'Maisi vaļā': 'Vitis' ziņo par LSDSP un Vidiņu; Beļskis nekomentē, laikabiedri atceras
Foto: DELFI

Bijušās LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) pretizlūkošanas elektroniskajā datubāzē "Delta Latvija" ("Delta") atrodamā informācija liecina, ka astoņdesmitajos gados ar čeku sadarbojies aģents "Vitis". Šis segvārds, kā to rāda decembrī publiskotā kartotēka, ir norādīts žurnālista, dzejnieka un vairāku ministru padomnieka Normunda Beļska aģenta kartītē. Savukārt septiņdesmito gadu vidū VDK saņemts ziņojums arī par pašu Beļski – viņš saukts uz profilaktiskām pārrunām "par pretpadomju uzskatiem".

Aģents "Vitis" savervēts 1983. gada 17. janvārī, viņa vervētājs bijis VDK kurators Andris Nadziņš. "Deltā" atrodami trīs ar 80. gadu vidu datēti ziņojumu atreferējumi – viens par Rīgas jauno literātu studiju un kāda dzejnieka pārāk nacionālistisko nostāju. Šīs publicistus apvienojošās studijas dalībnieks astoņdesmitajos gados bijis arī Beļskis. Otrs ziņojums sniegts par ārstu Juri Vidiņu un viņa kontaktiem ar kādu ārzemnieku, bet trešajā ziņojumā "Vitis" detalizēti stāsta par Latviešu Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) atjaunošanas procesu. Beļskis tobrīd bija viens no aktīvākajiem LSDSP idejas virzītājiem, kā arī piedalījās Vidiņa pārstāvētās organizācijas "Helsinki-86" pasākumos.

Savukārt nepilnus desmit gadus senākā pagātnē ir atrodams arī ziņojuma atreferējums par Beļski – 1975. gadā čekai tiek ziņots par tobrīd vēl pusaudzi Beļski, viņa izteikumiem un vēlmi veidot domubiedru grupu, kura nodarbotos ar padomju varas kaitniecību. 1977. gada decembrī Beļskis kādā čekistu noklausītā telefonsarunā no saviem uzskatiem neesot atkāpies, tāpēc 1978. gada 11. maijā ar viņu jau notika VDK darbinieku profilaktiska saruna, kuras laikā viņš atzinis, ka "ārvalstu radiostaciju ietekmē uzrakstījis nacionālistisku dzejoli". Viņš arī čekistiem apsolījies tā vairs nedarīt, liecina "Deltā" pieejamā informācija.

Portāls "Delfi" publicē dokumentus, kādi tie krievu valodā pieejami datubāzē "Delta", to tulkojumus latviski, ko nodrošina tulkošanas firma "Skrivanek", un arī aģenta kartītes attēlu.

Beļskis portālam "Delfi" atteicās klātienē vai arī rakstiski komentēt aģenta "Vitis" ziņojumu atreferējumus par citām personām, tomēr īsziņā ieskicēja apstākļus ziņojumam čekā par viņu pašu. "Par to nebrīnos! Tā būs tikai viena no nelielām epizodēm ļoti, ļoti apjomīgā autobiogrāfiskā vēstījumā četrās daļās par periodu no 1974. gada saulgriežiem līdz 2007. gada rudenim. Netradicionālā, mākslinieciski citādā, bet pret sevi, laiku un cilvēkiem godīgā un atklātā formā," informēja Beļskis.

Viņš stāsta: "Mani regulāri, ik pa brīdim, audzināja dažādas instances. Pat biežāk. Man nebija ko zaudēt, man nebija aizmugures, nebija ietekmīgu vecāku, bet es biju nelabojams sapņotājs un maksimālists draudzībā, dzejā, sportā, personīgajā un sabiedriskajā dzīvē. Ne no kā nebaidījos, ja neskaita zobārstu. Es vienkārši necietu neko, kas saistīts ar varu. Tur viss šķita truls, samākslots, savtīgs, kas zog manas ilgas, sapņus un dzīves burvīgo smaržu pārvērš par papirosu dūmiem uz Baltezera kuģīša zem naksnīgas jūnija nakts debesīm. Zinu, kas rakstīja 75. gadā, un vēl daudzus, arī par ko. Bet viņi bija tikai puikas, kas sapņoja kļūt par varas večiem. Ha. Mīzēji! Man nevajag tāpēc nekādus arhīvus. Ātri toreiz atšifrēju pats ar savu prātu. Man kā sešpadsmitgadīgam puikam toreiz īsu mirkli bija ļoti sāpīga tuvā drauga nodevība. Bet viss, kas ar mums notiek, padara mūs tikai stiprākus. Es raudāju vecmammai klēpī. Viņa teica – piedod! No tā mirkļa nedusmojos un nevainoju viņu. Nekad ne uz vienu tā arī ilgāk par 15 sekundēm neesmu dusmojies," sacīja Beļskis.

