Misija: saglabāt cilvēcību
Foto: Laima Geikina, Rīgas domes deputāte, LU Teoloģijas fakultātes profesore

Lūk, cilvēks! Par cilvēcības nozīmi un atgūšanu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

21. gadsimta pasaule pieprasa vienkāršas un žigli aptveramas lietas. Izlasīt pašam, pārdomāt izlasīto pašam kļuvis pārlieku apgrūtinoši, tāpēc šo darbu mūsu vietā it kā "izdara" citi cilvēki vai mākslīgais intelekts. Saņemam gatavus un mūsu priekšstatiem atbilstošus viedokļus par lietām, kas mūs satrauc un nodarbina, jo sociālo tīklu algoritmi spēj pielāgot ekrānā redzamo saturu tieši mūsu vajadzībām. Jā, kas gan tur slikts? Viena no nopietnām "vienkāršotās pasaules" blaknēm ir cilvēku polarizēšanās, aizvien vairāk attālinoties no dialoga iespējām ar atšķirīgi domājošajiem. Un no it kā nevainīgas zobgalības par "viņiem", no manis atšķirīgiem "dīvaiņiem", aizsākas plašāku procesu ķēde, ko dēvē par naida piramīdu ("pyramid of hate"). Tās galējā izpausme ir "atšķirīgo" cilvēku fiziska iznīcināšana, – genocīds, kas šodien notiek Ukrainā.

Jautājums par cilvēcīguma saglabāšanu ir bijis aktuāls vienmēr, taču īpaši tas saasinājies kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā. Vai ir iespējams būt cilvēcīgam pēc 24. februāra? Pēc Bučas? Īsā atbilde: ir iespējams, un varbūt vienīgi tā mēs varam saglabāt sabiedrības spēju pastāvēt un attīstīties.

Ar cilvēcīgumu es šajā gadījumā noteikti nedomāju kara noziegumos un slepkavībās, laupīšanās vainojamu indivīdu attaisnošanu. Noziegumu izmeklēšana jau notiek, un esmu pārliecināta, ka 21. gadsimts ar visām tā tehnoloģiskajām iespējām spēs identificēt un pierādīt noziegumus. Problēma ir ar vainas "izplešanos" – tās attiecināšanu uz aizvien plašākām cilvēku grupām, kur nonāk mums nesaprotamie un nepatīkamie ļaudis. Ikdienā to pieredzam arī Latvijā, piemēram, attieksmē pret ukraiņu bēgļiem, toskait bērniem, kuri nonāk mācību iestādēs un ir spiesti iesaistīties nepatīkamās vārdu kaujās ar vienaudžiem. Ir pazīmes, kas liecina, ka esam iespējojuši emociju uzkurinošus mehānismus, un vairs nesaprotam, kā tos apturēt.

Naida piramīdas pirmais līmenis – šķietami nevainīgākais un visgrūtāk pamanāmais – ir klātesošs mūsu ikdienā vienmēr. Stereotipi un aizspriedumi par cilvēka reliģisko, etnisko piederību, seksuālo orientāciju un citām izpausmēm, sakņojas jokos, zobgalībās, ikdienišķā, kā saka, – apcelšanā. Tai seko kādas cilvēku grupas izstumšana no sava vidus un vēlāk – naidīga rīcība pret "svešajiem". Apstākļos, kad sociālie mediji mūs "sagrupē" pēc kādām vienojošām pazīmēm, šī "savējo" un "svešo" domāšana kļūst par attieksmes pamatmodeli. Dialogs kļūst neiespējams un nevēlams, vislabākā rīcība šķiet ar "svešajiem" nesarunāties, ignorēt, nepielaist pie lēmumu pieņemšanas, atcelt. Bīstami ir tas, ka, iekļūstot naida piramīdā, ir jāapzinās, ka pirmajiem soļiem seko nākamie – no vārdiem ir jāpāriet pie darbiem, kuru noslēgums ir vardarbība.

