Projektu atbalsta
Sponsor Logo
dziesmā, dejā līdz ausīm
Dziesmu un deju svētku dalībnieks no Valmieras:
Ar kokli var nospēlēt visu!
Dziesmu svētkus rada cilvēki. Viņu mīlestība uz dziesmu un deju ļauj tradīcijai turpināties, lai tur vai kas. Tādu aizrautīgo Dziesmu un deju svētku varoņu ir daudz visā Latvijā. To svinot un cerot iedvesmot darīšanai un grūtību pārvarēšanai arī citus, Dziesmu un deju svētku lieldraugs "Swedbank" kopā ar "Delfi" piedāvā stāstus par četriem no viņiem.
17 gadus vecais Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībnieks Jēkabs Pikšēns no Valmieras ir viens no tiem koklētājiem, kas maina priekšstatu par šo mūzikas instrumentu. Ne vien tāpēc, ka ierastāk šo mūzikas instrumentu redzēt meiteņu kolektīvos, bet arī tamdēļ, ka, Jēkabam spēlējot kokli, skan gan tautas mūzika un klasika, gan arī smagais metāls, Lady Gaga un top apdares Billijas Ailišas dziesmām. Tā kā Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku klātienes koncerti aizvadītajā vasarā izpalika, nenotika arī tradicionālais koklētāju koncerts, taču par to tapusi filma "Es varēju lielīties", un koklētājam Jēkabam šajā filmā ir galvenā loma.
No ērģelēm līdz koklei
Klausoties, cik aizrautīgi Cēsu Valsts ģimnāzijas 11. klases skolēns Jēkabs Pikšēns stāsta par kokli, varētu domāt, ka viņš ir piedzimis ar kokli rokā, taču, izrādās, viņš pat nav gribējis mācīties mūzikas skolā. Sācis to darīt tikai tāpēc, ka vecāki pierunājuši! Turklāt mūzikas instruments, kas bija Jēkaba pirmā izvēle, bija ērģeles, nevis kokle. Tā kā Valmieras mūzikas skolā to apgūt nevar, tāpat kā arfu, kas bijusi zēna nākamā izvēle, viņš apstājies pie kokles, jo tā izskatījusies vislīdzīgākā arfai, tikai apgāztā veidā.

Ar zināmu pretestību Jēkabs cīnījies gandrīz visu laiku, ko mācījies mūzikas skolā, jo obligātais saturs – etīdes un gammas – viņam nemaz nav patikušas, un vairākkārt bijuši arī brīži, kad mūzikas skolu gribējies pamest. "Paliku tikai tāpēc, ka skolotāja prata mani "ievilkt" un vienmēr mudināja iet uz priekšu," atminas jaunietis. Vēl viena papildu motivācija bijis foršais koklētāju ansamblis, kurā Jēkabs spēlē basa kokli. Tomēr viņš joprojām atceras, cik laba sajūta tajā pašā ansamblī bija tad, kad viņš no mūzikas skolas skolnieka kļuva par absolventu. "Nekas vairs nav jādara piespiedu kārtā. Mūzika ir skaista, un tu to proti darīt," ieguvumu pēc astoņiem mūzikas skolā pavadītiem gadiem atklāj Jēkabs.
Patīkams un meditatīvs instruments
Pateicoties kokles spēlei, viņš piedalījies jau četros Dziesmu un deju svētkos – gan skolēnu, gan pieaugušo. Un šobrīd paralēli koklētāju ansamblim "Kokles balss" un Valmieras kultūras centra etnokokļu kopai Jēkabs ir arī Valmieras muzeja tradīciju kopas "Griezes" dalībnieks. Šajā kolektīvā Jēkabs spēlē ne vien kokli, bet arī akordeonu. Vispār viņš prot spēlēt arī klavieres un savā mūziķa karjerā izmēģinājis arī tādus mūzikas instrumentus kā trombons, tuba, eifonijs, zuzafons. Tāpēc zina teikt, ka kokle ir viens no vieglākajiem instrumentiem gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. "Tas nav grūti – jākustina tikai pirksti un rokas. Turpretī, spēlējot tubu, eifoniju vai zuzafonu, ir dziļi jāelpo, jātur smags instruments un vēl jānospēlē melodija. Bet kokle ir viegla," saka Jēkabs, atklājot, ka kokles repertuārs ir daudz plašāks par tautas mūziku – arī popmūzika un smagais metāls ir kokles mūzika.