"Mani tad izmeta no skolas 2. sekretāra amata, kaunināja visās iespējamās sapulcēs, pārcēla uz citu klasi un gandrīz izmeta arī no komjaunatnes, kur arī bija ievilinājuši ar viltību un piespiedu kārtā, lai es varētu braukt uz olimpiādēm un sporta nometnēm. Paglāba direktore, kura ticēja manam talantam un spējām. Tomēr tāpēc nekad arī sevi neesmu uzskatījis par īpašu brīvības cīnītāju. Mūsu, tādu ziedošu un neērtu dadžu, bija daudz. Tāds laiks bija. 11.05.78. Lai paliek neatklāts. Bet 1.daļā tas ietilpst. Un arī viss, kas notika vēlāk, kad vara saprata, ka ar parastām metodēm nepietiks, lai dadžus pieskatītu! Mūsu uzskatus un pārliecību vēlāk nesalauza. Pazemoja gan. Tā, kā šodien nevienam nenovēlu," viņš rezumē.

Tiesa, savu atrašanos VDK ziņotāju kartotēkā Beļskis iepriekš gan komentējis sabiedriskajam medijam. Segvārds "Vitis" viņam esot dots tāpēc, ka tā sauca viņa radinieku, taču, visticamāk, tādēļ, ka Vitis bija viņa skolas un jaunības draugs. "Katrā ziņā, kad man ir bijušas tikšanās ar šīs iestādes cilvēkiem, tad informācija, ko viņi sniedza, dodot mājienus par mani un manu ģimeni, bija apbrīnojami precīza. Sākot no visas medicīniskās informācijas un beidzot ar kaut kādām sadzīves lietām. Būtībā tāda totāla cilvēku novērošana notika, bet astoņdesmito gadu otrajā pusē, es domāju, ka arī šķelšanās notika šajā iestādē un šķelšanās notika komunistiskajā partijā," norādījis Beļskis. Uz tiešu jautājumu, vai sadarbojies ar čeku, viņš gan atbildēt izvairījies. "Ko sauc par ziņošanu? Es domāju, ka mums katru dienu kāds par kaut ko ziņo, sūdzas. Es ne par ko neesmu sūdzējies, ne par ko tādu neesmu ziņojis. Man ir bijusi saskarsme ar cilvēkiem, kas brauca un mēģināja saprast, kādi būs tālākie procesi Latvijā. Tas bija ģenerālmajoru līmenis, kurus redzēju vēlāk blakus perestroikas tēvam Gorbačovam. Par tiem procesiem es sniedzu savu viedokli, tur nekas nebija jāraksta," intervijā teicis Beļskis.

Aģents "Vitis" – trīs ziņojumi

Б-2-С PĒC ZIŅĀM UZ 04.84. g. RĪGA. NACIONĀLISTISKI NOSKAŅOTAIS RĪGAS JAUNO LITERĀTU STUDIJAS DALĪBNIEKS ******* А. J. PĒC AVOTA ZIŅĀM: IR AUTORS DZEJOĻIEM, KURU SATURA RAKSTURS IR TUVS NACIONĀLISTISKAM, U. DAIĻRADES PAMATMOTĪVS IR "NACIONĀLĀS PAŠAPZIŅAS JŪTU FORMĒŠANAS ATBALSTS"; SAVUS UZSKATUS PAUŽ JEBKURĀ UZSTĀŠANĀS REIZĒ NEATKARĪGI NO TĒMAS; IESPĒJAMS, GRIB UZ ĀRZEMĒM NODOT SAVU DZEJOĻU KRĀJUMU, CEROT, KA TO PUBLICĒS LATVIEŠU EMIGRĀCIJA. (PĒC U. VĀRDIEM, LPSR VIŅA KRĀJUMU PUBLICĒT ATTEICĀS.) (5. DAĻA. 2. NODAĻA, АĢ. "VITIS", P. L.20171, АĢ.Z.681, 04.84. g., VALMIERAS PILSĒTAS NODAĻĀ) F- KА: 1712-1(1,5)