Viena no pazīmēm, kas liecina par sabiedrības atrašanos naida piramīdā, ir valodas lietojums. Aktuālais konteksts mūsos izraisa bailes un nedrošību, un necenzētas leksikas lietojums ir viena no atbildēm uz šīm emocijām. Taču šādas valodas lietojuma normalizēšana nozīmē, ka esam gatavi iet tālāk par apsaukāšanos vien. Necenzētas leksikas gadījumā ir svarīgi saprast kontekstu. Čūsku salas aizstāvju pateiktais bija laikā un vietā, jo tā bija vienīgā iespējamā reakcija konkrētajā brīdī. Pavisam cits ir stāsts par verbālu uzbrukumu skolasbiedram par to, ka tas kopā ar mammu ir aizbēdzis no drošas nāves Ukrainā, vai par mobingu kā nenoliedzamu parādību mūsu izglītības sistēmā. Empātija zūd līdz ar vēlmi un spēju iedziļināties, ieklausīties. Un domāt pašam. Bērna gadījumā papildu slodzi, protams, uzliek vecāku attieksmes un stereotipi, jo bērni parasti runā savu vecāku balsīs.

Dokumentālā filma "Sociālā dilemma" ("The Social Dilemma") uzskatāmi parāda to, ka sociālo mediju pasaule paradoksālā veidā nevis savieno, bet nošķir cilvēkus. Veidojas līdzīgi domājošo grupas, un emocijas, ko tām piedāvā ekrāns, ir precīzi mērķētas tieši konkrētajai grupai. Par karali šajā pasaulē ir kļuvis klikšķis, kas apstiprina konkrētā cilvēka interesi, bet dialoga vakuums nozīmē, ka cilvēki nevis ieklausās viens otrā un mācās, bet cenšas pamācīt, kā saka, – ierādīt citiem vietu. Šādā modelī nemitīgi ir nepieciešams atrast kādu grēkāzi, jo tā ir vieglāk saliedēt "mūsējo" grupu.

Ko tad mums vajadzētu darīt apstākļos, kad karš biedē cilvēkus un tie nevēlas pārlieku iedziļināties informācijā, bet pamatā "pārtiek" no tvitera vēstījumiem? Mans palīgs ir iepriekšējo paaudžu pieredze, piemēram, Viktora Frankla "Izdzīvošanas māksla"[i] vai Filipa Zimbardo Stenfordas cietuma eksperiments[ii]. Diemžēl te nav vienkāršā, 21. gadsimta cilvēkam ierasti ērtā, risinājuma. Izkļūšana no naida piramīdas nozīmē sākt katram pašam ar sevi – ar savām dusmām un valodu, ko izvēlamies dusmu brīdī. Ar naida avotu un aizspriedumu apzināšanos, savaldot "iekšējo zvēru", kas mājo mūsos visos. Otrs nozīmīgs faktors ir ieklausīšanās atšķirīgi domājošu cilvēku viedokļos un argumentos. Ne viss mums būs pieņemams, bet vismaz daļā gadījumu mēs varēsim saprast – kāpēc cilvēks tā uzskata? Un tas jau var kļūt par pamatu sarunai, kuras mērķis nav kādu pārliecināt vai kaut kam pievērst, bet drīzāk ļauties sarunas pieredzei. Tā veidojas piederības, kopābūšanas sajūta. Mums jācenšas tā atjaunot, jo mākslīgais intelekts mūsu vietā neuzbūvēs pasauli, kurā jutīsimies drošāk, patīkamāk un kurā bez bažām varēsim atstāt savus bērnus. Šis – cilvēcīguma – darbs jāpaveic mums pašiem.


[i] Frankls V. Izdzīvošanas māksla. Tulk. I. Šuvajevs. Rīga: Zvaigzne ABC, 2004

[ii] "Stanford Prison Experiment", "Encyclopedia Britannica", pieejams tiešsaistē: https://www.britannica.com/event/Stanford-Prison-Experiment

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form