dziesmā, dejā līdz ausīm
5. klases dejotāji: Deja taču arī ir māksla!
Dziesmu svētkus rada cilvēki. Viņu mīlestība uz dziesmu un deju ļauj tradīcijai turpināties, lai tur vai kas. Tādu aizrautīgo Dziesmu un deju svētku varoņu ir daudz visā Latvijā. To svinot un cerot iedvesmot darīšanai un grūtību pārvarēšanai arī citus, Dziesmu un deju svētku lieldraugs "Swedbank" kopā ar "Delfi" piedāvā stāstus par četriem no viņiem.
Preiļu novada deju kolektīvā "Dancari" ir visu skolas vecuma grupu dejotāji. Nu jau 24 gadus šo lielo saimi aizrautīgi vada Ilze Broka, kura pirms pāris gadiem nosaukta par vienu no iedvesmojošākajiem reģiona pedagogiem. Sarunā piedalās arī trīs mazie dejotāji. Lai gan par mazajiem nemaz negribas viņus saukt – zinātkāri un aktīvi puikas, kuri zina, ko vēlas, lieliski prot argumentēt un prātīgi spriež par skolu, meitenēm un citām svarīgām lietām.
Deja ir māksla
5. klašu kolektīva dejotāji Artis Borovskis, Ričards Kolosovs un Edvards Skutels ir trīs draugi, kuri dejo jau kopš 1. klases. Puiši iesaistījušies kolektīvā, jo pašiem gribējies dejot – neviens viņus nav vedis ar varu vai spiedis. "Deja taču arī ir māksla!" komentējot savu vēlmi dejot, saka Ričards. Un kā nepiekrist? Puisis atzīst, ka ikdienā ir ļoti aizņemts. Paralēli dejām Ričards apmeklē arī mūzikas skolu, kur apgūst klavierspēli, bet reizi nedēļā – galda tenisa treniņus.
Edvards savukārt padziļināti apgūst angļu valodu, ko uzskata par svarīgu, lai nākotnē varētu atrast labāku darbu, un apmeklē keramikas pulciņu. Lielāko daļu paša gatavoto trauku vedot uz laukiem, bet arī mājās viena bļoda esot.
Arī Artis mācās mūzikas skolā, kur apgūst saksofona spēli, turklāt muzicē arī mūzikas skolas pūtēju orķestrī. No pulciņiem un mācībām brīvajā laikā viņš palīdzot lauku saimniecībā. Puikas atklāj, ka kopā ar citiem klasesbiedriem visi trīs iestājušies arī Jaunsardzē. "Domāju, ka tas dzīvē var noderēt," savu motivāciju atklāj Edvards.
Edvards savukārt padziļināti apgūst angļu valodu, ko uzskata par svarīgu, lai nākotnē varētu atrast labāku darbu, un apmeklē keramikas pulciņu. Lielāko daļu paša gatavoto trauku vedot uz laukiem, bet arī mājās viena bļoda esot.
Arī Artis mācās mūzikas skolā, kur apgūst saksofona spēli, turklāt muzicē arī mūzikas skolas pūtēju orķestrī. No pulciņiem un mācībām brīvajā laikā viņš palīdzot lauku saimniecībā. Puikas atklāj, ka kopā ar citiem klasesbiedriem visi trīs iestājušies arī Jaunsardzē. "Domāju, ka tas dzīvē var noderēt," savu motivāciju atklāj Edvards.
Puiku lietas brīvdienās
Ko tik prātīgi puikas dara no pienākumiem brīvajā laikā? Artim patīk braukt ar riteni, bet vakaros uzspēlēt kārtis – "durakus". Edvardam patīk izdarīt mājasdarbus uz priekšu, lai nav jāsatraucas, ka kaut kas nav paspēts, bet, kad nu pilnīgi viss apdarīts un visi pienākumi beigušies, var doties pagalmā pie draugiem un izmest kādu līkumu ar velosipēdu. Šo hobiju par savējo sauc arī Ričards – viņam gan darbadienās brīva laika neesot, bet brīvdienās – īpaši laukos, kur ir foršs kalniņš, – var laist bez bēdu. Viņš atklāj, ka vakaros mēdz uzspēlēt arī kādu datorspēli.