Portālam "Delfi" pagaidām nav izdevies precīzi noskaidrot personu, par kuru varētu būt rakstīts šis ziņojums un kura savu radošo darbību saistījusi ar Valmieru.

Laikabiedrs, dzejnieks un dramaturgs Juris Helds, kurš arī nāk no Valmieras, sarunā ar "Delfi" pieļāva, ka ziņojuma atreferējumā minētais varētu būt kāds no tā brīža nosacīti jaunajiem literātiem, kas astoņdesmito gadu vidū tikai sāka savu ceļu publicistikā. Studija tobrīd apvienojusi vairākus desmitus radošo cilvēku, un neizbēgami bijusi arī VDK interese. "Man jau tobrīd bija otrā dzejas grāmata iznākusi, bet, nu, iestāžu interese bija, mūs uzmanīja, rakstu krājumus cenzēja. Zīmīgi, ka tieši ap 1984. gadu es gribēju izspēlēt tādu kā joku – zināju, ka netikšu, bet vienalga kā tūrists pieteicos braucienam uz Franciju. Un tad nu mani sauca uz pārbaudi Valmierā, bija ideoloģiskā komisija, man mazgāja galvu, teica – man nav ko sapņot par braucienu, tādam fruktam. Valmieras čekas priekšnieks Jānis Mortuzāns man tā arī pateica – par jums bijušas sūdzības par nacionālistiskiem uzskatiem."

Austrālijas latviešu nauda un VDK aģenti

2-12.10.88. g. RĪGA. ATRODOTIES RĪGĀ NORĀDĪTAJĀ LAIKA POSMĀ, VFR PILSONIS ******* *******, TIEKOTIES AR AĢENTU "SITIS", PASTĀSTĪJA, KA VIŅŠ ĀRSTAM IR ATVEDIS LIELU NAUDAS SUMMU UN IR TICIES AR VIŅU. AVOTS PIEZĪMJU GRĀMATIŅĀ REDZĒJA TĀLRUŅA NUMURU. PĒC AĢENTA NOVĒROJUMIEM, *******, ATŠĶIRĪBĀ NO CITIEM BRAUCIENIEM UZ RĪGU, NEAIZRĀVĀS AR ALKOHOLISKO DZĒRIENU LIETOŠANU UN DAUDZ TIKĀS AR PADOMJU PILSOŅIEM. (5. DAĻA 2. NODAĻA,*******, АĢ. "VITIS" P.L.20171, АĢ. Z.1993 NO 10.88. g.) F-KA: 2793-1(1,2)

Kā noskaidroja portāls "Delfi", ziņojuma atreferējumā norādītais ārsts ir Juris Vidiņš, kurš astoņdesmito gadu beigās bija viens no Latvijas neatkarības centienu dzinuļiem un aktīvi darbojās cilvēktiesību aizstāvības grupā "Helsinki-86".

Lai arī ziņojuma atreferējumā kā ziņotājs norādīts "Sitis", lietas numurs sakrīt un apstiprina, ka ziņotājs bijis "Vitis". Par iespējamu Beļska sadarbību ar Valsts drošības komiteju Vidiņš nav pārsteigts. "Viņš pie mums trinās tur blakus visu laiku, bija no Līvāniem. Devās līdzi uz pasākumiem, bija kā pirts lapa pie dibena pielipis, tur jau debesu brīnumi bija," tā laika notikumus ilustrē Vidiņš.

