 5. daļas 4. nodaļas labā, kura nodarbojusies ar garīdznieku izsekošanu, formālu saikni starp Naļivaiko un baznīcu konstatēt nav iespējams. Viņa amats bijis gidu sagatavošanas nodaļas vadītājs padomju formāli tūrisma, reāli spiegošanas organizācijā "Intūrists". Rezidents čekistu terminoloģijā bija persona, kas koordinēja vairāku VDK aģentu darbību.

Pašattīrīšanās aiz slēgtām durvīm

Kā jau vēstīts, pirmais Romas katoliskās baznīcas Latvijā vadītājs pēc padomju okupācijas kardināls Jānis Pujats "Delfi" pauda viedokli, ka lielākoties priesterus par sadarbību ar čeku nosodīt nevarot – tā sadarbība, kas notikusi, bijusi nepieciešama baznīcas izdzīvošanai. Viņš gan piebilda, ka četrus, viņaprāt, čekai iztapīgākos priesterus no augstiem baznīcas amatiem pārcēlis "uz perifēriju", tiklīdz 1991. gadā iecelts Rīgas arhibīskapa amatā. Šos priesterus Pujats gan nosaukt atteicās, "jo viņi ir jau miruši un Dievs ir viņu tiesnesis". "Čekas maisos" viņu vārdi neesot atrodami.

Kā "Delfi" norādīja vēsturniece Krūmiņa-Koņkova, arī citviet Austrumeiropā pēc komunisma sabrukuma vietējās katoļu baznīcas nav izvērsušas publisku komunikāciju par to, kā tās skaidro kompromisus, kurus nācies pieļaut, lai sadzīvotu ar tālaika varas iestādēm. Pētījumi par to pārsvarā palikuši akadēmiķu lauciņā. Ja baznīcās notikusi kāda "pašattīrīšanās", tā veikta aiz slēgtām durvīm.

Līdzīgu viedokli pauda vēsturniece Inese Runce. "Ir ļoti vienkārši – komunisma režīma laikā situācijas Baltijas un citu okupēto Austrumeiropas un Centrāleiropas valstu baznīcās bija visai līdzīgas. Mūsdienās citās bijušajās komunisma valstīs, izņemot bijušo PSRS, baznīca ir atklātāk izvērtējusi savu komunistiskā režīma mantojumu. Latvijā tas nav līdz galam noticis."

Stankevičs: Čekas maisu publicēšana situāciju "nesaasina"

"Delfi" vērsās arī pie pašreizējā Rīgas arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča, lūdzot atbildēt, kā kopumā baznīcas vadība no mūsdienu skatpunkta vērtē priesteru sadarbības faktu ar LPSR VDK un vai tas šobrīd, pēc "čekas maisu" publicēšanas, rada kādas morāli ētiskas sekas. Stankeviča atbildi publicējam pilnā apjomā:

"Runājot par jautājumiem, kas ir saistīti ar LPSR VDK, ir svarīgi izvairīties no vēlmes vispārināt, izteikt spriedumus, nemēģinot iedziļināties konkrētās detaļās. Protams, nav šaubu par to, ka pati VDK sistēma nesa lielu ļaunumu Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem, radot ciešanas daudzu cilvēku dzīvē, graujot spēju uzticēties un būt godīgiem, kā arī veicinot šķelšanos, vēršanos citam pret citu, meklējot savu labumu vai drošību.

Tomēr ir svarīgi, ka katru no dzīvesstāstiem, katru personu, kas ir atrodama "maisos" un tādējādi ir saistāma ar VDK darbību, mēs vērtējam individuāli un patiesi cenšamies ieskatīties šajā dzīvesstāstā, pirms izsakām savu spriedumu. Nereti šie stāsti ietver traģēdijas, cilvēciskas vājības, personiskus pārdzīvojumus, kas tā brīža sistēmā bija pietiekami, lai tos vērstu pret šo cilvēku un radītu sajūtu, ka nav citu variantu, kā vien kļūt par daļu sistēmas.

Šobrīd, 2019. gadā, mēs varam izmeklēt katrs savu sirdsapziņu un vien iedomāties, kā paši rīkotos dažādās situācijās, kad uz spēles būtu likta mūsu katra dzīve, karjeras iespējas, drošība, tuvinieku dzīves… Vai esam droši, ka tad, kad mums ir jāpieņem kādi atbildīgi lēmumi, mēs vienmēr izvēlamies to variantu, kas nesīs lielāku labumu arī apkārtējiem, ne tikai mums pašiem?

Tajā pašā laikā Baznīca arī novērtē un ir pateicīga par katru, kurš spēja VDK sistēmas priekšā saglabāt savu integritāti, paliekot nesalauzts, drosmīgi stājoties pretim visām tā sekām.