Bet kā ar grāmatām? Vai tām arī atliek laika? Artis nosmej, ka tās lasa vakaros, ja nu galīgi nevar aizmigt. Vislabāk kādu detektīvu. Šis žanrs tuvākais ir arī Ričardam, savukārt Edvards iecienījis "bailīgās" grāmatas ar šausmu elementiem.
Bet kā ar grāmatām? Vai tām arī atliek laika? Artis nosmej, ka tās lasa vakaros, ja nu galīgi nevar aizmigt. Vislabāk kādu detektīvu. Šis žanrs tuvākais ir arī Ričardam, savukārt Edvards iecienījis "bailīgās" grāmatas ar šausmu elementiem.
Dejas pandēmijas laikā
"Dancaru" lielo saimi aizrautīgi vada Ilze Broka.
Par kolektīvā piedzīvoto skaistāko mirkli zēni un arī vadītāja nešauboties nosauc skati, kas notika tieši dienu pirms pandēmijas ierobežojumu sākuma. 12. martā nodejojuši, viss izdevies lieliski, bet jau nākamajā dienā visi publiskie pasākumi slēgti. Uz laiku aizvērtas arī durvis uz sapni par īstiem Dziesmu un deju svētkiem, tomēr tas nav iemesls nokārt degunu, bet gan motivācija būt radošiem un meklēt jaunus veidus, kā nodarboties ar iemīļotajām lietām.
Skatei sekojusi ilga pauze, kurā nekas īpašs nav noticis. "Sākumā nemocīju viņus ar "Zoom" nodarbībām, jo uz skati bijām tik labi visu iemācījušies, ka nebija vajadzības papildus trenēties," atklāj Ilze. Vēlāk gan šo formātu mēģinājuši, bet bērniem tas nav īpaši gājis pie sirds. Vienīgi Ričards saka, ka nav tik traki, ja vien mājās ir vieta, kur dejot. Toties, kad radās iespēja dejot sākumā klases kolektīva ietvaros, bet vēlāk arī visiem kopā ārpus telpām, "Dancari" uzreiz ar prieku atsākuši mēģinājumus.
Un kādas ir attiecības ar meitenēm kolektīvā? Vai puiši viņas aiz bizēm nerausta? Ričards šīs attiecības nodēvē par savdabīgām, kas nozīmē apmēram to, ka kautiņi nenotiek, bet nekāda cieša draudzēšanās arī ne. "Tiesa gan, ir tādi pāri, kas ilgi dejo kopā, tad par viņiem mēdz teikt, ka tie mīl viens otru. Ir tādas drāmas kolektīvos," spriež Ričards.
Skatei sekojusi ilga pauze, kurā nekas īpašs nav noticis. "Sākumā nemocīju viņus ar "Zoom" nodarbībām, jo uz skati bijām tik labi visu iemācījušies, ka nebija vajadzības papildus trenēties," atklāj Ilze. Vēlāk gan šo formātu mēģinājuši, bet bērniem tas nav īpaši gājis pie sirds. Vienīgi Ričards saka, ka nav tik traki, ja vien mājās ir vieta, kur dejot. Toties, kad radās iespēja dejot sākumā klases kolektīva ietvaros, bet vēlāk arī visiem kopā ārpus telpām, "Dancari" uzreiz ar prieku atsākuši mēģinājumus.
Un kādas ir attiecības ar meitenēm kolektīvā? Vai puiši viņas aiz bizēm nerausta? Ričards šīs attiecības nodēvē par savdabīgām, kas nozīmē apmēram to, ka kautiņi nenotiek, bet nekāda cieša draudzēšanās arī ne. "Tiesa gan, ir tādi pāri, kas ilgi dejo kopā, tad par viņiem mēdz teikt, ka tie mīl viens otru. Ir tādas drāmas kolektīvos," spriež Ričards.