Vienlaikus viņš uzsver, ka kokle ir arī ļoti meditatīvs instruments. "To spēlējot, varu ieiet sevī un apdomāt visu, kas pasaulē ir apkārt. Un ar šo pašu instrumentu varu arī iziet no sevis, ļauties mūzikai, spēlēt un nedomāt vispār neko. Tas ir tas labākais, ka ar kokli var spēlēt visu! Turklāt šo mūzikas instrumentu var vienmēr paņemt līdzi," saka Jēkabs, minot, ka vistālākā vieta, kur viņš kopā ar kokli ir ceļojis, bijis Ukrainas kalnos, kur devies līdzi mammas deju kolektīvam un, kāpjot kalnā, nesis kokli līdzi, lai tur varētu paspēlēt. Jēkabam nav iebildumu uzspēlēt kādā radu sanākšanā vai pasākumā, ja kāds to palūdz, bet uz draugu tusiņiem viņš to līdzi gan neņem. Tad būtu īpaši jāpiedomā, lai nekas neatgadās, jo instruments viņam ir dārgs, un, ja ikdienā gadās kokli kaut kur nejauši atsist, viņš tai atvainojas.

Pēc Jēkaba vārdiem kokles spēlei ir tik patīkama vibrācija, ka pat kaimiņi ne reizes vēl nav iebilduši pret viņa mēģinājumiem, lai gan Jēkabs dzīvo daudzdzīvokļu mājas dzīvoklī. "Tāpēc zinu, ka to var spēlēt pat tādās vietās, kur parasti tantiņas lamājas, ka esot pārāk skaļi!" nosmej Jēkabs. Un pat viņa suns Džīna, kura iebilst pret akordeonu, kokli klausās ļoti labprāt!
Fiziķis ar mākslinieka dvēseli
Pašlaik Jēkaba diena sākas ļoti agri – 5.20 vai 5.40 atkarībā no tā, vai jāmazgā mati, viņš smaidot saka. Puisis joprojām dzīvo Valmierā, taču mācīties vidusskolā pārgājis uz Cēsu Valsts ģimnāziju. Tā kā pandēmijas dēļ nav paredzams, cik ilgi mācības varēs notikt klātienē, pagaidām vēl kojās nav ievācies, bet katru dienu brauc no Valmieras uz Cēsīm un atpakaļ.

Tā, protams, ir liela slodze, jo paralēli mācībām ģimnāzijā, kokles ansamblim, etnogrupai, "Griezēm", korim, dziedāšanas ansamblim un tautas dejām viņam ir arī citi hobiji.
"Braucu ar longbordu, zīmēju, eju iepirkties uz humpalām un "Depo". Un man ļoti patīk ķēdītes!" saka Jēkabs un parāda kaudzi dažāda izmēra un formu ķēdīšu. "Tas ir mans ikdienišķais stils un mana vājība," nosmej talantīgais jaunietis. Un parāda, ka turpat istabā stāv arī viņa zīmēts Billijas Ailišas plakāts, kas pārpūsts ar laku, ir arī grafikas darbi un mākslinieciski tējas paliktnīši, kas veidoti no flīzēm. "Vēl labprāt skatos psiholoģiskās šausmu filmas, piemēram, "Mirdzums", "Melnais gulbis" vai "Jēru klusēšana". Un ļoti patīk Stīvens Kings. Ļoti!" savas daudzpusīgās intereses atklāj Jēkabs.

Par savu hobiju viņš dēvē arī padziļināto interesi par fiziku, kā dēļ savu profesionālo dzīvi nolēmis saistīt ar eksaktajām zinībām un kļūt par fizikas skolotāju. "Kādu brīdi apsvēru iespēju pēc 9. klases mācīties Cēsu Mūzikas vidusskolā, bet, tā kā spēlēju ansamblī, apvienībā "Griezes" un arī individuāli, mūzikas dzīve man jau ir visai piepildīta, un sapratu, ka profesionāli varu piepildīt arī citas savas intereses," stāsta Jēkabs. Kad 8. klasē skolā sākās fizika un ķīmija, abi šie priekšmeti Jēkabam ļoti patikuši. Starp citu, par ķīmiķi viņš gribējis būt jau agrā bērnībā. Tā brīža priekšstats par ķīmiju gan bija tāds, ka tā ir šķīdumu saliešana kopā un sajaukšana, lai kaut kas sprāgtu un degtu. "Mani iemācīja, ka ar tīrīšanas līdzekli, foliju un pudeli var uztaisīt spridzekli, un mēs skraidījām apkārt, rakām zemē un spridzinājām. Esmu mēģinājis dedzināt arī ūdeni, jo savulaik biju pārliecināts, ka visi šķidrumi deg," bērnības eksperimentus atceras jaunietis.
Cer uz mēģinājumiem un koncertiem klātienē
Runājot par pārmaiņām, ko koklētāja dzīvē ienesusi pandēmija, Jēkabs teic, ka laikā, kad pulcēšanās bija ierobežota, viņam visvairāk pietrūcis braucienu uz Cēsīm, kas ir viņa mīļākā pilsēta, un satikšanos ar koklētāju ansambļa biedriem. Vēl pirms pandēmijas tas bijis viņa iknedēļas rituāls, ko nekad nekavēt: "Mēģinājumos svarīgi ir ne tikai spēlēt, bet arī satikties. Tāpēc sākumā centāmies to darīt "Zoom", bet ansamblim tas ir ļoti sarežģīti, jo ir nobīdes un kāda skaņa atnāk vēlāk. Tā nu mēs spēlējām katrs savā vietā un ar pasniedzēju sazvanījāmies, lai nezaudētu saikni." Tas arī tiešām palīdzējis sagatavoties skolēnu Dziesmu un deju svētku norisēm vasarā, lai gan, protams, ļoti žēl, ka svētki nevarēja notikt klātienē. "Jo tas, kas mums kā ansamblim patīk vislabāk, ir kopā būšanas sajūta gala koncertā. Tāpat arī ceļš līdz šim gala koncertam – ar nakšņošanu un dažiem nedarbiem. Tāpat neatņemama gatavošanās daļa ir tā sauktie inside joki," par Dziesmu svētku īpašo atmosfēru stāsta Jēkabs.