Pats fakts, ka "čekas maisu" saturs tiek publicēts, situāciju "nesaasina" un jaunas problēmas nerada, jo nemaina katra iesaistītā cilvēka personisko atbildību par saviem pieņemtajiem lēmumiem. Protams, vienlaikus tas ir pamudinājums runāt par šīm sāpīgajām tēmām, tomēr tas noteikti jādara ar cieņu un vēlmi iedziļināties un izprast."

Kā zināms, saskaņā ar likumu decembrī ikvienam interesentam tīmekļvietnē https://kgb.arhivi.lv kļuva pieejama daļa no tautā vispārināti dēvētajiem "čekas maisiem" – aģentu kartotēka un daļa citu LPSR VDK dokumentu. Taču tas radīja jaunus jautājumus par to, kā sabiedrībai vērtēt kartotēkā atrodamās personas, ja nav zināmi nekādi citi fakti par viņu sadarbības būtību. Vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki jau steidza skaidrot savas sadarbības formālo – tātad nevainīgo – dabu.

Esam aicinājuši un aicināsim tos cilvēkus, kuru vārdi jau ir publicētajās VDK aģentu kartītēs, bet segvārdi un personas lietu numuri atrodami "Delta Latvija" datubāzes ziņojumos, komentēt šos ziņojumus, skaidrot un vērtēt savu tālaika rīcību. Tāpat aicinām ikvienu, kuram ir informācija par šajā rakstā minētajiem notikumiem, informēt redakciju.

Tāpat meklējam ziņojumos, iespējams, minētos un jautājam viņiem, kā tālaika notikumi ietekmēja viņu dzīvi. Gan vieniem, gan otriem, gan viņu laikabiedriem tolaik un tagad jautāsim, kādām jābūt notikušā konsekvencēm šobrīd, iegūto informāciju publicējot gan rakstu veidā, gan aicinot personas piedalīties raidījumā "DELFI TV ar Jāni Domburu".

"Delfi" šogad ir pavadījuši daudzas dienas, lai dažādos aspektos pētītu VDK "mantojumu" informācijas sistēmā "Delta Latvija" – restaurētajā VDK Informācijas analīzes daļas pretizlūkošanas automatizētajā datubāzē, kas gan atšķirībā no kartotēkas, kuru ierasti dēvējam par "maisiem", nav publicēta internetā, tomēr ir pieejama pētniekiem.

"Delta" ietver 9141 aģenta ziņojumu atreferējumus (7765 ziņojumu un 1376 signālu) un VDK darbinieku sagatavotas izziņas vai citu informāciju par personām vai notikumiem un ar to saistīto VDK rīcību.

Atbilstoši aģentu kartotēkā publicētajiem datiem – segvārdiem un personas lietu numuriem – "Delfi" pārbaudīja, vai datubāzē atrodami ziņojumi saistībā ar vairākiem simtiem aģentu, kuru dati atbilst Latvijā agrāk vai šobrīd plašāk pazīstamu vai ar valstij un sabiedrībai būtiskām tēmām vai nozarēm saistītu personu vārdiem.

Lielākajā daļā gadījumu saistībā ar minētajiem aģentiem datubāzē nav nekādas informācijas, tomēr daudzu desmitu aģentu ziņojumi datubāzē ir – visbiežāk saistībā ar vienu aģentu ir viens vai daži, taču atsevišķos gadījumos – arī ap desmit vai vairāk nekā desmit ziņojumiem.

Jāuzsver, ka konkrētu aģentu ziņojumu atrašanās VDK datubāzē nenozīmē, ka šie ziņojumi raksturo konkrēto aģentu darbību pilnībā vai ka šo aģentu sadarbība bijusi aktīvāka nekā citu, jo "Delta Latvija" datubāzē atreferēta tikai neliela daļa no visiem ziņojumiem, kas tapuši VDK darbības laikā. Ziņojumu atrašanās datubāzē rada papildu pamatu plašākam vērtējumam par konkrētu personu sadarbības ar VDK konkrētiem apstākļiem.

Datubāze "Delta Latvija" Latvijas Nacionālajā arhīvā (LNA) līdz šā gada 1. maijam bija pieejama ar daļēji slēptu informāciju, jo Satversmes aizsardzības birojs, balstoties uz likumu "Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu", 2018. gada vidū to šādā redakcijā nodeva VDK zinātniskās izpētes komisijas darba vajadzībām.

Pērnā gada nogalē veiktie likuma grozījumi paredz, ka LPSR VDK dokumenti tagad vēstures vai juridiskās pētniecības nolūkos, akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes, kā arī žurnālistikas vajadzībām pieejami, iekļaujot visus dokumentos minētos personas datus. "Delta Latvija" nerediģētā versija ir pieejama no šā gada maija sākuma.

Tags

"Maisi vaļā" Lasāmgabali Reliģija

Comment Form