Nākotnes plāni
Puiši rada pārliecinošu iespaidu, ka zina, ko dara un kāpēc, tāpēc gribas uzzināt, cik tālu viņi izplānojuši nākotni. Izrādās, Ričards apsverot dziedātāja karjeru. Tam noteikti palīdzēs klavierspēle un arī dejas iemaņas, bet pašu dziedāšanu atsevišķi viņš vēl nav sācis apgūt. Edvards savus plānus vēl nav izkalis, bet agrā bērnībā vēlējies būt policists. Šobrīd gan sācis mazliet šaubīties, vai viņam tas padotos, – darbs esot grūts, jo jāskrien pakaļ bandītiem un vēl citas lietas jādara. Artim domas mainās – esot gribējis būt gan dejotājs, gan muzikants, gan arī zemnieks. Tas viss jau izmēģināts, tomēr šaubas vēl palikušas.
Gaumes lietas
Vaicāti, bez kā viņiem būtu visgrūtāk iztikt, Artis un Edvards nosauc skolu – bez tās neko dzīvē nevarot sasniegt, turklāt tajā ir visi draugi. Edvards piebilst, ka grūti būtu arī bez televizora un mīļākajām filmām, savukārt Artis nosauc vēl kādu būtisku lietu: "Bez vecāku atbalsta. Bez tā es neko nevarētu izdarīt."
Ričards pēc īsa pārdomu mirkļa nolemj, ka visnoderīgākās lietas ir dators un telefons.
Savukārt, vaicāts par mīļāko ēdienu, Artis nedomājot atbild: "Karbonādes un kartupeļi." Edvardam vislabāk pie sirds iet pica un piena zupa ar makaroniem, savukārt Ričardam garšo visa veida kartupeļi, ja vien tie nav vārīti, un arī makaroni.
Ričards pēc īsa pārdomu mirkļa nolemj, ka visnoderīgākās lietas ir dators un telefons.
Savukārt, vaicāts par mīļāko ēdienu, Artis nedomājot atbild: "Karbonādes un kartupeļi." Edvardam vislabāk pie sirds iet pica un piena zupa ar makaroniem, savukārt Ričardam garšo visa veida kartupeļi, ja vien tie nav vārīti, un arī makaroni.
 |  |  |
Sapnis par svētkiem
5. klases kolektīvam šie bija pirmie Dziesmu un deju svētki. Diemžēl īsti klātienes svētki izpalika, tomēr Ilze Broka uzskata, ka labāk, lai ir e-svētki, nevis nekādi: "Arī tas ir sava veida piedzīvojums. Bērniem ir svarīgi kaut kam gatavoties, tas motivē un mobilizē." Kolektīvs arī pirms attālināto svētku izsludināšanas darījis ko līdzīgu – veidojuši video apsveikumus Lieldienām un Māmiņu dienai, kurā katrs iesūta filmiņu ar savu dejas soli, bet pēc tam to visu samontē vienā video.
Ilze nopūšas un atzīst, ka tad, kad kļuvis skaidrs, ka svētku klātienē nebūs, bijis mazliet skumīgi: "Ļoti jau gribējās tos svētkus klātienē, īpaši šiem – piektās klases – bērniem, kas tādus vēl nav piedzīvojuši, bet neko darīt – pieteicāmies visiem uzdevumiem, ko mums piedāvāja, un sagādājām sev šos mazos prieka mirkļus. Katra situācija mums kaut ko māca, un katrā var atrast kaut ko pozitīvu."
Ilze nopūšas un atzīst, ka tad, kad kļuvis skaidrs, ka svētku klātienē nebūs, bijis mazliet skumīgi: "Ļoti jau gribējās tos svētkus klātienē, īpaši šiem – piektās klases – bērniem, kas tādus vēl nav piedzīvojuši, bet neko darīt – pieteicāmies visiem uzdevumiem, ko mums piedāvāja, un sagādājām sev šos mazos prieka mirkļus. Katra situācija mums kaut ko māca, un katrā var atrast kaut ko pozitīvu."