Tiesa, sarunā ar portālu "Delfi" Vidiņš gan neatminas, ka būtu notikusi kāda tikšanās ar Vācijas Federatīvās Republikas pilsoni, kas viņam būtu nodevis "lielu naudas summu". Tomēr paralēli un līdzīgi procesi tolaik esot notikuši gan, un tie noteikti piesaistījuši arī drošības struktūru interesi.

"Samērā lielu naudu mums tolaik saziedoja Austrālijas latvieši. Tie bija ap 30 000 Austrālijas dolāru. Profesors Priedkalns savāca šos līdzekļus, un tos mēs izlietojām Latvijā, Rēzeknes tipogrāfijā iespiežot Jāņa Labsvīra grāmatu par Kārli Ulmani, kā arī Jāņa Barkāna atmiņas par lēģeriem," stāsta Vidiņš. Par visu līdzekļu izlietojumu Austrālijas pusei esot sniegta arī detalizēta atskaite. Līdzekļi tērēti arī aktīvistu publikācijām, Otrajā pasaules karā kritušo karavīru piemiņas vietu sakopšanai, kā arī 5000 rubļi noziedoti traģiskās zemestrīces Armēnijā upuriem, atminas Vidiņš.

Vai šie darījumi varētu būt piesaistījuši VDK ziņotāju interesi? Ļoti iespējams, tagad pieļauj Vidiņš.

Foto: Atis Lejiņš. Mirdza Apiņa un Dainis Smilkšzieds piketē pie prokuratūras Rīgā, prasot Modra Lujāna atbrīvošanu. Vienā no citu aģentu ziņojumu atreferējumiem čekai tiek stāstīts arī par šī piketa organizētāju Vidiņu.

Latvijas neatkarības centienu aktīvisti tolaik no Vācijas saņēmuši arī vairākas videokameras un tam laikam modernus mazus diktofonus, ko sarūpējis viens no "Helsinku-86" izveidotājiem Linards Grantiņš. Videokameras tālāk nodotas Rēzeknes nodaļai un Rīgas nodaļai, bet viena nonākusi arī čekas nagos. "Bija tāds Čakstiņš no Vidzemes, viņš nebija mūsu grupas biedrs, bet nez kā zināja, ka ar kuģi iebrauc Rietumvācijas pilsone – latviete. Viņa bija ļoti nobijusies, bet Čakstiņš sagaidīja viņu pie trapa un teica, ka nāk no Vidiņa un lai atdod videokameru viņam. Tā arī tā kamera aizgāja pie VDK, un viņi varēja mūs filmēt," ironizē Vidiņš.

"Grantiņš no Vācijas sūtīja arī mazos magnetofonus. Kad mani pratināja prokurors Zaķis, es to mikrofoniņu zem žaketes aploka biju ielicis. Es visu ierakstīju un sūtīju uz Rietumiem Grantiņam. Tā ierakstīju arī to, kā mani no Komunistiskās partijas slēdza ārā un Jānis Vagris bļāva uz mani," atceras Vidiņš, uzsverot, ka kontakti ar ārzemju latviešiem aktīvistiem tolaik bijuši bieži.

"Man bija ielūgums tikties ar ASV prezidentu Ronaldu Reiganu. Bija ielūgums atsūtīts, iedots Maskavas disidentiem, lai ar Latvijas disidentiem man to atgādā. Par tādu uzskatīja arī Juri Ziemeli – kārtīgu disidentu, bet tas ņēma un man to ielūgumu neatdeva. Pat vēl labāk sanāca, ka es tolaik netiku pie Reigana, jo mani ielūdza ASV vēstnieks un es regulāri, katru mēnesi, braucu uz ASV vēstniecību Maskavā. Man deva disidentu literatūru, mūsu iespiestos "Ausekļus". Man pavērās iespēja tikties ar ASV amatpersonām," stāsta Vidiņš.

Portāla "Delfi" izpētītais liecina, ka aģentu kartotēkā atrodams kāds Juris Ziemelis ar segvārdu "Roberts". Arī viņa ziņojumu atreferējumi ir atrodami "Deltā".