Lai arī aizvadītajā vasarā tas viss izpalika, nav zudis ansambļa koklētāju spēlētprieks. Un ir atsevišķi skaņdarbi, ko visi ansambļa dalībnieki spētu nospēlēt arī tad, ja viņus pamodinātu nakts vidū, piemēram, Ievas Šablovskas "Ēnu deja", kas kļuvusi teju par ansambļa himnu. "Arī šajā vasarā bija nedēļas, kurās spēlēju katru dienu, un bija nedēļas, kad koklei arī nepieskāros. Tas atkarīgs no darba apjoma, piemēram, vai jāgatavojas kādām kāzām, krustabām vai koncertam, un noskaņojuma, jo kokle ir ļoti labs stresa noņēmējs, bet dažkārt man vajag arī darīt, ko citu, piemēram, pazīmēt," saka Jēkabs, atklājot, ka viņš sācis nodarboties arī ar apdaru veidošanu un gribētu ierakstīt kokles albumu ar 10 dziesmām, kur katra no tām izpildīta pilnīgi citādā žanrā – lēna tautasdziesma, pops, ātra tautasdziesma, smagais metāls, klasika, kaut kas no 80to latviešiem... Pirmo skaņdarbu šim albumam viņš jau ir ierakstījis. Tā ir mūzika Imanta Ziedoņa tekstiem. Lai gan gluži par komponistu Jēkabs sevi nevēlas saukt. "Man patīk veidot apdares, arī četrām manas mīļākās dziedātājas Billijas Ailišas dziesmām esmu izveidojis savu apdari," atklāj jaunietis.

Vai kāds viņu nav paķēris uz zoba, ka džeks spēlē kokli? "Ir bijuši daži starpgadījumi, kad daži cilvēki nesaprot, ka kokle ir unisex, un cilvēki vispār nav jāliek kastītēs. Taču lielākoties esmu starp tādiem cilvēkiem, kam šādu jautājumu nav. Turklāt mūsdienās kokle kļūst arvien populārāka, un pamazām mainās arī stereotipi, ka kokle piemērota tikai meitenēm tautastērpos. Kad sāku spēlēt, visā Latvijā bija tikai kādi četri vai pieci puiši koklētāji, tagad mūsu ir jau pāri 20. Bet kopumā cenšos uzturēties sabiedrībā, kas ir atvērta. Arī draudzējos labprātāk ar cilvēkiem, kas ir atvērti, pieklājīgi, ciena citus un grib kaut ko darīt. Man nepatīk cilvēki, kas atnāk uz kori un burkšķ, ka viņiem kaut kas jādara, tā tomēr ir brīva izvēle," saka Jēkabs. Vai ir kas tāds, ko viņš pats nekad negribētu darīt? "Es vairs nekad nespēlēšu trombonu!" smejot saka talantīgais koklētājs.
Projekta ''Dziesmā, dejā līdz ausīm” veidotāji: saturs – dziesmu un deju svētku lieldraugs Swedbank, dizains – Natālija Šindikova, izstrāde – Nikolajs Trubačistovs, redaktore – Kristīne Melne, Sabīne Košeļeva, projekta vadītāji – Marta Cīrule, Rihards Janmers, aģentūru grupas vadītāja - Elīna Gžibovska.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.