"Bieži man sanāca arī darīšana ar VDK apakšpulkvedi Kronbergu. Viņš mani satika Rīgā pie Dailes teātra un ieteica, ka ar Reiganu tikties nevajag. Viņš arī brauca pie manis uz Rēzekni, man atveda Gunāra Astras krimināllietu parādīt, lai es iepazīstos, kāds liels maita Astra bijis, jo kratīšanā pie viņa atrastas pornogrāfiskas bildes, trīs vai četras," par visur esošo VDK tagad smejas Vidiņš.

LSDSP atdzimšana

UZ 04.04.89. RĪGA. PĒC OPERATĪVIEM DATIEM P. STUČKAS LVU ĢEOGRĀFIJAS FAKULTĀTES FIZISKĀS ĢEOGRĀFIJAS KATEDRAS VECĀKAIS PASNIEDZĒJS ******* V. V., ATRODOTIES ZVIEDRIJĀ, IESTĀJĀS LSDSP, NODIBINOT CIEŠUS KONTAKTUS AR ZVIEDRIJAS LSDSP ZK PRIEKŠSĒDĒTĀJU KALNIŅU UN VIŅA VIETNIEKU LEJIŅU А. E., KURI PIEŠĶĪRA VIŅAM PLAŠAS PILNVARAS LATVIJAS SOCIĀLDEMOKRĀTISKĀS STRĀDNIEKU PARTIJAS (LSDSP) ATJAUNOŠANAI REPUBLIKĀ, KOPĀ AR DOMUBIEDRIEM BULDZENS J. IZSTRĀDĀ LSDSP PROGRAMMAS UN STATŪTU PROJEKTU, KURU SAGATAVOŠANU PLĀNOTS PABEIGT LĪDZ Š. G. MAIJAM, RĪKOJAS KONSPIRATĪVI, MEKLĒ DOMUBIEDRUS, LAI VIŅUS IESAISTĪTU ORGANIZĀCIJĀ. PATS LSDSP ZK IR ZINĀMS AR PSEIDONĪMU "ČE GEVARA", PAR MĒRĶI, PĒC LSDSP ZK VADĪBAS NORĀDĪJUMIEM, IZVIRZA "DEMOKRĀTISKA SOCIĀLISMA" NODIBINĀŠANU LATVIJĀ. (5-818,0489,*******, 5. DAĻA 1. NODAĻA) F-KА:2868-2(7,8) (АĢ. "VITIS", P.L.20171, А. S.648, 0389,*******, 5. DAĻA 1. NODAĻA) F-KА:2862-2(9)- 2869-1(1)

(Foto: periodika.lv, laikrakstu arhīvs. No kreisās: Imants Gross, Vilnis Zaļkalns, Normunds Beļskis, Jānis Dinēvičs, Aleksandrs Tērmanis, Villijs Brants, Velga Zēgnere, Valdis Šteins un Ģirts Zēgners.)

Portāla "Delfi" izpētītais liek domāt, ka aģenta "Vitis" ziņojuma atreferējumā runa ir par Valdi Šteinu – ģeogrāfu, pasniedzēju un politiķi. Portālam "Delfi" ir izdevies sazināties ar vairākiem LSDSP atdzimšanas idejas virzītājiem, un par čekas klātbūtni šajos procesos vēl sekos raksts un raidījums sērijas "Maisi vaļā" turpinājumā.

Aģenta "Vitis" ziņojuma atreferējums sakrīt ar spraigiem notikumiem un politiskām intrigām apvītu laika posmu. 1989. gada pavasarī uz Zviedriju devās Latvijas Tautas frontes (LTF) delegācija ar Daini Īvānu un Jāni Jurkānu priekšgalā, un vēlāk šie braucieni dažādos sastāvos kļuva tikai biežāki. Kādas vizītes laikā Stokholmā Šteinam arī vienpersoniski izdevās iegūt privilēģiju no Bruno Kalniņa saistībā ar LSDSP darbības atjaunošanu Latvijā, un te arī sākās pirmās domstarpības un šķelšanās.

Tā laika notikumu dalībnieks Atis Lejiņš, kurš tobrīd aktīvi darbojās Zviedrijā un latviešus uzņēma, sarunā ar portālu "Delfi" uzsver, ka viņa nostāja bijusi nelokāma: LSDSP nevar atjaunot konspiratīvos apstākļos, jābūt publiskai un atklātai biedru pulcināšanai, nebaidoties no Komunistiskās partijas biedru pievienošanās. Tā laika aplēses bijušas, ka partijai varētu pievienoties pat trešā daļa LTF biedru. "Nedrīkst neko dibināt konspiratīvos apstākļos, tad iefiltrējas čeka. Es gribēju, lai ir atklāti, cilvēki piesakās," uzsver Lejiņš. Viņš atminas, ka aktīvs šo procesu un sanāksmju dalībnieks tolaik bijis arī Normunds Beļskis.

Foto: LETA

Lejiņš gan palicis mazākumā un tikai vēlāk uzzinājis, ka Rīgā LSDSP darbība slepus arī atjaunota. "Notika pretēji, man aiz muguras. Es arī vēlāk izstājos, un labi vien ir, ka izstājos, jo tālākā darbība jau visu parādīja," sarunā ar portālu "Delfi" rezumē Lejiņš.

Savukārt Jānis Dinevičs, kurš tolaik arī stāvēja cieši līdzās LSDSP atjaunošanai, atceras, ka Šteins tobrīd bijis LTF vadībā un viņam bijusi liela iespēja komunicēt ar trimdas latviešiem. "Acīmredzot kādā no tikšanās reizēm Valdis arī attiecīgi izmantoja iespēju izrunāties ar Bruno Kalniņu un Zaļkalnu par iespējām atjaunot LSDSP."

Beļskis tolaik darbojies kā Latvijas Radio žurnālists, bieži bijis LTF pasākumos ar domu, ka tālāk tur runātais tiks darīts zināms sabiedrībai. "Šteinam tā komanda, kas bija pamatā, – viņš pats, Pauls Butlers un Beļskis. Es tajā kompānijā neiederējos, jo mans uzskats par atjaunošanu un bijušo komunistu iesaistīšanu bija atšķirīgs, kas drīz pēc atjaunošanas kongresa arī noveda pie šķelšanās partijā. Tikai barikāžu laikā notika partijas atkalapvienošanās," atceras Dinevičs.

"Vai čekai bija interese LSDSP tapšanā? Kad es biju sarunu vedējs par Krievijas armijas izvešanu, man nācās uzklausīt dažādus viedokļus par čekas būšanām Latvijā. Viens no augsti stāvošiem čekas pulkvežiem atklāti teica – zini, mums bija savi cilvēki Pasaules Brīvo latviešu apvienībā, "Daugavas Vanagos", bet mums nebija neviena cilvēka LSDSP Ārzemju komitejā," uzsvēra Dinevičs.

Foto: LETA

Šo Ārzemju komiteju tolaik veidojuši trimdas latvieši no vairākām valstīm, piemēram, Bruno Kalniņš, Zaļkalns, brāļi Tērmaņi, Atis Lejiņš un citi.

VDK ziņojums datēts ar aprīli, un tas arī sakrītot ar partijas atjaunošanas procesu un sarunām. "Atjaunošanai bija vairāki etapi, jūlijā bija zināmas iestrādes, Ārzemju komiteja deleģēja Šteinu atjaunot, tika nodibināta Rīgas komiteja, tad veidotas kopas, līdz 1989. gada 2. decembrī Mellužos notika partijas dibināšana," norādīja Dinevičs.

Lai ko arī tagad teiktu vai neteiktu par Beļski, Dinevičs vairākkārtīgi uzsver – viņš ir balsojis par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tas esot būtisks faktors, kurš jāņem vērā, šobrīd vērtējot šo cilvēku.

"Viņš tobrīd bija mans politiskais pretinieks LSDSP iekšienē, viņš bija Šteina cilvēks, viņi bija tie, kuriem es likos nepareizais, tāpēc tāda objektīva analīze no manas puses diez vai būtu pareiza," uzsvēra Dinevičs, vienlaikus gan norādot, ka viņam vienmēr licies savādi, kāpēc Beļskis, esot pietuvināts varai, tā arī nekad neesot kandidējis uz Saeimu, bet vienmēr spēlējis otrā plāna aktiera lomu.

Savukārt Lejiņš pāris gadus senā publikācijā raksturojis tā laika politisko cīņu lauku un intrigas.

"Mums nācās cīnīties arī ar PSKP ietekmi Sociālistiskajā Internacionālē (Socinternē). Toreiz kompartijai gandrīz izdevās panākt, ka visas padomju bloka sociāldemokrātiskās partijas trimdā (tai skaitā Latvijas un Igaunijas) tiek izslēgtas no Sociālistiskās Internacionāles. Tikai Bruno Kalniņa autoritāte mūs paglāba, viņš zvanīja un personīgi runāja ar dažādiem politiķiem. Kalniņa iespaidā par jautājumu šefību uzņēmās Austrijas kādreizējais ārlietu ministrs un kanclers, sociālistu partijas līderis Bruno Kreiskis, un tad izdevās procesu "atrullēt atpakaļ", Latvijas un Igaunijas sociāldemokrātu partijas palika Socinternes sastāvā. LSDSP piederēju pie grupas, kura jau sākumā atbalstīja atvērtu partijas atjaunošanu, un tad būtu automātiski iestājusies liela daļa LTF biedru, – tāpat, kā dibināja pašu LTF. Paredzējām, ka citādi nebūs liela biedru skaita un iespējamas provokācijas, biedru šķelšana. Un tā arī notika... LSDSP darbība tika atjaunota Valda Šteina vadībā 1989. gada beigās – gandrīz konspiratīvos apstākļos, un jau nākamajā gadā sašķēlās. Un 90-to sākumā uz Zviedriju brauca divu sociāldemokrātisko partiju pārstāvji. Vēl pēc kāda laika Šteins izveidoja Konservatīvo partiju. Var smieties vai raudāt, bet laikā, kad īstā čeka mani izsekoja, tanī pašā laikā jaunie LSDSP biedri izsekoja manas gaitas, saukdami par "čekas aģentu"... Partijas pirmais "slepenais sektors" izsekoja manas gaitas Rīgā. Kauns lasīt viņu vēstules no Rīgas uz Stokholmu Bruno Kalniņa arhīvā... Milzīgs "ieguldījums" Latvijas neatkarības atjaunošanā..." savas tā laika atmiņas publicējis Lejiņš.

Normunds Beļskis

Beļskis no 1984. līdz 1989. gadam strādājis Latvijas Radio par jaunāko ziņu redaktoru, kā arī Latvijas Radio Ārzemju raidījumu galvenajā redakcijā, raidījuma "Mikrofons" veidotāju komandā. Viņš bijis gan Latvijas Tautas frontes biedrs, gan piedalījies LSDSP darbības atjaunošanā, 1990. gadā ievēlēts par LR AP deputātu kā LTF loceklis 161. Līvānu vēlēšanu apgabalā, kā arī balsojis par 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanu. 1993. gadā Beļskis piedalījies partijas "Latvijas ceļš" dibināšanā. Šajā pat gadā viņš sācis strādāt Iekšlietu ministrijā par Preses centra priekšnieku, pēc dažiem gadiem paaugstināts policijas majora pakāpē, bet 1998. gadā iecelts par IeM Preses un sabiedrisko attiecību departamenta direktoru, kā arī apbalvots ar trešās pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni. Turpmākajos gados Beļskis iesaistījies sabiedrisko attiecību konsultāciju biznesā un bijis arī vairāku valdības ministru padomnieks, kā arī publicists. Šobrīd viņš ir Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Sabiedrisko attiecību daļas vadītājs.

Kā zināms, saskaņā ar likumu decembrī ikvienam interesentam tīmekļvietnē https://kgb.arhivi.lv kļuva pieejama daļa no tautā vispārināti dēvētajiem "čekas maisiem" – aģentu kartotēka un daļa citu LPSR VDK dokumentu. Taču tas radīja jaunus jautājumus par to, kā sabiedrībai vērtēt kartotēkā atrodamās personas, ja nav zināmi nekādi citi fakti par viņu sadarbības būtību. Vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki jau steidza skaidrot savas sadarbības formālo – tātad nevainīgo – dabu.

Esam aicinājuši un aicināsim tos cilvēkus, kuru vārdi jau ir publicētajās VDK aģentu kartītēs, bet segvārdi un personas lietu numuri atrodami "Delta Latvija" datubāzes ziņojumos, komentēt šos ziņojumus, skaidrot un vērtēt savu tālaika rīcību. Tāpat aicinām ikvienu, kuram ir informācija par šajā rakstā minētajiem notikumiem, informēt redakciju.

Tāpat meklējam ziņojumos, iespējams, minētos un jautājam viņiem, kā tālaika notikumi ietekmēja viņu dzīvi. Gan vieniem, gan otriem, gan viņu laikabiedriem tolaik un tagad jautāsim, kādām jābūt notikušā konsekvencēm šobrīd, iegūto informāciju publicējot gan rakstu veidā, gan aicinot personas piedalīties raidījumā "DELFI TV ar Jāni Domburu".

Savukārt "Delfi" šā gada pirmajos mēnešos ir pavadījuši daudzas dienas, lai dažādos aspektos pētītu VDK "mantojumu" informācijas sistēmā "Delta Latvija" – restaurētajā VDK Informācijas analīzes daļas pretizlūkošanas automatizētajā datubāzē, kas gan atšķirībā no kartotēkas, kuru ierasti dēvējam par "maisiem", nav publicēta internetā, tomēr ir pieejama pētniekiem.

"Delta" ietver 9141 aģenta ziņojumu atreferējumus (7765 ziņojumu un 1376 signālu) un VDK darbinieku sagatavotas izziņas vai citu informāciju par personām vai notikumiem un ar to saistīto VDK rīcību.

Atbilstoši aģentu kartotēkā publicētajiem datiem – segvārdiem un personas lietu numuriem – "Delfi" pārbaudīja, vai datubāzē atrodami ziņojumi saistībā ar vairākiem simtiem aģentu, kuru dati atbilst Latvijā agrāk vai šobrīd plašāk pazīstamu vai ar valstij un sabiedrībai būtiskām tēmām vai nozarēm saistītu personu vārdiem.

Lielākajā daļā gadījumu saistībā ar minētajiem aģentiem datubāzē nav nekādas informācijas, tomēr daudzu desmitu aģentu ziņojumi datubāzē ir – visbiežāk saistībā ar vienu aģentu ir viens vai daži, taču atsevišķos gadījumos – arī ap desmit vai vairāk nekā desmit ziņojumiem.

Jāuzsver, ka konkrētu aģentu ziņojumu atrašanās VDK datubāzē nenozīmē, ka šie ziņojumi raksturo konkrēto aģentu darbību pilnībā vai ka šo aģentu sadarbība bijusi aktīvāka nekā citu, jo "Delta Latvija" datubāzē atreferēta tikai neliela daļa no visiem ziņojumiem, kas tapuši VDK darbības laikā. Ziņojumu atrašanās datubāzē rada papildu pamatu plašākam vērtējumam par konkrētu personu sadarbības ar VDK konkrētiem apstākļiem.

Datubāze "Delta Latvija" Latvijas Nacionālajā arhīvā (LNA) pieejama ar daļēji slēptu informāciju, jo Satversmes aizsardzības birojs, balstoties uz likumu "Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu", 2018. gada vidū to šādā redakcijā nodeva VDK zinātniskās izpētes komisijas darba vajadzībām.

Pērnā gada nogalē veiktie likuma grozījumi paredz, ka LPSR VDK dokumenti tagad vēstures vai juridiskās pētniecības nolūkos, akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes, kā arī žurnālistikas vajadzībām pieejami, iekļaujot visus dokumentos minētos personas datus. Taču "Delta Latvija" nerediģētā versija arhīvā vēl nav nodota – tas tiks izdarīts līdz šī gada maijam.

Līdz ar to šobrīd pētniecībai pieejamo ziņojumu tekstos personu dati ir daļēji aizklāti, kas ierobežo iespējas izvērtēt ziņojuma saturu un tā sekas, taču "Delfi" centās iespēju robežās identificēt minētās personas un iegūt viņu vai citu laikabiedru viedokļus par ziņojumos atreferētajiem notikumiem.

Source

www.DELFI.lv

Tags

"Maisi vaļā" Atis Lejiņš Jānis Dinevičs Lasāmgabali
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form